Konkursa raksts: Rīga – Igaunija! 120km gar jūru

Konkursa raksta autore Elza Priecuma

Mans šī gada izaicinošākais ceļojums. Nevienam latvietim nav jāstāsta, cik skaista ir Latvijas daba un kāpēc to ir vērts apskatīt. Caur skaistiem, romantiskiem vakariem, rudens zelta pielietiem mežiem vai miglainiem saullēktiem. Mēs ar Daigu to izlēmām izdarīt caur grūtībām, pārbaudot sevi. Gan fiziski, gan emocionāli. 48stundās jānoiet 120km no Vecāķiem līdz Igaunijas robežai Ainažos.

Pirms

Kad ir iesākts nūjot un apostīti vietējie meži, nav iespējams apstāties. Pēc neplānoti nostaigātiem 22km un pavisam netīšām uzietam aicinājumam noiet posmu Vecāķi – Igaunija, saprotam – ir uz ko tiekties! No 5km pastaigām sākam trenēties nopietnāk. Pa un ap Ropažiem tiek staigāti 25 un vairāk kilometri, pirmspārgājiena nedēļā treniņš ar somām – no Saulkrastiem līdz Mangaļsalai. 44km apmēram 11stundās. Mūsu līdzšinējais plāns pārgājienu noiet 26h ir sarucis. Jānoiet vismaz kontrollaikā (48h). Bijām safanojušās, pa pludmali tomēr ejas daudz lēnāk.
Ir pienākusi pārgājiena diena…

1.diena

Visa diena tiek pavadīta domājot un krāmējot somu. Katra lieta tiek pārcilāta desmit reižu, lai pārliecinātos, ka to tiešām vajag.

Lai arī laika prognoze ir ļoti iepriecinoša, katrs kārtīgs Latvijas iedzīvotājs zina, ka tas var arī nenozīmēt neko. Tāpēc lietus drēbes tiek ieliktas, gan pašā apakšā.

Soma sver 14kg. Neder. Krāmēju vēlreiz. Ģirta mamma dod padomus par drēbju daudzumu, uzticos viņai un izņemu dalu no maiņas drēbēm. Paldies, tas bija prātīgs lēmums.

Šo to izņemot, somas svars tiek samazināts līdz nepilniem 12kg. Daudz, bet neredzu, ko vēl atstāt. Mājās liekas, ka es pat līdz veikalam nevarētu ar tādu somu aiziet. Bet nu ko – jāvar.

Braucam uz startu un prātojam, ko darīt ar telti! Negribas nest, pietam sola tik labu laiku. Izlemjam atstāt. Ja nu līs, iesim lūgt naktsmājas.

17:45 Vecāķu pludmale. Visi ar somām, bet nav daudzi, kuriem somas ir tik lielas kā mums. Mazliet sāku šaubīties par līdzpaņemto, bet ko nu vairs.

Folkloras kopa Vilkači mūs uzmundrina ar rituāla deju un visi dodas startā. Organizators liek nezaudēt pesimismu visa pārgājiena laikā. Ir svarīgi sev teikt, ka viss ir tālu un būs ļoti grūti. Ja Tev liekas, ka tā bāka ir tuvu, nē, neceri. Tā ir tālu un līdz tai aiziet būs ļoti grūti!

18:00 Ejam!

Pirmie 10km ir ātrākie, bet mugurai visgrūtākie. Soma liekas mežonīgi smaga. Liekas, ka būs traki. Bet, jo tālāk ejam, jo paliek arvien labāk. Laikam mugura sāk pierast. Vai arī kājas sāk vairāk just, tāpēc muguru mazāk.

Šodien jānoiet 50km. Jau sākumā tas liekas par daudz. Tas nozīmētu iet gandrīz visu nakti.

Posms līdz Saulkrastiem mums liekas pierasts dēļ pagājušās nedēļas treniņa. Carnikavā, apejot Gauju, ļoti sagribas aukstu kolu. Attopamies, ka līdz veikala slēgšanai ir tikai 15min. Veikals it kā tepat, tomēr nav pārliecības, ka paspēsim. Daiga uzņem kursu skrienot. Ar to smago somu!!! Es pielieku soli, eju cik ātri varu. Daigai no aizmugures puiši sauc, ka varēja vismaz somu atstāt, lai vieglāk. Es nosaku, ka tas nav viņas dabā, viņai vajag, lai ir grūti. Tad puiši piedāvā savu somu vēl iedot 🙂 Sanāk, ka veikalā ienāku minūti pēc Daigas. Laikam soma neļāva skriet diez ko ātri!

Dzeram kolu pie veikala, sasmērējam kājas ar pretberzes līdzekļiem un nodomājām – cilvēki tik iet un iet veikalā. Laikam būsim diezgan ātri atskrējušas. Pa ceļam uz Carnikavu ievērojām, ka aiz mums, diezgan ciešā attālumā iet sieviete, domājams, tempa noturēšanai. Iesaucam viņu par Ēnu! pie veikala Ēna arī ir klāt. Aprunājamies, diemžēl neiepazīstamies, tāpēc turpmāko laiku, viņa tiek tā arī dēvēta – Ēna. Viņa stāsta, ka ir no Garciema un pārgājienu uzsākusi ar suni. Ejot garām Garciema pludmalei, suns saodis māju smaržu un paņēmis pēdu. Smieklīgi. Viņai somā suņa barība, izmest žēl, nesīšot līdz pirmajam kempingam, varbūt būs kam atdot.

Dodamies tālāk. Sāk palikt tumšs un nolemjam neiet līdz kempingam. Ir noieti 35km, man sāp potīte, ir jāmeklē palīdzība. Dodamies Saulkrastos pie mammas, ar cerību, ka būs iespējama kāda kāju glābšanas operācija. Diemžēl smēres nav, bet toties mēs tiekam pagulēt zem jumta. Pārrunājam, ka īsti godīgi tas nav… esam guļammaisos ap 2:30.

2. diena

Ceļamies pirms 6:00. Tā kā esam komfortā, pamosties ir grūti.

Iedzeram kafiju, paēdam brokastis, kamēr sakrāmējam somas, pulkstenis jau ir ap 7. Pludmalē izejam īsi pēc 7, sajūta ir tāda, it kā mēs būtu palikušas pēdējās! Ne uz priekšu, ne atpakaļ nevienu neredz. Pa ceļam prātojam, ko teikt satiktajiem par mūsu nakšņošanu. Pašas tomēr mazliet jūtamies kā krāpnieces, izmantojot ērtības. Sākumā izlemjam teikt, ka gulējām pludmalē, taču domas ātri mainās, jo saprotam, ka labāk mazais grēciņš, nekā tas izvēršas par lielu melu grēku!

Ejam līdz kempingam, apmēram 9km. Tur mūs sagaida gandrīz kā uzvarētājas. Saņemt atbalstu ir ļoti patīkami. Noskaidrojam, ka ļoti aptuveni esam pat pirmajā pusē. Tas mūs pārsteidz. Uzēdam siltu un ļoti garšīgu soļanku, iedzeram kafiju, atpūtinām kājas, satiekam “biedrus”. Pamanu, ka pie tējas galda stāv atvērta suņu barības paka. Tātad Ēna ir bijusi kempingā, iespējams joprojām tepat guļ. Vairāk viņu diemžēl nesatikām, ceram, ka finišēja. Aptuveni pēc stundas esam ceļā. Šodien jānoiet vēl 40km.

Īsi pēc iziešanas no Zvejniekciema, atceramies, ka brīvdienās Gulbju ģimene teicās būt Tūjā. Sazināmies – “esam te, gaidām jūs”. Pēc mūsu aprēķiniem Tūja ir apmēram 10km, pēc 2h būsim. Vienā no kāju purināšanas pauzēm, piestājam turpat blakus kādai mazai mājelei. Uz terases stāv onkulis – pārjautā, kur dodamies, cik tālu un uzstāda mums diagnozi – mazohisti. Liekas – īgns. Pēc brīža, kad jau liekam somas plecos, onkulis ir lejā pludmalē ar končām un piedāvā uzpildīt ūdeni. Stāsta, ka uz terases jau stāvot no 5 rītā, jo tad suns sācis riet uz pirmo gājēju.. un tā joprojām tas nav beidzies. Pulkstenis tai brīdī ir ap 14!

Viņš arī saka, ka esam visžirgtākās un smaidīgākās, kuras šodien redzētas. Atvadāmies no foršā (nemaz ne īgnā) onkuļa, saņemam uzmundrinājumu, viņi ar sievu turēšot par mums īkšķus.

Pēc brīža satiekam vīrieti, kurš apgalvo, ka līdz Tūjai vēl ir kāds gabaliņš. Jā, gabaliņš skan labāk kā gabals, ejam tālāk. Pēc brīža pamanām kompāniju, kura nāk pretējā virzienā, arī ar somām. Piesēduši uz akmeņiem, atkorķē alu. Daiga pabļauj, lai tik nesaka, ka tas aliņš ir auksts! Puisis vienā sekundē ir kājās un pieskrien pie mums, piedāvājot padzerties, no kā arī neatsakāmies! Šie stāsta, ka viņi jau ceturto gadu iet pa Vidzemes jūrmalu, mērķis ir noiet visu, bet pa mazam gabaliņam. Foršs rituāls!

Pludmale jau kādu laiku ir vietām akmeņaina, temps samazinās, un kā izradās, Tūja ir mazliet tālāk kā domāts. Liekas, ka jau sākas mirāžas, katrs vīrietis tālumā izskatās pēc Andreja. Nosmejam, ka kauns jau atzīties, bet mirāžās redzu Andreju un viņš ir vislabākais, ko šobrīd varētu ieraudzīt! Noieti vairāk kā 25km.

Tālumā ir publiskā pludmale ar teltīm – tā ir Tūja!!! Andrejs mūs sagaida kā pēc Ultra maratona. Ejam ēst, bet pirmkārt dzert aukstu kolu. Ļoti gribas alu, ko Andrejs klusi sūc un mēģina mums iestāstīt, ka tas esot ļoti negaršīgs. Bet auksta kola aizgaiņā domas par alu un es jūtos laimīga. Pie pusdienām ar mūsu jauko kompāniju izsmejamies un, īsi pirms promiešanas, Daigai sanāk gadsimta darījums. Nākot no tualetes, viņas skatiens ieduras kādas dāmas kājās un viņa noelšas – tādas man tagad vajag!!! (Daigai ir vieni apavi, otrus atstājusi pie Vēsmas, bet ļoti prasās kājas atpūtināt no botām)

Viņa, ilgi nedomājot, pajautā dāmai, kāds viņai ir izmērs. Mums par pārsteigumu, dāma izlec no savām čībām un nosaka – nu uzmēri! Daigai čības der, viņa piedāvā nopirkt tās par 3eur. Dāma nopūšas, ilgi klusē, mēs jau domājam, tūlīt teiks, ka tās ir kādas dārgas brenda čības, bet nē, dzirdētais mūs šokē un vienlaikus pārliecina, ka nekas nenotiek tāpat vien. Dāma šīs čības ir iegādājusies tādā pašā izmisuma brīdī, ceļojot, kad kājas degušas jūras smiltīs. Kad vienīgais iespējamais variants ir bijis uz ātro meklēt čības. Dāma nosaka, ka čībām laiks doties tālāk un darījums notiek! Iekāpušas savās čībās, jūtamies kā dūnu mākoņos. Zābaki bija nospieduši kājas. Katrīna piedāvā panest manu somu, vismaz mazu gabaliņu. Likās, viņai pieauga spārni un viņa kļuva par manu eņģeļi! Andrejs paņem Daigas somu. Tas gabaliņš bija labākais gājiens gar jūru manā dzīvē! tik ļoti patīkami baudīt pludmali vismaz uz īsu bridi. Ā, kad ienācām kafejnīcā, noliekot somas, likās, ka vajag tikai mazliet pakustināt plaukstas, lai aizlidotu.

Ok, šodien vēl daudz jānoiet un jānotiek.

Dodamies tālāk ar mērķi līdz Kūtkāju kempingam. Pēc kartes vajadzētu būt vēl 25km.

Pēc brīža satiekam kādu ģimeni. Viņi mums izstāsta noziegumam līdzīgu sižetu (viņiem tiešām tā likās). Esot redzējuši kā divas mūsu sāncenses (!!!) ir iekāpušus melnā mersedesā un aizvestas uz priekšu! Sieviete bija sašutusi, cik tas ir negodīgi. Mēs nosmaidām un nomierinām viņu, sakot, ka te jau katrs cīnās ar sevi, nevis viens ar otru.

Pludmale joprojām ir grūti ejama, kājas nepielūdzami sāp arvien vairāk. Bet pēc pusdienām jūtamies ļoti labi, kā tikušas pie rozetes uzlādēties.

Pagājušas garām vairākām klintīm, apjautājamies atpūtniekiem, kur atrodamies. Mūsu atskaites punkts ir Veczemju klintis, netālu no tām jābūt kempingam. Kā izradās, esam pie vajadzīgajām klintīm, bet pēc kartes varam spriest, ka jāiet vēl vismaz 13km. Pludmale kļūst arvien akmeņaināka un mēs, kāju saudzēšanas nolūkos, nolemjam iet pa kāpu, pludmalei vistuvāko taku.

Augšā atputinām kājas, nolemjam apēst enerģijas želejas, jāiet vēl vismaz 3stundas. Pulkstenis rāda ap 19, tātad galā būsim tikai ar saulrietu. Turpinām iet pa ceļu, paralēli krastam. Spriežam, ka norāde uz Kūtkāju ragu ir labs radītājs – tātad kempings ir pareizajā virzienā. Liels bija mūsu pārsteigums, kad, pēc noietiem 3km, ieraugām bariņu ar cilvēkiem un meitene mūs aicina klāt. Jā, tas ir Kūtkāju kempings. 10km pirms laika! Ko darīt ar to enerģiju no želejām?? Ir mazliet pirms 20, kas nozīmē, ka gulēt iet ir par agru, bet sēdēt un gaidīt nakti nav mūsu dabā. Daigas acīs ieraugu dzirksteles, pēc kartes saprotam, ka finišs ir 30km attālumā. Abas, enerģijas želeju iespaidā, nolemjam, ka mēs ejam tālāk. Un ejam līdz galam. Tīri teorētiski, jāiet ir apmēram 6-8h.

Liekas, ka tas ir iespējams!

Apēdam pa zupai un dodamies ceļā. Kartē izpētām, ka viscaur līdz Ainažiem ir velo ceļš. Pirmie kilometri ir jāiet pa šoseju – ir vēl gaišs un nav bīstami. Daigai ir veste un esam redzamas.

Pēc laika velo ceļš ved pa parastu meža ceļu. Kilometri lasās ļoti, ļoti lēni. Liekas, ka ejam raiti, bet temps ir samazinājies ļoti strauji. Kad noieti daži kilometri, ir dzirdama balle tālumā. Sakumā nospriežam, ka tā ir Salacgrīvas estrāde un priecājamies, tas nozīmē, ka Salacgrīva nav tālu. KĻŪDA – viss ir tālu un būs grūti!! To nevajadzēja aizmirst! Balle ir Ratniekos, apmēram 8-9km no Salacgrīvas. Ejot garām Ratniekiem, ir jau tumšs. Uz ceļa stāv mašīna, kuras bagāžnieka sēž jaunieši un svin dzīvi. Kad tuvojamies, viņi piedāvā piestāt, mēs laipni atsakāmies, viņi tomēr paspēj apjautāties uz kurieni un no kurienes ejam. Uzzinot mūsu maršrutu, jautājumi nav, domāju, ka viņi mums arī uzstāda diagnozi. Ejam caur kempingu uz mežu. Tur jāiet tikai taisni un ļoti daudz. Mežā kilometri nelasās vispār. Liekas, ka endomondo balss ir aizmirsusi runāt. Mežs liekas šausmīgs. Ja pēc pusdienu gājiens gar jūru bija vislabākais manā mūžā, tad šie 8km pa mežu bija visbriesmīgākā pastaiga. Man likās, ka ienīstu mežu. Reāli saprotu, ka nevaru, negribu un man riebjas iet. Un šķiet, ka finišs mums nespīd. Ne šodien, ne rīt. Daiga sadala enerģijas batoniņu – apēdam katra pa pusei. Uz pusstundu situācija uzlabojas, bet tad atkal ir slikti. Apstājāmies padzerties un man griežas zeme. Viss, pēc iespējas ātrāk ir jāatrod vieta, kur pagulēt. Līdz Salacgrīvas Circle K mēs netiksim. Ieejot Salacgrīvā, esmu jau paspējusi arī skaļi izteikt savu riebumu pret tumšo, taisno mežu, abas esam neomā. Atrodam īsāko ceļu līdz pludmalei – skaistums! Miljons zvaigžņu viesnīca. Ātri sasienam somas, drošībai. Lienam guļammaisos, uzliekam modinātāju pēc pāris stundām un liekamies uz auss. Liekas, ka kājas neļaus aizmigt. Tuvu krampjiem. Taču, mazliet pagrozoties, tomēr izdodas iemigt. Mocības ir galā. Atkal šķiet, ka tomēr finišēsim!

3.diena

Modinātājs uzlikts uz 3:30. Brīdi pirms jūtu, ka man paliek vēsi. Redzu, ka debesīs ir atblāzma no saullēkta un saprotu, ka nav daudz līdz mošanās brīdim. Ceļamies, saģērbjamies. Kamēr rīta dzestrumā pārģērbjas, tikmēr miegs jau gabalā – tam nepatīk aukstums! Sarullējam guļammaisus, somas plecos un aiziet! Naktī ir bijis liels mitrums un guļammaisi ir slapji. Ja būtu gulējušas pludmalē iepriekšējo nakti, šonakt būtu jāguļ mitrā guļammaisā..

Pēdējie 15!

Šobrīd ir tāds gandarījums par vakar paveikto! 60km vienā dienā! Un tas bija to vērts. Mēs esam ieguvušas 15km, kas ir vairāk kā 3h! Tagad beidzot ir skaidrs – mēs finišēsim un, kas svarīgi – pirms kontrollaika! Dodamies uz Circle K, iedzeram kafiju, noklausāmies baisus stāstus no benzīntanka darbinieces par redzēto naktī. Daži no gājējiem izskatījušies nu ļoooti draņķīgi, tāpēc viņai esot prieks redzēt smaidīgas sejas! Laiks pieveikt pēdējo posmu! Ejam!

Esam cerību pilnas, taču neaizmirstam moto – būs grūti un tālu vēl jāiet!!! Viegli ir sapriecāties!

Pa asfaltu ir cita iešana. Atkal jūtamies vainīgas. Bet mēs arī šoreiz sevi attaisnojam – gribam finišēt ar lietojamām kājām. Nospriežam, ka nākošreiz ievērosim noteikumus līdz pēdējam un iesim gar pludmali visu distanci! Nosmejam, ka mūs vismaz neved ar melnu mersedesu!!

Ainaži tuvojas lēni, taču jāatzīst, ka ne tik lēni kā vakar Salacgrīva. Šī nebija tā reize, kad pēdējie kilometri ir visgrūtākie.

Esam bijušas neuzmanīgas un nepareizi sapratušas finiša vietu. Kļūdas dēļ noejam papildus 2km. Ieejot Ainažos un, kad līdz finišam vēl kāds 1,5km, man ieslēdzas mežonīgs spēks un vēlme tik ātrāk līdz galam. Pēdējo kilometru ejam pa taisnu ielu un liekas, ka tā nebeigsies. Apmēram 300m no finiša Daiga nolemj, ka vairs neies. Joks. Bet smējāmies, cik tas būtu smieklīgi.

Daiga ierosina pēdējos 50m skriet. Aiziet! Ieskrienam finišā, sagaidītāji ir reāli priecīgi par mums. Viņi ir priecīgi par katru! Un tik neviltoti metas sagaidīt! Sajūtas ir neaprakstāmas. Un vēl – arī sagaidītāji saka, ka mēs esam pārāk smaidīgas un izskatāmies nenogurušas! Mēs tik nosakām, ka sūds un pieci. Dainis mūs sagaida, ejot uz mašīnu prasa, kāpēc mēs pat neklibojam? Mēs sakām – kuš, finišā sarunājām neklibot. Aiz stūra kritīsim!

Medaļa ir skaista. Diena ir izdevusies, esmu pateicīga visiem un visam. Laika apstākļi bija IDEĀLI! Kompānija vislabākā. Daiga, es Tevi mīlu!

Paldies visiem, kas juta līdzi – gan tiešajā, gan watsapp, gan endomondo live vērotājiem! Visas labās domas mums palīdzēja!

Finišējām 38 stundās, 65. rezultāts no vairāk kā 200 startējušajiem.

Pirms pārgājiena es zināju, ka gribu finišēt. Nezināju, vai varu.

Tagad zinu, ka varu.

Bija grūti. Bet bija to vērts!

Būs vēl. Būs tālu un būs mežonīgi grūti!

Paldies Elzai par dalīšanos ar kārtīgu pārgājiena stāstu, kurā valda nepadošanās gars! 

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


3 comments

  1. Paldies,Elza!!!Izdzīvoju līdz katram teikumam!!! Lai cik ,reāli nepaveicams, izklausās šis pārgājiens ,viss izdodas JA DARA!!! Jums ir varens tandēms sanācis,kuram nav nekā nepaveicama!Lai jauni izaicinājumi rosina darboties, un krāj ,,dzīves kontā,,daudz pozitīvo emociju!!!!!:)

  2. Elza, paldies par stāstu – lasīju ar lielu aizrautību! Tik dzirkstoši un dzīvi! Ehhh, ja būtu zinājusi, ka tik svarīgi ir panest somu, bûtu nesuši ilgāk…
    Krîtat tik iekšā jaunos piedzīvojumos un raksti, Elza, raksti!!

Pievienot komentāru