Svalbāra – arktiskais ceļojums uz Norvēģijas ziemeļu malu

Kā nokļūt Svalbārā un kur tā vispār ir? Vai tur ir droši un kādu ceļojumu apdrošināšanu izvēlēties? Šis ceļojuma apraksts noderēs katram, kurš ir tikai sapņojis par došanos uz šo neparasto, auksto ziemeļu zemi!

Svalbāra (Svalbard), pazīstama arī kā Špicbergena (kas patiesībā ir vien lielākā arhipelāga sala), ir  arhipelāgs tālu ziemeļos uz 78 paralēles, vien 1300 km no Ziemeļpola. Izmēra ziņā arhipelāgs ir pielīdzināms Īrijai, taču tajā dzīvo vien aptuveni 2500 cilvēku. Pirmoreiz Svalbāra pieminēta islandiešu sāgā 1194.gadā, Barenca atklāta 1596.gadā, Svalbāra ir īpaša statusa teritorija, kuru mūsdienās pārvalda Norvēģija. Pārsteidzošā kārtā, Svalbāra neietilpst Šengenas zonā, taču Latvijas pilsoņi to var apmeklēt tikai ar ID karti. Visu to valstu pilsoņi, kas 1920.gadā ir parakstījušas Svalbāras vienošanos, šeit var uzturēties, strādāt un medīt bez papildu ierobežojumiem, tajā skaitā latvieši. Daudzi jautā – vai nepieciešama kāda īpaša atļauja, lai dotos ceļojumā uz vietu, no kuras startējušas Ziemeļpola ekspedīcijas? Nē, nebūt! “Arktiskā ekspedīcijā” uz Svalbāru var braukt jebkurš, kas vēlas, nav jābūt zinātniekam vai kāda īpaša statusa personai. Uzzini vairāk par praktisko ceļojuma pusi šī raksta nobeigumā, kur ir visa informācija par cenām, tūrēm un sīkumiem, kas noderēs, ja plāno ceļojumu!

Špicbergena naktī

Zemeņu vaniļas debesis ledus jūrā

Lidojumā uz Longjerbīeni, arhipelāga lielāko pilsētu un administratīvo centru, vairums pasažieru ir acīmredzamā sajūsmā par braucienu – neredz garlaikotas, avīzēs iegrimušas sejas. Pasažieros neviltotu sajūsmu izraisa stjuartes blūzei pieliktā nozīmīte “Watch out for the polar bears”. Mēs lidojam cauri vaniļas-zemeņu krāsas mākoņiem, pēdējiem saules stariem izgaismojot apkārtni, un, brīdī, kad gaisa kuģis gatavojas nosēsties, notiek masveida “pielipšana” pie loga. Jūrā zem lidmašīnas redzam peldošus ledus gabalus un biezas sniega segas ieskautus kalnus. Atmiņā ataust kādas aviokompānijas darbinieces teiktais par to, ka šis ir viens no skaistākajiem nosēšanās maršrutiem pasaulē.

Drīz skatam parādās pirmās mājiņas, daudzām no tām apkārt ir lieli sniega vaļņi. Mēs nosēžamies pilnīgi baltā lidlaukā, lidmašīna kā tāds taksometrs mūs ir pievedusi pie vienīgās ēkas durvīm un tālāk mēs ejam kājām. Bagāžas zonā redzam izbāztu leduslāci un informāciju par to, ka, lai arī nav iespējams būt par neredzamo tūristu, Svalbāra priecāsies, ja centīsimies tādi būt. Uzraksts parāda arhipelāga būtību, cilvēki šeit ir tikai ciemiņi, un ne velti – leduslāču skaits šeit ir lielāks par iedzīvotāju skaitu, jo to ir 3500 un valdība ļoti rūpējas par to populācijas atjaunošanu. Savulaik tie zvērīgi izmedīti, tāpat kā citi Svalbāras dzīvnieki.

Svalbāras lidosta

No 15.februāra, kad arhipelāgā pirmoreiz uzlec saule un tas iznirst no polārās nakts, sākas tūrisma sezona. Kalnu ieskautajā pilsētā sauli neredz līdz 8.martam, kad saules atgriešanās tiek svinēta ar vērienu. Ja kādreiz salā dzīvoja gandrīz tikai ogļrači, tad mūsdienās šeit ir liela zinātnieku komūna un aktīvi attīstās tūrisms, katru gadu atveroties vairākām jaunām viesnīcām. Mēs dzīvojam Gjestehuset 102 – viesu namā Nr 102, kas mulsinošā kārtā nemaz neatrodas 102. ielas numurā. Kādreiz saukts par miljonāru apartamentiem, nams no 19.gadsimta četrdesmitajiem gadiem bijis mājvieta pieredzējušākajiem un labākajiem ogļračiem. Mūsdienās tā ir iespēja izbaudīt Svalbāru neiztērējot tūkstošiem eiro, jo naktsmītnes, tāpat kā pārtika, šeit ir ļoti dārgas.

Pirmais, ko ieraugam viesnīcā, ir liels plaukts apaviem – Longjerbīenē daudzviet pieņemts ienākot telpās novilkt apavus, un viesnīca nav izņēmums. Rindu rindās stāv dažāda veida siltie zābaki un mājas kurpes. Recepcijā mūs sagaida taizemiešu meitene. Izrādās, Svalbārā teju trešā daļa cittautiešu ir taizemieši, un tas aizsācies 1980.gadā, kad Sompong Haug, pirmā arhipelāga taizemiete, Bangkokā satika savu topošo vīru. Vēlāk šeit pārcēlās viņas radi, draugi un paziņas, un tā šeit izveidojusies liela, dzīvespriecīga taizemiešu komūna, kuriem pat ir savs veikals. Viņu dzīvespriecīgā komūna viennozīmīgi piešķir pilsētai gluži citu šarmu – kādu dienu redzam mazmazītiņu sunīti izvestu pastaigā, un viesnīcas darbiniece, smejoties sauc nopakaļ, ka lai tak viņai iedodot to suni, viņa apsoloties izvārīt ļoti garšīgu zupu! Protams, tas bija domāts kā joks. Vairums ārzemnieku uz Svalbāru atbrauc sapelnīt naudu divos-trijos gados un brauc atkal mājās, vai tās būtu Krievijā vai Francijā. Izrādās, Svalbārā nav atļauts ne tikai nomirt, bet arī piedzimt – 2-3 nedēļas pirms bērna dzimšanas grūtnieces tiek sūtītas uz Norvēģijas kontinentālo daļu. Savukārt nomirt nav atļauts tāpēc, ka mūžīgā sasaluma dēļ šeit nav atļauts apglabāt cilvēkus.

saullēkts ziemeļos

Ar šaujamo uz veikalu un citas nacionālās īpatnības

Kamēr tiekam līdz numuriņiem un saģērbjam daudzās drēbju kārtas, ir kļuvis pavisam tumšs. Šajā dienā dienas garums ir vien četras stundas, taču nākošā jau būs par pusstundu garāka. Izejot laukā jūtam, ka esam ziemeļos. Nav pārāk auksti, vien kādi -12°C, taču pūš ļoti stiprs vējš un sejas maska šiem klimatiskajiem apstākļiem ir labākais izgudrojums! Kad esam apstājušies pie kādas mājas stūra un spriežam, kur iesim ēst, kad mūs uz ielas sveicina latviete. Latvieši ir arī te! Mulsumā aizmirstas pajautāt, kur viņa ieteiktu paēst. Vēlāk mums stāsta, ka tā ir Līga, kas šeit strādā par gidu jau vairākus gadus, pēc tam dzirdam par Ričardu, kurš vada ekskursijas citā tūrfirmā.

Restorānu šeit nav daudz, un galdiņu ir ieteicams rezervēt. Cenas arī nav tās mazākās, tādēļ esam priecīgi, ka mūsu viesu namā ir virtuve, kur vakariņas pagatavot pašiem. Uz salas ir tikai viens veikals. Pirmais, ko ieraugam, ir piktogramma uz durvīm – ar ieročiem neienākt! Un tālāk veikalā īpašs skapītis, kur ieročus ieslēgt, ja tāds tomēr tev ir. Iemesls vienkāršs – ārpus pilsētas robežām bez šaujamā iet nedrīkst, jo lāču risks ir reāls. Pilsētas robežās var pārvietoties droši tikai tāpēc, ka esi 50 m attālumā no durvīm. Durvis slēgtas netiek, ja kādam jāskrien prom no lāča. Viens no mūsu gidiem, kurš te dzīvo jau astoņus gadus gan mums sašutumā stāsta, ka viesnīcas ir pasākušas slēgt durvis, kas ir ļoti nepareizi, jo tas var būt dzīvības vai nāves jautājums. Pāris reizes gadā tiek ziņots par lāčiem, kas iemaldās pilsētā, tad gubernatora birojs iesaistās un lāčus aizbaida prom. Tāpat vien šaut uz lāci nedrīkst, vispirms jāšauj signālraķetes un tad, ja lācis ir tuvāk par 50m, var aizstāvēties. Arī tad gadījums tiks izmeklēts un jebkurā gadījumā būs jāmaksā soda nauda.

Kad ieejam veikalā, dodamies pētīt pieejamās preces, sortiments pārāk neatšķiras no mums pierastā – te var nopirkt gan svaigus augļus, taču ne pārāk lielā izvēlē, gan citas preces, tajā skaitā Svalbārā ražoto alu, kas ir atsevišķa stāsta vērts. Tāpat kā citur Norvēģijā, alkoholu pārdod tikai konkrētā laikā, taču šeit tūristiem ir jāuzrāda atpakaļceļa biļete, bet vietējiem – speciāla kartiņa ar mēneša alkohola limitu. Kā viņi paši smejas, tā kā īpaši daudz citu nodarbju te nav, gubernators regulē iedzīvotāju alkohola patēriņu. No 1928.gada līdz par 2014.gadam Svalbārā alu bija aizliegts arī ražot un pēc sešu gadu cīņas uzņēmīgais Roberts Johansens panāca, ka likums tika mainīts un uz salas sāka ražot vistālāk uz ziemeļiem pasaulē brūvēto alu, ražotne ar bagātīgu degustāciju pieejama arī tūristiem. Kad klausāmies stāstus par darītavas īpašnieku, tā vien šķiet, ka nākošreiz par viņu dzirdēsim kādā “uz patiesiem notikumiem” balstītā Holivudas filmā ar Leonardo Di Kaprio galvenajā lomā, jo vīra dzīvesstāsts ir ārkārtīgi iespaidīgs arī bez alus. Savulaik strādājis raktuvēs, vēlējies kļūt par pilotu, kas dažādu sakritību dēļ sākumā nav izdevies, viņš bija spiests doties uz Lofotēnu salām, taču mīlestība pret Svalbāru bijusi tik liela, ka viņš ir atpakaļ, beidzot ir pilots un viņam pieder arī viena no veiksmīgākajām jaunajām alus darītavām pasaulē, kur alus ražošanai tiek izmantots ūdens no 2000 gadus veca ledāja. Tieši viņu alus tiek tirgots Norwegian lidojumos! Ekskursija būs interesanta arī tiem, kas īpaši alu nedzer, jo te tiešām nebūs garlaicīgi – mazāks uzsvars uz tehnisko alus ražošanas daļu, lielāks uz aizraujošajiem stāstiem, kas saistīti ar īpašnieku.

vistālāk uz ziemeļiem ražotais alus

Svalbāras zinātnes pasaule

Longjerbīenē  dzīvo daudzi interesanti un panākumiem bagāti cilvēki, daudzi no tiem ir zinātnieki, tāpēc mēs dodamies uz UNIS, Svalbāras universitāti, kur satiekam sniega zinātnieku Aleksandru Prokopu. Izrādās, Longjerbīenē pēdējos gados bijušas vairākas traģiskas lavīnas, un daļā māju pilsētas teritorijā vairs nav atļauts dzīvot. Lavīnu dēļ bojā gājušo skaits ir lielāks nekā lāču dēļ, jo par lāčiem visi zina, bet lavīnas šeit ir salīdzinoši jauna parādība. Diemžēl tā ir saistīta ar klimata pārmaiņām. 100 gadu laikā Svalbārā kļuvis par 4-5 grādiem siltāks, kamēr citur pasaulē atšķirība ir vien 2-3 grādi. Uzzinām, kāpēc laika prognozes šeit nav precīzas – meteoroloģiskie modeļi prognoze vidējo temperatūru, bet Svalbāra ir ekstrēmāka variācija. Arī mūsu apmeklējuma laikā saskaramies ar to, ka prognozes ir ļoti neprecīzas. Kamēr bijām Svalbārā, piedzīvojām arktiskā klimata anomāliju, kad divas dienas bija +4°C un lija lietus, kamēr  Eiropu pārņēma aukstuma vilnis. Svalbārā pat vasarā temperatūra parasti ir vien 10-12°C, un februārī noteikti nebūtu jābūt silti! Izrādās, laikapstākļi šeit ir saistīti vistiešākajā veidā. Jau bijām lasījuši, ka 2.pasaules kara laikā nacistiskā Vācija vēlējās iegūt Svalbāru savā teritorijā laikapstākļu prognozēšanas dēļ, un zinātnieks to apstiprina – kad Svalbārā ir silti, aukstās masas ir novirzījušās uz Eiropu, un otrādi, kas ļauj paredzēt temperatūru Eiropā.

Universitātes ēdnīca ir viena no lētākajām vietām, kur ieturēt maltīti. Šeit kārtējo reizi parādās, cik maza ir Longjerbīenes komūna – ja pavārs nav uz vietas, naudu var atstāt kastītē, un ēdienu var uzsildīt pats, paņemot pārpalikumu kastīti no saldētavas. Ēdienu tāpat vien te nemet prom, jo tas tomēr te ir grūti nogādājams, jo virs salātu bāra rotājas uzraksts “atvainojamies, ka nav svaigu dārzeņu, piegādes kuģis no Trumses kavējas 3 dienas”. Šāda ir Svalbāras realitāte, par ko mums stāsta arī gidi, ka dažreiz gadās, ka veikalā izpērk teju visu, kas ir. Vispirms beidzas parastais piens, tad arī pulvera piens, un par dārzeņiem varot aizmirst.

Turpat otrās durvīs šajā ēkā atrodas Svalbāras muzejs, kas ļauj uzzināt visu par arhipelāga vēsturi. Mums šeit neparasti veicas, un nejauši satiekam paleontologu Jørn H. Hurum, kurš saviem draugiem te vada privāto ekskursiju. Viņš Svalbārā ir bijis neskaitāmas reizes, jo vadījis arheoloģisko ekspedīciju 11 gadu garumā un atklājis 60 plezozauru fosilijas. Viņš stāsta, ka Svalbāra ir sapņu zeme paleontologiem un ģeologiem, jo šeit var redzēt iežus no dažus miljonus gadus, līdz simtiem miljonus gadus veciem un viņa atklātās fosilijas tam ir vistiešākais pierādījums. Rakšanas sezona šeit ilgst vien 2-3 nedēļas, kad augsnes virskārta kļūst pietiekami mīksta, lai raktu. Tad gan tiek rakts visu diennakti, jo valda polārā diena, taču laikapstākļus nevar saukt par labiem – lietus, migla, stiprs vējš, kā arī jāuzmanās no leduslāčiem. Svalbārā atrastās plezozauru fosilijas ir 150 miljonus gadu vecas un daudzas no tām ir ļoti labā stāvoklī. Viena no fosilijām ir īpaša, un iemantojusi iesauku “Monstrs”, jo 15 m garais reptilis ir lielākais plezozaurs, kas līdz šim atklāts pasaulē. Katra tā spura bijusi trīs metrus gara! Interesanti, ka reptiļa attēli ļoti līdzinās Lohnesa briesmoņa aprakstam.

dzīvnieki ziemeļos roņi

Mazdārziņš mūžīgajā sasalumā

Mūžīgais sasalums, fosilijas, un dārgi augļi veikalā – bet vai kaut kas aug arī uz salas? Izrādās, aug! Mēs satiekam Bendžaminu Vidmaru no saulainās Floridas. Viņš brīvā viesnīcas numuriņā un nelielā siltumnīcā blakus tai sācis audzēt garšaugus un dārzeņus, kā arī tur dažus desmitus paipalu. Strādājis par pavāru uz kruīza kuģiem līdz beidzot nonācis Svalbārā, viņš nošausminājies par salātu cenām veikalā un nolēmis tos sākt audzēt pats – Polārajā Permakultūrā. Lauksaimniecība mūžīgā sasaluma apstākļos nav nekas jauns – ar to nodarbojušies arī krievi turpat Barentsburgā, kuru var apmeklēt ekskursijā. Taču Bendžamins ir spēris soli tālāk un audzē ne tikai savam patēriņam, bet arī vietējiem restorāniem – diedzētais koriandrs ēdienu dekorēšanai, sēnes un olas ir ļoti pieprasītas.

Viņam ir arī sava slieku kolonija, kas palīdz veidot augsni, un mazie zemes podiņi, kuros restorāniem piegādā garšaugus, vienmēr tiek atgriezti atpakaļ, lai turpinātu audzēt. Dienā, kad apskatam viņa siltumnīcu, laukā valda ārprātīgs vējš, un kopā ar atkusni zeme ir tik slidena, ka daždesmit metrus uz to ir jāšļūc uz dibena, jo mūsu apaviem nav radzes. Siltumnīca darbojas tikai no aprīļa līdz septembrim, jo ziemā to apkurināt ir pārāk dārgi, taču redzam, kas te audzis pirms iestajās sals. Plēves vējā rada stipru troksni, taču pamatkonstrukcija nav bojāta un pavasarī tiks atjaunota. Siltumnīcas dizains nākot no Aļaskas.

Ogļu raktuves un Globālā sēklu banka

Tālāk mūsu ceļš ved uz Gruve 3, pamesto ogļu raktuvi, kur tagad var ieiet ekskursijā. Vairumam raktuvju un arī ielejām ir ļoti vienkārši nosaukumi – ieleja nr 2, ieleja nr 3, un raktuves tiek sauktas tāpat. Mūsdienās daudzas raktuves piedāvā ekskursijas, taču šajās raktuvēs redzētais liek saprast cik smagi bija apstākļi te. Tā kā ogļu kārta ir ļoti šaura, ogļrači strādāja uz ceļiem, rāpus, lēnā garā urbjoties cauri kalnam. Longjerbīenes vajadzībām elektrība un karstais ūdens aizvien tiek iegūti dedzinot ogles no Raktuvēm Nr 7.

Taču šīs, slēgtās raktuves ir simboliskas ar to, ka šeit var ne tikai droši noglabāt savus datu nesējus, bez pieslēguma internetam, konstantā mūžīgā sasaluma temperatūrā, bet arī te ir Globālās Sēklu bankas prototips. Tieši šeit, aiz lielām koka durvīm, īpašā vagoniņā, simts gadus projektā glabājas sēklu paraugi. Katrus piecus gadus viena kastīte tiek izņemta un tiek pārbaudīta sēklu dīgtspēja.

Mums paveicas, jo apmeklējam Svalbāru Globālās Sēklu bankas 10 gadu jubilejā, tāpēc mums izdodas apskatīties arī jauno banku. Sēklu jeb gēnu banka ir vieta, kur kalna dzīlēs, -18C temperatūrā tiek glabāti sēklu dublikāti no pasaules gēnu bankām un šobrīd to skaits sasniedz miljonu. Mēs satiekam bankas vadītāju Lise Lykke Steffensen, kura stāsta, ka banka nepieciešama tāpēc, lai atjaunotu lauksaimniecībā izmantojamo sēklu rezerves, ja kaut kas notiek ar vietējām rezervēm kādas globālas vai reģionālas katastrofas gadījumā. 2015.gadā Sīrija bija spiesta savu depozītu izņemt laukā, lai atjaunotu vietējās rezerves, un tagad sēklas ir atvestas atpakaļ. Šādas rezerves ir arī sēklām, kas netiek vairs audzētas, piemēram tāpēc, ja kāda no šobrīdējām kultūrām kļūst nenoturīga pret saslimšanu, iespējams, kāda no “arhīvā” esošajām ir. Populārākā sēkla, kas te tiek glabāta, ir rīsi, protams, ir arī kvieši, kartupeļi un citas sēklas. Te sadzīvo visdažādāko valstu sēklas – Kanāda, Austrālija, Ziemeļkoreja un mūsu vizītes laikā tiek ienesta arī pirmā igauņu kastīte. Igaunijas pārstāve Külli Annamaa mums stāsta, ka kastē ir Peipusa ezera sīpoli un arī pupiņas no tantiņu dārziem! Depozīts sēklu bankā ir dāvana Igaunijai 100 gadu jubilejā. Diemžēl Latvijas depozīta bankā aizvien nav, neskatoties uz to, ka šo projektu finansē Norvēģijas valdība, NordGen un CropTrust, kas rūpējas par šī projekta dzīvotspēju, un no Latvijas nodokļu naudas nekas nebūtu jāmaksā par to uzturēšanu.

Ledāja alu tuneļi

Uz Svalbāru nez vai ir vērts doties tikai tāpēc, lai padzertu alu un pastaigātu pa pilsētu, jo to var izdarīt vienā dienā. Visinteresantākās nodarbes Svalbārā ir ārpus drošās 50 m zonas līdz pirmajām durvīm. Daudziem noteikti būtu satraukums – bet kā tad ar drēbēm?! Reti kuram mājās ir apģērbs, kas piemērots, lai atrastos arktikā visu dienu. Tūrfirmas šo jautājumu ir atrisinājušas, jo, atkarībā no eksursijas tipa, tiek piedāvāti siltie kombinezoni, sejas maskas, zābaki, cimdi, ķiveres un brilles, jo ja vien pārgājiens nav ar kājām, tajā ir jābrauc ar sniega motociklu.

neparastākie gidi

Mūsu pirmais brauciens ir uz ledus alām – Longyearbreen ledāja plaisām.  Tiek pārbaudītas mūsu tiesības, mums nolasa risku sarakstu un tad tiek sniegta īsa instrukcija par to kā lietot sniega motociklu. Pa līkumotiem lokiem mēs dodamies uz ledāju, vispirms alām braucam garām, jo mūsu ceļš ir uz nelielo smaili, lai redzētu sauli.

Franču gids Maikls priecājas par skatu īpaši stipri, jo viņš pēdējoreiz sauli redzējis 3.janvārī, lidojot no Oslo. Kamēr Maikls priecājas, otrs gids, norvēģis Nils, strostē grupu par bērnudārznieku uzvedību – braucot ar sniega motociklu nav atļauts apdzīt, un vienmēr jāsastājas glīti rindās. Apdzenot var iekrist ledāja plaisā, bet sastājoties kā pagadās, ja pēkšņi parādās lācis, būs ļoti grūti aizbraukt prom.

longyearbreen ledājs

Iepriekš esam skatījušies video par alām un ir mazliet satraukums – cik klaustrofobiskas tās būs? Lai arī ieeeja ir aptuveni tik liela, kā lienot kanalizācijas caurumā uz ielas, tomēr iekšā nebūt nav ne vainas, un skatam paveras krāšņi izrobota ala. Ala patiesībā ir plaisa ledātājā, kas kūst, un katru gadu rudenī tā augšpusē mazliet aizvelkas ciet. Mēs ejam pa alas tuneli un gids stāsta par tūkstošiem gadu veco ledu, kurš dažviet ir pilnīgi caurspīdīgs, bet citur cauri spīd ieži, ko ledus nesis savā ceļā.

ekskursija uz ledāju

Sasalušās upes pārgājiens

Nākošajā dienā mēs atkal dodamies piedzīvojumā, šoreiz ar kājām, kur mūsu gids ir Vlads no Maskavas no Svalbard Wildlife Expeditions. Mums paredzēts iet 5 stundas garā gājienā pa Adventalenas ieleju, uz pamesto raktuvju pusi. Lai arī nav īpaši auksts, vien kādi -5-8C, taču ir stiprs vējš, līdz pat 15 m/s, un katrs metrs sekundē pēc sajūtām pielīdzināms vēl vienam mīnusam. Vlads mums katram nešanai iedod termosu, jāizvēlas, kuras no sausajām pusdienām ēdīsi un katram iedot īpašas uz zābakiem uzvelkamas radzes, lai neslīd kājas kā arī brilles, kas ļoti noder stiprajā vējā.

Gājiens ar Vladu mums viennozīmīgi ir viens no spilgtākajiem notikumiem Svalbārā. Aizrauj gan viņa stāsti par to kā atbraucis ar 500 eiro kabatā un sākumā dzīvojis teltī pie lidostas, gan pieredzētais kā gidam. Protams, visinteresantākie stāsti ir par lāčiem. Izrādās, lai simulētu adrenalīna piepildīto situāciju lāča tuvumā, arī apmācībās tiek likts skrien un fiziski darboties, lai panāktu lielāku pulsu, un tad ir jāšauj.

Vladam uz lāčiem nav nācies šaut, taču redzējis viņš gan tos ir tuvumā ne vienu vien reizi, un reiz pat sargājis grupu visu nakti nomodā, jo blakus nometnei bijusi lācene ar diviem lāčiem, taču tā nav izrādījusi agresijas pazīmes, vien lācēni, kad viņi jau devušies prom, ar interesi sākuši tuvoties cilvēkiem. Viņš arī stāsta, ka ļoti svarīgi cik daudz gidu ir līdzi grupai – tajā pat reizē blakus atradusies vēl kāda grupa, kur bijuši divpadsmit tūristi un tikai viens gids, kas par lāču draudiem nav licies ne zinis. Stāstot par citiem Svalbāras lāčiem, viņš min, ka nesen Svalbārā esot bijusi lācene ar trim lācēniem (parasti viens, citreiz divi), kuras dēļ slēgta pieeja veselam fjordam, lai viņa justos omulīgi (un policija esot izrakstījusi sodus visiem pārkāpējiem). Sarunās ar gidu uzzinām, ka vasara, iespējams, nav labākais laiks, kad apmeklēt arhipelāgu, jo tad atbrauc kruīza kuģi ar 2000-4000 cilvēku, kas visi reizē “izbirst” krastā, un pilsētas infrastruktūra tam nav gatava. Kruīzu tūristi bieži nav gatavi skarbajiem laikapstākļiem un visi gidi vienbalsīgi teic, ka februāris ir viņu mīļākais mēnesis – gan dabas skaistuma dēļ, gan tūristu dēļ – to nav tik daudz un cilvēki daudz rūpīgāk ir gatavojušies braucienam.

Kamēr ejam uz pamesto raktuvju ciematu, mums liekas, ka zem kājām tek piena upes – gaisā sacelti sniega kristāliņi plūst pa vējam, bez sejas maskas un brillēm pastaiga nebūtu iespējama! Vlads mums rāda kā atpazīt saldūdens ledu no ledājiem uz sālsūdens ledu no jūras – saldūdens ledus ir caurspīdīgs un ciets, kamēr sāļais ledus ir pienaini balts un izskatās tāds kā mīksts. Viņš stāsta arī par to, ka ļoti sliktos laikapstākļos, ja jānakšņo ārā, sniegā var izrakt alu, pareizi to konstruējot, lai siltais gaiss paliktu iekšā, drīz vien alas iekšpusē būs par 10 grādiem siltāks, nekā ārpusē. Viņam pašam tādā ir nācies pat nakšņot.

alīna andrušaite ziemeļi

Kad esam gandrīz aizgājuši līdz 1924.gadā pamestajam raktuvju kompleksam, uz brīdi šķiet, ka vējš pilnīgi pieklust, bet tad, kad ir laiks kāpt augšā raktuvju tornī uz pusdienām, vējš saceļas ar tādu jaudu, ka teju nedzirdam, ko runā citi grupas biedri. Svalbārā vējš tiešām gaudo, par ko mēs pārliecināmies gandrīz katru dienu.  Uzkāpuši augšā vērojam apkārt esošos namiņus, daži vasarās ir apdzīvoti, jo ir cilvēki, kam pilsētā tad šķiet par skaļu un viņi brauc te, kur nav ne elektrības, ne ūdens. Mums viss vajadzīgais ir līdzi – ēdam sausās pusdienas (pielejot ūdeni no termosa sanāk zupa vai sautējums) un klāt piedzeram karstu upeņu sīrupa dzērienu. Atpakaļceļš paiet saulrieta gaismā. Visa diena ir kā tāds bezgalīgs saullēkts, kas pāriet saulrietā, līdz iestājas zilgana tumsa.

 

Visa diena pavadīta laukā, taču ar pareizu apģērbu un dažiem ķīmiskajiem sildītājiem pēdām un pirkstiem, nebūt nav auksti. Nogurumu gan jūt, un drīz vien viesu namā taisāmies gulēt, kad atverot logu vēdināšanai ieraugām ziemeļblāzmu! Patiesībā, Svalbāra nav tā populārākā vieta, kur skatīt šo fenomenu, jo labākā redzamības josla ir ap Trumsi kontinentālajā Norvēģijā. Taču arī šeit ir skaisti, un aukstumam un vējam spītējot ejam laukā to vērot.  Tādos brīžos iezogas domas – nez vai tuvumā nav kāds lācis, kas vēro mūs? Uz ielas gan ir daudz cilvēku, šķiet, visi vienlaikus pamanījuši ziemeļblāzmu un skrien to fotografēt.

arktikas ekskursijas

Neticamais ledus skaistums

Kad apgūtas motocikla vadības prasmes īsās ekskursijās un ir āķis lūpā par brīvā dabā redzamo, dodamies arī divās garākās ekskursijās uz visu dienu. Braucienā uz Tempļa fjordu dodamies pavisam mazā kompānijā – četri tūristi un Arran no Lielbritānijas, kurš rāda interesantākos objektus pa ceļam, no kompānijas BaseCamp Explorer.

Redzam gan nobumbotu kara laika lidmašīnu, braucam garām vietai, kur norisināsies ikgadējās suņu pajūgu sacīkstes un piestājam pie pingo – kalna, kas no virspuses ir pārklāts ar zemi, tomēr tam iekšā ir ledus, jo no tā nepārtraukti nāk ūdens. No ģeoloģijas viedokļa šie ir ļoti jauni objekti, jo tie izveidojas un noplok aptuveni 300-600 gadu laikā. Šajās vietās bieži dzīvojuši cilvēki, jo te pat vislielākajā salā vienmēr bija tekošs ūdens. Arī uz šī pingo ir māja – pilnīgi sašķiebies mednieku namiņš.

Pa ceļam redzam ļoti daudz ziemeļbriežus, un Arran stāsta, ka ziemā ragi ir tikai mātītēm, lai aizsargātu teliņiem labākās ēdiena vietas no tēviņiem, kuriem ragu ziemā nav. Ziemeļbrieži ir ļoti izturīgi un viņu ķermenis ir īpaši piemērots arktiskajiem apstākļiem, jo briežu kājās asinis atdziest pat līdz 3-4C, kaut pie sirds to temperatūra ir 38-39C. Briežus, starp citu, bieži manam arī pilsētas centrā, kur tie īpaši nebaidās no cilvēkiem. Te viņiem dabīgo ienaidnieku nav, nomedīt drīkst tikai gadā vienu. Brieži diemžēl nedzīvo ilgi, jo tiem šeit ātri nodilst zobi, un 7-8 gadu vecumā tie nomirst badā.

Tā kā ir sestdiena, daudzi vietējie dodas izbraucienos, uz motociklu ceļa ir teju kā uz šosejas. Pa brīdim kādi motocikli ar speciālo piekabi, kuros iekšā sēž bērni. Iepriekšējā dienā redzējām arī mazu sniega motociklu, kas domāts bērniem. Arran stāsta, ka viņam bieži gadās tūristi, kas nekad dzīvē nav redzējuši sniegu – nupat vien esot bijuši 18 ķīniešu tūristu grupa, no kuriem tikai viens cilvēks kaut mazliet runāja angliski. Katru reizi, kad motocikli stājās, tūristi metās guļus zemē un zīmēja sniegā eņģeļus. Mēs tirdām Arranu par citām lietām, ko esam dzirdējuši par Svalbāru – vai tā taisnība, ka uz salas nav kaķu? Taisnība, tikai Barencburgā dzīvojot viens ruds kaķis, kas it kā esot ievests kā lapsa. Kaķus neesot atļauts turēt, jo viņi ēstu žurkas, kuras, savukārt ir slimas. Tā nu te ir daudz suņu, gan kamanu haskiju, gan arī vienkārši sunīši, kas sniegā pie veikala gaida saimniekus. Bieži redzam suņus, kas piesieti saimniekam ap vidu un to teju velk.

Kad beidzot esam pie fjorda, skats ir sirreāls. Tālumā ledājs, krastā izpeldējuši mazi aisbergi, kas apsaluši ar sālsūdeni, un majestātisks Tempļa kalns pretējā pusē. Iespējams, te ir kāds lācis, taču to mēs neieraugam. Gids mūs ved augšā kalnā, lai vērotu vēl skaistāku skatu, un mums pa ceļam laimējas, jo uz īsu brīdi ieraugām polārlapsu, kas aiztipina tālāk aizā. Pirmajā brīdī ieraugot tās mazliet dzelteno kažoku, uzmetas zosāda – ja nu tas ir lācis?

Kamēr stāvam augšā un skatāmies uz kalniem tālumā, Arran rāda kādu dūmakā tītu virsotni, kurai priekšā ir jūra, un saka, ka ledus sega ir atkāpusies par vairākiem kilometriem un desmit gadus atpakaļ uz turieni varēja braukt ar moci. Arktikā nav ne mazāko šaubu par klimata pārmaiņām.

Austrumu krasta ekskursija – lāču teritorija un ledāja citplanētu skaistums

Mūsu pēdējā sniega motociklu ekspedīcija uz salas ir atkal ar Nilsu un pirmoreiz redzam arī sievieti gidu – Jūliju no Vācijas. Esam izvēlējušies vienu no garākajām vienas dienas ekskursijām, uz Austrumu krastu, kur ir lielākā iespēja redzēt leduslāčus. Vērojot laika prognozi ilgi šaubāmies, un, par laimi, tā nepiepildās, jo tomēr ir -2°C. Jo tālāk braucam, jo stiprāks sāk palikt vējš, un arī sniegs nav tāds, kā iepriekšējās dienās, braukt ar moci ir grūti. Mums ceļā paredzēts braukt tieši uz ledāja, un pirms tā ir stingra instrukcija – apstājoties no moča nav atļauts kāpt nost, kamēr to nepasaka, jāturas precīzi iepriekšējā moča sliedēs.

Kad tiekam līdz ledājam, skatam paveras kas tāds, ko nebiju iedomājusies šajā pasaulē eksistējam – piramīdas no tumši zila ledus. Zilās ledus piramīdas ir no ledāja izspiestas struktūras, un arī te ir tūkstošiem gadus vecs ledus. Te nu tiešām jūtamies kā tādi sumo astronauti, kas izkāpuši uz citas planētas milzīgos, pufīgos kostīmos. Ataust atmiņā zinātniskās fantastikas filmās redzētās ledus planētas, un cauri krāsainajām ķiveres brillēm, elpojot maskā sajūtas ir atbilstošas. Ja mūs tādus redzētu cilvēki 100 gadus atpakaļ, viņi mūs uzskatītu par citplanētiešiem.

Ataust atmiņā pirms ceļojuma lasītā Kristiānas Riteres grāmata “Sieviete polārajā naktī”, par pirmo eiropiešu sievieti, kas 20.gadsimta trīsdesmitajos gados devās līdzi vīram uz Svalbāru un pavadīja te vienu ziemu. Arī mēs tagad saprotam viņas poētiskos aprakstus par šo sasalušo pasauli, un arī mēs tagad jūtam neizmērojamu mīlestību pret šo skarbo pasaules stūrīti.

Nils mums beidzot atļauj apstāties pie viena no sniegotajiem kalniem, šķendējamies, ka pie skaistajām piramīdām mums neļāva iet, jo kalns ir iespaidīgs, taču ne tik fotogēnisks kā pārējie. Tikko paejam kādu metru tālāk, uzreiz seko gida apsauciens, ka tur iet nedrīkst. Pareizi jau ir, viņiem mūs ir jāpieskata, un te tomēr ir lāču teritorija. Mēs braucam tālāk, pa ledāju, pāri plašiem klajumiem, kuros vējš saputo sniegu, līdz nokļūstam pie ūdens. Te esam kā kādā no dabas filmām, neskartā vietā, kur tālumā redzamie melnie punktiņi tiešām izrādās roņi! Lāčus gan nemana, un abi gidi uz maiņām binoklī vēro pamali.

Kad jautājam vai drīkstēsim piebraukt tuvāk ledājam, kur slejas zila senatnīgā ledus siena, saņemam noraidošu atbildi – lai arī tur tobrīd ir grupiņa vietējo, no drošības viedokļa nav atļauts iet uz ledus. Tā nu vērojam 8 km plato ledāju pa gabalu, piekožot pusdienas. Šajā brīdī jau esam atklājuši, kuras krāsas paciņas ir garšīgākās un nekautrējamies gidiem prasīt arī šokolādes cepumus. Tomēr grūtākā dienas daļa ir.. iešana uz labierīcībām, jo te to vienkārši nav! Kad kāds pajautā vai drīkst aiziet “turpat aiz akmens”, gidi sāk skaidrot, ka neviens nekur neies tālāk, un it īpaši jau aiz kāda akmens, jo aiz tā varbūt guļ lācis. Drīkst iet tikai tur, kur aizgājis gids, pārbaudījis un pēc tam stāv blakus un pieskata. Pēc tam jau vēl tāda lieta kā kombinezona atpogāšana un novilkšana stindzinošajā vējā! Tā vien liekas, ka upeņu sīrupūdens jādzer mazāk!

Nobeigumā

Ja kādreiz šķita, ka īsts atvaļinājums ir tikai palmas un siltums, tad pēc Svalbāras ledus pasaules, kas ļauj uz mūsu pašu planētas ieskatīties gluži citā realitātē, āķis ir lūpā arī uz aukstiem galamērķiem. Pieredzētais ir bijis tik spilgts, ka teju katru nakti es turpinu sapņot par dzidri zilajām ledus piramīdām, sniegotajiem ledus kanjoniem un braucu ar sniega motociklu, tā pusstāvus, kā vietējie, ar bisi pāri plecam.

Praktiska informācija

Kā fotografēt tādā aukstumā?

Daudzi mums jautāja vai ir iespējams vispār fotografēt šādā aukstumā un vai “nesasalst” kamera. Tas tiešām ir iespējams! Svalbārā mūsu apmeklējuma laikā nebija aukstāks par -12°C, taču iepriekšējās dienās bijām Norvēģijas kontinentālās daļas ziemeļos, kur temperatūra sasniedza -27°C, un fotografējām bez problēmām. Jau vairākus gadus izmantojam Sony fototehniku, un šajā ceļojumā lietojām Sony Alpha pilna kadra bezspoguļa kameras (A9 un A7rIII) un Sony objektīvus (FE 16-35mm F2.8 GM, FE 24-70 F2.8 GM,  FE 100-400 GM). Neskatoties uz zemo temperatūru un lielo uzņemto kadru daudzumu, baterija šajās kamerās kalpoja visu dienu, kas bija patīkams pārsteigums salīdzinot ar iepriekšējās paaudzes Sony kamerām. Spēcīgā puteņa un sejas aizsargbriļļu dēļ bieži izmantojām kameras ekrānu, kas uz šīm kamerām attēlo to pašu, ko skatu meklētājā. Kopumā uzņemti aptuveni 6000 kadri un tehnika neniķojās ne brīdi! Lai nesaltu pirksti, izmantojām Heat 3 Smart cimdus, kuriem nolokāma virspuse, un iekšā vēl speciāli iekšcimdi ar pārklājumu skārienjūtīgiem ekrāniem. Arī cimdos ar kameras vadību nekādu neērtību nebija un visas podziņas, kloķīši un skārienjūtīgais ekrāns darbojās bez aizķeršanās. Par pilnu apģērbu sarakstu ziemeļiem lasiet jau drīzumā!

atsauksmes par sony bezspoguļa alpha ziemā

Kā tur nokļūt?

Uz Svalbāru lido SAS un Norwegian, no Rīgas jālido caur Oslo vai Trumsi. Biļešu cenas nav pārāk dārgas un Longjerbīene ir viens no labākajiem galamērķiem, uz kuriem lidot izmantojot Eurobonus (SAS) lojalitātes jūdzes (akciju laikā vajadzīgi vien 10000 punkti turp-atpakaļ biļetei +24 eiro nodokļos). Mums lidojums Rīga-Trumse-Svalbāra-Rīga izmaksāja ap 300 eiro personai, to noteikti var iegādāties lētāk, plānojot laicīgi un izmantojot lojalitātes punktus vai arī lidojot bez bagāžas.

Nauda

Vai vajadzīga skaidra nauda? Nē,visur var samaksāt ar kredītkarti. 1 norvēģu krona ir aptuveni 10 eiro centi

Apdrošināšana

Ja brauksi ar sniega motociklu vai iesi pārgājienā, labāk izvēlēties nopietnāku ceļojumu apdrošināšanu nekā parastā braucienā. Šoreiz izvēlējāmies Swedbank ceļojumu apdrošināšanu. Lai arī sniega motociklu ekskursijās saka, ka tieši traumu risks tiek segts, es tomēr izvēlos savu apdrošināšanu, jo, piemēram, personīgo mantu zudumu tūroperators nesedz.

Kur paēst un cik tas maksā

Svalbar, Kroa pusdienas vai vakariņas (te jārēķinās ar 200 NOK uz personu). Kafija & kūkas: Freune (vistālāk uz ziemeļiem esošā šokolatērija), Rabalder (kultūras nama kafejnīcas) (abās karstie dzērieni ap 40 NOK). Lētākās pusdienas ir Svalbāras universitātē (80 NOK par porciju – otrais un salātu bārs, par dzērieniem jāmaksā atsevišķi). Mēs pirkām ēdienu veikalā (saldēts kartupeļu biezenis, malta gaļa, maize) un gatavojām viesu namā. No mājām līdzi bija daži gaļas izstrādājumi, konservi, ar ūdeni aplejamas sausās pusdienas.

Kā nokļūt no lidostas uz centru?

Ar kājām iet nedrīkst, jo 5 km garais ceļš nav lāču drošs. Var braukt ar autobusu, kas piestāj pie visām viesnīcām (autobusi ir vairāki, šoferiem var pajautāt, kurš ir īstais). Biļete pieaugušajam maksā 75 NOK. Ja esat vairāki, lētāk sanāks ar taksi, četrvietīgais taksis maksājot 130 NOK, pieejami arī lielāki taksometri. Bet citādāk taksometrs ir diezgan dārgs pārvietošanās veids, braucot no viena pilsētas gala uz otru, vien kādus 2 kilometrus, jau sanāk šķirties no padsmit eiro. Cita sabiedriskā transporta kā lidostas buss te nav, tā ka jāiet vien ar kājām. Vietējie iedzīvotāji ziemā pieraduši pārvietoties ar sniega motocikliem (arī tos var izīrēt), kurus redz tikpat bieži kā automašīnas.

Dzīvošana

Longjerbīenē ir vairākas viesnīcas, kur palikt, taču jārēķinās, ka dzīvošanas izmaksas te ir diezgan pamatīgas. Mēs izvēlamies budžeta variantu, jo paliekam 8 naktis. Dzīvojam Gjestehuset 102, kurā vienvietīgais numuriņš ar brokastīm un internetu maksā 637 NOK, bet divvietīgais 937 NOK (izmanto reģistrācijai šo saiti un saņem 10% atmaksu no savas pirmās rezervācijas!).  Pieejami arī četrvietīgi numuriņi, rezervējot ļoti laicīgi, cena sākot no 350 NOK. Viesu nams savulaik bijis raktuvju strādnieku mājvieta. Iekšā ir garš koridors ar istabiņām abās pusēs, koridorī ir vairākas dušas un tualetes, mājas vienā pusē ir kopējā atpūtas telpa ar TV un dīvāniem (un pa nakti – skatu uz ziemeļblāzmu), un pretējā mājas pusē ir virtuve, kur gatavot pašam un ēst piedāvātās brokastis. Brokastīs ir pieejama sula, tēja, kafija, graudu maize, norvēģu karamelizētais un parastais siers, kaviārs tūbiņā, Nutella, ievārījumi, dažādas desas, piens un brokastu pārslas.

gjestehuset 102

Vakariņās cilvēki gatavo ko nu kurš vēlas, ir arī kopīgais “pārpalikumu” skapītis, kurā var atrast gan melleņu ievārījumu, gan kuskusu. Ja atbrauc vēlu un ļoti gribas ēst, kaut ko var sagrabināt. Ledusskapjos ēdiens katram ir marķēts ar vārdu un cits cita maisiņu neaiztiek. Viesu mājā satiekam cilvēkus no visas pasaules – ķīniešu meitenes raksta pastkartes, divas norvēģu omītes aizrautīgi stāsta par skaisto pilsētas bibliotēku, bet amerikāņi skaipo un stāsta mājiniekiem par aukstumu. Cilvēki ir ārkārtīgi draudzīgi, un arī atbraucot vienam te var sameklēt kompāniju.

Viesu nama pirmajā stāvā recepcijā var iegādāties pastkartes, alu, šo to no ziemas drēbēm un sarunāt arī pa kādai ekskursijai vai palūgt padomu.  Viesu nams atrodas Nībenē, kas ir aptuveni 2km attālumā no pilsētas centra, pārvietošanās ar kājām vai ar taksometru (tūrkompānijas atbrauc pakaļ uz viesnīcu), bet šī ir viena no maciņam draudzīgākajām iespējām, ar ļoti draudzīgu personālu un iespēju iepazīties ar citiem foršiem ceļotājiem.

Ekskursijas

Ekskursijas ar sniega močiem un pārgājienus ieteicams rezervēt vismaz 2 nedēļas iepriekš, jo citādāk pastāv liela iespēja nedabūt vietu. Ekskursijās ir ierobežots pasažieru skaits, lai vajadzības gadījumā, saplīstot mocim, visi tiktu atpakaļ. Svalbard Booking var norezervēt arī pēdējā brīža ekskursijas ar 15% atlaidi, zvanot vakarā pirms ekskursijas, taču vietas izķer ātri, un galvenā priekšrocība šeit būtu, ja iepriekšējā vakarā nolem doties ekskursijā un ir par vēlu zvanīt viņiem, jo cenas tāpat arī ar atlaidi tomēr ir salīdzinoši dārgas. Ar viņiem braucām divās ekskursijās  – Ledus alu ekskursija, snovmobīļa šoferim 1990 NOK, pasažierim 990 NOK, ar pusdienām, 5 stundas. Viņu cenas ir salīdzinoši dārgākas nekā pārējiem tūroperātoriem. Ar viņiem devāmies Austrumu krasta ekskursijā – visas dienas brauciens ar atgriešanos pēc 6 vakarā, šoferim 3490 NOK, pasažierim 1290 NOK, ar pēdējā brīža atlaidi par abiem kopā bija 4064 NOK. Deva pilnīgi visu ekipējumu.

Pārgājieniem izmantojām Svalbard Wildlife Expeditions –  Sasalušās upes pārgājiens –  750 NOK no personas, 5 h pārgājiens, deva ēst, radzes apaviem, brilles, drēbes bija savas. Šeit bija fantastisks, zinošs gids Vlads! Ārī citi mūsu paziņas stāsta, ka tieši Wildlife.no ir labākie pārgājieni ar kājām. Var pierezervēt vietu zvanot uz biroju, nosaucot kartes datus un viņi paši novelk naudiņu.

Arctic Treasures brauciens uz Templefjorden mums bija ar Base Camp Explorer. Cena snovmobīļa šoferim, 2990 NOK, pasažierim 1800 NOK, visas dienas brauciens, ar pusdienām un visu ekipējumu. Arran no Jorkšīras bija ideāls gids, mums bija ļoti maza grupa (trīs mēs un puisis no ASV), tāpēc šis palika atmiņā kā visrelaksētākais brauciens, kur gids varēja piemēroties mūsu interesēm, nebija steigas, redzējām visu, ko gribējām un vēl vairāk. Ļoti zinošs un tiešām interesanti stāstīja. Arī šeit var zvanīt, nosaukt kartes datus un rezervācija tiek veikta šādi. Interesējošo informāciju var noskaidrot epastā.

Citas ekskursijas

Alus tūre Svalbard Bryggeri 200 NOK,

Polārās Permakultūras ekskursija sākot no 90 NOK.

Svalbāras muzejs 90 NOK.

Gruve 3 raktuves 640 NOK personai, ar atvešanu no centra.

Cita noderīga informācija: Lonely Planet ceļvedis par Norvēģiju

 

Par to, ko nepieciešams paņemt līdzi no apģērba, kad dodies uz ziemeļiem, jau pavisam drīzumā blogā!

Pateicamies par atbalstu Visit Svalbard, Sony LatvijaGandrsGjestehuset102, Svalbard Wildlife Expeditions, BaseCamp Explorer, Svalbard Museum, Polar Permaculture, Global Seed VaultAleksandram Prokopam no UNIS,  Jørn H. Hurum un īpaši  Paulai Gulbinskai un Sandrai Kropai no Latvijas Radio šī raksta tapšanā!

Rakstā atspoguļots mūsu viedoklis par braucienu un atbalstītāji un sponsori to nav ietekmējuši.


3 comments

  1. Patiešām labs piedzīvojums.. Kamēr lasīju nosalu un adrenalīns, un sajūsma atkal sasildīja! 🙂 Vienmēr esmu teicis, ka jebkurs ceļojums, kaut nedaudz ārpus komforta zonas, būs 1000 emociju vērts! Bet lāčus tā ari, cik nopratu, nesatikāt?

    1. Pilnīgi piekrītu par 1000 emocijām un komforta zonu! Tā ir lieliska sajūta, ka no brīža, kad izkāp no lidmašīnas un nezinu, kas tevi sagaida, tiec līdz mirklim, kad dažas stundas vēlāk, pārliecināts pār sevi brauc ar vietējo metro, ej uz kafejnīcām (vai zini, pa kuru pusi ielai labāk iet, jo tur mazāk slīd kājas 😀 ).
      Lāčus mēs tiešām nesatikām, tur tomēr vajadzīgs zināms veiksmes faktors, kas mums šoreiz tomēr neuzspīdēja, bet nekas, plinti krūmos nemetam un sarakstā piezīmējam dažas citas vietas pasaulē, kur baltos pūkaiņus varētu satikt 🙂 Tā tomēr uz katra stūra viņi tur nav, un pēc tā kā gidi stāstīja savus gadījumus, arī viņi nesatiek lāčus ne katrā, ne katrā otrajā braucienā. Mums stāstīja, ka gadu atpakaļ Austrumu krastā bijusi zināma vieta, kur bija lācene ar diviem lācēniem, un tad iespējas redzēt lāci bija lielas. No citas puses, cik pareizi ir tā vizināties speciāli pie tās lācenes ar skaļiem sniega močiem, ir cits jautājums…
      Burtiski nupat Visit Svalbard savā feisbuka lapā ielikuši bildīti no kāda vakardienas ceļojuma, kur ekskursijā redzēts lācis. Viņiem paveicās! Gan kādu reizi paveiksies arī mums 🙂

Pievienot komentāru