Konkursa raksts: Portugāles jūras velšu meklējumos

Konkursa raksta autore Inese Lukaševska

Kā jūs justos, ja, atnākot uz restorānu, jums tiktu izsniegts kārtas numuriņš, nu, tāds kā bankā vai pastā? Pie ieejas stāvošais „uzraugs”, citiem vārdiem to nenosaukt, piespiež pogu, un no automāta iznāk jūsu maģiskā biļetīte ar kārtas numuru 2267…!

Jau iztālēm, nākot uz izslavināto jūras velšu restorānu, ceļu mēģinot atrast stundas divas un ik pa pāris metriem sastopot kolorītus personāžus, nu, tādus, kas dažu minūšu laikā manam vīram Jānim piecas reizes piedāvāja hašišu un vienu reizi koksu, pamanījām uz ielas milzīgu pūli, futbola stadiona sektora lielumā, kas pēc maģiskās spēles noskatīšanās nolēmuši pārspriest notiekošo pie alus krūkas.

Tā kā galdiņu restorānā nebijām pasūtījuši, mūsu cerības tikt pie izslavētām gardēžu veltēm pamira ar katru soli.

„Vai Jums būtu galdiņš divām personām?” vaicājam iekšā laidējam, kurš statusa ziņā viens pret viens atgādina padomju laika restorāna šveicaru, kurš boksa ringa cienīgām metodēm mēģina kontrolēt satrakojošos pūli un visus ārpuskārtas iešmaukt gribētājus.

„Spāņu, portugāļu vai angļu?” Nesaprotot kontekstu, ātri atbildam „angļu”, saņemot kārtas numuriņu 2267.

Uz terases piespraustais rupors skaļi kliedz – 720! „Pagaidi, vai tas nozīmē, ka pirms mums ir 1500 gaidītāju?!” prasu vīram. Sākam izmisīgi skaitīt ārā stāvošos, rēķinot atlikušās darba stundas. Cerība tikt pie vakariņām dziest.

Kamēr gaidām neiespējamo, nopētām uz ielas, terases un krustojumā stāvošo publiku. Kolorītu personāžu netrūkst. Kāda ~70 gadus veca dāma, izvilkdama no somiņas manikīra šķērītes, sāk apcirpt klēpī dusošā pūdeļa asti. Turpat blakām sēdošais jauneklis ar matos izlietu lakas pudeli vaicā kundzei, vai viņai somiņā nav arī nagu vīlītes. Kāds geju pāris skūpstās visu priekšā, trešajam to iemūžinot kamerā. Tiek apspriestas on-line translācijas iespējas un tas, kāds varētu būt Ginesa rekords ilgākajam skūpstam.

Ik pa minūtei kāds mēģina izrādīt neapmierinātību šveicaram vai mēģina to uzpirkt. „Es šeit gaidu jau ceturto stundu. Es esmu ļoti ietekmīgs cilvēks un varu panākt, ka jūs atlaiž. Taču, ja jūs mani tagad ielaistu, es to dāsni novērtētu!”

Šveicara kramplauža sejas izteiksme paliek nemainīga. „Lūdzu, gaidiet savu kārtas numuru. Jūs izsauks.”

Tikmēr 70-gadīgā dāma skumji pieklibo pie šveicara, atdodot numuriņu. „Atvainojiet, es vairs nespēju gaidīt.”

Īpaša traģēdija sākas brīdī, kad numuriņu saņēmušie nolemj aizskriet līdz tuvējam bāram iešaut kādu Vino Verde (zaļais vīns) vai Ginju (ķiršu liķieris), bet atgriežoties konstatē, ka rinda ir palaista garām. Sejās redzams viss emociju spektrs, no naida līdz izmisumam.

Nemainīgi laimīgas ir tikai divas auditorijas – tie, kas nāk no restorāna laukā, un tie, kas ruporā saklausījuši savu kārtu. Ejot garām ārā stāvošajiem, seja mirdz tādā svētlaimē, kā tikko būtu izsaukts viņu vārds lielākajā kinoakadēmijas pasākumā. “Un Oskaru saņem…”

2267, nokliedz rupors! „Ē… Jāni, beidz lūrēt telefonā! Skrienam, mūs izsauca!” Nedaudz atgādinot histērisku sievieti, raustu vīru aiz piedurknes, noraujot žaketei kabatu.

„Sēdiet šeit.” Mūs nogrūž blakus ieejai, tūdaļ uzraujot arī kājās. „Nē, jums jāiet ir uz otro stāvu!” Uzspējam vien pamanīt, ka pirmā stāva zāle, kurā varētu būt galdiņi 30, ir pārpildīta. Fonā skan neizskaidrojama dunoņa: „Bams, bams, bams.” Skaņa ir tāda, it kā kāds sadalītu līķi.

Ceļš uz otro stāvu ne par ko labu neliecina. Šķiet, ka ēdīsim pieliekamajā vai vismaz virtuvē. Tomēr, nē. Laimīgi tiekam apsēdināti blakām jaunam korejiešu pārim. Meitene mīlīgi pietvīkusi laiza pirkstus, izdalot skaņu „šmak, šmak, šmak”. Skaņa ir tik skaļa, ka pretī sēdošais jaunietis svētlaimē dungo dziesmu „Šis būs platais vakars”. Meitenei nevarētu dot vairāk par 17. Kurpretim puisis ir pieredzes bagāts. Velk uz 18.

„Lūdzu!” Mums pretī noliek planšetes. Virtuālās ēdienkartes paver plašu jūras velšu klāstu – vēžus, krabjus, lobsterus, par tādu „ikdienu” kā karaliskajām garnelēm nemaz nerunājot. Planšetēs ir iespēja jūras „mošķus” griezt, redzēt peldam dzīvus, apskatīt to svaru un ko tikai vēl ne. Trūkst tikai iespējas uzspēlēt kariņu. Vienā rokā nazis un dakšiņa, otrā lidojošs krabis.

„Šmak, šmak, šmak,” turpinās seksuālā šņāpstināšana pie blakus galda.

„Mums, lūdzu, vēžus un lobsteru,” nolemjam izēsties jūras veltes tā, lai kāre atkristu līdz nākamajam atvaļinājumam.

„Nē, nē. Jums noteikti vēl jāpasūta garneles, kas ir viens no mūsu firmas ēdieniem!” iebilst plati smaidošais viesmīlis, dēvēts par Marko. Noraustam plecus un pasūtam arī garneles.

„Atvainojiet, vai šis krabis gadījumā nav dzīvs?! Es pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka viņš tikko kustināja spīles!” blakus esošā korejiete raustās agonijā.

„Bams,” jauneklis, izrāvis meitenei no rokām āmuru, sasit krabja bruņas druskās. „Viss, vairs nekustas!” Spriežot pēc meitenes sejas, tā tūlīt ģībs, un pilnīgi noteikti puisim nekāds platais vakars nesekos.

„Vai būs labi?” Marko pāri manai galvai izstiepj jēlu lobsteri, pārbiedējot mani ne pa jokam. Šķiet, ka no mana spiedziena skaņa „Bam, bam, bam” zālē pastiprinās. Nabaga lobsters vēl kustina kājas. Viegli pamājot, nesaprotu, kā es to radījumu dabūšu iekšā.

Tikmēr viesmīļi, kuriem, kā minimums, pie kājām ir piemontētas skrituļslidas, pārvietojas starp 100 galdiņiem vēja ātrumā. Tā kā mūsu galdiņš stratēģiski izvietots vislabākajā panorāmas vietā, varam ievērtēt, kas notiek ar traukiem pēc to novākšanas.

Viesmīļi aktīvi mielojas, sūkādami pirkstus. Vien netieku skaidrībā, vai nu tas no viesu atstātajām laimes paliekām, vai tas ir burgers ar frī no blakus ēstuves. Šķiet, ka otrais, kas runā par labu viesmīļiem, bet ne šefpavāram.

„Bams, bams, bams,” visur skan āmura skaņas, šķeļot krabja bruņas. Šķiet, ka vismaz daļa šeit ir nākuši nevis lai nogaršotu izslavētās jūras veltes, bet lai izlaistu gadiem krāto agresiju. Troksnis ir tik milzīgs, ka, pat kliedzot, nedzirdu pati sevi. Atliek vien pacelt glāzi uz nabaga krabja veselību. Vismaz tagad man ir skaidrs, ko nozīmēja 200 āmuri, kas karājās pie ieejas. Savā mazohismā nodomāju, ka ar tiem tiek sisti apmeklētāji, kuri laikus nav norēķinājušies par maltīti. Izrādās, ka nē. Tie domāti krabjiem, kuri arī, iespējams, kādam palikuši parādā, norēķinam ziedojot dārgāko – savu dzīvību.

„Lūdzu!”. Ilgi gaidītais brīdis ir klāt. Mums priekšā tiek servēts pasūtījums. Tā vietā, lai atkāptos, Marko, neatejot no galdiņa, gaida mūsu pirmo kumosu.

Demonstrētā uzmanība un attieksme ir augstākās pilotāžas vērta. Neraugoties uz vismaz 150 cilvēku esamību restorānā, viesmīlis ar acīm spēj izsekot katram, pārmīt pāris vārdus, noglāstīt plecu. Blakus sēdēja kāda ģimene, kura uz galda bija izvietojusi savu talismanu – plīšu zaķi. Marko ne tikai tam atnesa bērnu sēdeklīti, sapaijāja un noskūpstīja uz zaķa kažokādas lūpām, bet vēl piekodināja kolēģus pret šo klientu attiekties ar vislielāko bijību. Lieki teikt, ka apkārtējie bērni spiedza aiz sajūsmas.

Nepiepildīto nakts sapņu aplauztais korejiešu pārītis pamet restorānu, kurpretim mēs veidojam zobu un mutes dobuma saskarsmi ar vēža mīkstajiem sāniem. Man pārskrien tūkstotis vibrāciju. Šķiet, ka vienā mirklī esmu uzkāpusi Himalajos un piedzīvojusi nirvānu. Tā saldenā garša, mutē kūstoša vēža gaļa un aromāts, kas atdzīvina pat visvecākās dvēseles apcirkņus. Ja vien es spētu šo aromātu pārvērst smaržās, katru dienu tās ostītu, savam priekam un baudai par to, ka pasaulē ir kāds, kas izturas ar tik dziļu cieņu pret šiem patiesi unikālajiem radījumiem.

Pār lūpu kaktiņiem tek sviesta kārta, uz kuru Marko, ar smaidu nolūkodamies, pamet mūs divvientulībā, neko pat neprasot.

Restorānu pametam pārlaimīgi. Vien lielas bažas, vai pēc šīs izēšanās spēsim naktī gulēt.

Pāris stundas vēlāk, jau viegli laižoties dusā, dzirdu, kā Jānis kaut ko miegā drebelīgi murmina. Pieglaužoties tuvāk, dzirdu svētsvinīgus vārdus, kas skan kā Baha mūzika manai dvēselei: „Rīt iesim pie Marko! Rīt iesim pie Marko!”

Paldies Inesei par neordināro ceļojumu rakstu! Sen nebiju tā smējusies, lasot par ceļojumu!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


2 comments

Pievienot komentāru