Konkursa raksts: Trīs mēneši Indijā

Konkursa raksta autore Baiba Krastiņa

Nesen skaitīju, ka kopumā esmu pabijusi 19 valstīs, ja pieskaita Vatikānu, tad 20. Lielākā daļa no tām Eiropā, tomēr mans visu laiku labākais ceļojums ir un paliek Indija pirms nu jau vairāk nekā astoņiem gadiem.

Nē, es nebraucu rast sirdsmieru, sevis meklējumos vai tamlīdzīgi, tomēr uzskatu, ka ir muļķīgi nosodīt tos, kuri uz šo valsti brauc tieši tādu iemeslu dēļ. Vienlaikus gan jāatzīst, ka toreiz, otrā kursa vidū, man bija uznācis neliels apnikums no visa – biju ļoti nomocījusies ar studijām, diezgan pārdzīvoju par savu pirmo nelaimīgo mīlestību un arī rudens drūmums man toreiz lika saprast, ka pārmaiņas vajag.

Skaitījās, ka ar savu draudzeni Anci uz Indiju dodamies brīvprātīgo darbā – gatavojāmies trīs mēnešus pavadīt Himachal Pradesh štatā Himalajos. No paša sākuma gan bija skaidrs, ka tas nebūs „pasaules glābšanas” projekts – ceļa un dzīvošanas izmaksas bija jāsedz pašām un arī konkrētu pienākumu mums, kā brīvprātīgajām, nebija. Projekta koordinators bija vietējais indietis, kurš mums iedeva sarakstu ar skolām un bērnunamiem, kuros mēs varējām darīt, ko nu pašas uzskatījām par pareizu. Tostarp laiku plānojām pašas, tādējādi sanāca arī nedaudz paceļot apkārt.

Pirmās pāris nedēļas mazie kultūršoki tika piedzīvoti gandrīz vai ik uz soļa. Jau lidostā Deli cilvēku bija tik daudz,  ka mierīgi varētu nokomplektēt kādas valsts armiju – lielākā daļa no viņiem uzmācīgi smaida un kaut ko mums stāsta. Nereaģējām. Ārpus lidostas iesēdāmies taksī, kurā, nospiežot automašīnas tauri, katru reizi atskan jautra mūzika. Ņemot vērā, cik bieži mūsu šoferim to tauri Deli ārprātīgajā satiksmē (vēl viens kultūršoks) nācās pīpināt, brauciens no tiesas bija jautrāks, ja tā varētu teikt.

Ceļā no lidostas piedzīvoju kārtējo mazo pārsteigumu – pilns ar vīriešiem un puišiem, kuri ceļmalās nekautrējoties čurā. Saprotams, ka vīriešu kārtas pārstāvjiem „tā lieta” nodarāma vieglāk, nekā sievietēm, tomēr ko tādu, jāatzīst, es arī nebiju gaidījusi.

Lai arī gandrīz vienīgie vārdi, kurus mūsu šoferis mācēja angliski, ir „no problem”, kurus sakot viņš smaidīja un kratīja galvu (to viņš darīja gandrīz nepārtraukti), kaut kā savstarpēji izdodas vienoties, ka viņš mūs pavadās pa Deli līdz mūsu autobusam uz Kullu ciematu Himalajos.

Bez izvadāšanas apkārt pa piesmakušo Deli, šoferis mūs aizveda arī uz kādu dārgo audumu veikalu. Mēs ar Anci viņam skaidrojam, ka mēs neko negatavojamies pirkt, bet šoferis, protams, plati smaidot un kratot galvu, tik saka, ka „no problem”, mums nekas neesot jāpērk, veikals piederot viņa draugam. Šis draugs, veikala īpašnieks, runāja daudz labākā angļu valodā, nekā mūsu šoferis. Visvairāk viņš savas valodas prasmes parādīja tad, kad saprata, ka mēs tiešām neko tur nepirksim un viņš mums paziņoja, ka tad tikai skatīties neko nedrīkstot, un izstūma mūs ārā. Mēs, protams, pasmējāmies par to, bet par šādu uzvedību tika piedzīvots kultūršoks nr.3478.

Par diedelējošajiem bērniem, kuri met ritentiņus, lai tikai iedod viņiem dažas rūpijas, es laikam pat nemēģināšu uzrakstīt, bet tas izskatījās gluži kā filmā „Graustu miljonārs”, kura, starpcitu, saņēma vairākus Oskarus tieši ap to laiku, kad Indijā ieradāmies mēs. Vietējie par to runāja visai daudz.

Līdz Kullu bija jābrauc gandrīz visu nakti, bet gulēt īsti nespējam, jo visi tie skati aiz autobusa loga ir vienkārši ārprātīgi skaisti. Īpaši Himalaji. Lai vai kādus attēlus es biju skatījusies internetā, nekas, pilnīgi  nekas nelīdzinājās tam, ko tagad redzēju pati savām acīm.

Pirmajās dienās izstaigājām daļu Kullu, tomēr visu apskatīt īsti nav iespējams, jo kalni paliek kalni. Šķiet, ka otrajā dienā paspējām pabūt arī indiešu kāzās  – mūs staigājot ieraudzīja daži no svinētājiem un tikām uzaicinātas paciemoties. Tiesa gan, tās nelikās turīgu indiešu kāzas, tomēr fakts, ka vispār tikām pieaicinātas un sagaidītas ar platiem smaidiem, lai arī šos cilvēkus, protams, nepazinām, pats par sevi likās jauks. Kā ar laiku sapratām – indiešiem tā (momentāli mēģināt sadraudzēties vienalga kādā situācijā) rīkoties ir pilnīgi normāli.

Mūsu brīvprātīgā darba ietvaros reizi nedēļā braucām arī uz nepilnus 40 kilometrus attālo pilsētiņu Manali. Pašām tā vieta mums vairs nelikās tik skaista kā mūsu mīļā Kullu, jo Manali bija pārāk tūristiska vieta, līdz ar to arī paši vietējie indieši  šķita daudzkārt uzmācīgāki, nekā ierasts.

Atsevišķu stāstu varētu uzrakstīt par Kullu-Manali un vispār salīdzinoši īso pārbraucienu autobusiem – iemācījāmies izlekt no vēl braucoša autobusa (būtu iemācījušies arī ielekt, tomēr šoferi parasti mums, kā ne-indietēm, tomēr piebremzēja), atklausījāmies vietējo iedzīvotāju muzicēšanu, tostarp dejošanu, autobusos un sapratām, cik ļoti viņi visi tomēr apsēsti ar Bolivudas kino – bieži vien autobusos bija mazs televizors, kurā rādīja kādu vietējā ražojuma filmu, kurai tad nu bija pievērsta pasažieru nedalīta uzmanība.  Tomēr mūsu uzmanība, protams, visbiežāk bija pievērsta skatiem aiz autobusa logu – lai arī maršrutā Kullu-Manali braucām vairākas reizes, Himalaji nekad, pilnīgi nekad, neizskatījās tādi, kā iepriekšējā reizē.

Pašā pirmajā Kullu-Manali pārbraucienā piedzīvojām gan ļoti nepatīkamu pieredzi. Apmēram pusceļā autobusu apturēja vietējā policija. Vairākiem policistiem iekāpjot autobusā, tie taisnā ceļā nāca pie mums uz aizmuguri. Lai arī viņu angļu valoda nebija tā labākā, sapratām, ka mums ir jāparāda mūsu somas. Toreiz gatavojāmies Manali pavadīt divas dienas, tādējādi līdzi bija personīgās higiēnas lietas un, personīgi man, bija ļoti nepatīkami, ka divi indiešu vīrieši izrakņā manas somas vismazākās kabatiņas, bet vēl vesels bars indiešu – autobusa pasažieri – uz to noskatās, kaut ko savā starpā sačukstoties. Toreiz sajutos tik nepatīkami šokēta, ka pēc tam, kad bijām pārbaudītas, asaras sāka birt kā pupas.

Kad bijām jau nokļuvušas Manali, tur satiktais mūsu brīvprātīgo projektā iesaistītais paskaidroja, ka policisti, visticamāk, meklēja, vai nepārvadājam narkotikas. Kā izrādījās, tā bija diezgan aktuāla problēma tajā apvidū. Vairs neatceros sīkumos, ko mums par to stāstīja, bet, šķiet, ka tur tika pat izgatavotas kaut kāda veida narkotikas, kas īpaši iecienītas bija eiropiešu vidū.

Reizi pa reizei Kullu satikām arī kādu ne-indieti (arī Manali, protams, bet Kullu nebija vieta tūristiem, tādēļ tas notika reti). Parasti mūsu komunikācija notika, savstarpēji apmainoties smaidiem, kādreiz arī pa kādai pieklājības frāzei.  Vienā no reizēm, kad bijām aizdevušās uz Kullu šikāko ēstuvi, lai apēstu gaļu (to, ja nemaldos, varēja dabūt tikai divās vietās Kullu), satikām kādu amerikāņu pāri, kuri zināja, ka Latvija ir viena no Baltijas valstīm. Tas nedaudz pacēla mūsu, kā „mazo latviešu”,  pašapziņu, jo pilnīgi neviens no mūsu sastaptajiem indiešiem par Latviju nebija dzirdējis, mūsu valsts apmēri un iedzīvotāju skaits viņiem likās smieklīgi, bet paziņojumam par to, cik augsta ir Latvijas augstākā virsotne, vairāki no vietējiem sākotnēji pat nenoticēja.

Tomēr, nenoliedzami, visinteresantākais un kolorītākais ne-indietis, kuru sastapām Kullu, bija tolaik 37 gadus vecais polis Ivo, kurš, kā izrādās, nedzīvoja ļoti tālu no mums. Uz Indiju viņš bija sācis regulāri braukt apmēram 20 gadu vecumā, izceļojis valsti krustām, šķērsām un varēja mums pastāstīt daudz interesanta par to no kāda, kurš nav vietējais, bet ir zinošs, perspektīvas.

Tiesa gan, Ivo vienīgais mērķis, apceļojot Indiju, nebija tikai tās kultūras iepazīšana vai dabas apskate. Ivo bija narkotiku kurjers, kurš tobrīd gaidīja kārtējo tiesu par saviem nodarījumiem. Pēc Ivo teiktā, kamēr tiesa vēl nav notikusi, viņš nedrīkstot izbraukt ārpus Himachal Pradesh štata, savādāk viņu uzreiz ielikšot cietumā. Vispār viņam uz to brīdi indieši esot ārprātīgi apriebušies, jo viņi esot „sasodīti krāpnieki” (angliski gan tas skanēja rupjāk) – sākot ar viņa advokātu, kuram Ivo jau esot samaksājis kaudzi naudas, un beidzot ar visiem pārējiem viņa lietā iesaistītajiem, jo Ivo tiesa visu laiku tiekot novilcināta. Tas, savukārt, traucēja Ivo pelnīt naudu ar savu „arodu”, jo tiekot īpaši uzmanīts no policijas puses.

Kaut kā jau viņš naudu pelnīja, jo atradās pietiekami daudz eiropiešu un arī amerikāņu, kas pirka „čaras” (tā arī nesapratām, kas tas tāds ir. Iespējams, kas līdzīgs marihuānai) no viņa. Mums gan viņš pārdot neko pat necentās, jo laikam jau redzēja, ka nebūsim tā īstā auditorija, tomēr, ja mēs satiekot kādu citu eiropieti, kurš gribot ko pirkt, lai sūtot pie viņa. Nesatikām.

Par Ivo varētu sarakstīt vēl atsevišķu stāstu vismaz trīs lapu garumā, tomēr tas lai paliek citai reizei. Vienlaikus gribētu uzsvērt, ka ne es, ne Ance neatbalstām nekāda veida narkotiku lietošanu vai izplatīšanu. Tomēr toreiz satikt kādu, kas nav indietis, bet kuru tajā pašā laikā nevarētu uzskatīt arī gluži par tūristu, mums abām likās interesanti , un Ivo bija patiešām gudrs – runāja vairākās valodās, tostarp bija labā līmenī iemācījies hindu valodu, zināja ļoti daudz par Indijas cilvēkiem un kultūru un arī kopumā bija apceļojis puspasauli. Un jā, ko tur liegties, mums ar Anci likās interesanti viņa stāsti par Ivo personīgi pazīstamiem narkotiku kurjeriem, jo par ko tādu iepriekš bijām dzirdējušas tikai no Holivudas kino.

Viens no mūsu tālākajiem izbraucieniem ārpus Kullu bija uz, ja nekļūdos, 209 kilometrus tālo Dharmsālu, kur tostarp kopš 1959.gada trimdā dzīvo Dalailama. Uz Indiju viņam nācās bēgt pēc neveiksmīgās sacelšanās pret Ķīnas Tautas Republikas pārvaldi.

209 kilometri var nelikties ļoti liels gabals, ko braukt, Latvijā, tomēr pa Himalaju kalnu šaurajiem ceļiem turpceļš ar modernāku autobusu prasīja aptuveni sešas stundas, savukārt atpakaļceļš ar visnotaļ vecu autobusu, cietiem krēsliem, paņēma deviņas stundas.

Jau turpceļā pārsteidzoši likās autobusā redzēt budistu mūku, kuram ap roku bija dārgs pulkstenis (cik nu es mācēju spriest), bet tik šiku telefonu līdz tam nebiju redzējusi vēl nevienam Indijā sastaptajam. Personīgi man bija radies iespaids, ka budistu mūki ja ne gluži pārtiek no savas reliģijas, tad tādas laicīgās mantas viņiem ir mazsvarīgas. Kā vēlāk sapratām, tā nav, jo Dharmsālā redzējām pietiekami daudz mūku, kuri izskatījās visnotaļ turīgi. Līdzsvaram gan sastapām arī diedelējošus mūkus.

Iepriekš nebijām rezervējušas nekādu viesnīcu, bet cerējām un paļāvāmies uz to, ka uz ielas nepaliksim. Tiesa gan, dažas stundas nācās, jo bijām kaut ko saputrojušas, un Dharmsālā mēs nokļuvām naktī ap četriem, bez mazākās nojausmas, ko darīt tālāk vai uz kuru pusi doties. Toreiz vienkārši apsēdāmies uz soliņa ceļa malā, pēc dažām stundām sagaidot brīnišķīgu saullēktu skaistajos kalnos. Drīz vien klāt bija arī kāds vietējais, kurš nekautrējoties mums piedāvāja viesnīcu. Prasījām, vai tas tālu, teica, ka nē. Rezultātā nogājām kādus pāris kilometrus augšā stāvā kalnā līdz viesnīcai, kurā, kā izrādījās, bija problēmas ar ūdeni. Tā kā bijām pēc ceļa no Kullu pārgurušas un viesnīca bija patiešām lēta, piekritām palikt.

Pati Dharmsāla ir vēl daudzreiz pilnāka ar tūristiem, nekā Manali, tomēr, atšķirībā no Manali, mūs tas netraucēja. Šeit tūristu bari mijās ar budistu mūkiem, kopā radot tādu kārtīgu starpkultūru un rasu sajaukumu.

Visapkārt daudz dažādu suvenīru veikalu, kafejnīciņu, viesnīcu un budistu tempļi. Gājām garām arī Dalailamas mītnes vietai, bet, cik sapratām, tajās dienās, kad Dharmsālā bijām mēs, viņš tur nemaz neatradās.

Starp visām neskaitāmi daudzajām kafejnīcām, īpaši palikusi prātā viena – tā bija pilna ar grāmatām no visas pasaules. Ja kafejnīcas apmeklētājs vēlējās, viņš varēja paņemt jebkuru grāmatu, bet vietā bija jāatstāj divas. Diemžēl, bet ne man, ne Ancei toreiz nebija līdzi nevienas grāmatas, tomēr bija pietiekami daudz tūristu, kuri izmantoja šo maiņas iespēju.

Visam pa vidu vēl nosvinējām Holi svētkus, kas simbolizē labā uzvaru pār ļauno, laidāmies ar paraplānu pāri Himalajiem (tā ir lietas, kas Himalajos IR jāizmēģina), barojām govi, kas bija iebāzusi galvu mūsu mājokļa atvērtajās durvīs, kā arī piedzīvojām vēl daudz un dažādas satriecošas un mazāk satriecošas lietas.

Jā, un tad jau bija arī diena, kad bija jāatgriežas Deli un tālāk caur Helsinkiem – Rīgā. Savā ziņā labi, ka, pirms pēdējām atvadām no Indijas, mums nācās pavadīt diennakti Deli. Pēc trim Himalajos pavadītiem mēnešiem, Indijas galvaspilsēta likās pārāk liela, pārāk piebāzta, pārāk smacīga un visi pārējie „pārāk” sliktajās nozīmēs. Ne to patīkamāko punktu pielika vēl kāds pārsteigums Deli lidostā – ikvienam pasažierim, pirms iekāpšanas lidmašīnā, bija jāsamaksā visai daudz rūpiju. Šobrīd neatceros cik,  bet tas mums lika nedaudz satraukties, jo naudas mums nebija vairs gandrīz nemaz. Tiem pēdējiem maksājumiem gan tomēr sanāca. Vairāki pasažieri gan pret to protestēja, un pat ja kādam lidmašīnā izdevās iekļūt nesamaksājot, pirms pacelšanās viņus uzrunāja stjuartes, atkārtoti aicinot samaksāt. Es gan nezinu, kas notika ar tiem, kas maksāt atteicās, jo nevienu dzenot ārā no lidmašīnas, mēs neredzējām. Nezinu arī, vai šāds „pārsteigums” lidostās Indijā joprojām ir spēkā.

Parasti cenšos, lai mani ceļojumi nav tikai skriešana no vienas vietas uz nākamo – man patīk parunāt ar vietējiem, iepazīt viņu kultūru, apmeklēt ne tās visvairāk apmeklētākās tūristu vietas. Un mana Indijas brīvprātīgā darba pieredze, apvienojumā ar paceļošanu apkārt, ļāva pietiekami labi iepazīt gan vietējos iedzīvotājus, gan dzīvi šajā valstī, tādējādi to padarot par manu sapņu ceļojumu.

Paldies Baibai par aizraujošo ceļojumu aprakstu par Indiju! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


1 comment

  1. Par narkotiku kurjera darbu uzzināju. Nebūtu par skādi uzzināt arī par to, kā tad īsti izpaudās tas brīvprātīgo darbs.

Pievienot komentāru