Ceļojums uz Melnkalni – Balkānu burvība

Melnkalne ir neliela (gandrīz piecas reizes mazāka par Latviju) valsts Balkānos, Adrijas jūras krastā. Šķiet, ka tūristu vidū tas nebūt nav no Eiropas populārākajiem ceļojuma galamērķiem, jo ikviens būs dzirdējis par saulaino Adrijas jūras piekrasti Horvātijā un tās izcili skaistajām pilsētām, bet ne visi zinās, ka tikpat baudāma un lieliska ir Horvātijas dienvidu kaimiņvalsts – Melnkalne. Un, kas nav mazāk svarīgi, cenas būs draudzīgākas un arī par valūtas maiņu galva nebūs jālauza, jo, lai gan Melnkalne nav Eiropas Savienībā, tā vienpusīgi ir ieviesusi eiro kā valsts valūtu. Tā kā esam izvēlējušies ceļot decembrī, tad par pludmales priekiem un labākajām sauļošanās vietām padomus nevarēsim dot, bet to, ka Melnkalne ir apslēptā Balkānu pērle un tās skaistumu var pilnvērtīgi izbaudīt arī decembrī, varam droši apgalvot.

Fakts, ka skaistākās vietas nav jādala ar milzīgiem cilvēku pūļiem, viennozīmīgi ir lielākais pluss ceļošanai nesezonā, ko šajā braucienā izbaudījām jo īpaši. Taču jārēķinās, ka atsevišķi apskates objekti var būt ciet, noteiktas atrakcijas var nebūt pieejamas un transports var kursēt retāk. Nevajag aizmirst arī par dienasgaismas ilgumu, kas krietni saīsina laiku, ko var veltīt pārgājieniem vai vietu apskatei. Mūsu ceļojuma laikā saule rietēja neilgi pēc četriem un piecos jau bija tumšs, tāpēc vakari palika naksnīgo pilsētu izbaudīšanai.

Uz Melnkalni dodamies ar Ryanair reisu no Berlīnes. Tā kā šis nav tas populārākais laiks tūrismam, tad arī aviobiļetes uz Podgoricu izmaksā nieka 20 eiro vienam cilvēkam abos virzienos. Ja visu ceļu zem mums bija necaurredzama mākoņu sega, tad, tuvojoties Melnkalnei, mākoņi paklīst un skatam paveras robotas kalnu grēdas baltām sniega micītēm.

Tuvāk Podgoricai, kas ir Melnkalnes galvaspilsēta, kalnus nomaina līdzenums, un pavisam drīz jau esam klāt. Rīts ir dzestrs, bet saulīte spīd, un diena vēl tikai sāk iesilt. Drošu soli dodamies garām taksometru rindai uz kādu gabaliņu tālāk esošo dzelzceļa staciju. Pēc mirkļa viens no taksistiem skrien pakaļ un visiem spēkiem mēģina mūs pārliecināt, ka nekāda transporta no lidostas uz pilsētu nav un vienīgā iespēja ir taksometrs. Tā kā visu esam jau iepriekš izpētījuši, tad zinām, ka tā gluži nav taisnībā. Bet arī par meli taksistu saukt nepieklātos. Patiešām, no Podgoricas lidostas uz pilsētas centru var nokļūt tikai ar taksometru, un standarta cena ir 15 eiro. Ja paiet nostāk un pakaulējas, tad varot sarunāt, ka aizvizina arī par 10 eiro. Internetā klīst baumas arī par autobusu, kas kursē dažas reizes dienā, bet uz to paļauties nevajadzētu. Taču aptuveni 15 minūšu gājienā no lidostas ir dzelzceļa stacija, no kuras var nokļūt gan Podgoricā, gan piekrastes pilsētā Bārā. Vilciens gan kursē salīdzinoši reti, taču sarakstu viegli atrast internetā un biļetes cena būs tikai 1 eiro. Izrādās, ka neesam vienīgie, kuri izvēlējušies pārvietoties ar vilcienu. Dzelzceļa stacijā bariņš cilvēku jau gaida, sejas baudpilni pagriezuši pret sauli, un sapņaini veras uz nelielajiem kalniem Podgoricas virzienā. Ņemiet gan vērā, ka tad, ja ierodaties sliktākos laikapstākļos, tad ir vērts uzkavēties lidostā ilgāk un uz vilcienu doties neilgi pirms tā atiešanas, jo stacijā esošā būdiņa ir diezgan nosacīta.

Ar vilcienu dodamies 20 minūšu braucienā līdz Virpazārai, mazītiņam ciematam Skadaras ezera krastā, kas izmaksā 1 eiro. Skadaras ezers ir lielākais Dienvideiropā, un divas trešdaļas no tā atrodas Melnkalnes teritorijā, bet atlikusī viena trešdaļa – blakus esošajā Albānijā. Tas tiek dēvēts par Melnkalnes sirdi un dvēseli, jo ir ne tikai būtiska vieta dabas daudzveidības ziņā, bet arī iecienīta atpūtas vieta vasarā. Īsā gājiena laikā no vilciena stacijas līdz ezeram pamanām pirmo pārsteigumu – kivi, kas aug vietējā veikaliņa pagalmā. Vīteņiem lapu nav, tikai pliki augļi. Roka tā vien stiepjas pēc eksotiskajiem bumbuļiem, bet nodomājam, ka tas taču nebūtu pieklājīgi, un aprobežojamies vien ar foto. Ciematiņš praktiski tukšs, daži vietējie pasteidzas garām savās ikdienas gaitās, bet tūrista gan nav neviena.

Nonākuši pie paša Skadaras ezera, apmulsumā stāvam un nekustamies, lai neiztraucētu pasakaini skaisto mieru. Sausās niedres kā tādas zelta pielietas saliņas rindojas viena aiz otras piekrastes seklajos ūdeņos, un tālumā zili dūmakaina kalnu grēda ieskauj horizontu. Kailajos kokos vēl karājas putnu apknābāti granātāboli, un dažviet kā oranžas lampu virtenes zaros savus gludos vaigus zibina hurmas. Starp krūmiem ceļmalā sniegpulksteņi zvana savus baltos zvanus, un tu, cilvēks, galvā pāršķirsti kalendāru un mēģini sev iestāstīt, ka šodien tiešām ir decembra pirmā diena.

Papusdienojuši vietējā kafejnīcā, ar vilcienu dodamies līdz tā galapunktam piekrastes pilsētā Bārā. Tikai izkāpjot no vilciena, pamanām, ka tā sānus rotā tik pazīstamais Rīgas vagonbūves rūpnīcas logo, tomēr fonā esošie kalni liek atcerēties, ka neesam vis Latvijā. Internetā atrodamā informācija liecina, ka vilcienu satiksme Melnkalnē esot salīdzinoši nedroša, jo sliežu ceļi neesot pietiekoši labi uzturēti un paši vilcieni arī neesot ideālā stāvoklī. Tomēr neko sliktu nevaram teikt, jo vilcienu saloni bija tīri, silti un patīkami. Tā kā diena strauji iet jau uz otro pusi, tad garākas pastaigas vietā izvēlamies taksometru, lai nokļūtu apmēram četrus kilometrus tālāk esošajā Senajā Bārā (Stari Bar). No vienas puses izvēle bija pareiza, jo ceļš vijas kalnā augšā un iešana būtu ieilgusi. Bet no otras puses, brauciens bija krietni par ātru un īsu, lai izbaudītu vietējo kolorītu. Pats galvenais jau tie piemājas dārziņi, kuros mandarīnu koki slīgst oranžajos bumbuļos un piebirdina pilnus zālājus. Un kā nu ne, jo mandarīnu sezona ir pašā pilnbriedā! Mēs taču zinām, ka neilgu brīdi pirms Ziemassvētkiem veikalu plaukti piepildās ar gardajiem augļiem un sākas mandarīnu ēšanas maratons. Tādēļ, ja gribat izbaudīt īstu mandarīnu garšu, Melnkalne decembrī būs īstā vieta. It sevišķi Bāra, kas ir viena no saulainākajām vietām Dienvideiropā un, pateicoties siltajam un maigajam klimatam, dod iespēju izaudzēt gardākos mandarīnus.

Nokļuvuši Senajā Bārā, dodamies apskatīt tās cietokšņa drupas. Teritorija ir salīdzinoši liela, tāpēc jārēķinās ar krietnu brīdi, lai izstaigātu visus stūrīšus, kaktiņus, celiņus un izbaudītu skatu uz apkārt esošajiem kalniem un zemāk esošo Bāras panorāmu. Tur, kur tagad atrodas Bāra, agrāk bijusi vienīgi osta, bet pati pilsēta atradusies šeit, augstāk kalnā. Diemžēl 1979. gadā zemestrīce iznīcināja pilsētas akveduktu, kas nodrošināja ūdens piegādi, tāpēc cilvēki šo vietu pameta un sāka būvēt Jauno Bāru lejā pie ostas. Pēc akvedukta atjaunošanas daļa cilvēku atgriezās savās vecajās dzīvesvietās, bet citi palika jaunajā pilsētā, kas tagad ir viena no modernākajām Melnkalnē. Cietokšņa iekšpusē ir arī atjaunota baznīciņa, ko mums speciāli atslēdz un ar manāmu lepnumu izrāda sirms vīrs.

Bez mums un nelielas filmēšanas grupas satiekam varbūt vēl kādus sešus cilvēkus. Bet tie, šķiet, lielākoties ir vietējie pāri, kas atnākuši baudīt saulrietu un romantisku pastaigu divatā. Un kur nu vēl labāku vietu par šo! Arī mēs atrodam kādu vietiņu, kur apmesties, un vērojam, kā saule lēnām aizslīd aiz kalnu kores un pilsētas ieleja piepildās ar dūmiem.

             Apkārt esošais miers ir gandrīz vai maģisks, un, ja vien deguns brīžiem nesajustu grilētas gaļas pasaulīgo aromātu, liktos, ka esam kādā pasaku valstībā. Tā kā liela daļa no valsts gastronomiskās kultūras centrējas ap grilētu gaļu, kuras izlases sulīgo plati varat pasūtīt ikvienā tradicionālajā restorānā, tad, tuvojoties vakariņu laikam, tiek kurināti grili un sākas gaļas gatavošana. Līdz zināmai robežai grilu dūmi ir pat ļoti kārdinoši, liekot sarosīties garšas kārpiņām cerībā uz brangu maltīti. Bet kā nākošajā vakarā secinām, tad pilsētas ielejā, bezvēja apstākļos un kombinācijā ar krāsns dūmiem tie ir krietni traucējoši un ātri vien atstāj savu sīvo elpu mūsu āra drēbēs.

Ar tikšanu atpakaļ pilsētā mums krietni noveicas, jo pieturā gaida vietējais autobuss. Tā kā saule ir gandrīz jau norietējusi, tad dodamies uz autoostu, lai nokļūtu mūsu nakšņošanas vietā Budvā. Pirms tam mazītiņā ielas veikaliņā nopērkam mandarīnus, kas pēc skata nebūt nav perfekti, bet garšo izcili un maksā tikai 30 eirocentus kilogramā. Vēl nesagaidījuši savu autobusu, esam jau visu pirkumu gardu muti notiesājuši un sūkstāmies, ka tik vien īss tas prieks bija. Pēc aptuveni stundas brauciena, kas izmaksā 4 eiro, esam naksnīgajā Budvā. Atrodam savas naktsmājas un ejam apskatīt pilsētu. Budva ir vairāk orientēta uz masveida tūrismu, pilna ar viesnīcām, bāriem un restorāniem. Pēc idilliskās un klusās dienas pilsētas trokšņi liekas uzmācīgāki un griezīgāki nekā ierasts, un vienīgais glābiņš ir nelielā vecpilsēta ar šaurajām ieliņām.

Nākamās dienas rītā ar autobusu (biļetes cena 4 eiro) dodamies uz nelielu ciematiņu Kotoras līcī – Perastu. Lai gan tas ir pavisam mazs, ar vienu galveno ielu, ciemats ir viens no skaistākajiem Kotoras līcī, ar izteiktu Venēcijas arhitektūras ietekmi un netālu esošām pāris gleznainām saliņām.

 

Perastā rīts ir saulains, lai gan visu ceļu mūs pavadīja mākoņi, un ciemats mūs sagaida bijīgi tukšs un kluss. Viens vienīgs vīrs makšķerē krastā, pa kādai laivai šūpojas rāmajos ūdeņos, un dziļāk līcī vēl manāma migla, kur saules stari to nav paspējuši izdzenāt, un tajā mirklī viss skaistums pieder vienīgi mums.

 

Šķiet, ka burvīgajai idillei arī ir sava cena un mums nāksies iztikt bez brokastīm, jo vienīgajā kafejnīciņā, ko atrodam atvērtu, ēdienu gatavojot tikai tūrisma sezonā. Tomēr pie kafijas tases tiekam un kopā ar līdzpaņemtajiem enerģijas batoniņiem izbaudām brokastis Kotoras līča krastā. Nolemjam, ka vajadzētu nokļūt arī vienā no līča saliņām, tādēļ dodamies meklēt laivu, kas mūs turp nogādātu. Nesezonā regulārs transports uz salu nav pieejams. Tomēr pamanām, ka viena laiviņa brauc no salas uz krastu, un dodamies aptaujāties. Izrādās, ka tie ir strādnieki, kas ved akmeņus un smiltis uz salu, lai veiktu tur atjaunošanas darbus. Viņi laipni piekrīt mūs aizvest līdz salai, kas izmaksā 10 eiro, un varam to izstaigāt, kamēr viņi krauj ārā savus akmeņus.

 

Atšķirībā no blakus esošās Sv. Džordža salas, kura ir dabīga un kurā atrodas benediktiešu klosteris no 12. gadsimta un veca kapsēta, šī sala ir mākslīgi veidota no akmeņiem un vecām laivām, kas ar tiem piekrautas un nogremdētas. Viena no leģendām vēsta, ka zvejnieki šajā vietā atraduši svētbildi ar Jaunavu Mariju un bērnu, kas brīnumainā kārtā izdziedējusi vienu no zvejniekiem, un viņš atkal varējis staigāt. Pateicībā zvejnieki apsolīja tur uzcelt baznīcu par godu Jaunavai Marijai, un sāka vest akmeņus pēc katra veiksmīga jūras brauciena. Kopīgiem spēkiem tika izveidota šī mākslīgā sala un uzcelta baznīca, kur zvejnieki iet joprojām un lūdz aizsardzību braucieniem jūrā.

 

Otro dienas pusi pavadām Kotorā, kas ir galvenais šī reģiona tūrisma galamērķis, kur siltajos gada mēnešos piestāj neskaitāmi kruīzu kuģi. Izstaigājuši nelielo vecpilsētu un iestiprinājušies ar kārtējo mandarīnu devu, sākam kāpienu kalnā, kur slejas Kotoras nocietinājuma drupas.

Nocietinājumā ietverti gan torņi, gan mūri, gan baznīca, gan pils, un līdz pašai augšai jākāpj “vien” 1350 pakāpieni. Noteikti neaizmirstiet paņemt līdzi ūdeni, ja izlemjat iekarot šo cietoksni, it sevišķi karstā laikā. Kāpiens nav ļoti viegls, bet elpa vairāk aizraujas no apkārt esošajiem skatiem, nevis piepūles. Vienreizējā Kotoras līča panorāma, oranžie māju jumti, kalni un vakara debesis, tas viss neļauj smaidam nodzist vēl ilgi pēc kāpiena lejup.

 

Tā kā nāk jau tumsa un mums plānots atgriezties galvaspilsētā Podgoricā, kur nakšņojam atlikušās divas naktis, tad dodamies uz autoostu un pēc divu stundu brauciena esam klāt (biļetes cena 7 eiro). Pašā Podgoricā nav sevišķi daudz ko redzēt, jo Otrā pasaules kara laikā tā tika praktiski iznīcināta. Vienīgi pilsētas pulksteņa tornis saglabājies vēl no Osmaņu impērijas laikiem. Tā kā vakars ir diezgan auksts un nemīlīgs, tad pilsētas apskates vietā izvēlamies omulīgu maltīti turpat blakus pulksteņa tornim esošajā restorānā, kas ir populārākais Podgoricā un vakaros var būt pavisam pilns.

Pēdējā dienā, ko pavadām Melnkalnē, mums ir ieplānots neliels pārgājiens uz Ostrog klosteri. Vienkāršākais veids kā līdz turienei nokļūt, protams, ir ar automašīnu. Otra iespēja ir doties ar autobusu uz tuvāk esošo ciemu un no turienes atlikušos 10 kilometrus ar taksometru. Mēs izvēlējāmies trešo variantu, kas iekļāva braucienu ar vilcienu un tam sekojošu nelielu pastaigu kalnā augšup no Ostrog dzelzceļa stacijas līdz klosterim. Šī dzelzceļa stacija vairāk vai mazāk atrodas ļoti skaistas nekurienes vidū, un brauciens ar vilcienu ilgst nepilnas 50 minūtes (biļetes cena 1,80 eiro). Taciņa augšup kalnā uz klosteri ir marķēta, tā ka apmaldīties nav kur, un virziens ir zināms, jo jau no pašas stacijas augšā kalnā var saskatīt balto klostera ēku, kas iebūvēta stāvā klintī. Vietām taciņa ir pilna ar kustīgiem akmeņiem, kas slēpjas zem sabirušajām koku lapām, tāpēc kāpšana nav ļoti ātra. Bet tā ir pat labāk, jo var ik pa brīdim pavērot aiz muguras paliekošo burvīgo ieleju un izbaudīt siltos saules starus, kas kārtīgi silda šo dienvidu nogāzi. Sajūta kā pavasarī, un apkārt atkal pilnīgs miers, vien ik pa brīdim klusumu iztraucē draiskas aitu zvaniņu skaņas, kuras laiski ganās nogāzes pļaviņā.

 

Vēlāk taciņa pievienojas smilšu ceļam, kas aizved uz apakšējo klosteri un nelielu baznīcu. Te jau manāma cilvēku rosība, jo ir sestdiena un ģimenes kopīgi dodas uz klostera baznīcu. Mazliet augstāk kalnā ir stāvlaukums, kur gaida mikroautobusi un taksometri, kas piedāvā aizvest atlikušos kilometrus līdz pašai augšai. Taču daļa cilvēku paši atstāj savas automašīnas stāvlaukumā un tālāk dodas kājām. Ostrog klosteris ir visapmeklētākais Balkānos, ar vairāk nekā 100,000 svētceļnieku gadā, kuriem ir tradīcija iet šo pēdējo posmu kailām kājām. To arī redzam, kad jau dodamies lejup un ģimene basām kājām nāk pa akmeņaino taciņu mums pretī. Jāsaka gan, ka pēdējais posms ir ļoti stāvs, ja izvēlas kāpt pa trepēm, nevis doties pa garāko ceļu, un vairāk ir piesātināts ar elšanu un pūšanu, ne garīgām domām. Pusceļā nolemjam atpūsties un pamieloties ar līdzpaņemtajiem mandarīniem un tad jau ar jauniem spēkiem un dievpalīga vēlējumiem no lejā kāpjošajām sirmajām vecmāmiņām nonākam pie klostera. Lēnā garā, ar atpūšanos un biežu fotografēšanu kāpiens mums aizņēma aptuveni divas stundas, bet lejā noskrējām pa 30 minūtēm.

Ostrog klosteris ir dibināts 17. gadsimta otrajā pusē, un tā iebūvēšana klints sienā jau pati par sevi tiek uzskatīta par sava veida brīnumu. Pašreizējo izskatu klosteris ieguvis gandrīz 100 gadus atpakaļ, kad tas atjaunots pēc postoša ugunsgrēka. Vienā no klostera baznīciņām atrodas tā dibinātāja Sv. Vasīlija pīšļi, un daudzi cilvēki stāsta par izveseļošanos un dzīves grūtību atrisināšanos pēc Ostrog klostera apmeklējuma. Tieši tādēļ svētceļnieki no visas pasaules dodas uz šejieni, un vasarās viss pagalms pārvēršas par svētceļnieku nometni, kuri te dzīvo dienām ilgi. Mūsu ierašanās laikā gan manījām tikai kādas piecas guļamvietas laukuma malā, bet paši svētceļnieki, acīmredzot, bija baznīcā, savās lūgšanās. Klosteri veido gan augšējā un apakšējā baznīca, gan lūgšanu telpa, gan suvenīru veikaliņš, kur par katru pirkumu dod līdzi arī pudelītes ar svēto ūdeni.

 

Pirms brauciena lasīju, ka diezgan daudzi tūristi Ostrog klosteri neuzskata par apskates vērtu, un mēs šaubījāmies, vai doties vai nē. Piekrītu, ka varbūt tad, ja uzbrauc ar automašīnu līdz pašai augšai un izkāpj uz mirkli paskatīties, tad nekādas emocijas var nerasties. Bet, ja pieliek klāt visu gājienu vai pat tikai pēdējo stāvo kāpienu, tad sajūtas, nonākot galā, ir pavisam citas. Un ne jau obligāti no reliģiskā skatupunkta, bet no tā paveiktā ceļa, apkārtējā ielejas varenuma un miera. Taču arī pats kalnā iebūvētais klosteris mums likās neaizmirstams.

 

Pēc atgriešanās Podgoricā nolemjam tomēr apskatīt pilsētu vairāk. Pirms pilnīgas tumsas iestāšanās vēl pagūstam aplūkot vecpilsētas cietokšņa drupas, kas esot iecienīta vieta randiņiem un saulrieta vērošanai, Jēzus augšāmcelšanās katedrāli, kas pabeigta vien 2014. gadā, un Milenium tiltu, kas tiek uzskatīts par Melnkalnes atdzimšanas simbolu.

Nākamajā rītā jau atkal kāpjam vilcienā un dodamies uz lidostu, lai sāktu ceļu mājup. Vienīgi mugursomas atceļā kļuvušas par vairākiem kilogramiem smagākas, jo pilnas līdz augšai ar gardajiem Melnkalnes mandarīniem, kuri vēl gandrīz nedēļu pēc ceļojuma neļauj izdzist fantastiskajām sajūtām un iespaidiem, ko piedzīvojām nieka trīs dienās.

Konkursa raksta autore Ance Bogdanova-Jātniece

Izlasot Ances aprakstu, tik ļoti sagribējās uz Melnkalni decembrī! Paldies par iedvesmošanu jaunam galamērķim!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru