Konkursa raksts: Kurzemes ziemeļi ar kājām

Konkursa raksta autore Marija Vasiļjeva

Šī vasara pagāja skaisti, ar dažādiem interesantiem notikumiem, jaunām vietām, iespaidiem, bet kaut kas tomēr pietrūka. Biju pievērsusies skriešanai, iemācījos to tiktāl darīt ar baudu, ka ar nepacietību gaidīju katru nākamo treniņu, tomēr maijā, piedaloties Lattelecom rīkotajā pusmaratonā satraumēju kāju un kā izrādījās pēc ārstu nozīmētiem izmeklējumiem, celim nepieciešama operācija un par savu jaunapgūto hobiju uz dažiem mēnešiem varu aizmirst. Peldēt, braukt ar riteni un staigāt traumatologs tomēr atļāva. STAIGĀT! Ja to var, tad tik jāiet! Vasaras vidū biju izlasījusi ļoti iedvesmojošu rakstu par Latvijas robežas apceļošanu ar divriteņiem. Puisis ar meiteni sapakoja mantas uz saviem velosipēdiem un devās 30 dienu ceļojumā, apbraucot visu Latvijas kontūru. Fantastiski! Tik ilgu atvaļinājumu atļauties gan nevarēju, bet sajust piedzīvojuma garšu nudien vēlme bija. Varbūt ne ar velo, bet ar kājām varētu. Pastāstīju Lindai par savu sajūtu, ka vasara varētu izskanēt vēl skaistāk dodoties pārgājienā, Lindas atbilde bija momentāla – ejam! Papētījām vietas un nonācām Kurzemē. Lindas pārgājienu pieredze bija stipri lielāka par manējo, un šo pasākumu biju uzņēmusies organizēt es, tādēļ maršruta izvēlē būtisku lomu nospēlēja informācija pieejamība. Kurzemes Ziemeļu daļa ir fantastiski aprakstīta interneta portālos ar dažādām kartēm, skaidrojumiem, kājāmgājēju un velo maršrutiem. Tik atlika visu skaisti salikt kopā un trīs dienu pārgājiena plāns gatavs. Sapakojām arī mēs savas mantas. Dzīvē nebiju plecos nesusi 15 kg smagu somu. 23. augusta agrā rīta ar savu turpmāko trīs dienu iedzīvi, mazliet grīļojoties zem lielā svara, devos uz centru satikt Lindu, kas plecos stiepa tikpat lielu somu.

Par mūsu ceļojuma sākumpunktu bija izvēlēta Mazirbe, kur ieradāmies ap vienpadsmitiem. No autobusa izkāpām pie lībiešu tautas nama, kurš gan bija slēgts, tomēr pozitīvi novērtējām faktu, ka pie tā lepni plīvoja Lībiešu karogs. Kā izrādījās, ļoti daudzas norādes, zīmes, informatīvas plāksnes ir rakstītas gan latviešu, gan lībiešu valodās, tā nu mums izdevās mazliet iepazīties ar vietējo vēl nebūt ne aizmirsto valodu.

Pagrozījāmies pa jauno atrašanās vietu, lai saprastu, uz kuru pusi jādodas Mazirbes dzelzceļa stacijas un mazbānīša takas meklējumos. Pa ceļam satikām tikai pāris vietējos – jauku tantiņu, kas mums norādīja virzienu, kad gribējām pārliecināties, ka esam pareizi sapratušas debesu puses un kādu tanti, kas netālu no Mazirbes kapiem cītīgi rušinājās piemājas dārzā, apkopjot veselu lērumu ķirbju. No dzelzceļa stacijas palikusi vien tikai norāde, ka te reiz tāda atradusies, arī mazbānītis kādu laiku te vairs nekursē, tomēr mežā ir saglabājusies jauka taka aptuveni 10 km garumā, pa kuru dodoties mūsu mērķis bija nonākt Sīkragā.

Ieejot mežā, jebkas, kas atgādinātu cilvēku klātbūtni palika mums aiz muguras, mērķis aizmukt no pilsētas, ikdienas – sasniegts. Baudot mežu, klusumu apkārt, augusta beigu paranormālos sēņu daudzumus, tikām līdz Sīkragam.

Sekojot norādēm, nonācām pie jūras. Apbalvojām sevi ar atpūtas brīdi, par cik pleci jau mazliet sūrstēja un bija piezagušās vieglas sāpes mugurā. Sajūtas, pēc 10 km pastaigas tiekot vaļā no milzīgās kravas uz muguras, ir neaprakstāmi fantastiskas. Kā gan mēs tā iepriekš nenovērtējām vieglumu, ar kuru ikdienā pārvietojamies? Nolēmām sevi apbalvot arī ar pusdienām un uzrīkojām jauku pikniku jūras krastā.

Diena bija saulaina, debesīs sēdēja daži slinki gubu mākoņi, piešķirot jūras ainavai pievilcīgumu, joprojām baudījām divvientulību, nospriežot, ka šādā laikā Dubultos pat otrdien ir pilns ar cilvēkiem. Izēdām tunča bundžas, notiesājām pāris sviestmaizes un bijām atkal spēka pilnas doties tālāk – uz Slīteri. Saorientējām virzienu (mazliet gan mums piepalīdzēja arī Google Maps, jo ļoti baidījāmies apmaldīties) un nu jau pa grants – smilšu ceļu soļojām iekšā nākošajos mežos, baudot tipiskas Latvijas dabas ainavas – pļavas, mežus, izcirtumus, nopļautus siena laukus. Skaisti!

Ceļā sastapām dažus interesantus indivīdus – puišus, kas bija sasēņojuši un saogojuši pilnus grozus un kuru suns mūs cītīgi aprēja no galvas līdz kājām, tikām novērtējoši nopētītas, saņēmām arī pāris bravūrīgus uzsaucienus ar piedāvājumiem sastādīt mums kompāniju. Kāda cita dāma sēdēja automašīnā ceļa nomalē, ieraugot mūs, steidzīgi piedarbināja auto un prom bija. Nospriedām, ka laikam izskatāmies biedējošas. Neko darīt, kā ir, tā ir! Smejoties par lāčiem mežā, kas pēc mūsu domām ar motorzāģiem gādāja sev malku, nonācām līdz šosejai, un tālumā pavīdēja skatu tornis. Uzrāpāmies augšā un paņēmām kārtējo atpūtas pauzi. No skatu torņa vajadzētu būt redzamai jūrai, mums gan neizdevās to atrast.

Nospriedām, ka izžuvusi, apēdām pa enerģijas batoniņam un gājām lūkot ceļu caur mežu, lai līdz Slīteres bākai nebūtu jādodas pa šoseju. Ielīdām teritorijā, kurā tūristiem doties atļauts nav, sapratām, ka brikšņi neizbrienami un devāmies vien atpakaļ uz šoseju. Karma gan bija klāt kā likts – atradu ērci uz kājas. Sadusmojos, tomēr pēc brīža samierinājos ar jauno ceļa biedreni. No šosejas drīz vien nogriezāmies uz kārtējo meža taku un tā nočāpojām līdz pašai Slīteres bākai. Nebiju tur bijusi, biju iedomājusies, ka Slītere ir mazliet lielāks ciemats. Bāka jau slēdzās ciet, tomēr laipnā darbiniece ļāva mums uzkāpt augšā un aplūkot skatus pa mazajiem bākas lodziņiem. Apjautājos par tuvāko medpunktu apkārtnē ar domu tikt vaļā no tik traucējošās ērces, bākas darbiniece aplūkoja manu kāju un nosmēja, ka tā pavisam maziņa ērcīte, droši vēl pat nav īsti piekodusies, lai ņemu pati ārā un nepārdzīvoju daudz. Izdevās dāmai mani iedrošināt un pārliecināt, ērce tiešām padevās ļoti viegli, priekā nopūtos – atbrīvoju sevi no sliktām domām un dusmām turpmāko divu dienu gājienam.

Pateicāmies jaukajai darbiniecei, atvadījāmies un devāmies uz Slīteres dabas taku, kas atradās turpat aiz bākas. Priekšā slējās koka kāpnes, kas veda uz leju. Nospriedām, ka lejā tiksim, bet augšā būs pagrūti. Paņēmām vērtīgās lietas un somas atstājām turpat augšā ar cerību, ka gan jau nevienam nesavajadzēsies mūsu iedzīvi turpmākās pusstundas laikā.

Taka mazliet vairāk kā kilometru gara – ar savu savdabīgu auru. Ap to laiku mazliet sāka arī smidzināt, Linda tik smējās par mani, ka palieku dusmīga. Visu ko, bet lietu galīgi negribējās, visu dienu mums bija veicies ar laikapstākļiem, mākoņi grozījās pa debesīm, bet nokrišņus bija atnesuši tikai tagad. Pēc takas apskates konstatējām, ka mūsu somas joprojām atrodas tur, kur bijām tās atstājušas. Lietus arī bija mitējies un dzīve atkal bija skaista. Pulksteņa laiks nemanot bija atnesis novakaru, plānots bija, ka pirmo nakti paliekam Mazirbē, bet sākām šaubīties, vai tik tālu ar kājām vēl tiksim, pa tumsu staigāt negribējās, plus ceļš vestu pa šoseju, nešķita saistošs pasākums. Izlēmām tomēr tikt līdz šosejai un mēģināt stopēt – ja pusstundas laikā neviens mūs neuzņem savā auto, vienojāmies palikt turpat Slīterē, telšu vietu katram gadījumam jau bijām noskatījušas. Nokļuvām līdz šosejai, Linda iekārtojās aizaugušajā Slīteres autobusa pieturā, nospriedām, ka autobuss gan arī te vairs nekursē.

Desmit minūšu laikā parādījās tikai viens auto – mūsu potenciālais transports uz Mazirbi. Un lai cik neticami mums tajā brīdī likās – tas apstājās. Ļoti jauks onkulis mūs ar prieku aizveda līdz vēlamajam punktam pastāstot par apskates objektiem, ko mums noteikti vajadzētu aplūkot Mazirbē un noskaidrojis, ka nākošajā dienā esam ieplānojušas doties gar Jūru uz Kolku, uzaicināja mūs ciemos uz savu vasarnīcu Pitragā, kas mums būs pa ceļam, sīki un smalki izstāstot, kā šo vietu atrast. Bijām bezgala pateicīgas par braucienu un uzaicinājumu, atvadījāmies un devāmies uz iepriekš nolūkotu kempingu Mazirbes centrā. Nogurums bija liels, bijām priecīgas aši ierīkot telti, izdzert pa vienam alum nosvinot lieliski izdevušos dienu (viss bija izdevies precīzi pēc mana plāna) un devāmies pie miera.

Nākamais rīts mūs sagaidīja ar saulainu laiku, priecīgas paēdām brokastis, atstājām mantas kempingā un devāmies aplūkot Mazirbi. Protams mūsu apskates plānā iekļāvām Mazirbes baznīcu – skaista, nesen atjaunota ēka. Iekšā gan netikām, mūsu iepriekšējā dienā nostopētais vadītājs bija ieteicis apskatīt tieši baznīcas iekšpusi. Bet daudz nebēdājām, apskatījām mācītāja māju, centāmies sameklēt ceļvežos norādīto lielo mēra akmeni. Lindai atkal bija iemesls par mani gardi pasmieties – kas tur ko skatīties uz akmeni. Padomāju un piekritu, akmens meklēšanas domu tā arī atmetām un gājām aplūkot vecos kapus pie baznīcas. Tur saglabājušies interesanti krusti ar lībiešu uzrakstiem un interesanti veidoti pieminekļi. Atpakaļceļā uzkāpām baltajā kāpā – Mazirbes augstākajā punktā.

Interesantākais, ko šajā vietā atradām – šūpoles. Tautas valodā dēvētas arī par „tarzanku”. Tie tik bija prieki! Izšūpojušās, devāmies atpakaļ uz kempingu paņemt ceļasomas un tad jau uz jūras pusi, cauri mežam, kur aplūkojām kuģu kapsētu, kas veidojusies dēļ centieniem ierobežot zvejniecību piekrastē, tā vairs nevajadzīgie kuģi pavisam vienkārši tika novietoti kāpās un mežā, tā tie atrodas tur stāvam joprojām.

Tikušas līdz jūrai, dziļi ieelpojām, uztaisījām pāris selfijus un devāmies ceļā. Saule mūs lutināja, apkārt bija manāmas dažas priecīgas sejas, pat peldētāji. Nonācām līdz Košragam un kādam šaubīga izskata skatu tornim.

Pienākot tuvāk, konstatējām, ka uzkāpt tajā nav ļauts. Nospriedām, ka nav liela bēda, gan jau ceļā būs vēl kāds, uzkāpjamāks, un devāmies tālāk, uz Pitragu. Nonākušas tajā, apspriedāmies, vai pieņemt vakardien saņemto uzaicinājumu uz kafiju. Sapratām, ka kafija būtu tieši laikā un devāmies sarkanās vasarnīcas meklējumos, ko bez grūtībām, sekojot nodotajām norādēm, arī atradām. Tur mūs sagaidīja gan mūsu laipnais šoferis, gan viņa smaidīgā sieva, gan abu kopējais suns. Tikām pie ekskursijas pa jaunuzbūvēto vasarnīcu, gardas kafijas, melnās šokolādes un patīkamām sarunām par kultūras norisēm Latvijā un Vācijā un man tik tuvo foto jomu. Sirdi sildīja doma, ka mums visapkārt ir tik daudz labu cilvēku, kas tik nepiespiestā un dabīgā veidā prot būt izpalīdzīgi, draudzīgi, pretimnākoši un, ka šādi cilvēki tik vienkāršā veidā var piešķirt neikdienišķam ceļojumam labestības pieskaņu un, ka šādus cilvēkus izdodas satikt tik fantastiskos brīžos.

Apmainījāmies ar savstarpējām laipnības frāzēm un devāmies tālāk uz Saunaga pusi. Kājas jau lika par sevi manīt, somām pēc idejas būtu jākļūst vieglākām samazinoties pārtikas un ūdens daudzumam tajās, pēc sajūtām gan šķita, ka notiek pretējais process. Biju pārgājusi uz baskāju soļošanu, Lindai vieglāk gāja tieši kedās. Saunagā piestājām pie kārtējā skatu torņa – Saunaga bākas. Linda palika lejā, man bija nevaldāma vēlme kur uzrāpties. Nav tā, ka ļoti draudzējos ar augstumu, tomēr vēlmēm pretī turēties sev neliku. Tas bija pavisam traks kāpiens – tādas bailes nebiju izjutusi jau sen. Viss kāpiens norit pa vertikālām trepēm, kur visu laiku jāturas ar rokām, lai nenokristu lejā, ik pēc brīža ir platforma, uz kuras apstāties un tā tik uz augšu. Un galā gaidīja sarūsējusi platforma ar laika izgrauztiem caurumiem un margām, pie kurām pieturēties, ja ir dūša piecelties kājās, manī tādas gan nebija. Apsēdos uz platformas un trīcošu sirdi lūkojos apkārt. Skati virs koku galotnēm skaisti, bet iedomājoties par to, ka jātiek arī lejā, galva sagriezās ar dubultu spēku. Saņēmu pēdējo sevi nepametušo drosmes krikumu un kāpu lejā. Kā izrādās, man nevajag daudz, lai dabūtu sevī trauksmes sajūtu. Zināšu, kur turpmāk doties, ja dzīve būs kļuvusi pārāk mierīga.

Linda, kā parasti smejoties, sagaidīja mani lejā. Uzjautrinājāmies par manu piedzīvojumu un devāmies uz Kolku. Priekšā bija atlikuši aptuveni vienpadsmit kilometri. Lībiešu ciemiem paliekot aiz muguras, turpat palika arī viss, kas atgādinātu par civilizāciju. Gājām divatā, apkārt nemanot absolūti nevienu. Lieliski piemērots laiks, lai meklētu ceļojuma atziņas, dzīves jēgu, zīmes smiltīs, mēģinātu sarunāties ar kaijām. Gājām un gājām un gājām. Kājas bija nogurušas, pleci kļuvuši pavisam sāpīgi. Sajutāmies kā divi pēdējie cilvēki zemeslodes virsū. Mācās virsū vēlme atstāt somas turpat un ceļu turpināt bez nastām. Bet saņēmāmies! Vairākas reizes saņēmāmies. Taču Kolku tālumā kā nemanīja, tā nemanīja. Brīžiem pat kļuva neomulīgi – iepriekšējā dienā 11 kilometri šķita daudz īsāki kā šodien.

Pēc vēl pāris nomocītiem kilometriem pamanījām dzīvības pazīmes – pāris puišus, kas bija iekārtojušies krastā ar pīpjiem mutēs un baudīja silto sauli. Vēl mazliet tālāk kāds puisis bija iekārtojies uz krēsla pašā jūras krastā un gleznoja. Sapratām, ka beidzot ir cerības patiešām tikt līdz Kolkai šodien. Un vēl pēc kāda brīža ar pēdējiem spēkiem iesoļojām galamērķī. Linda nokrita ceļos smiltīs. Sajūtas neaprakstāmas. Sen tā nebijām priecājušās par nostaigātiem 20 kilometriem.

Svinīgā noskaņojumā gājām lūkot, kur līča viļņi satiekas ar atklātas jūras viļņiem, veidojot skujiņas zīmējumu. Klusībā patīksminājāmies par piedzīvoto un devāmies uz Kolku meklēt noskatīto kempingu. Ierīkojām savu miteklīti kempingā tieši pie jūras. Linda aizgāja ievērtēt dušas, es tikmēr turpat pie telts ieurbos telefonā. Pacēlu galvu un redzēju – man lēni un pārliecinoši tuvojās vārna. Un nāca arvien tuvāk un tuvāk un nemaz nedomāja apstāties. Biju šokā par tādu bravūrību, lai nu kā, nobijos un iekāpu teltī. Tajā brīdī arī Linda nāca atpakaļ, saukdama man, ko es tur bļaustos. Es viņai saku – man traka vārna nāk virsū! Linda tik smējās par mani, bet vārna tikmēr savā nodabā turpat pastaigājās gar telts ieeju, Linda stāvēja un vēroja, bet klāt arī nenāca. Vārna, neko vērtīgu mūsu mājsaimniecībā neatradusi, devās tālāk ciemos pie citiem kempinga iedzīvotājiem. Pabrīnījāmies par tādu uzvedību un gājām gulēt.

Arī trešo dienu iesākām saules staru lutinātas. Un arī mūsu jaunā draudzene vārna jau no paša rīta bija klāt, nospriedām, ka veica pārbaudi, vai neesam sagādājušas ko garšīgu viņai šodien. Devāmies pabrokastot pie turpat netālu esošajiem galdiem, kur uzsākām sarunu ar diviem puišiem, kas apceļoja Kurzemes ziemeļus ar riteņiem. Puiši pastāstīja, ka vārna te dzīvojoties jau sen un ir pieradusi pie cilvēkiem un it nemaz no tiem nebaidās. Kāds no puišiem pat padzirdīja dīvaino putnu no savām plaukstām, es ar apbrīnu vēroju. Uzreiz pēc tam vārna atkal nāca draudzēties ar mani, es muku apkārt lielajiem galdiem, Linda smējās kā traka un puiši nosprieda, ka laikam tomēr tas esot „vārnis”, ja tik cītīgi izseko meitenes.

Šo dienu bijām vienojušās pavadīt mierīgāk, par cik man nākošajā dienā bija jādodas uz kāzām, un Linda vēlējās atsākt darba gaitas ar nesāpošām kājām. Somas atstājām kempingā un devāmies izpētīt vietējo apkārti. Sākumā uzmeklējām vietējo benzīntanku, kur tikām pie pārsteidzoši garšīgas kafijas un sameklējām autobusa pieturu, no kuras vakarā jādodas atpakaļ uz Rīgu. Klaiņojot pa Kolku, novērojām, ka tā ir ļoti skaista un sakopta, ar skaistām jaunām ēkām, jaunizveidotiem sporta laukumiem, tautas namu, skolu, bibliotēku. Starp citu, ir tāda burvīga mājas lapa www.kolka.lv kur atrodama informācija par iedzīvotāju dalījumu, kā izrādās, uz 2010. gadu Kolkas pagastā joprojām bija deklarēti 26 lībieši. Un mājas lapā ir visas iespējas pieslēgties tiešsaistes kamerai un vērot, kā Kolka izskatās tieši tagad, kā arī apgūt kādus vārdus lībiešu valodā.

Pēc Kolkas apstaigāšanas, nospriedušas, ka Kolkā ir cool, devāmies uz Kolkasraga priežu takām. Taka ved cauri pasakaini skaistiem mežiem, no tajā ierīkotā skatu torņa paveras burvīgs skats uz jūru un Kolas bāku, kas atrodas apmēram 6 km no krasta. Sabildējām zirnekļus, pāris selfijus, saelpojāmies svaigo gaisu, pazvilnējām šūpuļtīklos jūras krastā un devāmies atpakaļ uz kempingu. Pateicoties siltajam laikam, izlēmām, ka diena bez peldes nebūs izdevusies diena. Domāts – darīts. Ūdens priekš 26. augusta bija neticami silts! Ielīdām ūdenī un konstatējām, ka tas pilns ar medūzām. Sabijāmies un skrējām ārā. Gan pie mums mītošās medūzas nekādu ļaunumu nodarīt nevarot, tomēr sajūtas bija neomulīgas, tā nu pelde izvērtās īsa. Turpmākās divas stundas pavadījām mielojoties ar vietējā veikalā sarūpētajiem gardumiem un sauļojāmies. Arī vārna vēlreiz mūs apciemoja. Novērojām vēl vienu putna īpatnību – dabūjusi no Lindas maizes gabalu, vārna to turpat netālu no mums apraka zemē, tā teikt, noglabāja vēlākam laikam un nāca atpakaļ pie mums jautāt pēc papildus porcijas.

Un tad jau bija pienācis laiks mantu pakošanai un pēdējiem metriem ar smagajām somām plecos ceļā uz autobusa pieturu. Kolkas pieturā paironizējām, kā gan pareizi būtu saukt Kolkas iedzīvotājus, starp variantiem kolkieši, kolkinieši, kolcinieši, apstājāmies pie varianta, kas mums patika vislabāk – koļķi. Vēl pāris saulaini selfiji un kāpām autobusā, lai atgrieztos ikdienas gaitās.

Kopsavilkumā varu teikt, ka pārgājiens ir viens burvīgs pasākums! Pārvietošanās ar kājām ir lēns process, kas maksimāli ļauj izbaudīt apkārt notiekošo. Un to ir pavisam vienkārši izplānot nepatērējot lielu resursu daudzumu. Jaunas sajūtas, emocijas, sastaptie cilvēki, tas viss lieliski bagātina iekšējo pasauli. Un mēs ar Lindu esam lieliska komanda un šis pavisam noteikti nebija mūsu pēdējais kopējais pārgājiens.

Paldies Marijai par Kurzemes skaistuma parādīšanu!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru