Konkursa raksts: Ar īkšķiem līdz Itālijai un atpakaļ

Konkursa raksta autore Sintija Dzerkale

Mēs esam tās divas trakās, kas sniegotajā novembrī devās ar īkšķiem uz Itāliju – es, Sintija, un mana draudzene Baiba. Un, ziniet ko? Mums patika un gribam vēl!

Sākumā ideja likās ļoti utopiska, no Latvijas līdz Itālijai ”pa taisno” sanāk ~ 2000 km, ar lieliem un maziem līkumiem (kas stopējot būtu neatņemama sastāvdaļa) tie būtu teju pie 3000! Smējāmies, ka jau tajā pašā vakarā būsim atpakaļ mājās un dīksim mammām pēc karstas zupiņas… Tomēr veiksme mūsu pusē noturējās pietiekami ilgi, lai mēs atpakaļ neskatītos.

PIRMĀ DIENA: Mēroti apmēram 360 km ar 4 transportlīdzekļiem – 2 automašīnas, autobuss, kravas furgons. No šoferiem iegūti dažādi ”suvenīri” – atstarojošā veste, gides Itālijā telefona numurs, jauni uzaicinājumi Facebook un draugi Lietuvā, privāta rezervācija viesnīcā Toskānā. Esam šķērsojušas Lietuvu un nakšņojam kādā Polijas pierobežas mazpilsētā Nikolaja (mūsu bulgāru drauga, kravas furgona vadītāja) apartamentos, precīzāk – turpat furgonā.

OTRĀ DIENA: Tālāk dodamies uz Varšavu kopā ar Nikolaju, priekšā kādu 6 stundu brauciens, Nikolajs pacienā mūs ar savu mīļāko kafiju – karotīte Merild šķīstenes un pilna krūze ar kolu. ”Ātri un vienkārši,” viņš tik nosmej, par garšu aizmirsdams pakomentēt… Pēc pāris stundām paņemam pauzi no braukšanas. No krēsl-apakšas tiek izvilkta mini plītiņa, no skapja – čehu kotletes. Aptuveni 65 gadīgais vīrs saka, ka tās pēc viņa bērnības garšojot! Nudien, sūdzēties nevaram!

Izlaida mūs kādā mazpilsētā ar beidzot sataustāmu karti azotē. Novēlēja, lai līdz Ziemassvētkiem sasniedzam savu galamērķi! Te nu sākās mums īstā stopēšana, jo iepriekš laikam bija bijusi vien iesācēju veiksme. Piecas stundas netikām ne uz priekšu, ne atpakaļ. Vēlāk galīgi slapjām un pārsalušām izdevās poļu džekus sarunāt, lai aizved līdz tuvākajai lielajai pilsētai. Tur satiekam vienu karstgalvi, kas piedāvā mainīt kursu uz Nīderlandi. Bet mums tā Itālija kaut kā sirsniņā iekritusi, grēks būtu piekrist. Lai nu kā, aizved šis jauneklis mūs ne līdz Varšavai (kur sākotnēji nokļūt vēlējāmies), bet tālāk, lai gan pašam pa ceļam galīgi nesanāk. Tagad esam jau pie pašas Polijas-Čehijas robežas. Izskatās, ka nakts būs jāpavada vietējā benzīntankā, un tad jau no rīta tālāk!

TREŠĀ DIENA: Pēc negulētas nakts, ap 5 rītā, beidzot saņēmām dūšu doties atpakaļ ”kaujas laukā”. Agrs rīts, nežēlīgi auksts laiks un liela maģistrāle – mūsu ceļojumam ne tā patīkamākā kombinācija. Grūti atrast vietu, kur sākt… Gar pašu šosejas malu, pie margām piespiedušās, ejam tik uz priekšu un ceram, ka paliksim dzīvas (kravas furgonu tempi ir neiedomājami ātri). Pēc nepilnām divām stundām mūs ”izglābj” kāda jauna meitene, kas, nespēdama noskatīties uz mūsu bezcerīgo situāciju, aizved uz vietu pāris kilometrus tālāk, tur pulcējoties vairāki desmiti kravas mašīnu – varbūt kaut ko atradīsim. Šajā vietā ir iespēja nomazgāties, sakopties, uzkost kaut ko – kravas furgonu šoferu atpūtas vieta. Pēc pāris stundām te izdodas arī atrast kādu poli, kas dodas mūsu vēlamajā virzienā un pret ceļabiedriem neiebilst. Mūsu komunikācija gan ir visai primitīva, jo ne krievu, ne angļu valodu vīrietis īsti nepārzina (kas, starp citu, raksturīgi daudziem Polijā dzīvojošajiem), taču galvenais, ka tiekam nogādātas tālāk, Čehijā. Te mūsu ceļi krustojas ar diviem policijas inspektoriem, bet, tā vietā, lai uzliktu sodu par pastaigāšanos gar pašu šosejas malu, viņi mūs aizvizina līdz labākai stopēšanas vietai.

Lūzuma punkts pienāca naktī, kad bijām nokļuvušas kādā pavisam pamestā šosejas malā bez apgaismojuma un traki ātri garām braucošiem kraviniekiem. Bijām nosalušas un nekādi nespējām likt kādam apstāties ar pacelto roku un izmisušo skatienu palīdzību. Un tad.. tad uzradās Džons, puisis, kuru gandrīz vai piespiedām apstāties, jo stāvējām pie paša pagrieziena uz galveno ceļu, pirms, kura, protams, jāapstājas. Mūsu otrais glābējs šajā dienā. Izstāstījām savu sāpi un puisis aizveda mūs līdz tuvākajai pilsētai (kādus 20-30 km tālāk), lai gan pats dzīvoja 5 minūšu attālumā no mājām, brīdi, kad viņu pārtvērām. Sasildījāmies šeit, paēdām. Visbeidzot arī izdevās atrast iespēju nokļūt Austrijā, Vīnē! Nakti pavadām hostelī. Ak, ziniet, mēs jau jūtam Itālijas picu smaržu (un nē, blakus nav itāļu restorāna).

CETURTĀ DIENA: Vīne, skaistā Vīne! It kā vajadzētu nekavēties un turpināt ceļu, taču Google fotoattēli izmet pārāk skaistus Vīnes pilsētas skatus. Ņemam karti un dodamies apskatīt Austriju. Novēlota rīta kafija kādā skaistā vietiņā Vīnes mākoņos un kājas vairs negrib doties tālāk, gribam palikt!

Visu dienu novazājušās, saprotam, ka 16 stundu laikā neesam ne cik uz priekšu pakustējušās. Kauns! Ejam uz benzīntanku, kas atrodas šosejas malā ceļā uz Itāliju un izvelkam zīmīti “Graz“. Pēc neilga laiciņa atsaucas kāds šoferītis, kas gatavs aizvest. Izrādās, ka viņš pats dzīvo pie Itālijas robežas un var aizvest pat tālāk nekā esam plānojušas. Viens un divi tiekam pāri visai Austrijai un esam pie robežas. Mūsu ceļabiedrs nolemj, ka nevar tā mūs atstāt un nolemj ar “līkumiņu” aizbraukt uz mājām – ievedīs mūs Itālijā! Tā nu mēs esam te, Tarvisio, mazā, klusā Itālijas pilsētiņā un ēdam picu. Īstu, Itālijas picu! Vai spējat noticēt? – Mēs nē.

PIEKTĀ DIENA: Beidzot dienas gaismā ieraugām Itāliju. Tarvisio – maza pierobežas pilsētiņa ar daudz traki skaistiem kalniem, picērijām ik pēc 10 metriem un ļoti draudzīgiem policistiem.

Nākamais pieturas punkts: Venēcija. Ar 2 mašīnām nokļūstam tur. Vispār, ar stopēšanu te ļoti grūti – gandrīz 50% vietu tā ir aizliegta. Iepriekš mūsu veiksmes atslēga bija benzīntanki – ja esi uz īstā ceļa, ļoti liela iespēja, ka šoferīši, kas tur apgrozās, arī dodas tava galamērķa virzienā, taču Itālijā viss citādāk – benzīntanku ir daudz un teju visi ir ar pašapkalpošanās funkciju, tātad, gaidot savu ”īsto” var paiet pat vairākas stundas. Ārā auksti un ātri satumst – mūsu kustības ātrums Itālijā no pilsētas uz pilsētu ir pielīdzināms iepriekšējam ceļošanas ātrumam no valsts uz valsti!

Un par Venēciju – nu ir tieši tāda kā bildēs! Pastaigājam gar kanālu, pasēžam vietējā picērijā – vēl joprojām nespējam noticēt, ka esam te!

Tālāk plānojam doties uz Pizu, taču jūtam, ka līdz tai nokļūt būs visai sarežģīti. Ir jau diezgan vēls vakars, taču nolemjam pamēģināt atrast kādu, kas dodas uz Boloņu. Kad esi tālu prom no tūristu pārpildītajiem Venēcijas krastiem, pilsēta tik skaista vairs nemaz nešķiet. Ieliņas tumšas un pilnas aizdomīgu tipu. No mazās māsas teju katru dienu saņemu ziņu: “Vai iepūti kādam piparu gāzi acīs?” Zini, mās? Šajā vakarā gandrīz iepūtu arī. Pirmo reizi biju tik ļoti pieķērusies kabatā esošajam baloniņam. Šoferi līdz Bolonjai neatradām, taču kāds vīrs aizveda mūs uz drošāku vietu, diennakts kafejnīcu – kur arī pavadījām visu nakti, cerībā tikt tālāk.

SESTĀ DIENA: Ap 5 rītā izdevās izkustēties ārā no Venēcijas – tiesa gan, plāni nedaudz pamainījās. Šoferis brauca uz Veronu un nolēmām doties viņam līdz ar cerību, ka no turienes līdz Boloņai tikt būs vieglāk. Vietā, kur mūs izlaida apkārt tikai maģistrāles un pēc vairākiem garām braucošo šoferu aizrādījumiem, izlemjam tālāk doties ar vilcienu.

Bolońja, Bolonne, Bologna! Te lietus un gandrīz vakars klāt, domājam, ka tālāk nedosimies. Ieejam kādā ēstuvē – šoreiz pasūtam itāļu pastas. Es savējo paņemu ar Boloņas mērci (jo forši taču ēdienu pilsētai pieskaņot). Meklējam tuvākajā apkārtnē kādu hosteli, taču visas vietas aizņemtas – pilsētā, kā izrādās, notiek festivāls. Gandrīz 2 diennaktis neesam gulējušas, spēki iet uz beigām. Pēc ilgiem mēģinājumiem izdodas sakontaktēties ar kādu coachsurfing programmas dalībnieku – Massimo, lieliski, naktsmājas atrastas!

SEPTĪTĀ DIENA: 2 tasītes karsta itāļu espresso un esam gatavas cīņai. Atvadāmies no Massimo, kas līdzi iedevis gana daudz padomus turpmākajam ceļam, un dodamies. Izmetam nelielu līkumu caur skaisto Boloņu, stopējam tālāk uz Pizu tieši zem milzīga uzraksta “no autostop” – un, lai gan situācija liekas bezcerīga, pēc nepilnām 10min piestāj jauks pāris, kas brauc tieši tur, kur mums vajadzīgs! Te jau mašīnā man sākās nelieli sajūsmas izsaucieni (tikai iekšēji, protams), jo Piza ir tā vieta, kuru vienmēr esmu vēlējusies apskatīt! Un vēl taču Pizas tornis!

Iepatikās mums coachsurfing programma, atradām arī šai naktij hostu Florencē. Nu tikai neliela problēma – jau deviņi vakarā, bet ārā no Pizas netiekam, apstājas vairāki auto, taču mūsu galapunkti nesakrīt. Pēc vairākām stundām piestāj kāds kungs, kas var līdz pusceļam aizvest, tālāk tiksim ar vilcienu. Brauciens ļoti “aizraujošs” – šoferis joņo kā traks un pa ceļam ir vairāki apstāšanās punkti mazās šķērsielās. Ko viņš tur kārto? Nav ne jausmas, skaidrojumi tiek sniegti tikai itāļu valodā… Neomulīgi bija ļoti, ļoti, bet nu solītajā stacijā nonācām sveikas un veselas!

Florencē ierodamies pusnaktī. Puisis, pie kura sarunātas naktsmājas gaida mūs vietējā bārā. Nedaudz pasēdēsim ar viņa draugiem un dosimies pie miera – tā viņš teica. Rezultātā mēs ar vilnas zeķēm kājās un guļammaisiem padusēs nonācām Florences lielākajā naktsklubā. Tā vietā, lai atpūstos, tika iztērēti pēdējie spēki. Ap 6 rītā esam solītajās naktsmājās pie Monju – un te sākas piedzīvojumi. 26-gadīgais jauneklis paziņo, ka vienai no mums ir jāguļ viņa gultā, otrai – dīvānā citā istabā. “My home, my rules. Accept it or leave.” Ātri vien bijām prom.

ASTOTĀ DIENA: Tā kā jau rīts un esam Florencē, meklēt citu vietu nakšņošanai nav vērts – jādodas aplūkot pilsēta! Ieejam picērijā pēc picām un wifi – dodamies Florences skaisto skatu medībās. Atradām tos daudz, ik uz soļa. Pēcpusdienā jau bijām gatavas doties uz Romu, mūsu galapunktu, taču izrādās, ka “visi ceļi tomēr neved uz Romu” kā tautā tiek teikts. Pienāk nakts meklējot vietu, kur nostopēt un visi mēģinājumi cieš neveiksmi. Dodamies uz hosteli izgulēties, jo spēka vairs nav. Līdz šim vienīgā pilsēta, kurā pavadām ilgāk par 24h!

DEVĪTĀ DIENA: Pēc ilgām stundām benzīntankā, beidzot izdodas “nocopēt” kādu uz Romu braucēju, precīzāk, kādu, kas pabrauc 40km uz Romas pusi, taču – labāk nekā nekas! Tur vēl viens šoferītis gabaliņu paved, tad vēl viens, un, ROMA klāt! Un vakars arī…

Atvelkam elpu un ejam klejot, piedzīvojumus meklēt naksnīgajā pilsētā. Apmaldamies starp daudzajām picērijām un mandarīn-kokiem. Vaicājam pēc atpakaļceļa, bet atbildes vietā saņemam izbraucienu – ekskursiju pa pus pilsētu, jaunus draugus un naktsmājas jaukā vietiņā pašā Romas centrā. Bijām laikam īstajā vietā un laikā. Skaists sākums!

DESMITĀ DIENA: Ar šokolādes kruasāniem un kapučino iesākas mūsu rīts, priekšā gara un aizraujoša diena. Pāris sekundes un jau pieci vakarā! Romai ar vienu dienu nepietiek, te vajadzīga nedēļa, varbūt pat divas, bet laika mums diemžēl tik maz.

Jāmeklē jau pamazām ceļš uz laimīgo zemi, ko sauc par mājām. Sasniegts viss plānotais un pat neplānotais, redzēts un piedzīvots tik daudz, ka izstāstīt nevar. Bet priekšā vēl tikpat. Līdz mājām 2500 km, nu AIZIET!

Pa veikaliem un saldējumu kafejnīcām klaiņojot, esam sagaidījušas tumsu, izskatās, ka ārā no pilsētas netiksim.

VIENPADSMITĀ DIENA: Ārā nežēlīgs aukstums, mums iekšā – nogurums, taču metam somu pār pleciem un dodamies ceļā. 5h nogājušas kājām esam beidzot vietā, kur varam sākt ceļojumu atpakaļ uz Latviju. Pēc 1688272 mašīnām, kas vienaldzīgi pabrauc garām, sākas neliels izmisums. Vai līdz Ziemassvētkiem vispār būsim mājās?

Beidzot kāds apžēlojas, tiekam veselus 20km tālāk. Nu jau gandrīz jūtu mammas cepto kotlešu smaržu! Netālu esošajā kravas mašīnu piestātnē atrodam kādu, kas piekrīt aizvest līdz Florencei, liek tikai pāris stundiņas pagaidīt. Aizejam paēst pastu, uzkost kādu itāļu našķi vietējā bodītē. Kad jau pienācis laiks izbraukt, vīrs paziņo, ka aizvest tomēr nevarēs, jo ir uztraukums par policiju un nesakārtotiem dokumentiem, riskēt nevēlas. Saprotami! Taču…

Vakars jau klāt un vēl aizvien Roma! Te laikam lieki piebilst, ka iepriekš minētais izmisums nav zudis. Izmetam nelielu loku pa apkārtni, izvēdinām galvu. Pamēģinām vēlreiz veiksmi autostāvvietā. Parādam šoferītim logā uzrakstu “Firenze“, viņš pamāj un laipni uzsmaida, woohoo, lecam iekšā un jau pusnaktī esam Florencē. Apmetamies vietējā hostelī.

DIVPADSMITĀ DIENA: Vispār, nespēju noticēt, ka jau divpadsmitā! Vairāk par nedēļu jau te, Itālijā. Šķiet, ka valodu arī sākam apgūt nedaudz: stazzione, attenzione, wifione, aizvedmanione – pieliec vārda galā “one” un viss izklausās itāliski! Kamēr čammājamies, jau pēcpusdiena klāt. Mērķis tikt līdz Boloņai un tad Venēcijai (virzīsimies atpakaļ pa to pašu maršrutu, jo tas ir vistuvākais ceļš un tomēr, pazīstami benzīntanki, autoostas, maģistrāles).

Jautājam visiem, kas iebraukuši benzīntanka piestātnē, uz kurieni dosies, varbūt var paķert līdzi. Daudzi sāk skaidrot ceļu līdz Boloņai, citi dot naudu, nesaprot īsti, ko vēlamies. Visbeidzot sanāk atrast kopīgu valodu ar kādu sirmgalvi, kas aizved teju līdz pašai Venēcijai. Tālāk gabaliņu nobraucam ar vilcienu un nu jau esam ~ 60 km attālumā no robežas!

TRĪSPADSMITĀ DIENA: Tas, ka esam vēl aizvien Itālijā, liek domāt, ka uz priekšu galīgi nekustamies. Bet Baiba saka, ka nav jau TIK slikti. Nu labi! Īkšķi gaisā un turpinām ceļu… Atlikušos kilometrus līdz robežai pieveicam 2 automašīnās un pavisam drīz atkal esam te, Tarvisio – pilsētiņā, kurā sākās lielais Itālijas apceļošanas piedzīvojums. Uz atvadām vēl pa krāsnī ceptai picas šķēlei un “Arrivederci, Itālija!”, “Arrivederci, Massimo un pārējie!” Spēka pilnas gatavojamies pieveikt pēdējos 6km līdz Austrijai kājām, taču – tiekam pāri ar auto. Kopā pieveikušas teju pie 300km esam Austrijas vidū un nakti pavadām benzīntankā-kravas furgonu piestātnē, meklējot kādu, kas brauc uz Čehiju/Poliju.

ČETRPADSMITĀ DIENA: 8:00 ar kādu kravas auto dodamies tālāk uz māju pusi. Komunikācija ar šoferīti mums tikai poliski, un, tā kā “po poļski” mēs nesaprotam, tad komunikācijas nav. Noprotam, ka ar jauno draugu tiksim līdz pat Polijai un tā arī sanāk, taču… ar noteikumu, ka viena pārsēžas citā kravas furgonā drošības apstākļu dēļ. Ilgi domājām, vai šķirties, un… tomēr noriskējām. Viss labi. Nonākam milzīgā furgonu piestātnē – spēj tik izvēlēties, ar kuru braukt tālāk, teju visiem lietuviešu numuri. BET… Izrādās, ka kravas auto šoferiem likums – svētdienās nebrauc! Ir jau sestdienas vakars, iespēja tikt tālāk ar kravinieku – nekāda. Sēžam blakus kafūzī ar izliktu uzrakstu “Warszawa-Litwa” un gaidām brīnumu! Un ierodas arī – veseli divi! Aizvest gan nepiedāvā, taču mūsu īpašumā nakšņošanai nodod savu kravas furgonu. Viņiem esot divi – vienu iedos meičām.

PIECPADSMITĀ DIENA: Nu ko, ceļamies, veļamies un prom uz šoseju. Pavisam ātri tiekam 20, 40km tālāk, ap pusdienlaiku pieveikti visi 180 un esam jau Polijas vidū. Te gadās mazpilsētā tā ilgāk pastāvēt “pa tukšo”, neviens nepiestāj. Dodamies pa šoseju uz priekšu, pēc dažiem metriem ieraugam tādu kā mirāžu, ejam tuvāk – nav mirāža, viss pa īstam! Kravas mašīna ar latviešu numuriem! Paveram durvis un sakām “Labdien” (jau ilgi biju gaidījusi kādu latviski runājošo, kas nav Baiba), bet vīrs atbild krieviski. Nu neko, fakts, ka galamērķis mums visiem ir Rīga, tāpat paliek. Palikuši vēl ~700km un transports atrasts, acīs pat pilīte asaru sariesās. Vai tādas sagadīšanās maz mēdz notikt?

Nobraucam ~40 km un attopamies kārtējā piestātnē. Izrādās, ka šoferītim 11h pauze jāņem. Tagad mums dilemma – riskēt, iet stopēt tālāk un mēģināt jau šonakt nokļūt mājās vai tomēr gaidīt šoferīša pauzes beigas, taču vismaz ar 100% pārliecību, ka jau rīt būsim mājās?

Jā, domājām mēs diezgan ilgi, bet nolēmām tomēr neriskēt meklēt ko jaunu un labāk pagaidīt. Nakts bija diezgan auksta un vietējā kafejnīca strādāja tikai līdz plkst. 22. Pasēdējām ārā, tumsiņā, papļāpājām, turpat bijām arī atlūzušas uz pāris desmit minūtēm. Labi, ka savu transportu nenokavējām! Iekāpām furgonā un beidzot varēja atlaisties un iesnausties. Pastāstījām visu piedzīvoto, šoferītis uzsauca pa XL kafijas krūzēm un hotdogam. Teica, ka ellīgi trakas babenes mēs esam. Un laikam jau tā arī ir, strīdēties nevaram. Vārdu pa vārdam un Latvija jau tepat aiz pāris metriem.

ATGRIEŠANĀS! Nekas nav skaistāks par to! Mēs to paveicām! 15 dienas. Trakākās 15 dienas manā dzīvē, varu teikt droši. Jautāsiet nu, vai gatavas esam mesties nākamajā avantūrā – par to gan domāsim vēlāk, šobrīd – miegs un nepadarītie studiju darbi mūs gaida! Viens sapnis piepildījies – Itālija redzēta!

Paldies Sintijai par piedzīvojumiem pilno Itālijas stāstu!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru