Konkursa raksts: Tanzānija

Konkursa raksta un fotogrāfiju autore Aleksandra Medina, fotogrāfiju pēcapstrāde Emīls Gudrītis

Man bija nesen palikuši 18 gadi, kad es izlēmu pārcelties uz vienu no neparastākajām vietām, lai studētu – Apvienotajiem Arābu Emirātiem. Lai arī pirms pārcelšanās es biju pabijusi dažādās valstīs, es nekad nebiju pametusi Eiropu. Uzsākot savu studenta dzīvi Abudabi, es sapratu, ka man ar to nepietiek – es biju gatava redzēt katru pasaules stūri – jo mazāk cilvēki zina par šo vietu, jo vairāk es vēlos uz turieni aizbraukt un redzēt to ar savām acīm, lai vēlāk pastāstītu pārējiem.

Es biju pieradusi pie cilvēku šoka, jautājumiem un uztraukuma, kad es paziņoju, ka dzīvošu Tuvajos Austrumos, un biju gatava savus tuvos šokēt ar vēl “eksotiskāku” un “bīstamāku” gala mērķi.

Tāpēc rudens brīvlaikā es un mani draugi – Edie no Ķīnas,  Rodrigo no Peru un četri puiši no Polijas – Tomasz, Rafal, Stanisław un Jakub, nolēmām aizbraukt uz Āfrikas Austrumkrastu, lai baudītu sapņainas pludmales, snorkelētu Indijas okeānā, dotos Safari tūrē, izpētītu vēsturi par vergu tirdzniecību un iepazītos ar Dāresalāmas (Dar Es Salaam, kas arābu valodā nozīmē Miera Paradīze) graustu realitāti. Tā mēs iesēdāmies lidmašīnā, lai lidotu uz Tanzāniju!

Mūsu ceļojums sākās Zanzibārā, palielu Tanzānijai piederošu salu Indijas okeānā. Mūsu pirmā nolaišanās bija salas galvaspilsētā Stountaunā (Stone Town, kas angliski nozīmē Akmens Pilsēta), kur mūs jau sagaidīja pirmais kultūras šoks.

Pirmos iespaidus ir grūti mainīt, vai ne?

Mēs nolaidāmies lidostā, kuras ēkai trūka viena siena! Lidostas darbinieki ienesa mūsu koferus caur trūkstošo sienu un salika kaudzītē lidostas vidū, lai mēs paši aizietu sameklēt sev piederošās mantas. Tur nebija ne miņas no mums pierastajām konveijera lentēm. Turpat lidostā mēs noīrējām mašīnu ar šoferi uz visu dienu, kurš mūs apsolīja izvadāt par nieka 60$, un tā mēs devāmies izpētīt Zanzibāras vēsturisko pilsētu.

Stountauna vēsturiski ir bijusi diezgan turīga pilsēta, jo tika uzturēta kā vergu tirgus centrs. Tādēļ mūsu pirmais galamērķis bija bijušais vergu tirgus laukums un mazās pagrabtelpas, kurās viņus turēja sasietus ķēdēs. Vietējie nežēlojās ar stāstiem par viņu smago, bet ārkārtīgi interesanto vēsturi. Pēc šīs vēstures daļas iepazīšanas, mēs devāmies apskatīt kā dzīvoja otra Stountaunas daļa – sākot ar milzīgajām vergu tirgotāju villām, kuģu būvētavām un beidzot ar pili, kurā vēl joprojām atrodas Āfrikas pirmais lifts.

Nedaudz pārguruši no pilsētas smagās vēstures un lidojuma, mēs palūdzām mūsu šoferi, lai viņš aizved mūs uz mūsu nākamo četru dienu naktsmītni. Pretstatā ar vienkāršo orientēšanos Eiropā, Tanzānijā cilvēki orientējas pēc atmiņas, bez konkrētām adresēm. Mūsu šoferim negāja tik viegli ar mūsu naktsmītnes atrašanu, un mēs jau sākām uztraukties – nav pirmā reize, kad dzirdēts par to, ka tūristi samaksā par neeksistējošu viesnīcu. Bet uztraukumam nebija iemesla. Ar vietējo palīdzību mēs beidzot atradām savu ‘viesnīcu’.

Nakts tumsā mēs vēl nesapratām, CIK ĻOTI mums paveicās. Tā kā viņiem nav ielu apgaismojuma un reti kurām vietējo mājām ir elektrība, kolīdz noriet saule, iestājas pilnīga tumsa.

Kad mēs pamodāmies no rīta, mēs beidzot sapratām, kā mums bija paveicies!

Mēs nedzīvojām viesnīcā, bet gan trīsstāvīgā villā. Izejot  ārā uz balkona, pavērās vismaģiskākais skats uz Indijas okeānu, kādu es jebkad biju redzējusi! Noejot lejā, ziedēja krūmi, auga palmas un, pasperot desmit soļus no mūsu durvīm, mēs atradāmies privātā restorānā ar bāru, kurā pasniedza vislieliskākās Piña Coladas un SVAIGI NOZVEJOTAS jūras veltes uz pasūtījumu!

Katru rītu pamostoties, mēs varējām pateikt šefam, ko mēs gribējām, un to arī vietējie zvejnieki mums nozvejoja.. Protams, pirmajā dienā es izmantoju iespēju pasūtīt veselu omāru tikai sev! Desmit soļi tālāk – un mēs jau esam pludmalē! Vārdi nespēj aprakstīt, cik skaisti tur ir. Pat bildes to nespēj.

Nākamās trīs dienas mēs pavadījām pludmalē, snorkolējot, pievienojoties vietējiem zvejniekiem uz viņu katamarāniņiem, sauļojoties, dzerot kokteiļus, ēdot visgaršīgākās jūras veltes un svaigi vāktus augļus, kurus iegādājāmies no vietējajiem veikaliņiem. Mūsu pirmo rītu mēs pavadījām uz sava balkona, ēdot tikko vāktus ananāsus, avokado, mango un banānus, un, protams, uzņēmām vismaz miljons bildes, lai sūtītu tās saviem draugiem un radiem, kas kaut kur sala rudens drēgnumā.

Pateicoties tam, ka naktīs nav gaismas no ceļa apgaismojuma, milzīgām ēkām, reklāmām un mašīnām, katru nakti manu acu priekšā pavērās elpu aizraujošs skats uz Piena Ceļu. Nekad dzīvē es nebiju bijusi tik aizrauta skatoties debesīs, spējot redzēt tik izteiktu Piena Ceļu.

Vienā no dienām mēs noīrējām divus džipus un devāmies izbraucienā pa salu. Tā kā es biju dabūjusi savas tiesības Latvijā pirms nieka 3 mēnešiem, un šeit, kā jau bijušajā Britu kolonijā, cilvēki brauc pa ceļa kreiso pusi, mums gāja īpaši jautri, kamēr radio klausījāmies Tanzānijas hitu radio.

Pēc mūsu sapnim līdzīgās atpūtas mūsu mazajā paradīzē, mēs pavadījām vienu nakti Tanzānijas galvaspilsētā Dāresalāmā. Dāresalāma man burtiski aizsita elpu. Kā cilvēks, kas interesējas par globālām problēmām, es salīdzinoši daudz esmu lasījusi un interesējusies par graustu rajoniem, bet redzēt to ar savām acīm ir kaut kas pilnībā neaprakstāms. Es melotu, ja teiktu, ka šeit jutos droši par savu dzīvību un drošību, bet es nenožēloju ne mirkli, ko es tur pavadīju! Tik ilgi, kamēr vietējie mūs nepamanīja (ko bija grūti panākt, jo mēs bijām vienīgie cilvēki ar baltu ādu tuvāko desmit kilometru rādiusā), mums bija iespēja ieraudzīt mazus mirklīšus no viņu dzīves, kas iespiedās manā atmiņā uz mūžu. Neskatoties uz to, cik slikti ir viņu dzīves apstākļi, šie cilvēki ir laimīgāki par katru turīgo eiropieti, ko es savā mūžā esmu satikusi. Viņi savās stūra kafejnīciņās rīko vistrakākās deju cīņas, karaoke sacensības un, neļaujot grūtībām sevi nospiest, lieliski pavada savu laiku!

Pēc vienas diennakts Dāresalamā mēs devāmies savā autobusa braucienā uz Ngorongoro krāteri – vienu no visblīvāk apdzīvotajiem savvaļas dzīvnieku safari Āfrikā. Šis brauciens bija elpu aizraujošs! Ne mirkli visu 12 stundu ilgajā braucienā es neaizvēru acis. Viens ir redzēt tradicionālās mazās būdiņas vai vietējos ģērbtus tradicionālajās khangās National Geographic žurnālos, bet pavisam kas cits ir to visu redzēt savām acīm!

Un tad – safari. Vārdos neaprakstāma pieredze. Es zinu, ka šo frāzi jau esmu lietojusi pārlieku bieži viena raksta ietvaros, bet “vārdos neaprakstāma pieredze” varētu būt mana atbilde uz katru jautājumu par šo ceļojumu. Mēs pavadījām tur visu dienu un iemanījāmies redzēt  ziloņus, žirafes, lauvas, zebras, begemotus un vēl neskaitāmi daudzus citus dzīvniekus. Viens ir redzēt ziloni zoodārzā, bet pavisam kas cits ir redzēt kā zilonis šķērso ceļu tieši tavas mašīnas priekšā.

Kaut kas, kas man noteikti paliks atmiņā?

Gaidot, kamēr puiši nokārto visu ar ieejas biļetēm, es un Edie mašīnā ēdām mafinus. Safari darbinieki mums cieši piekodināja turēt durvis ciet, jo pie ieejas, kur uzturas tūristi, bija pieraduši dzīvot vairāki paviāni, kuriem patīk “aizņemties” ēdienu no tūristiem. Mēs, protams, paklausīgi aiztaisījām visas durvis, bet, kamēr es ēdu vienu no mafiniem, viens no paviāniem ierāpās mašīnā pa mašīnas priekšējo logu, izrāva man no rokām paciņu ar atlikušajiem mafiniem, izlēca pa aizmugurējo logu un aizskrēja apēst manas pusdienas!

Man vēl ir nebeidzami daudz stāsti, ko pastāstīt par Tanzāniju, un šīs ir noteikti vienas no manām visdārgākajām atmiņām, ar kurām ar prieku turpināšu dalīties! Bet šobrīd, kamēr es sēžu vienā no Londonas kafejnīcām un rakstu šo rakstu, jau ceļā uz savu nākamo piedzīvojumu, es zinu, ka šī ir dzīve, kuru es noteikti turpināšu dzīvot – pilnu ar pārsteigumiem un prātam neaptveramiem ceļojumiem!

Paldies Aleksandrai par piedzīvojumu pilno Tanzānijas aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru