Konkursa raksts: Bali, tu paņēmi lielu daļu manas sirds!

Konkursa raksta autore Anna Riekstiņa

Pirms es ievedu Tevi savā mazajā piedzīvojumu pasaulē, gribu brīdināt- šis NEBŪS parasts ceļojuma apraksts (DIENA 1 daru to un to), bet došu pavisam mazu ieskatu ar pāris stāstiem no mana lielā ceļojuma.

Kāpēc Bali, kāpēc tieši izvēlētajā laikā un kāpēc mazā sala bijusi puse no manas sirds vēl pirms ceļojuma?

Kad sākās 2017. gads, man bija iekšēja sajūta, ka iespējams šis būs viens no labākajiem gadiem manā mūžā, ņemot vērā ārsta grāda iegūšanu un citas dzīves pārmaiņas, kas sekos viena otrai.

Jau diezgan sen viena no manām sapņu vietām bijusi Bali sala, kas, kā man gribās domāt, deva arī man netiešus mājienus, ka ir pienācis laiks satikties. Ik pa laikam (kopā kādu 10 gadu garumā) ļoti bieži nejauši uzgāju rakstus par salu žurnālos, nejauši izvēlējos filmas, kas kā izrādījās bija tieši par Bali vai filmētas tur, kā arī esot medicīnas apmaiņas programmā Barselonā vieni no satiktajiem pirmajiem cilvēkiem par pārsteigumu man dzīvo Bali. Smieklīgi, bet nemaz uz Barselonu nebija jābrauc, jo pirms pāris gadiem pa vasaru mēdzu strādāt Salacgrīvas festivālā, kur vienu gadu darbs bija ar fotogrāfu, kurš dzīvo Bali!

Visas šīs lietas piešķīla uguni pagalēm un iededza manī vēl lielāku dzirksti uz salu doties, taču savas aizņemtības, darbu, medicīnas studiju, citu prioritāru lietu un prioritāru ceļojumu dēļ sapnis tā arī palika sapnis līdz vienām no pirmajām 2017. gada janvāra dienām.

Jau ilgāku laiku meklēju kompanjonu braukšanai, lai kaut kad, kad man paliks brīvāks laiks, varētu doties ceļā, taču kādam ceļš par garu, citam siltās zemes neinteresē, vēl kādam nepiemērots laiks, nepiemērota vieta un vēl un vēl un vēl!

Savu Jaunā gada sajūtu pārņemta teicu sev:”Sasodīts, Anna! Tu taču nevari savu sapni uzspiest citam, tāpēc jau tas ir tikai TAVS!” Un tajā pašā dienā spontāni nopirku biļetes sev vienai 19.06.-07.07. Rīga-Bali-Rīga, nosaukdama tās par izlaiduma dāvanu sev pašai!

Pēc tam, kad visi uzzināja, ka es braucu viena un sieviete būdama, man teica, ka es neesmu normāla, ka esmu traka!

Es iekšēji un ārēji katru reizi smaidīju un domāju- jāāāā, varbūt esmu, BET dzīve sākas ārpus savas komforta zonas un viss ir mūsu pašu rokās.

Teikšu, kā bija,- jau no pašas pirmās dienas man bija sajūta, ka dodos uz sev zināmu vietu. Zināju, ka viss būs vairāk nekā lieliski, biju iekšēji mierīga un biju gatava piedzīvojumiem!

Iekšēji mierīga!? Haha, nemaz!

Pāris stundas pirms izlidošanas man sākās panika. Ārste būdama, zinu, ka nervu sistēma var mums pateikt:”Mīļā, šodien es izdarīšu tā, ka tev liksies, ka sāp nieres un jautrībai paaugstināsim ķermeņa temperatūru.” Staigāju pa māju un mērīju temperatūru, burtiski sēžot uz koferiem. Draudzene mani mierināja un teica, ka es tūliņ braucu tālu prom viena un gan jau esmu satraukusies. Tā arī bija, jo viss pazuda un ēstgriba parādījās līdz ar pirmajiem dzirkstošā vīna malkiem lidostā.

Jāpiemin, ka mans piedzīvojums sākās jau ar piedzīvojumiem, jo RSU izlaidumu svinēju 16.06. Ejot iekšā Aulā, uztraukumā nepamanīju pakāpienus un ar savām 15 cm špiļkām smuki saļodzīju kreiso kāju, saplēsu kurpi, bet, kā jau visu varoša sieviete, smaidīdama devos zālē, apsēdos, apskatīju kāju, kurai aci uzmeta arī mani vismīļākie dakteri, un kopīgi secinājām, ka esmu sastaipījusi saites, ko apstiprināja arī speciālists traumpunktā- sērfotāja būsi!

BALI, you took a big part of my heart!

Klibodama un cīnoties ar pēdas tūsku, iekāpu lidmašīnā un sākās mans 22h garais ceļš ar 3 savienotajiem reisiem Rīga-Amsterdama-Singapūra-Bali. Klausījos mūziku, skatījos filmas, gulēju, tinu atpakaļ filmas, kuru laikā biju piemigusi, un mēģināju neizskatīties garlaikota, kad ar mani nu jau kuro reizi runas ļoti gribēja vest vecs šveicietis.

Jāpiemin, ka es savu ceļojumu pilnīgi un galīgi nebiju izplānojusi. Nolēmu, ka viss uz vietas būs spontāni un iešu, kur acis rādīs. Vairāku mēnešu garumā vienīgā lieta, ko es ik pa laikam darīju, -saglabāju Pinterestā ar Bali saistītas lietas un caur AirBnB biju sarunājusi mājvietas trīs dažādās salas vietās.

Biju sarunājusi, ka man no pirmās dzīvesvietas atbrauks sagaidītājs. Lai būtu viegli un ērti komunicēt, sarunājām, ka lidostā ieslēgšu wifi, kas izskatījās man vienīgajai tur nedarbojās. Gāju pēc savas nododamās bagāžas cerībā, ka process būs ātrs. Lieki piebilst, ka man pie bagāžas celiņa sākās maza panika brīdī, kad es jau tur biju stāvējusi 70 minūtes un mans koferis aiz apvāršņa vēl joprojām nebija parādījies. Biju palikusi neticīga es un vēl kādi 5 cilvēki, kad beidzot ieraudzīju, ka tur jau tas tuvojas! BEIDZOT!

Saņemot koferi un satiekot Mario, es beidzot pirmo reizi izjutu to patīkamo mitro karstumu, ieelpoju nāsīs Bali gaisu un nodomāju- jāāāāā! Lai sākas!!!

Viena no lietām, kas man ļoti patīk ceļojot, ir cilvēki, viņu emocijas, kuras netiek slēptas aiz īgnām sejām, viņu laipnība. Man spilgti palikusi atmiņā kāda sieviete ar diviem maziem puišiem, kas gar ceļa malu devās no ik rīta lūgšanām uz savām mājām. Gāju viņiem garām un sieviete, plati smaidot, man sacīja:”Labrīt! Apstājies nedaudz, parunāsim!”

Runājām par visu ko- par mani, manu valsti, viņa pastāstīja par sevi, saviem bērniem. Pēc sarunas ar viņu es biju ierauta kaut kādā emociju virpulī un teikšu kā bija- gāju pa ceļa malu un raudāju. Vietējiem iedzīvotājiem varbūt vienīgā lieta, kas tur pieder ir necila mājiņa un rīsu lauks, bet viņi par to jūtas tik sasodīti laimīgi. Tā, ka tā laime ir acīmredzama. Neviens nečīkst, bet tver un bauda dzīvi. Ik rītu, satiekot kādu, apmainies ar smaidu pret smaidu un siltiem vārdiem. Nav būtiski, vai pretimnācējs ir jauns vai vecs, bagāts vai nabags. Visi bija anormāli labsirdīgi. Lai gan kaut kas šāds bija redzēts jau agrāk, taču tā labsirdība, kas nāca no Bali iedzīvotājiem, nebija piedzīvota pirms tam nekad. Es biju laimīga, jo biju aizbēgusi no materiālās pasaules.

Ceļojuma laikā ne reizi nejutos viena, visi bija ļoooti draudzīgi, un es nepārtraukti ar kādu pļāpāju un dalījos iespaidos. Vai nu tas bija pirmajā dienā satikts sērferis, kurš man stāstīja par viļņiem un sērfošanas tehniku, ieturot brokastis klints augšā un lūkojoties lejā uz mazajiem punktiņiem (sērferiem) okeānā vienā no pro- sērferu sērfošanas vietām vai tas bija Tegalalang rīsu terasēs satikts fermeris, kurš mani 1,5 h vadāja pa džungļiem un rīsu laukiem, izrādot tos un daloties iespaidos.

Vai es jau teicu, cik droši tur jutos?

Nē, bet tiešām. Tik droši, lai nakts vidū viena ietu gar ceļa malu pilnīgā tumsā cauri rīsu laukiem un džungļiem no vienas pilsētas uz otru, spīdinot tikai gaismas lukturīti telefonā, lai garāmbraucošie cilvēki mani redzētu. Daudzi apstājās un prasīja, vai viss kārtībā un vai nevajag aizvest, bet es tikai smaidot teicu:”Viss ir vairāk nekā kārtībā! Viss ir fantastiski! Paldies!”

Runājot par satiksmi Bali, nuuuu…..tādas īsti tur nav. Galvenais pārvietošanās veids ir braukšana ar rolleri vai mašīnu. Es nesapratu, kāpēc cilvēki internetā rakstīja, ka 20 km ceļš var aizņemt 1,5 h. Esot tur es sapratu. Mašīnas ir daudz, un visi brauc kaut kā, luksofori ir lielajās pilsētās. Vakaros, kad satiksme paliek vēl trakāka, lielajos krustojumos iestājas policists un kaut ko rāda ar rokām un svilpj, bet to regulāciju nav iespējams saprast. Pirms Bali pēdējo reizi sēdos pie auto stūres pirms kādiem 6 gadiem, noteikumi piemirsušies (bet tas bija tieši labi, jo salā brauc pa kreiso pusi. Kreisās/labās vai vienalga kādas rokas likums!?- Smejies? NAV. Brauc kā redzi). Ar rolleri braukusi nebiju nekad, taču zināju, ka Bali tas būs jādara. Rollera īre uz 24 h maksā 3-4 EUR. Pilna bāka, ar ko var nobraukt 2 dienas, -1.30-1.40 EUR. Mašīnas un šofera īre uz pāris h ap 20 EUR vienai reizei. Cenas nesalīdzināmas un arī laika ietaupījums nesalīdzināms, jo ar rolleri visus var apbraukt pa ietvi vai maziem celiņiem. Ar mašīnu kā iesēdies korķī, tā iesēdies, ja vien mašīna nelido. Pāris dienas pirms izlidošanas iemēģināju rolleri Latvijā unn…..dabūju uz apakšstilba 10×15 cm lielu zilumu. Rolleri redzēt negribēju. Kā man pateica vēlāk, man iedeva rolleri ar sporta motoru. Brīdī, kad teica, lai spiežu grīdā, es to tā arī uztvēru.

Pirmajā dzīves vietā pēc pirmās dienas sapratu, ka rolleri vajag. Viesu nama administratoram izstāstīju savus Latvijas piedzīvojumus, un viņš man sniedza 15 minūšu īso apmācību, pēc kuras teica:”Nuuu, tu esi gatava!” Es teicu, ka nuuu, nedomāju gan, bet uztraukumu pilna devos Bali ielās. Kā pati smejos, tad es sevi ceļojuma beigās saucu par pro-rollera braucēju, jo tie braukšanas apstākļi tur bija…vienreizēji….slikti. Taču ar rolleri man bija iespēja tikt visur, arī izbraukt cauri džungļiem, braukt gar Bali krasta līniju, sajust vēju, brīvību un triekties cauri rīsu laukiem vai naktī braukt mājās no ballītes.

Policijai neinteresē nekas cits kā tikai, vai galvā ir ķivere. Viss pārējais ir uz paša sirdsapziņas. Par šo man ir kāds stāsts. Viena no vietām, kur dzīvoju un ko ļoti iemīļoju, bija Canggu– hipsterīga sērfa un relaksējoša atpūtas vieta, kur neizpalika arī ballītes. Vienā ballīšreizē man nozaga ķiveri, bet jauniepazītie draugi padalījās ar savu kaitošanas ķiveri, kas ir pavisam citādāka- veidota no plutaplasta ar daudziem caurumiem tajā. Tajā momentā likās, ka kāda starpība- galvenais, lai kaut kas galvā un policija jau naktī nepētīs, kas tieši. Nākamajā rītā, kad ķiveri atdevu, nevarējām valdīt smieklus- nu tiešām niecīgs plutaplasta gabals.

Šeit vieta vēl vienam stāstam par to, kā braucu pakaļ jaunai ķiverei. Vietējā sieviete no manas dzīvesvietas apsolīja parādīt, kur nopirkt jaunu (cena par tiešām labas kvalitātes ķiveri 6 EUR). Braucām abas pakaļ ar rolleri, unnn viņa bija pēdējos grūtniecības mēnešos, es tikko iemācījusies braukt, braucām pašā karstākajā satiksmes laikā un uz lielo pilsētu un pēc lietus…..kad ir anormāli slidens uz ceļa izlijušo eļļu dēļ un satiksmes dēļ visu laiku ir jābremzē…es biju tādā stresā.

Atgriezīsimies pie pirmās rollerdienas!

Kad atgriezos viesu namā, pie manis pienāca kāds amerikānis un teica:”Damn girl. I was watching how Denny was teaching you and I thought let the God be with you!”

Haha, pasmējāmies, un es palielījos, ka viss bija labi. Atgriežoties Latvijā sapratu, ka gribu mācīties braukt ar moci!!!

Bali pirmo reizi mūžā snorkelēju, kas arī izvērtās veselā piedzīvojumā. Bija paredzēta snorkelēšana 3 h garumā 3 dažādās vietās. Sākām ar raju vietu, tad pārbraucām uz krāsaino mazo zivju un nobeidzām ar koraļļu vietu. Jāpiebilst, ka raja ir zivju zivs.

Kopumā laivā bijām ap 16 cilvēkiem, iekāpu un sapratu, ka neko nesaprotu, ko gaidīt. Kapteinis visiem deva pleznas, man arī. Skatos, visi velk kājās, velku arī es, tad visiem izdala maskas, ar ko es galā netiku, bet apkārtējie palīdzēja pieregulēt.

Vai es minēju, ka man ir bail no noslīkšanas, dziļuma un peldēt nepatīk?

Piebraucām pie raju vietas un mani pārņēma panika- ak, Dievs, tur ir dziļš un un un man tagad tur jālec iekšā!? Nē, nē, nē!

Kapteinis manu fantāziju pārtrauca ar jautājumu- kuram vajadzēs vesti!? Biju pirmā, kas ātri pacēla roku. Uzvilku vesti, uzliku masku un pēc kapteiņa signāla lecām ūdenī, kur….man sākās panika. Lēni no papēžiem līdz matiem manī ieplūda adrenalīns un „es slīkstu” sajūta. Skatos apkārt, visi pabāzuši galvas zem ūdens skatās, kas okeānam vēderā, bet es kā muļķe kampju gaisu. Tajā brīdī, kad es cīnījos ar savu veselo saprātu, uz mani sāk kliegt kapteinis, lai skatos zem ūdens. Viņš bļāva:”Look, look, loook, looooooook! Mantaraya, mantaraya!Raya is there!” Es gribēju bļaut pretī un pateikt visu, ko par viņu domāju, bet viņš jau bija ielēcis ūdenī, piesteidzies pie manis un nu jau to pašu bļāva pie auss, tajā brīdī es sapratu- nu tiešām Anna!? Tu slīksti ar vesti?

Pabāzu galvu zem ūdens un atkal mani pārņēma nejaukā draudzene panika, jo, kā izrādās, pie tās trubas jāpierod un elpot caur to ir dīvaini, taču vienu raju es ieraudzīju un nākamajās vietās jau atkal jutos kā pro-snorkelētāja.

Viens no skaistākajiem ceļojuma momentiem bija saullēkta trekkings vulkānā- Mount Batur. Cēlos plkst.1:00 naktī, ap plkst.2:00 sagaidīju savu pavadītāju, kurš aizveda līdz kalnos kāpēju nometnei, uzcienāja ar banānu pankūkām un kafiju un iedeva gaismas lukturīti. Ceļš sākās plkst. 4:00, pilnīgā tumsā es un vēl pāris simti cilvēki sākām skaistu, nogurdinošu ceļu augšup, lai plkst. 6:00 sasniegtu virsotni un lūkotos, kā saulīte parādās pie apvāršņa (saule lec nedaudz pāri 6:00, riet pēc plkst. 18:00). Tas skats un sajūtas, kad tu krizdams klupdams pa tumsu dodies kaut kur un virs tevis iet vēl vairāki simti cilvēki, nav aprakstāms. Paveries augšup un viss, ko redzi,- tumsā tālumā jāņtārpiņu kolonna dodas kaut kur augšā. Rīts gan bija ļoti mākoņains, bet ik pa laikam mākoņi izklīda un skats vienreizējs. Mūsu pavadītāja turpat virsotnē mums sagatavoja brokastis- banānmaizes un vārītas olas.

Bija pāris situācijas, kad Bali noderēja mana medicīniskā izglītība. Viena no tādām bija kāpjot lejā no vulkāna. Meitene, kas bija manā grupiņā, neveiksmīgi nolika kāju un noripoja lejā, kājas asinīs, noskrāpētas. Pieskrēja pavadītāja ar aptieciņu, kuras saturs bija diezgan švaks un dezinfekcijas līdzekļi ne tie labākie. Man šis tas bija līdzi somā, tāpēc pieteicos, ka es palīdzēšu. Brīdī, kad pateicu, ka esmu daktere, sākās jautrība.

Meitene, kas nokrita, izrādījās bija dāņu panikotāja, un sākās brēka, ka viņai būs infekcija un ko tagad darīt, jo pirms kritiena viņas kājai esot pieskāries svešs suns un viņai būs trakumsērga. Stundas garumā, kāpjot lejā, stāstīju visu par un ap trakumsērgu un mēģināju iestāstīt, ka viņai viss būs kārtībā, tāpat kā viņas nobrāztajām kājām.

Ja brauc uz Bali, rēķinies- pērtiķi ir visur! Neesmu pērtiķu mīlis, bet viņi man tur netraucēja, lai gan pirmajā dienā, kad devos cauri džungļiem uz vienu no apskates vietām, atkal darbību sāka manas virsnieres ar adrenalīna izstrādi. Priekšā bija savvaļas pērtiķu banda. Pirmo reizi mūžā satiku pērtiķus brīvā dabā. Paraudzījos apkārt, nevienu citu cilvēku neredzēju, iet atpakaļ negribēju, garām viņiem bija jātiek, spēru soli uz priekšu un skatījos reakciju. Viņi atkāpās! Satraukumu pilna izgāju bandai cauri un atkal par sevi pasmējos (šo man Bali ļoti patika darīt).

Par pērtiķiem runājot, man ir vēl viens stāsts. Viena no ļooti skaistām vietām ir Uluwatu templis (starp citu, Indonēzijā galvenā reliģija ir islāms, taču ne Bali, kur vadošais ir hinduisms), kur mitinās ļoti daudzi un nejauki pērtiķi. Staigājos pa tempļa teritoriju un skatos, ka mana ceļa priekšā ir viens….milzīgs. Gāju garām, neskatoties, dzirdu, ka aiz muguras kāds sāk skriet, un, protams, tas lielais tēviņš izdomāja, ka jāuzlec man virsū un jāpaskata, cik stipri eiropiešiem ir mati vai, kā es pati smējos, viņam iepatikās mana sarkanīgi rižā matu krāsa. Ātri saprata, ka pie maniem matiem netiks un nolēca. Sajūta bija riebīga, saskrāpēja galvu, par ko gan neraizējos, jo pirms ceļa, lai justos droši (trakumsērga Bali ir izplatīta) biju veikusi prettrakumsērgas vakcināciju. Galva sāpēja visu atlikušo dienu, BET tas nebija šķērslis Ubudā doties speciālā pērtiķu dabas takā-mežā baudīt mazo draugu sabiedrību.

Uz šīs stāsta nots savus piedzīvojumus arī pārtraukšu. Man patīk rakstīt, bet, kā jau vairumam lietu, arī šim aprakstam ir ierobežojumi, tāpēc, ja gadījumā plāno ceļojumu uz Bali, droši vari rakstīt man, ja gribas dzirdēt ko vairāk, būšu priecīga gremdēties atmiņās un stāstīt.

Nepaguvu izstāstīt par sērfa piedzīvojumiem, par ēdienu un tā gatavošanas meistarklasi, vēl par pāris rollerstāstiem, par pilsētām, par vienreizējo reliģisko pusi, kas mani ievilka sevī, par vīrakas smaržu, par tempļiem, par saulrieta skaistajām vietām, par brīnišķīgajām pludmalēm, par sauļošanās krēma stāstu, par rīsu terasēm un ūdenskritumiem, par pasaulē dārgāko kafiju, par vietējā tirgus burvību un vēl un vēl un vēl. Piedzīvojumi tiešām mani sameklēja nepārtraukti!

Varu droši teikt- nebaidieties ceļot vieni!

Meitenes, ir ļoti daudz drošas vietas tieši mums! Tas ir to vērts un ceļojot solo, manuprāt, vairāk redz to vietējo pasauli, vairāk komunicē ar citiem un citi grib komunicēt ar tevi!

Paldies Annai par sirsnīgo Bali rakstu un iedvesmošanu ceļot arī vienai!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


2 comments

  1. Paldies, Anna! Ļoti iedvesmojošs stāsts. Ceru, gūt tik pat lielu sajūsmu savā ceļojumā uz Bali pēc 3 nedēļām 😊

Pievienot komentāru