Konkursa raksts: Pakāpties virs mākoņiem Jaunzēlandē

Konkursa raksta autori Liene un Jānis Eicēni

Absolvējot augstskolu ar vīru izlēmām, ka laiks mesties vēl nebijušos piedzīvojumos un kādu laiku pavadīt neierastā vidē. Un kāpēc gan lai par galamērķi neizvēlētos vienu no vistālākajiem punktiem?! Tā nu nonācām gleznainajā un pārsteigumu pilnajā Jaunzēlandē ar vīzu, kas mums tur ļāva uzturēties gadu. Baltā mākoņu zeme – tā vietējie iesaukuši Jaunzēlandi. Ne velti, jo mākoņi tur tiešām staigā pa zemes virsu. Tā kā laika mums bija daudz, nesteidzīgi izbraukājām Jaunzēlandi krustu šķērsu. Ir gana daudz piedzīvots – redzēti vārdos neaprakstāmi kalnu masīvi, mutuļojoši geizeri, kristāldzidras un krāčainas upes, pasaku meži, klinšainas pludmales un vēl, un vēl. Taču visvairāk atmiņā palicis 4 dienu pārgājiens pa vulkānisko Tongariro nacionālo parku, kas patiesībā bija arī mūsu pirmais nopietnais vairāku dienu kalnu pārgājiens.

Patiesībā nav viegli aprakstīt, ko šo četru dienu laikā redzējām. Mazliet nepamet sajūta, ka bijām teju vai uz citas planētas, bet par visu no sākuma.

Pirmajā dienā līdz namiņam bija jāsoļo 9 kilometri. Salīdzinājumā ar pārējām dienām, tāds nieks vien. Tāpēc arī pārgājienu nesākām no agra rīta. Piebraucot pie takas sākumpunkta secinājām, ka laiks nav no tiem patīkamākajiem. Ir apmācies un mazliet līņā. Mazliet sabēdājušies un negribīgi izrausāmies no auto. Neko darīt – jāiet vien būs, jo naktsmītnes jau esam pasūtījuši. Kamēr piereģistrējamies, sapakojamies līdz galam un morāli sagatavojamies gājienam, lietus sāk mitēties un laiks noskaidroties. Paši ar paliekam priecīgāki un jau daudz optimistiskāk sākam soļot mūsu pirmo vairāku dienu pārgājienu.

Pirmajā dienā, ja laiks ir skaidrs, vajadzētu pavērties skatam uz visiem trim lielajiem nacionālajā parkā esošajiem vulkāniem. Lai gan sākumā šķita, ka mākoņi savilksies pāri tā, ka neko neredzēsim, beigās tie izrādījās mūsu sabiedrotie, jo zīmēja debesīs neiedomājami skaistas ainavas, tomēr visus vulkānus mums vienlaicīgi neatklājot un kopējo ainavu paturot noslēpumā.

Kad bijām veikuši vien nelielu daļu no šīs dienas ceļa jau no redzētā bijām sasmēlušies enerģiju, tāpēc pa ceļam uz namiņu izmetām līkumu uz  20 m augsto Taranaki ūdenskritumu, kas izveidojies pēc Ruapehu vulkāna izvirduma. Ceļojot pa Jaunzēlandi ūdenskritumus redzi teju uz katra stūra, taču šis noteikti paliks atmiņā ar savu vareno spēku.

Pēc ūdenskrituma apskates tālāk pa taku, kas gan vairāk atgādināja nelielu izskalotu grāvīti, turpinājām ceļu uz naktsmītni. Ceļš noteikti nebija no tiem pašiem gludākajiem, arī dubļu netrūka. Droši vien tāpēc, ka jau vairākas nedēļas nacionālajā parkā bija lijis lietus. Mazliet jau sākām nogurt, bet tad pamanījām klintis, kas vairāk atgādināja skatu no Gredzenu pavēlnieka, un acumirklī viss nogurums pagaisa. Vareni, krāšņi un citādāk kā redzēts līdz šim. Tā nu atkal iedvesmas pilni pieveicām vēl pēdējos metrus līdz namiņam, kur mūs sagaidīja pārējie ceļotāji. Paēdām siltas vakariņas un devāmies pie miera.

Nākamajā rītā sākām soļot vēl pirms saullēkta. Jau atkal debesis mūs priecēja ar neredzētiem skatiem. Miglas mākoņi mistiski slīdēja gar mums veidojot mazliet spocīgu atmosfēru. Kaut kur tālumā ik pa laikam starp miglas plīvuru pavīdēja kāda vulkāniskā kalna virsotne, bet viss vēl joprojām bija lielā noslēpumā tīts. Pasakaini savādā romantika – tā varētu nosaukt mūsu otrās dienas rītu.

Kad nonācām līdz vulkāna kalnam Ngauruhoe, miglas plīvurs bija kritis, saules staru apspīdēts mūsu priekšā kā stalts karavīrs slējās 2291 m augstais vulkāns. Zināms arī kā Mount Doom (tā iesaukts Gredzenu pavēlniekā). Nemaz īsti nesaprotot uz ko parakstāmies, rāpāmies tā virsotnē. Jāteic, ka kalnu iekarot nepavisam nebija viegli – krītoši akmeņi, slīdoša grants un stāvas nogāzes. Ā, un vēl čupa izlietu sviedru. Arī mana vīra reiz satraumētais ceļgals lika par sevi manīt. Tas tiešām bija grūtākais, ko jebkad esam darījuši, bet noteikti skaistākais.

Vulkāna virsotnē mūs sagaidīja pasakains krāteris un skats, kas lika apjaust, ka esam pakāpušies virs mākoņiem! Mazliet sirreāli, bet tai pat laikā tik reāli. Daba patiesi spēj apburt un tas noteikti notika ar mums, kad bijām kalna virsotnē. Skaties kur gribi, visur tādi skati, kā redzēti labākajās foto grāmatās un gaumīgākajās pastkartēs. Bet pats labākais – saproti, ka esi pakāpies virs mākoņiem, kur paveras pavisam cita pasaule!

Noguruši, bet laimīgi norausāmies lejā no kalna un turpinājām lūkot kādus pārsteigumus vēl mums sagatavojis Tongariro nacionālais parks.

Ilgi nebija jāgaida. Jau pēc pārdesmit minūtēm nonācām pie sarkanā krātera, kas mūs apbūra ar savu skaistumu, krāsu un tekstūru. Jāteic, ka arī saulītes stari, kas dažas krātera vietas izcēla, noteikti palīdzēja vēl vairāk izbaudīt šo dabas brīnumu.

Pēc vēl pāris metriem mūsu acu priekšā pavērās smaragdzaļie ezeriņi, kas omulīgi iegūluši kalnu pakājē.

Netālu no tiem bija redzams arī zilais spoguļu ezers, kurā ieplūdis maoru svētais ūdens. Tiesa gan, ja debesīs sabozušies mākoņi, ūdens nav tik dzidri zils, kā redzēts bukletos, bet vienalga skaists.

Dienasgaisma jau pamazām sāka izzust, attapāmies, ka līdz naktsmītnei ir vēl 5 km, tāpēc ilgāk vairs pie vulkāniem nevilcinājāmies un devāmies tālāk. Tongariro kalna virsotne tā arī palika neiekarota, bet visu jau nevar. Jāatstāj arī kaut kas nākošajai reizei.

Pa ceļam uz naktsmītni vēl izgājām cauri vārdos neaprakstāmai vietai. Šķiet, ka esi iemaldījies kādas fantastikas filmas uzņemšanas laukumā, jo viss izskatās tik nereāli. Zemi klāj pelēcīga dubļu masa, uz kuras saslējušies lieli, tumši brūni dubļu pikuči (kas patiesībā ir akmeņu krāvumi).

Katrs pikucis ir citādāks, ja labi ieskatās, vienā var redzēt burvi, citā vardi, vēl cits atgādina meža cūku. Varētu šķist, ka pelēkbrūnie toņi raisa mazliet skumīgu gaisotni. Daļēji tā arī ir, taču šis ir tāds skumjais skaistums, kas sniedz vispārēju mieru un dod enerģiju (pat par spīti tam, ka nogurums ir jūtams).

Visu dienu esam aizvadījuši staigājot augšup un lejup pa kalniem, kopumā pieveicot ap 20 km. Kājas jūtas sagurušas, taču sirdī vārdos neaprakstāms prieks! Noguruši, bet laimīgi, dodamies čučēt.

Trešās dienas rītā secinājām, ka pievakarē netālu bijušas divas mini zemestrīces, ko pirms gulētiešanas jūtam arī mēs. Tā kā nogurums bija ņēmis virsroku, tajā brīdi pat īsti neapjautu, ka tas kas drebinās zem manis ir zeme. Sākumā domāju, ka šūpošanās bija virtuvē notiekošās rosības dēļ, bet nekā! Īstas divas mini zemestrīces.

Nopriecājāmies, ka tas nav bijis nekas nopietns un soļojām tālāk. Arī trešajā dienā Tongariro parks turpināja izrādīt mums savas dažādās nokrāsas. Klinšu krāvumi, mazas upītes, zaļš jo zaļš mežs un tam visam pa vidu plakanums, teju tuksnesis un skaists skats uz Ruapehu vulkānu. Skaista un mierīga pastaiga bija tieši tas, kas vajadzīgs, īpaši pēc vakardienas pamatīgā kāpiena.

Naktsmītni sasniedzām ļoti laicīgi, tāpēc paspējām vēl aiziet apskatīt ļoti dzidru avotu un pirmo Tongariro parka naktsmītni, kas patiesība ir visai niecīga būdiņa ar 6 vietām, turklāt paredzēta vien vīriešiem. Tolaik šāda tipa naktsmītnes sievietēm un vīriešiem bija atsevišķās ēkās. Kamēr vīrieši sildījās pie kamīna, sieviešu vienīgā luksus lieta bija spogulis.

Vispār trešā diena bija tāda faktu diena. Uzzinājām arī daudz jauna par pašu Tongariro parku. Tātad, Tongariro parkā atrodas trīs lieli vulkāniski kalni – Tongariro, Ngauruhoe un Ruapehu. Visaugstākais no tiem ir Ruapehu, kuru pat vasarā klāj nedaudz sniega. Tāpat parkā ir arī vairāki joprojām aktīvi krāteri. Sarkanais, kuru redzējām arī mēs, pēdējo reizi pelnus spļāvis 1926.gadā, taču Te Maari krāteris, kas atrodas aiz maoru svētā ūdens ezera, izvirdis salīdzinoši nesen – 2012. gada augustā un novembrī. Laipnais naktsmītnes reindžers mums pastāstīja, ka turpmāko sešu mēnešu laikā arī lielajam Ruapehu vulkānam plānota izviršana.

Pēdējā pārgājiena dienā modāmies līdz ar saulīti, jo priekšā vairāki padsmiti kilometru un vēl ceļš līdz Napjerai. Soļojām pa taku, kur vienā pusē mākoņu ieskauts uz mums noraudzījās Ngauruhoe kalns, bet otrā pusē ar savu sniegoto virsotni lepni slējās Ruapehu kalns. Pirmās pāris stundas ainava īpaši nemainījās, vien mākoņi spēlējas debesīs, te mums parādot Ngauruhoe kalnu, te to pilnībā apslēpjot.

Vienveidība beidzās, kad nonācām skaistā kalnu ielokā un jau pēc pāris metriem sasniedzām dzidros un neaprakstāmi zilos Tama ezeriņus. Tāda laimes oāzīte starp kalniem. Uztrausāmies arī līdz augšējam Tama ezeriņam, kur kārtējo reizi pavērās brīnumains skats.

Tiesa gan pie ezeriem pūta tik stiprs vējš, ka reizēm elpa aizsitās ciet, bet brāzmas noplaka, kad attālinājāmies un turpinājām soļot pa mazajiem kalniņiem augšup un lejup. Vienvārdsakot, turpinājām iepazīt Tongariro parka dažādās šķautnes un nevarējām vien nopriecāties, cik šis  pārgājiens ir bijis jauks.

Bukletos sacīts, ka kopējais takas garums ir 43 km, taču tā kā gājām arī uz visiem papildu apskates objektiem kopumā 4 dienās pieveicām ap 60 km. Redzējām pasakainus skatus, iepazināmies ar foršiem cilvēkiem, atpūtāmies no sirds! Noteikti viens no iedvesmojošākajiem pārgājieniem, kur aizmirstas ikdienas steiga un pirms tam svarīgais kļūst mazsvarīgs!

Tā nu sasmēlušies kaudzi jaunu iespaidu devāmies atkal jaunos piedzīvojumos!

Paldies Lienei un Jānim par Jaunzēlandes Tongariro nacionālā parka ceļojumu aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


2 comments

Pievienot komentāru