Konkursa raksts: Tūristi Odesā

Konkursa raksta autore Ludmila Roziņa

Esam atpakaļ! Dzīvi un laimīgi! Brauciens uz Odesu bija spontāns un neplānots. Saņēmu pasi ar jauno uzvārdu, un uzreiz devāmies medusmēnesī! Daži draugi no mums atvadījās tā, it kā mēs dotos karā uz neatgriešanos, mammas uztraucās un pārdzīvoja. Nopirkām biļetes, ātri sakravājām somas, uzšmorējām siermaizītes un naktī jau kratījāmies autobusā Rīga – Varšava (12 stundas Lux Express autobusā, komforts un ekstras, daudzveidīga filmu izlase, wifi, bezmaksas tēja), nesāpīgs pasākums, kuru vēlāk nomainīja autobuss Varšava – Odesa. Nolēmām ietaupīt, tādēļ otrais autobuss bija no kaut kādas nezināmas Ukraiņu autobusu kompānijas. Rezultātā, solīto 22,5 stundu vietā pavadījām ceļā 3 h ilgāk, jo šoferis apstājās kur un kad gribēja, paēst, atpūsties, uzsmēķēt, ieiet veikalā. Turklāt autobuss bija bez tualetes, tādēļ katra pietura bija arī zaļā pietura – par $$$. Tā mēs braucām nesteidzīgā solī, tērējot naudu priekam par atvieglojuma sajūtu, kas Ukrainā neatkarīgi no cenas, viena vai piecas grivnas (4-20 centi), bija caurums grīdā. Black hole of happiness.

Ceļš bija tik gluds kā mūsu attiecības. Pēc katras pārvarētās bedres un palēciena gaisā, pa logu pavērās brīnišķīgs, Vangoga gleznu cienīgs skats. Dzeltenā saulespuķu armija, nekustīga pat vējā, izstaroja piepildītas misijas apziņu – pabarot ar semečkām visu nāciju, tuvākos kaimiņus un pieliet eļļu katras ceptu kartupeļu mīlošās ğimenes pavarda ugunī.

Naktsmītnes Odesā bija sarunātas un apmaksātas caur airbnb, un mūsu hosts apsolīja mūs sagaidīt galapunktā. Kamēr gaidījām viņu uz stacijas kāpnēm, klāt pieskrēja vietējo nomnieku bars un grūstīdamies, kaudamies piedāvāja mums īrēt dzīvokļus-istabas-dačas-whatever no viņiem, rādot telefonā bilžukus ar gultām un sienām. Jaukie cilvēki uzreiz brīdināja par blēžiem un dalījās stāstos par uzmešanu, jo gan jau arī mūsu saimnieks neatbrauks, un būs vien jānakšņo uz ielas, tāpēc labāk lai paskatāmies, ko viņi piedāvā un ķeram ciet.

Saimnieks atbrauca, un tālāk par viņu es vairs nestāstīšu.

Pirmais iespaids par pilsētu bija tāds, ka likās, ko mēs te vispār darām? Daudzas ēkas uz sabrukšanas robežas, cilvēki nelaipni un liekas iztraucēti. Dzīvoklis “Odesas sirdī”, ko izīrējām, izrādījās pagrabs ar eiro remontu. Pludmalēs un piejūras zonā daudz jaunu viesnīcu, augstceltnes elitārai publikai, bet sanatoriju ēkas vēl no Padomju laikiem. Katrā krūmā pa kādai baznīcai, aizauguši parki, aristokrātiskas celtnes un pieminekļi pilsētas centrā – veltījums Aleksandram Puškinam, Katrīnai II un citām vēsturiski nozīmīgām, jau sen mirušām personībām – tipiskas vietas selfijiem. Lai nobildētos ar slaveno pieminekli-krēslu, vienu no 12, ir jāstāv rindā 10 minūtes.

Mīlā un cieņā pret Ostapu Benderu izstāvēju rindu un, vērojot dzīvās statujas pilsētas laukumā, prātoju, ja nu tieši tas ir mans īstais aicinājums dzīvē – sastingt un izlikties par betonu. Šajā nozarē es varētu sasniegt grandiozus augstumus, nepakustinot ne pirkstu. Jāmēģina.

 

Tirgus ir kolorīta vieta apskatīšanai – te ir viss. Staigājot pa tirgu var normāli pieēsties, jo visu piedāvā nogaršot. Nevajag atteikties! Jābauda! Piena un gaļas produkti nedaudz antisanitāri izmesti ārā uz letes bez ledusskapja, bet tā pircējs varot labāk redzēt preci. Jāatslābst! Tirgus sievietes apsaukājas un plēšas tomāta dēļ, bet mēs tik pērkam medus kūku “Spartaks” ar 16 kārtiņām un pasakainu krēmiņu. Pati pilnība. Uz katra stūra pārdod spinnerus (grozāmgrābšļus). Vispār, man liekas, tirgū mūs piešmauca visi, kam nebija slinkums, bet cenas tāpat bija lētākas nekā Latvijā.

Pludmales ir daudzveidīgas, katrai gaumei, galvenokārt smilšainas. Arkādija ir slavenākā pludmale, kas ir tūristiem draudzīgākā – izklaides, atrakcijas, klubi, kafejnīcas – boring vārdu sakot. Mēs iemaldījāmies pludmalēs gar visu krastu un atzinām, ka nūdistu pludmale Čekalovskaja ir vislabākā, turklāt vienīgā, kur ir akmeņi, nevis smiltis. Ērti nav, toties interesanti.

Daudz mizanscēnu, kā cilvēki iepazīstas un uzsāk sarunu, kaili, bet drosmīgi. Aiziet izpeldēties, bet, iznākot no jūras, jau apmainās ar telefonu numuriem. Vai arī piedāvā viens otru ieziest ar sauļošanās krēmu. Labākā reize bija vīrieša mēģinājums nokoļīt divas riktīgi skaistas meitenes ar izskūtām vāverēm. Pienākot klāt, viņš atzinās, ka jau labu laiku ir viņas vērojis, un jautāja, vai viņas gadījumā nav māsas un sportistes. Gadījumā nebija. Meitenes viņu atšuva, bet vīrietis negāja projām, turpinot stāvēt turpat blakus ar savu pliko diņķi un uzdodot jautājumus, lai uzsāktu sarunu, jo visas pludmales acis un ausis bija pievērstas viņiem. Čalis, kas sauļojās turpat tuvumā, pat izņēma vienu austiņu, lai labāk saklausītu šos centienus aizsniegt neaizsniedzamo. Mēs zinājām, ka nekas neizdosies, un tomēr jutām viņam līdzi.

Pludmalēs atpūtnieki laiski grauž sēkliņas, ēd kukurūzu un dzer alu. Jūra ir auksta, bet alus – lēts. Tā paiet dienas. Pasaules problēmas ir kaut kur tur, tālumā, aiz sidraba mākonīša, lai gan, piemēram, Krima ir nieka 300 km attālumā no Odesas. Vienīgais, kas visus patiesi uztrauc un ar ko cilvēki pludmalēs “mērās”, ir iedegums. Mūsu bālās miesas trīs dienu laikā izkusa kā plombīrs, bet tik un tā neieguva šokolādes ekselences nokrāsu. Tāds vien viegls krēms brulē. Vairākas reizes dienā, apkrāvušies ar termokastēm un apkārušies ar voblām uz striķa, pludmali šķērso tirgotāji, kas visu piedāvā deminutīviņā: ”Kukuruzka goračija! Pivasik holodnenkij. Krevetočki! Šašličok iz midij!”, “Pirožki domašņije, kto progolodalsa?”

Zoodārzs un delfinārijs bija mūsu apskatīšanas listē. Delfinārijā delfīnu dresētājas žonglēja, stāvot uz delfīnu deguniem, un ronis uz astes dejoja lambadu. Bērni aplaudēja. It kā vajadzētu būt jautri, bet nu tā. Sirsnīga komercija. Zoodārzs atrodas turpat aiz tirgus un, ja abus salīdzina, tad iespējams ir pat mazāks pēc platības. Mazos, smirdošos krātiņos un būros ir apskatāma lauvu ğimenīte, lūsis un pantera.

Zilonis staigā pa izbradāta karmiskā ceļa līkloci un kaisa putekļus uz muguras kā grēkus nožēlojis svētceļnieks, lācis uz paugura dziļdomīgi skatās tālumā, skunksi bizo kā pēc devas izslāpuši knariki. Priževaļska zirgam viss pie astes. Diezgan skumjš skats. Rīgas Zoodārzā ir cilvēcīgāki apstākļi. Odesā savukārt dzīvniekus zoodārzā var barot. Barība tiek pārdota turpat zoodārza teritorijā pie maksas tualetes. Kamieļi draudzīgā karavānā nāk ēst apmeklētājiem no rokas. Par atsevišķu samaksu var apskatīt arī reptīlijas un zemūdens iemītniekus. Pie ieejas lielā akvārija sēž iekša laidēja, kas pati izskatās pēc zivs, bet Odesas kaķi brīvi klīst pa pilsētas ielām un neatsaucas uz kiskisskis. Izlepuši.

Cenas sabiedriskajā transportā ir fenomenālas, tramvajs maksā 3, autobuss – 5 grivnas (0,12 un 0,20 €), kas ir apmēram tāpat, varbūt pat nedaudz dārgāk nekā publiskā tualete. Respektīvi, lētāk ar tramvaju aizbraukt mājās līdz podam, nevis maksāt par melno caurumu grīdā. Kaut nu Rīgā būtu tik lēts transports kā samaksa par WC. Bet ir arī jāpriecājas, ka nav otrādi – tualetes maksa par etalona cenu!

Visu redzēto un piedzīvoto pārspēja atpakaļceļš mājās. Atkal braucām ar Ukraiņu autobusu, un tā bija kļūda. Visā autobusā mēs divi bijām vienīgie ar Eiropas Savienības pilsoņu pasēm, pārējie brauca strādāt vai whatever, bet šī iemesla dēļ mūsu autobuss stāvēja Ukrainas – Polijas robežpunktā 8 (astoņas!!!!) stundas. Mums lika izmest visas desas, un, varētu teikt, tā bija garākā nakts manā dzīvē. Laiks turpināja iet, bet nekas nenotika. Joprojām grūti noticēt, ka tas bija pa īstam. Mēs nokavējām nākamo autobusu, kas aizvestu mūs uz Rīgu, un iestrēgām Varšavā. Kas tomēr izrādījās priecīgs notikums, jo bija iespēja aplūkot Varšavas zooloģisko dārzu! Fantastiska vieta! Sakopta teritorija, milzīgas platības dzīvniekiem – cits mērogs! Gorillas, paviāni, degunradži, skudru lācis un citi. Īpaši interesanti bija savām acīm redzēt vietu, kur Otrā Pasaules kara laikā Jans un Antoņina Žabinski slēpa un līdz ar to izglāba ap 300 ebreju dzīvību. Šis stāsts ir pieejams gan grāmatas formātā, gan ekranizēts ar nosaukumu „Zookeeper`s wife”.

Ko lai saka, brauciens izdevās krāšņs, daudz sajūtu. Pēdējā dienā pirms prombraukšanas grāmatnīcā nopirku Oļega Seņcova grāmatu “Купите книгу – она смешная”. Seņcovs ir ne tikai ukraiņu rakstnieks, bet arī kino režisors, kurš šobrīd izcieš 20 gadu cietumsodu stingrā režīma kolonijā, un par kura atbrīvošanu parakstījās un iestājās daudzi pasaules mākslinieki, arī Džonijs Deps. Viņa prozas grāmata izrādījās totāla vilšanās, bet dīvainā sagadīšanās kārtā vēlāk uzzināju, ka pirkumu veicu autora dzimšanas dienā. Līdzīgi man bija gadījies tikai vienreiz, kad bibliotēkā izņēmu Selindžera grāmatu un vakarā, atnākot mājās, ziņās izlasīju, ka autors ir miris. Mistika.

Paldies Ludmilai par Odesas kolorīta ieskicēšanu!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru