Konkursa raksts: Transilvānija no zirga muguras

Konkursa raksta autore Sandra Jaunžeikare

Par to, ka Transilvānijā notiek vairāku dienu pārgājieni kopā ar zirgiem, zināju jau sen. Tā kā šogad nauda bija sakrāta un pati morāli tam nobriedusi, bija pienācis arī īstais brīdis realizēt šo ilgi gaidīto piedzīvojumu!

Kopā bijām četras dāmas un puika. Savā starpā daži bijām vairāk vai mazāk pazīstami, bet daži tikai redzējušies un arī pavisam nepazīstami.

Izbraucām piektdienas pēcpusdienā. Ceļā pavadījām aptuveni 24 h bez lielām pauzēm līdz pat galamērķim, kas mums bija viesu māja Săvădisla ciematā Rumānijā. Bijām trīs šoferi un braucām uz maiņām.

Vai eņģeļu stacijai vienmēr blakus ir arī elle?

Rīta pusē esam veiksmīgi nonākuši Slovākijā, kuru sanāk šķērsot triecientempā. Ungārijā ir jau diezgan liels karstums. Pulkstenis ir ap desmitiem un dažiem gribas kārtīgas brokastis. Piestājam benzīntankā – restorānā “Angel Petrol”. Izskatījās daudzsološi, taču beigās izrādījās pavisam briesmīgi! Laikam tā bija ietekme no enerģijas dzērienu ražotnes “Hell”, kas atradās ceļa otrā pusē. Pēc šīs ieilgušās pauzes biju manāmi sadrūmusi un nogurusi. Līdz ar nobraukto kilometru skaitu pieauga arī karstums, bet uz Rumānijas – Ungārijas robežas nonācām īstā cepešpannā. Šeit mums bija maza tehniskā pauzīte. Bet pēc tam jau atlika vien pieveikt ceļa pēdējo posmu.

Viesu namā mūs sagaidīja Rumānijā dzīvojošā Anda ar savu ģimeni. Pēc īsas apsveicināšanās tikām savās istabiņās un dušās, kas bija tieši laikā, jo mana galva bija kā spainis un nedaudz sāpēja, savukārt kājas bija diezgan iespaidīgi piepampušas. Vēsā duša tiešām nāca par labu, pēc tās sapucējāmies un devāmies uz vakariņām. Tad varējām nedaudz vairāk papļāpāt ar Andu un nesteidzīgi ieturēt vakariņas. Visa brauciena laikā mūs baroja ļoti labi un daudz, taču šovakar vislielāko un patīkamāko pārsteigumu man sagādāja deserts! Desertā bija plānās pankūkas ar ļoti bagātīgu mežrozīšu ievārījuma pildījumu. Pats viesu nams ir skaisti iekārtots etnogrāfiskā stilā un iespiests starp parastām kaimiņu mājām, šķūņiem un to nelielajiem sakņu dārziņiem. Apkārt dzirdams vesels skaņu jūklis: dzied gaiļi, čiepst putni, sarejas suņi un darbojas cilvēki. Bet no otrā stāva terases paveras skaists skats uz blakus esošajiem pakalniem, kur es vēlos uzkāpt!

Iepazīsimies!

Rīts iesākas silts. Modinātāja vietā mums ir gaiļi. Ir tikai pus astoņi, bet brokastis būs deviņos. Manu rūcošo vēderu izglābj no Latvijas līdzi paņemtā maize un siers, kas man palīdzēs arī pāris nākamos rītus. Pārējie vēl saldi čuč, bet es uz terases mierīgi rakstu savas piezīmes un izbaudu rīta idilli.

Kalns, kurā vakarā uzkāpu.

Pēc brokastīm kāpjam auto un dodamies uz 40 km attālo Stanu, lai iepazītos ar zirgiem. Auto atstājam Stanā un ar kājām pieveicam atlikušos 500 m līdz zirgu ielejai. Mūsu gidei Mihaelai pieder ap 30 zirgu, kas ganās šajā ielejā netālu no viņas mājām.

Zirgu ieleja. 

Es esmu tā laimīgā, kura pirmā tiek pie sava zirga! Man būs Ciklons! Tāds skaists, bērs ar baltu strīpu uz galvas, rozā degunu un baltām kājām. Mēģinu viņam pielabināties ar zirgu kārumiem, taču tie tiek izspļauti. Šiem Rumānijas zirgiem vislabāk garšo zāle. Īstenībā šī mīlestība uz zāli ir kā lielisks risinājums jebkurā situācijā, jo, ja ir nepieciešams, lai zirgi stāvētu mierā, vajag tikai atlaist vaļīgāk pavadas un viņi paši sāk ēst zāli.

Viens no ganu suņiem, kuram garšoja zirgu cepumi.

Kad visi ir tikuši pie sagatavotiem zirgiem, kāpjam tiem mugurā un sākas mūsu iepazīšanās izjāde. Uz segliem ir uzklātas aitādas. Tā kā īsti nespēju iedomāties, kā tās ādas tur turās un vai netraucē jāt, izlemju, ka šodien to izmēģināšu un pēc tam izlemšu, vai pārgājienā atstāšu. Maršruts mums bija tikpat interesants kā visa apkārtne. Nemanot bija pagājušas pāris stundas un mēs jau no citas puses atgriezāmies sākumpunktā. Izlemju, ka aitādas uz segliem ir labs izgudrojums! Tur pat pļaviņā pārģērbjamies, novērtējam, kā labi esam apcepušās karstajā saulē. Šeit pamielojamies arī ar Andas sagatavotajām maizītēm un gurķiem. Viņa ar savu zirgu mums bija pievienojusies šīs dienas izjādē, taču lielajā pārgājienā būs jāiztiek bez viņas.

Iepazīšanās izjādē pirms īstā pārgājiena. 

Braucot atpakaļ uz Săvădisla ciematu, pa ceļam piestājam Izvoru Crişului – suvenīru ciematā, kur pavadam krietnu laiciņu izstaigājot neskaitāmas suvenīru bodes un es tieku pie dāvanām meitai.

Suvenīru ciematiņš – Izvoru Crişului. 

Pēc vakariņām pārējie paliek uz verandas mieloties ar arbūzu un vīnu un skatīties, kā es iekaroju vakar nolūkoto kalnu. Dodos pa galveno ielu kalna virzienā un, pamanot pirmo šķirbu blīvi apbūvētās ielas malā, brienu iekšā garajā zālē. Beigās izlienu cauri nātrēm un nonāku piedrazotas upes malā, taču no šejienes kalnā nav iespējams tikt, jo pretējais upes krasts ir pārāk stāvs un tur ir novilkts drāšu žogs. Dodos atpakaļ pa to pašu ceļu garām privātmājai ar rejošajiem suņiem. Tur ārā sēž divi vīrieši, viens pienāk pie žoga un dusmīgi man nesaprotamā valodā vaicā, ko es te meklēju. Ar rokām parādu uz kalnu un lieku manīt, ka gribu tur uzkāpt. Vīrietis atmaigst un trūcīgā angļu valodā cenšas man paskaidrot, ka šeit to nebūs iespējams izdarīt un man ir nepieciešams doties tālāk pa ceļu. To pašu arī pati jau biju izdomājusi, pasaku paldies un dodos tālāk. Mans otrais mēģinājums ir veiksmīgs. Pēc aktīvā kāpiena sēžu kalna galā un vēroju lejā esošo ciemu, laukus un citus pakalnus. Pamāju meitenēm un dodos atpakaļ lejā. Kalna pakājē mani gaida pārsteigums, no krūmiem ar baltu plastmasas spaini izlien večuks. Viņam smaids līdz ausīm un skatiens mani, šķiet, atzinīgi novērtē. Cenšos pieklājīgi pastāstīt, ka biju uzkāpusi kalnā, taču, kad viņš vērtēšanu grib turpināt arī ar rokām, vienpersonīgi izlemju sarunu beigt un doties tālāk. Viesu namā meitenes saka, ka esot redzējušas mani mājot, es pastāstu viņām par saviem piedzīvojumiem un dodos gulēt.

Un pārgājiens sākas!

Ar zirgiem šodien viss veicās daudz drošāk un raitāk! Laikam patiešām pirmā iepazīšanās diena ir nepieciešama. Šodien sākas mūsu četru dienu pārgājiens, kura laikā pieveiksim apmēram 100 km. Maršruts būs apļveida, tāpēc auto kopā ar līdzi neņemajām mantām atstājām viesu namā, kur nakšņosim pēdējā dienā. Mantas sašķirojām jau vakar un tās, kuras ir nepieciešamas līdzi, sadalījām pēc svara aptuveni uz pusēm un sapakojām pie segliem stiprināmos mantu maisos. Šodien gan mantas neņemsim līdzi uz zirgiem. Anda tās pārvedīs uz viesu namu Sâncraiu ciematā, kur mēs ieradīsimies šajā vakarā.

Pusdienu pārtraukums. 

Mans zirgs Ciklons. 

Izvoru Crişului ciematā mums nākas šķērsot ceļu ar intensīvu satiksmi. Mihaela uzvelk atstarojošo vesti, nodod savu zirgu man, sagaida izdevīgāku brīdi, iziet uz ceļa un aptur satiksmi, bet mēs tikmēr bariņā ar zirgiem pie rokām straujā riksītī šķērsojam ceļu. Viss norit veiksmīgi un mēs aizsoļojam pa ciemata ielām līdz kādai mājai, kur pa maziem vārtiņiem ieejam pagalmā un atstājam zirgus dārzā. Paši dodamies apēst pusdienu sviestmaizes un izdzert pa aliņam kādā vietējā iestādē. Kamēr pusdienojam uznāk pamatīga lietusgāze un kļūst vēsāks. Kad lietus beidzot piestāj, dodamies pie zirgiem, taču lietus jau ir atgriezies. Nu man rodas izdevība izmēģināt līdzpaņemto lietusmēteli. Vēlāk dienas gaitā neskaitāmas reizes lietusmēteļus vilkām augšā un lejā, jo lietus mākoņi vairākkārtīgi mijās ar sauli. Kad visi esam gatavi, mūsu ceļš turpinās projām no ciemata.

Izskatās, ka mums kā otra pavadone ir pievienojusies arī Mihaelas kucīte Koti. Mihaela gan par to nav visai priecīga, jo ne visur, kur mēs dodamies, suņi ir gaidīti. Koti gan pa ceļam ir ļoti noderīga. Viņa skrien pa priekšu un brīdina, ja kaut kas ir priekšā, kā arī izdzenā putnus, kas ar savu negaidīto parādīšanos teorētiski varētu izbiedēt zirgus un jātniekus.

Kalna galā mūs sagaida zirgu bars. 

Vēlāk kāda kalna galā satikāmies ar zirgu – govju baru. Mūsu kolonnai bija jāturās cieši kopā un ar balsīm jāatgaiņājas no svešajiem, uzmācīgajiem zirgiem, kuriem mūsējie izraisīja spēcīgu vēlmi iepazīties un komunicēt.

Dārzs pie upes, kur divas naktis pavadīs mūsu zirgi. 

Pēdējais pieveicamais ceļa posms mūs uzveda kalniņā, kur bija iespēja palēkšot. Priekšā esošie zirgi gan visu pasākumu izbojāja nometot ātrumu. Pēc tam šķērsojām vēl vienu šoseju un bijām nonākuši šīs dienas galapunktā. Pie mājas, kur atstāsim zirgus, devāmies uz upi padzirdīt zirgus. Zirgus sanāca atstāt ganīties tur pat dārzā pie upes. Pirms tam gan viņus ievedām pa šauriem vārtiņiem mājas pagalmā un tad cauri šķūnim. Pa ceļam uz viesu namu tikām uzcienāti ar ļoti garšīgu saldējumu. Pirms vakariņām šarmantais saimnieks mūs cienāja ar palinku. Pagaršoju to ar mellenēm, taču dzidrajai pieķerties neuzdrošinājos! Vakariņas atkal bija graujoši labas! Tā kā šovakar tuvākajā apkārtnē nebija neviens kalns, kur uzrāpties, vakara noslēgumā devos atpakaļ pie zirgiem, lai palīdzētu tos Mihaelai piesiet uz nakti.

Pelde ar zirgiem

No rīta vēroju govju došanos uz ganībām. Starp govīm redzami arī pāris bufalo. Ciema govis uz ganībām kopīgā rindā visas ielas garumā dodas katru rītu un vakaru. Līdz ar viņām iet arī gans un suņi. Šī visa procesija atgādina garu un lēnu kravas vilcienu, kuru pavada govju kaklā sakarināto zvaniņu zvanīšana.

Govis kopā ar ganu dodas uz ganībām. 

Šodien paredzētais apļveida maršruts, mūs aizvedīs uz ezeriņu kalnu ielokā, bet vakarā atgriezīsimies šajā pašā viesu namā Sâncraiu ciematā.

Pa ceļam uz ezeru visapkārt manāmi negaisa mākoņi un dzirdami attāli pērkona dārdi. Kādā brīdī šķiet, ka pērkona negaiss ir pienācis mums pavisam tuvu klāt. Izlemjam to pārlaist pie nupat pļavā redzētā namiņa. Namiņā nav neviena cilvēka un tas ir aizslēgts. Namiņam ir liela pažobele, zem kuras paslēpjam inventāru un, sākoties lietusgāzei, paslēpjamies arī paši. Lietusgāze baidzas taču smidzinātājs ieilgst. Apnīk sēdēt un gaidīt, tāpēc ceļamies un dodamies. Nonākot pie ezera, laiks ir pilnībā noskaidrojies. Mēs zirgus piesienam lazdājā blakus ezeram. Pašas saģērbjamies peldkostīmos un pie ezeriņa gaidam zirgus, kurus  Mihaela pa vienam atved. Kad visi esam tikuši ūdenī, kopīgi apmetam vairākus lokus ap ezeriņu un paplunčājamies. Pēc tam, kas vēlas, vēl papeldamies un tad jau taisāmies, lai dotos atpakaļceļā. Tikko kā tiekam zirgos, sāk līt un mums jau atkal jāvelk virsū lietusmēteļi. Vēlāk izjājam cauri lielam aitu ganāmpulkam un līdz mūsu ausīm nokļūst skaista melodija, ko gans sāk spēlēt uz savas stabules.

Sudraba bulta izlijis pusdienlaika pērkona negaisā.

 

Mežs “elpo” pēc lietus.

Ūdensprieki kopā ar zirgiem. Foto: Mihaela De Martin.

Kamēr bijām projām, ciematiņā bija uzsākti tilta remontdarbi. Lai mēs varētu to šķērsot, uz laiku tika apturēta visa tehnika un iestājās klusums. Zirgus atkal atstājam tās pašas privātmājas dārzā. Ejot no turienes projām, mūs pārtver mājā dzīvojošais cienījamā vecuma tantukiņš un uzcienā ar cepumiem. Viņas acīs ir manāms prieks, ka mums garšo. Šovakar vakariņās mani pārsteidza gards ungāru gulašs.

Diena, kas beidzās ar jūras slimību

No rīta kopā ar pārējām mantām zirgu somās iepakojam arī burciņas ar mežrozīšu ievārījumu. To vakar sarunājām no mūsu naktsmītnes saimnieka. Šodien pārceļosim uz viesu māju Râșca ciematā. Pirms devāmies projām, bija plānots apskatīt ungāru muzejmāju un baznīcu. Baznīcu nesanāca apskatīt, jo Mihaelai ir kaut kāda nesaprašanās ar sievieti, kas glabā atslēgas.

Mūsu šī rīta izaicinājums ir uzlikt zirgiem mantu maisus, kas gan pēc pamācību uzklausīšanas izrādījās vieglāk nekā šķita sākumā. Galvenais bija, lai tie nepaiet zem segliem un visi striķīši būtu ātri atsienami.

No ciemata ārā devāmies pa to pašu ceļu, pa kuru šeit bijām ieradušies. Šodien jājam pa kalnaināku apvidu ar vairākām vietām, kas piemērotas lēkšošanai. Tas notika tā… Mēs trīs, kas to visu lietu labāk mācējām, ļāvām zirgiem paganīties, bet tikmēr pārējie devās tālāk. Kad attālums bija pietiekami liels, Mihaela pacēla roku un mēs cēlām savus zirgus lēkšos. Tas bija tik neaprakstāmi lieliski un negaidīti viegli!

Tuvojoties apdzīvotai vietai, mūs sagaidīja zirgu bars – šoreiz uzmācīgāks. Viņi mums neatlaidīgi sekoja līdz pat ciemam, kur tos Mihaelai nācās aizdzīt atpakaļ. Pēc brīža sastapām arī divus skaistus sirmjus, kas mums skrēja līdzi gar sava aploka malu. Šodien jājām bez pusdienu pauzes. Vēders man to piedotu, bet kājas gan nē. Ceļu locītavas bija tā nogurušas, ka atvieglotie rikši šķita tīrās mocības! Lai gan bija grūti, pēc tam priecājāmies, ka neņēmām pusdienu pauzi. Tiklīdz tikām zem jumta, sākās ļoti spēcīga lietusgāze. Pēdējo serpentīnu pirms viesu nama nogriezām pa taisno izlaužoties cauri krūmiem. Krūmi bija diezgan cieši kopā saauguši un slapji. Man ļoti noderēja mans lietusmētelis. Kad nonācām galā, zirgus atstājām mežiņā pie viesu nama. Interesanti, ka zirglietu novietošanai pie meža bija piebraukts dzeltens busiņš. Pēc busiņa bija jāšķērso ļoti slapja pļaviņa. Tā kā jājām bez apstājas, arī galā bijām nonākuši ievērojami ātrāk nekā bija paredzēts. Saimniece satraucās, ka mēs tik ātri un viņai vēl ēdiens nebija sākts gatavot. Viņa žigli aizskrēja uz dārzu.

Ieejot mājā man uzreiz radās tāda jocīga sajūta un nedaudz griezās galva. Šķita, ka viesu nams ir šķībs. Vēlāk vakara gaitā centos meklēt pierādījumus ēkas šķībumam, jo pārējās meitenes tikai smējās un teica, ka tur pie vainas būs izdzertā palinka!

Pēdējā pārgājiena diena un negaidītais pārsteigums

Šodien ir slapjā un arī mūsu piedzīvojuma pēdējā diena! Tik līst un līst! Koti saritinājusies kamoliņā čuč pie mūsu durvīm otrajā stāvā un izskatās, ka viņai ir auksti. Pēc brokastīm, sagaidījuši brīdi, kad līst mazāk, dodamies seglot izlijušos zirgus. Vakardienas slapjā pļaviņa ir pārvērtusies par vienu lielu peļķi. Ūdens gāžas lejā no meža neskaitāmu lielāku un mazāku straumīšu veidā. Sperot piesardzīgos soļus, visapkārt žļurkst un dažas no mums, ar cerību par sausām kājām, zābakos ir ievilkušas maisiņus. Man gan nav jācer un maisiņi arī nav vajadzīgi, jo mani ādas jāšanas puszābaki ir spējīgi diezgan labi aizturēt ūdeni.

Zirgi no rīta mūs gaida stipri pielijušajā mežā.

Koti slapjajā pļaviņā.

Šīsdienas ceļš mūs lielu gabalu ved atpakaļ pa tām pašām vietām, kur vakar ieradāmies. Kādā pakalnā Mihaela mūs uzcienā ar deformētu gliemežu fosīlijām un visi ir sajūsmā! Vismaz es jau nu noteikti!

Vietā, kur mūsu ceļš nogriežas no vakardienas maršruta, niknu ganu suņu reju pavadīti, uzsākam kāpienu kalnā. Kāpjam līdz esam iekļuvuši mākonī ar visām no tā izrietošajām sekām – ir slapji un redzamība kļūst ierobežota. Kad izkļūstam no mākoņa, tālāk pļavā redzam aitu baru un nostāk ir arī pāris ēzelīši. Bet aitu gans šoreiz ir skaists! Nošņurkušo, pelēko vīriešu vietā ir garā, baltā aitādu apmetnī ģērbies kungs ar nūju rokās un cepuri galvā.

Šodien neizpaliek arī pusdienu pauze. Tā ir skaista kokiem apaugusi vietiņa ielejas gālā, kur nonācām nokāpjot no kalna. Zirgiem tiek noņemti iemaukti un es savu cenšos iepriecināt ar gurķi, redīsu un maizi. Gurķis pilnībā tiek ignorēts.

Pusdienlaika atpūta. 

Stella un Ciklons. 

Jau atkal ir pienācis laiks paaugstināt mūsu adrenalīna līmeni šķērsojot ceļu Izvoru Crişului ciematā, taču tagad jau pretējā virzienā. Pēc tā šķērsošanas bija palicis tikai pārgājiena pats pēdējais posms, kur ceļš cauri pielijušām pļavām un mežiem mūs veda atpakaļ uz zirgu ieleju. Pa ceļam piestājām Stanas viesu namā, kur atstājām mantu maisus. Nonākuši galā, atbrīvojām zirgus no ekipējuma un visi reizē palaidām brīvībā. Viņi nekur tālu neaizgāja, bet gan sāka tur pat vāļāties pa zemi. Domās un vārdos atvadījušies no saviem zirgiem un šīs vietas, uzsākām savu gājienu cauri māliem atpakaļ uz viesu namu.

Čingis un Ciklons ripinās pa pļavu pēc labi padarīta darbiņa. 

Viesu namā atvadījāmies arī no Mihaelas un Koti. Bija atbraukusi Anda ar ģimeni un nu mēs varējām dalīties savos iespaidos! Anda mums visiem bija sagādājusi jauku pārsteigumu – Korundas keramikas krūzīti un magnētiņu, kur attēlots katram savs zirgs. Kad bijām kopīgi pavakarojuši, arī Anda devās projām uz savu netālu esošo vasaras māju, bet mēs gulēt.

Pa ceļam ejot uz Stanu. 

Ceļš mājup

Šorīt brokastis mums ir sarunātas agrāk – 7:30, kas man ir īsti pa prātam! Tas tāpēc, ka gribam iebraukt Huedinā pie onkuļa, kas gatavo aitādas un Miškolcas termālajos baseinos.

Lai atrastu aitādu onkuli, Anda mums bija uzzīmējusi nelielu plānu un uzrakstījusi, kas mums ir jāvaicā cilvēkiem, lai atrastu viņa māju. Māju atrast izdevās tīri veiksmīgi. Onkulis mūs ieveda savā sētā un pēc tam kādā telpā, kur čupās bija sakrautas ādas. Maksājamās summas rakstījām telefonā un rādījam onkulim, vai viss ir pareizi, jo viņš, protams, kā vēl daudzi citi, angļu valodu nezināja.

Miškolcas termālajos baseinos vīlos. Likās, ka tur viss būs ne tik labiekārtots un hlorēts. Protams, bija arī solītā upe – baseins klintīs. Patika arī avotiņi alās. Man labāk patīk parks pie baseiniem, kur dzīvo vāveres, tek upe, vairākās vietās dīķīšos izplūst avotiņi un zied violetas ūdensrozes.

Pēc baseiniem mums bija atlicis tikai taisnais ceļš uz mājām! Atkal braucām visu cauru nakti ik pa laikam nomainoties. Lietuvā piestājām krusta kalnā un tad jau es sevi cauri Jelgavai aizvedu mājās, kur stafeti nodevu nākamajam šoferim.

Paldies Sandrai par Transilvānijas ieskicēšanu no gluži citas puses! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru