Konkursa raksts: Dūdas iet gar jūru!

Konkursa raksta autore Zanda Vanaga

Šis nebija standarta ceļojums. Nav ne eksotiskas vietas, ne dārgas izmaksas. Dārgas ir mūsu atmiņas par šo piedzīvojumu un dārga ir zeme, pa kuru gājām, jo tā ir Latvija!

Dūdas iet gar jūru!

Ir pagājis apaļš gads un ir mazliet žēl, ka šovasar neesam savākušās, ka daļā no lieliskās kompānijas ir devušās peļņā uz citām valstīm. Šis bija viens no labākajiem pēdējo vasaru piedzīvojumiem, ja ne pats labākais. Aša un šķietami sākumā nenopietna ideja- iet pārgājienā gar jūru, pārvērtās kolosālā piedzīvojumā ar fantastisku kompāniju. Nenopietna tādēļ, ka bija maza ticība, ka, izņemot mani un manu māsu, kāda tiešām piekritīs un, ja sākotnēji piekritīs, vai tiešām piedalīsies. Bet nē! Visas, kuras teica uzreiz jā, arī piedalījās.

Katru no ceļa biedrenēm mēs ar māsu pazinām, bet viņas savstarpēji sapazinās pārgājiena laikā. Jā, tas bija mūsu pārgājiens! Pirmais mūsu kopīgais un dažām vispār pirmais viņu mūžā! Un te, lai nesmīkņā pieredzējušie.

Maršuts jau uzreiz mums bija skaidrs- braucam piektdienā pēc darba ar pēdējo autobusu no Rīgas uz Kolku un līdz svētdienai ir mērķis sasniegt Mērsraga bāku. Organizatoriskie jautājumi un klačas tiek pārspriestas whatsapp grupiņā.

Pienāk īstā piektdiena un jau četras laicīgi tiekamies autoostā. Salīdzinām somas izmērus un svarus, kurai lielāka un smagāka. Rindas pie kasēm ir pagaras, tāpēc tiek pieņemts lēmums, kamēr gaidām pārējās divas dalībnieces, nopirksim jau visām sešām mums biļetes.

“Lūdzu 6 biļetes līdz Kolkai!”

“Ir palikušas tikai 3 biļetes…”

Iestājas neliels apjukums…

“Mhmmhm… mums vajag tikt līdz jūrai. Kur jūs ieteiktu mums braukt?”

“Uz Saulkrastiem!”

Nevar saprast- smieties vai dusmoties par šādu piedāvājumu…

Ātrā apspriede. Un ir risinājums- laižam uz Ainažiem! Izstāvam rindu vēlreiz un biļetes ir rokā.

Sagaidam pēdējās divas dalībnieces un informējam viņa par NELIELAJĀM izmaiņām. Viss čikiniekā- laižam! Pārgājiens “Dūdas iet gar jūru” ir sācies!

Te nu mēs visas pozitīvās startā- Līga, Māra, Agnese, Laura, Ramona un Zanda.

Autobusā saprotam, ka visas esam blondiem matiem, kas gājiena laikā šad tad lika arī par sevi manīt. Un saprotam, ka pa Vidzemes jūrmalu mēs nezinām vispār neko. Nulle! Jo paredzēts bija iet tā, lai jūra visu laiku būtu pa kreisi un tajā maršutā bijām nedaudz gatavojušās un informāciju vākušas. Kaut kādu info mēģinām salasīt netā telefonos, bet ko nu vairs- piedzīvojums ir sācies, kā būs, tā būs un gan jau nepazudīsim. Dzimst ideālais mērķis sasniegt svētdien Tūju (bet ne vienmēr ideāli ir sasniedzami…)

Juhū, esam Ainažos! Sākam!

Tuvojoties Ainažu galapunktam uzrunājam tuvumā sēdošu jaunieti par iespējām celt telti jūras krastā. “Varat mēģināt. Laikam jau nedrīkst, bet mēģiniet.” Mēs to dzirdam- drīkst! Autobusa šofera tekstus arī mūsu ausis pārtulko kā drīkst. Un to pašu dzirdam no vietējā veikala pārdevējas. Mums ir trīs vietējo atļaujas! Dodamies uz Ainažu pludmali, paejam kādu gabaliņu tālāk un izvēlamies ideālo vietu nakšņošanai. Uzslienam teltis, uzklājam kopīgu vakariņu galdu uz plēves gabala. Idille!

Pasaka! Jūra un lieliska kompānija.

Tikai ļoti ātri sāk traucēt odu bari. Salienam teltīs, aizmigt grūti, jo smejamies pat no pirksta parādīšanas. Vēl kopīgs selfijs tumsā un guļam.

Kā lai aizmieg?

Sestdienas rīts. Nesteidzīgas brokastis ar siltu tēju, kafiju. Sapakojamies un sākam iet gar jūras krastu. Ātri vien nākas ceļu turpināt brienot pa jūru, jo tāda krasta tur nav. Ir piejūras pļavas. Ir grimstošās smiltis. Uz smilšainajiem sēkļiem tusē neredzēti putni, kas mūs pamanījuši, ķērkdami ceļas gaisā. Lūdzu, lūdzu, tikai nekakājiet mums virs galvām! Starp tiem ir arī tādi lieli un melni, kuri noteikti ir tie, kas piekakājuši visus sēkļus ar tik lielām čupām, kā mans vilka izmēra suns. Ejam un brīnamies! Blondīnes! Vēlāk no kāda vietējā, caur kura pagalmu kā Neptūni izbridām no jūras, uzzinām, ka tas ir lapsu darbs…

Tā nu mūsu kājas brien gan gar jūru, gan pa jūru, gan gar šoseju, gan pa mežu, gan cauri niedrēm.

Puse ceļā šādi, jo sausa krasta nav!

Džungļi 

Ejam visu laiku zigzagā, jo tā pa skaisto taisni gar jūru šeit paiet nav iespējams. Mūsu ceļā mētājas ne tikai beigti putni, bet arī beigti roņi. No viena tikai vairs daļa, bet otrs pilnā augumā. Liels un pēc skata kā kūpināts. Vē, skats nav pārāk pievilcīgs…

Gandrīz visas esam mates, tāpēc mūsu uzmanību piesaista putnu mazulītis, kas lielu gabalu tipina mums pa priekšu. Tā grīļodamies it kā tikko būtu staigāt iemācījies. Žēl tāda maziņa… gan jau nomaldījies… gan jau esam viņu nobiedējušas. Nāc nu, maziņais- vienai no mums pēc pārdesmit minūšu gājiena paliek putnēna žēl. Mazulītis pēkšņi mūs visas nobiedējot izplēta milzīgus spārnus un ķērkdams pacēlās gaisā. Mazais putna bērniņš, kas izrādījās pieaudzis PUTNS pārbiedēja sešas pieaugušas sievietes tā, ka maz neliekas J

Salacgrīvā pie veikala, kur uzpildām dzeramā ūdens krājumus, satiekam vāciešus, kuri jau mēnesi minas ar riteņiem gar Baltijas jūru un taisās to darīt vēl ilgi. Priekšā šiem vēl Igaunija, Somija, Zviedrija. Laipni blondajām latvietēm viņi atdāvina vienu no savām kartēm, lai mēs ik pa laikam saprastu, kur esam. Kartes un zigzaga dēļ ideālais mērķis tiek saīsināts- Vitrupe (bet arī pusideāls drīkst palikt nesasniegts). Turpinām zigzagā.

Paldies vāciešiem!

Ir vakars, vēderi kurkst un manāms nogurums. Pie Svētupes ietekas jūrā metamies nost. Elegantas siltas vakariņas- makaroni “pa flotskij” ar mežacūkas konserviem.

Ideālās vakariņas.

Ideālā virtuve.

Sveces ap galdu un baudam vakaru…

Brīnišķīgi…

Kā loģiski domājošām būtnēm, vienai no mums dzimst loģiska ideja- kādēļ svētdien telts ir kaut kur jānes, ja tajā mēs vairs negulēsim? 😀 Esam arī sevi laikam pārvērtējušas un neviena īpaši neiebilst, svētdienu pārtaisīt par čilošanas pasākumu pie jūras. Jo laikam jau nevar tā pa taisno no kompjūtera, dīvāna vai vienkārši ikdienas, uzkraut padsmit kilogramus smagu somu plecos un doties pārgājienā. Tātad- svētdien sauļosimies. Jo līdz šim laiks ir bijis silts, bet bez saules. Cerēsim uz svētdienas sauli un ķersim iedegumu. Ar tādu domu arī iemiegam.

Svētdiena mūs sagaida ar lietu. Smidzina! Bezjēgā gaidīt kaut ko, tāpēc pēc kopīgām brokastīm pakojamies un pieņemam lēmumu doties uz autobusa pieturu. Uzliekot somas plecos, ir sajūta, ka tos atlikušos km līdz Vitrupei tomēr varētu pievarēt, bet grupas čīkstošā daļa tomēr gavilē uzvarā.

Neskatoties uz pat saīsinātā galamērķa nesasniegšanu esam nogurušas, bet emocionāli uzlādējušās. Mums bija lieliska kompānija! Paldies mums visām par to nedēļas nogali! Paldies par kopīgajiem smiekliem līdz asarām, par rīta dzestrajām spiedzošajām peldēm pa pliko (tas diemžēl nav dokumentēts!), par saliedētību, par izraušanos no rutīnas, par piedzīvojumu! Staigāju vēl nedēļu dīvaini un, ja man tad būtu bijis jātēlo pīle vai zoss, tad gaitas dēļ to izdarītu visnotaļ ticami, bet pozitīvais lādiņš atsver visas sāpes. Autoostā šķīrāmies, ka nākamajai reizei- dūdas iet gar jūru- būs būt! Man šķiet, ka šis bija skarbākais posms gājienam gar jūru Vidzemes jūrmalā un tālāk vajadzētu būt visam kā pa sviestu! Kas zin… varbūt varam tomēr vēl šogad savākties…

P.S.No kļūdām arī, protams, mācās un pārtiku, kas paredzēta nākamās dienas vakaram, zinot, ka pa ceļam būs veikali, līdzi no mājām vairs nestiepsim. Tāpat, ja ir kārtīga pārgājiena mugursoma mājās, ņemsim to, nevis vienkāršu pilsētas mugursomu un mēģināsim telti stiept rokā!

Paldies Zandai par pozitīvo ceļojuma aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru