Konkursa raksts: Jo Signe dzīvo Slovēnijā

Konkursa raksta autore Marija Zaščerinska

Man ir draudzene Signe. Viņa paņēma savas dzīves „gap year” un devās gadu garā piedzīvojumā uz Slovēniju, Ļubļanu. Es esmu viņas draudzene un devos ciemos pie viņas. Nu labi, labi, tas nebija īsti plānots, jo sākuma mērķis bija Itālija un sapratu, ka Slovēnija  ir tepat kaimiņos, un Signe jau dusmīga, ka draugi nebrauc ciemos, tāpēc Slovēnija it is. Mans un Signes piedzīvojums sākās jau Venēcijā, bet par savu sapņu ceļojumu es gribu stāstīt par Slovēniju.

Jā, Slovēniju, nevis tikai Ļubļanu, ziniet kāpēc? Mazliet pārspīlējot, Slovēnija ir kā Vidzeme vai Latgale platības ziņā, Jā, latvieši, Latvija nav nemaz TIK maza! Slovēnija ir vēl mazāka. Bet kas tik tur nav jeb kas tik tur ir! Īstus skaitļus es jums nerakstīšu, bet 2 ģeogrāfiskos faktus gan sniegšu – Ļubļana atrodas valsts viducī, tā ka ar mašīnu braucot uz jebkuru pusi ilgāk par 2 stundām, būsi jau citā valstī, bet Rīga- Zilupe vilciens kursē 4 stundas un 30 minūtes, tas jau nozīmē, ka es nemeloju, Latvija jau izklausās un ir lielāka. Slovēnijā atrodas Julian Alps – kas ir tie paši Alpi! Un griez galvu, kur gribi, visur paveras skats uz kalniem, un labākais ir tas, ka neapnīk uz tiem skatīties.

Kopā Slovēnijā pavadīju 8 pilnas dienas, visas bija siltas un feinas. Es jums vēlos pastāstīt kā ceļo cilvēks, kuram patīk ceļot (cik negaidīti), bet kurš ir students, labi, es tikko absolvēju, bet tas neskaitās, jo vēl neesmu kļuvusi par bagātu bezdarbnieci. Ar vārdu students es domāju, ka atļauties visu es nevaru, ja vajag es visu dienu varu izdzīvot ēdot tikai banānus un ābolus, vienmēr ceru, ka mana „Isic” atlaide kaut kur derēs un varēs maksāt mazāk (tipiskais latvietis), un jo vairāk notikumu jo labāk. Savu Slovēnijas piedzīvojumu sadalīju 4 daļās.

„Tour the Bled”

Viena no „top” ja ne pati „top” vieta, kur doties Slovēnijā ir ezers Bled. Nav brīnums, tur izskatās kā pasakā!

Sākās viss ar to, ka nokavējām pirmo vilcienu no Ļubļanas uz  Lesce –Bled,  gaidījām nākamo, kas bija starptautiskais nevis vietējais, un kurā nemaz nevar pārvadāt velo, bet mūsu taktika bija tēlot negudrus tūristus, kas neko nesaprot un gan jau neizmetīs mūs ārā. Paveicās, neizmeta, bet nodeva par velo bija gan jāsamaksā. Nonākot stacijā Lesce Bled, nav tā ka ezers uzreiz blakus, bet gan pāris kilometrus nostāk. Tad sākās mūsu „Tour the Bled” pa kalniem augšā un lejā ar pilsētas velo, kuru kopējā summa ir 60 euro. Nerunāsim par to, ka mēs bijām vienīgās jaunās dāmas šādā kalnainā apvidū ar nepiemērotiem velo. Nonākot pie Bled ezera pirmā un pareizākā doma bija nopeldēties. To arī izdarījām, kā visi bērni lecām no laipiņas dzidrajā ūdenī. Sākumā man bija bail lēkt, jo ūdens ir tik dzidrs, ka var redzēt pilnīgi visu un liekas, ka dziļums ir tikai kādi 30 centimetri. Bet pēc pāris lecējiem, sapratu, ka ir pietiekoši dziļš un droši var lēkt iekšā un plunčāties.

Apkārt Bled ezeram arī ir taciņas un skatu punkti, kur atpūsties un baudīt pasakas cienīgo skatu. Ar to mūsu „Tour the Bled” nebeidzās, devāmies kalnos augstāk uz Vintgar aizu, atkal mazliet pamaldījāmies, bet galamērķī nokļuvām. Vintgar aizā ir izveidota 1,5km gara koka taka ar tiltiņiem pāri Radovna upei. Ja ar matemātiku viss kārtībā kopā būs jānoiet 3km. Tiekot līdz takas beigām saldajā ēdienā sagaida 13 metrus augstais Šum ūdenskritums, kur var atpūsties un tad doties atpakaļ. Karstā vasaras dienā pastaiga Vintgar ēnainaja aizā ir atsvaidzinoša un tieši tas, ko vajag. Pēc šī mūsu „Tour the Bled” tuvājās noslēgumam, ceļš atpakaļ bija daudz patīkamāks un daudz ripojām lejā pa stāvajiem ceļiem un baudījām dabas krāšņumus. Noteikti iesaku paņemt velo dienu Slovēnijā, jo tas jau ir pavisam citādāks piedzīvojums. Mūsu velo un kāju muskuļi izturēja cienīgi.

 „Slovēnijas Gaiziņi”

No visiem trekingiem un takām, ko piedāvā Slovēnija, mēs izpētījām labi, ja 1%. Kopā tika pievarēti 3 kalni  – „Goli vrh”, „Črna prst” un „Šmarna gora”. Jā, patskaņi viņiem nepatīk.

Sākšu ar vieglāko gan nokļūšanas, gan kāpšanas ziņā –Šmarna gora, kas ir tikai 664m virs jūras līmeņa. Būtībā šis kalns ir tas, kurā jāuzkāpj visiem, ja jau esi tik kalnainā vietā kā Slovēnija. Nokļūšana uz Šmarna gora ir elementāra ar Ļubļanas sabiedrisko transportu, kas prasa aptuveni 30 minūtes. Diemžēl Signe aizmirsa, kur jākāpj ārā, tāpēc mēs arī mazliet pastaigājāmies. Bet tas jau nav nekas traks. Kāpiens aizņem kādas 40 minūtes, grūti bija tāpēc, ka bija karsti, jo pats kalns nav ļoti stāvs, vietām ir arī trepītes, būtībā viss, lai tu uzkāptu un redzētu fantastisku skatu, kas paveras uz Ļubļanu un Alpiem.

Pēdējā dienā mēs sapratām, ka nav ko dirnēt pilsētā un jābrauc atkal kalnos, tāpēc devāmies uz Črna prst, kas ir augstākā austrumu virsotne „Dienvidu Bohinj” kalnu ķēdē.

Šo kāpienu izvēlējāmies, jo grūtības pakāpe bija neliela un tas atrodas netālu no skaistā Bohinj ezera, uz kuru pēc tam devāmies peldēties. Črna prst augstums ir  1844m  virs jūras līmeņa, uz zīmēm bija rakstīts, ka kāpiens aizņems 2,30h, tā noteikti arī sanāk, mēs to pieveicām 2 stundās. Bet tas tāpēc, ka mēs ātrāk gribējām braukt peldēties un atpūsties. Črna prst kāpt bija forši, jo bija jākāpj gan caur mežu takām, gan pa akmeņiem, kas to padarīja interesantu, un beigu metri bija ļoti stāvi. Pa ceļam bieži varēja apstāties un brīnīties par dabas skaistumu, kas mums ir apkārt. Vienīgā problēma ar tiem kalniem ir nokļūšana līdz tiem. Visbiežāk ir nepieciešams savs auto vai kāda laba dvēsele, kas jūs līdz tiem aizvedīs, citādāk ir jārēķinās ar vēl papildus kilometriem, kas jāiet. Črna prst grūtības pakāpē bija 2 (kopā ir 5 grūtības pakāpes, 5 – vissarežģītākais, grūtākais), kas nozīmē ka trekings nav ļoti sarežģīts un garš, un neprasa speciālu ekipējumu, kura man un Signei nemaz nav.

Pirmajā naktī, kad ierados Ļubļanā izgulēties man neatļāva un jau agri devāmies uz Jezersko Alpu ieleju, kas atdala Slovēniju no Austrijas. Šeit mūsu mērķis bija Goli vrh virsotne – 1787m virs jūras līmeņa.

Šo treku izvēlējās Signes draudzene Jasmīna, jo nedēļas laikā viņa nejutās labi ,tāpēc brīvdienās  vajadzēja uzkāpt kādā vieglā kalnā. Jā, noteikti. Grūtības ziņā Goli vrh bija 1, noteikti tāpēc, ka neprasa nekādu ekipējumu, bet stāvuma ziņā es dotu visus 100 līmeņus!! Kopā kāpām 2 stundas, kāpiena laikā neko skaistu īsti nevarēja redzēt un sirsniņa sitās ātri stāvā kāpiena dēļ. Bet kad mēs nonācām galā…nemelojot varu teikt, ka tas noteikti bija viens no skaistākajiem skatiem manā dzīvē. Kad tu jūties mazs un liels reizē, kad liekas, ka nav nekā labāka par kalniem uz šīs planētas, tad, kad tu uzkāp tik augstu un zini, ka esi pelnījis redzēt kaut ko tik neticamu!

Tiešām iesaku apmeklēt Jezersko ieleju, kur ir dažāda grūtuma trekingi, gan pieredzējušiem kalnos kāpējiem, gan iesācējiem, bet pasakaini skati būs visiem.

 „Pelde ar skaistāko skatu”

Lai arī ezers Bled ir pasaku cienīga vieta, pāris kilometru tālāk atrodas Bohinj ezers. Nokļūšana ir vienkārša – iesēdies autobusā un izkāp ārā Bohinj. Netālu no Bohinj ezera atrodas Savicas ūdenskritums, līdz kuram var nonākt ejot kājām vai ar autobusu. Savicas ūdenskritumu, kura kritums ir 78 metri uzskata par Slovēnijas skaistāko. Es redzēju tikai 2 ūdenskritumus Slovēnijā, un šim dotu 5 zvaigznes no 5 par tā smukumu un skaļumu.

Nonākot pie tā paveras arī fantastisks skats uz Bohinj ezeru, kurš ir iekļauts Alpu kalnos. Pēc ūdenskrituma apmeklējuma devāmies atpakaļ pie ezera, lai zvilnētu un pļāpātu par dzīvi. Būtu gŗēks nenopeldēties šādā Alpu ieskautā ezerā, kas zina, kad nākamreiz būs tāda iespēja. Siltā dienā nekas nemaz nevarētu būt labāks par peldi ezerā, ar skatu uz kalniem un sajūtu, ka tu esi mazā paradīzes nostūrītī. Tūristu vidū ezers Bled ir populārāks galamērķis, taču Bohinj ir tik pat kolosāla dabas pērle.

„Big city life”

Ļubļana! Lielpilsēta tiešām nav liela, bet visi zina, ka visu nosaka sajūtas. Cilvēku un tūristu pilsētā ir daudz, bet to īsti pat nevar just, jo viss šķiet mierīgi un nesteidzīgi. Vecpilsētas daļu skaisti divās daļās sadala Ļubļaņicas upe, gar kuru kā no lego viena otrai blakus sabūvētas daudz, daudz kafejnīcas, bāriņi, restorāni  un veikaliņi. Slavenākie pilsētas objekti ir pūķi, kas ir pilsētas simbols un trīskāršais tilts pāri upei. Jebkur pie velonovietnēm var droši atstāt velo, to nepieslēdzot un nesteidzīgi klejot pa pilsētas ieliņām un izšūpoties šūpolēs pie Ļubļanas pils.

Slovēnija ir vieta, kur notiek kustība, gan pilsētā, gan ārpus tās, kur tu jūties droši un kur kalni par vēl lielākiem kalniem kļūst.

Paldies Marijai par Slovēnijas kalnu taku skaistuma parādīšanu!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru