Konkursa raksts: Vēstule, rakstīta lidmašīnā, atgriežoties Eiropā no Ņujorkas

Konkursa raksta autore: Arta Snipe

Ņujorku sauc par pilsētu, kas nekad neguļ. Tā ir pilsēta, kur savādais ir ikdienišķs. Kur atšķirība ir norma. Kur dzīve ir tik intensīva, ka, ierodoties uz nedēļu, vari tikai iesūkt, absorbēt, uzņemt, bet ne spēt pārstrādāt. Šaubos, vai es spētu dzīvot Ņujorkā. Bet es pilnīgi noteikti zinu, ka vēlos te atgriezties. Tā ir īpaša vieta. Kāpēc? Atbilde nav vienkārša un varbūt tieši tik vienkārša, kā visi iepriekš uzrakstītie teikumi. Man tā ļāva būt pašai, jo te nebija kam izlikties vai iztaisīties, man tas ļāva piedzīvot un ieraudzīt. Man tā atstāja vēl tik daudz iespēju un iespaidu, ko gūt. Bezgalīgi. Bet tā ir bezgalība, kas nerada stresu (pretēji bezgalīgiem darba daudzumiem). Ja zini, ka kaut kur tevi gaida izklaides/piedzīvojumu iespējas, par to taču nav nepieciešams satraukties.

Uz NYC lidojām cauri Helsinkiem. Finnair reiss, ar īsu gaidīšanas laiku. Par lidojumu nebūtu nekas īpašs pieminams, vienīgais tā lidmašīna no Rīgas uz Helsinkiem – tāds motorizēts maziņš dranduļets, kas lido kā slapja lupata un nerada pārliecību par savu spēju noturēties gaisā (man bija bail un ne man vienai). Emu lidojusi arī mazākās lidmašīnās, pār tām pašām Naskas līnijām, piemēram, vai reisā no Ziemeļkarolīnas uz Ņujorku. Bet toreiz mazās lidmašīnas vismaz pārliecinoši turējās gaisā, ko nevarētu teikt par šo.

NYC ielidojam pēcpusdienā. Imigrācijas rindas (mēs stāvam garajās, jo Kate pirmo reizi ielido ASV). Tiem, kas atgriežas, sistēma ir datorizēta un rinda iet krietni ātrāk. Kad esam izgājušas kontroli, arī mūsu čemodāni ir ieradušies un atrodam tos kādā telpas stūrī.Uz centru dodamies ar Airtrain un metro, no Jamaica Station. Te automātiski nopērkam metro kartes, ko turpmāk lietojam – tādas, uzpildāmās, kur katrs brauciens maksā apmēram 2$. Pēdējā vakarā metro satikām kādu latviešu pārīti, kas izstāstīja, ka izdevīgāk ir nopirkt nedēļas karti neierobežotam braucienu skaitam par 32$. Ja braucienu skaits ir virs 16, ekonomija ir acīmredzama.

​Dzīvosim mēs AirBnB īrētā dzīvoklī, Manhetenas rajonā Nolita. Tāds mazs rajoniņš Lower Manhattan, pie Little Italy, China Town un Soho. Te dzīvība ielās bija pat aukstajā maija nesezonā – uzēst vai iedzert iespējams bija katrā diennakts stundā, ielas bija drošas, lai mājās nāktu gan dienā, gan naktī. Ņujorkā atgriezos jau piekto reizi. Pirms trim gadiem dzīvoju East Village, tur bija līdzīgi – dzīvīgi, bet šādu rajonu Manhetenā nemaz nav tik daudz. Nezinu, kā ir pie Times Square, bet, piem., Empire State Building rajons nav tas, kur meitene viena droši tumsā varētu nākt mājās. Arī divas meitenes ne. Tātad – rajons bija izcils. Dzīvoklītis – tā pa pusei. Maziņš (kā jau dārgajā NYC), un tumšs, jo pirmajā stāvā, drēgns. Saimnieks sagādāja segas, sildītāju, bet, kā nospriedām, dzīvoklis bija tieši tāds, lai mūs nemudinātu sēdēt mājās, bet gan iet, staigāt, skatīties… Dace drēgnumu no dzīvokļa izdzen pa vecai modei – iekurot gāzes plīti. Un tad vēl tāds īpatnējs dušas krāns, kuru pagriežot vispirms ūdens tek ledains un tad, jo tālāk griez, jo siltāks tas kļūst. Bet pie visām šīm dīvainībām varēja pierast. Aiz loga dzirdami auto, sirēnas, skaņas… Pilsēta, kas neguļ, sagaidīja mūs ar sauli, pavasara vēju un…zāles smaržu.

Jau pirmajā vakarā, īsi pēc ierašanās, mēs nometām čemodānus un devāmies aplūkot apkārtni. Tā sakot, stroll-through-neighborhood. Atradām gan izcilu deli, kur sapirkāmies brokastīm, gan arī vietu, kur pavakariņot – dzīvīgu austeru bāru, kura jūras velšu plate un “izlejamais” (tap) prosecco mums garantēja izcilu vakaru. Iedzeram dzirkstošo kalifornieti (Katei ID netiek prasīta) un saēdamies jūras veltes.

​Protams, ka miegs nenāca arī pusnaktī, un, protams, mēs modāmies četros, tad piecos, bet kādu miegu jau noķērām.​Pirmās dienas plāns (un lielisks plāns!) bija pastaiga pa Manhetenas vidus daļu. Mēs to izpildījām un ar uzviju. High Line parks – izveidots uz savulaik pamestas dzelzceļa līnijas, vairākus desmitus metru virs zemes. Oāze ar skatu uz pilsētas ielām no augšas un Hudzonu. Es te atgriezos jau otro reizi un atnākšu atkal. Šogad apbrīnai pavērās ne vien būvniecība procesā esošā Hudson Yards celtnes (tās būs gatavas nākamgad), bet arī Zahas Hadid pēdējais projekts, kas tiek pabeigts jau pēc viņas nāves. Manuprāt, skaista ēka. Jautrībai fakts, ka vairāku dzīvokļu telpas ir vienā līmenī ar High Line, proti, pa parku staigājošie var ieskatīties telpās… Parku gan ar krēslu slēdz, tā ka zināma privātā dzīve, protams, dzīvokļu iemītniekiem paliek.

NYC šarmu veido dažādība. Cilvēki te atļaujas būt un ir dīvaini, ka pat sajuzdamies kā lielākais pasaules dīvainītis un nesaprastais, te esi kā viduvējība. Nevienu ne ar ko nešokēsi – izskatā, apģērbā, komunikācijā. Vari uzvilkt kaut maisu, un joprojām neizcelsies. Atzīšos, tas lāgiem ir patīkami – būt šāda krāsu pūļa sastāvdaļai. Arī komunikācija ir mums neierasti brīva.Vairākas reizes, kad metro stacijās izskatījāmies nedaudz apjukušas, uzreiz bija klāt kāds ar konstruktīvu padomu vai palīdzību. Tā mazliet mulsinoši sākotnēji. ATM pilsētā ir ļoti daudz, bet liela daļa izskatās tādi, kuros karti iekšā likt es negribētu. Daudz kur vīd uzraksti “cash-only” vai tiek piedāvātas nelielas atlaides, norēķinoties skaidrā naudā.

​Pēc parka pa 34. ielu gar Penn Station devāmies uz Rokfellera centru. Empire State Building esmu bijusi, bija doma apskatīt pilsētu no augšās no citas vietas (t.s. Top-of-the-Rock). Pa ceļam ieklīdām Madison Square Garden, kura suvenīru veikals pilns ar Porziņģa krekliņiem. Ar Rokfelleru ir tā, ka biļetes var nopirkt uz konkrētiem laikiem. To varot izdarīt arī internetā, un tas ir labs variants, jo mums ierodoties, tuvākais uzbraukšanas laiks bija pēc stundas.

Paņēmām laiku pēc 2,5 stundām, starplaiku izmantojot, lai apskatītu netālu esošo Grand Central Terminal (viena no vecākajām dzelzceļa stacijām NYC), kurā ir ne vien viss vilcienu satiksmi nodrošinošais, bet arī delikatešu market, kā arī food court. Lai arī food court piedāvājums bija visai labs, mēs devāmies uz slaveno austeru bāru turpat blakus, termināla pagrabā. Sieviete, kas mūs apkalpoja bija lieliska, piedāvājot austeres gan no Masačusetsas, gan Virdžīnijas, jo no piedāvājuma, kurā bija padsmit dažādu šķirņu šo apēdamo gardumu, mēs manāmi samulsām. Restorāns bija pilns, mēs sēdējām pie U veida letes, kopā ar daudziem citiem austeru mīļotājiem, un visi kopā baudījām, runājām, smējām. Man pašai diez no nepatīk uzsākt sarunu, bet te sarunu uzsāk vai ikviens. Restorānā, bārā, metro, uz ielas, varbūt tas var sākt kaitināt, bet nedēļas ietvaros tas bija ļoti atsvaidzinoši.

Kad austeres bija atradušas vietu mūsu vēderos, bija klāt arī Rokfellera centra apmeklēšanas laiks. ​Tur augšā – nu kā jau, skatoties uz pilsētu no putna lidojuma! Kaut kas pacilājošs tajā ir. Un es kādreiz to gribētu izbaudīt arī saulrietā. Pēc pastaigas mākoņos mēs ar Dačuku paņemam pa milzu kafijai Starbuckos un dodamies pasēdēt Centrālparka saulītē. Ar meitenēm satiekamies jau pie vakariņām, pēc kurām dodamies apskatīt Taimskvēru visā tā burvībā un krāšņumā.

​Un tā bija tikai pirmā diena. Tagad rakstot liekas – ārprāts, tik daudz noticis, tik daudz vēl jāapraksta. bet vēlāk laikam nebija tik intensīvi faktu ziņā, cik sajūtās. Lai gan – kā to ņem. Jo, lūk, nākamajā rītā mēs ar meitenēm sadalījāmies, t.i., nevis kā amēbas, bet aizgājām mazliet dažādus ceļus. Kamēr Solvita un Kate klīda pa Lower Manhattan ielām, mēs ar Daci gribējām (beidzot!) izbraukt Ellis Island, apskatīt Brīvības statuju tuvumā, un pa Bruklinas tiltu pastaigāt. Sākotnēji biļetes uz ekskursiju mēģinu nopirkt internetā, bet tas neizdodas – iespēja tikt uz Lady Liberty kroņa jau ir izpirkta (tas jāplāno un jāpērk dažas dienas iepriekš). Izkāpjot no metro mums uzbrūk melni vīreļi, kas mēģina notirgot ekskursijas par $30, apgalvojot, ka viņi ir aģenti, ka nekur pie lodziņiem mēs biļetes nedabūsim utt. Bet mēs nepadodamies, kaut kā noorientējamies un atrodam ticket office ekskursijām pa Ellis un Liberty Islands. Biļešu cena ir tie paši interneta $18,5. Rindas liekas garas, bet virzās ļoti ātri, tiekam pie biļetēm 10 minūšu laikā. Prāmji iziet ir pa 20 minūtēm, tāds hop-on-hop-off variants.

Vispirms piestāj pie Brīvības statujas – tur iespēja paņemt audio gidu, kas izstāsta daudz un gatavs stāstīt vēl vairāk par statuju, tās radīšanu, simbolismu utt. Pie sadaļas, kur Lady Liberty tiek aprakstīta ne vien kā antifašisma, bet arī preterorisma simbols, es sagurstu (Dace paņem krievu tekstu, tur par antifašismu nebija). Bet ir arī interesantas lietas – ka statuja veidota no 2mm biezām kapara plāksnēm, kas kļuvušas zaļas tikai pēc 20 gadiem, ka iekšējo karkasu, kas to visu satur (un ļauj vējā kustēties) ir projektējis Eifelis, par to, ka Bartoldi iespaidojies no Kolosa, bet pjedestālu projektējis cits arhitekts – Hants. Sēžam saulītē, klausāmies, ir forši (tikai saules krēms nav uzlikts, bet to mēs sapratīsim tikai vakarā).

​Nākamā pietura ir Ellis Island un tajā esošais Imigrācijas muzejs. Te varētu pavadīt visu dienu! Es noklausos labi ja 1/10 visas ekspozīcijas – visvairāk interesējošo – par to, kā notika imigrantu ielaišanas process ASV. Viņi stāvēja rindās, kur viņus vērtēja un iezīmēja (6 sekunžu laikā) un noskaidroja, vai nav ziņas par sodāmību. Atpakaļ aizsūtīti esot nepilni 2%. Mums gan vienā brīdī iestājas informācijas pārbagātība (vienlaikus ar kurkstošiem vēderiem), tāpēc salu pametam.

Kad ASV mītošajam draugam izstāstīju, ka plānojam ceļojumu uz NYC, viņš laiku pa laikam man atsūtīja pa saitei ar kādu interesantu vietu vai ēstuvi. Viena tāda bija Mighty Quinn. Šī vieta gan izrādījās nevis krodziņš (kā uz 2.av un 6.ielas stūra), bet lete Brookfield Place iepirkšanās centrā. Tomēr mēs ar Daci bijām pārāk izsalkušas, lai būtu izvēlīgas un paķērām uz divām “brontozaura ribu”  – milzonīgu sautētu ribas gabalu, no kura paēdušas tikām abas. Pamanījām arī, ka ārā, ar skatu uz upi un Ņudžersiju, ir izvietojušies virkne krodziņu un restorānu. Tur tad mēs arī palikām, mīkstos dīvāniņos sēžot 4. maiju nosvinējām – sildījāmies, baudījām un… degunus apsvilinājām.

Tā kā diena vēl bija jauna, kad siltuma ķermeņos un sejās kļuva pārāk daudz, devāmies Bruklinas virzinā. No metro izkāpām Brooklyn Heights vidū – dārgākajā un smalkākajā Bruklinas rajonā, no kura paveras izcils skats uz Manhetenas skyline. Lejā, pie Hudzonas ir parciņš, augšā, trešajā līmenī – promenāde. Skaistāk te varētu būt vienīgi saulrietā, ko nesagaidījām, lai gan skats uz Manhetenu no Bruklinas puses, vai arī nākot kājām uz Manhetenu pa Bruklinbridžu ir pilnīgs “must” Ņujorkā. Šajā brīdī jau mums sejās bija tādi konstanti laimes pilni smaidi, ko pārtrauc tikai sajūsmināti komentāri – ak, kāda ēka! Paskaties! Kāda izdoma! Cik skaisti! No tilta mājās atgriežamies kājām caur China Town. Miljons iespaidu – visām maņām. Īpaši – ožai. Vēl skrējiens pa rajonu un gultās atkrītam ap pusnakti. Te var saprast, ka dzīvokļa izmēram vai ērtībām lielas nozīmes nebija.

Piektdienas rīts pienāk ar solītajiem grēku plūdiem. Bet mums ir plāns arī tiem. To make long story short – in door activities paredzēja Dabas muzeja apmeklējumu Solvitai un Katei un šopingu mums ar Daci. Kad ap 14, kā pēc gandrīz 5h smaga darba, iznācām no veikala, mūs interesēja tikai iespēja apsēsties un papusdienot. Fantastiskākais bija, ka sāka skaidroties un pat uzspīdēja saule, tomēr laikapstākļi nebija tik noturīgi, lai es riskētu īstenot plānu vēl pirms 20:00 paredzētās Brodvejas izrādes (Operas spoks) apmeklēt MoMA (tur piektdienu pēcpusdienās ir bezmaksas ieeja). Esmu tur vairākkārt bijusi un neatteiktos atgriezties. Bet šoreiz nesanāca. Pa ceļam nopirkušas operai cienīgas kurpes, dodamies uz izrādi. Pasteidzoties notikumiem pa priekšu, teikšu, ka “Čikāga” man patika labāk. Šī it kā bija nopietnāka izrāde, bet galvenā problēma, kāpēc E.L.Vēberu izbaudīju tikai daļēji, bija tas, ka nežēlīgi nāca miegs.

Pēc šīs izklaides vakarā vairs nekur negājām. Bija jau arī krietni vēls. Meitenes lēnām gatavoja plānus velo nomai, lai izbrauku Bruklinu, kamēr es lejuplādēju aplikācijas North Metro Line sarakstiem – bija radies plāns aizbraukt līdz Bridžportai Konkektikutā, lai satiktu ASV dzīvojošu draugu. Meitenes pēc tam izstāstīja, kā izbraukājušas Bruklinu, gan skaistos rajonus, gan žīdu rajonu (netīrs esot bijis), gan tādu rajonu, kur uz ielas bijis vien pa retam, draudīga izskata melnajam, un kuram viņas cauri braukušas ļoti ātri. Uzbrauciens Bruklinas tiltā arī esot prasījis savu. Kājas mīkstas, pašas – pārlaimīgas. Es tikmēr godīgi virtuāli nopērku biļeti, atrodu pareizo peronu un pirmo reizi mūžā braucu ASV vilcienā. Saklausījies stāstus par manu gaļaskāri, draugs aizved mani uz brazīļu steiku vietu (labi viņi taisa gaļu!) un tad aizvizina līdz Ņūportai Rodailendā – vietai, kur savulaik vasarnīcas sabūvējuši bagātnieki no Manhetenas. Apskatei pieejamas ir vairākas vasarnīcas, arī Vanderbildu rezidence “Breakers” (te roku pielicis tas pats Hants). Ak, mans dievs, es domāju, pa to staigājot – tiem cilvēkiem nav bijis apjēgas, kā vēl demonstrēt savu bagātību. Apzeltītas, marmorā izliktas, ar platīnu apstrādātas sienas… Pārspīlējumi katrā izpausmē, ieskaitot dzīvesveidu (nepārtrauktas ballītes, tērpu maiņa 9 reizes dienā). Vannas ar 4 krāniem. Auksto, karsto, sāļu augsto, sāļu karsto. Nav īpašs pārsteigums, ka pēc dažiem desmitiem gadu to ārprātīgi grezno pili gribēja nojaukt, bet neizdevās. Uzradās NVO, kas par savu mērķi izvirzīja apkaimes saglabāšanu, atpirka villu par nieka trešdaļu miljona un tagad to var aplūkot katrs gribētājs. Kamēr braucam atpakaļ no Rodailendas uz vilcienu, satumst nakts. Man lēnām kļūst neomulīgi, domājot, kā naktī braukšu ar vilcienu un metro, un kā nākšu mājup, tad nu nolemjam, ka man jāpaliek viesnīcā.

​No rīta Ņujorkas vilciens mani lēnā garā aizvizina atpakaļ uz lielpilsētu. Paņemu kafiju un pastaigājoties klīstu pa Manhetenas ielām virzienā uz mājām. Ar meitenēm satiekamies jau pēcpusdienā China Town, kur apēdam milzīgu Pekinas pīli. Pie pusdienu galda apspriežam vakara izklaides iespējas. Kad braucām uz Operas spoku, blakus sēdētāja metro Katei izstāstīja, kur var nopirkt biļetes uz konkrētas dienas izrādēm par zemākām cenām. Tad nu Solvita un Dace dodas ekspedīcijā nomedīt biļetes uz kādu izrādi šovakar un drīz jau zvana – dabūjušas biļetes uz Čikāgu (mūziklu, ne pilsētu). Izrāde ir 19, tāpēc mēs ar Kati skrienam dušā un lecam metro, lai satiktu mūsu dāmas jau pie ieejas teātrī. Šī izrāde man riktīgi patīk. Gan tāpēc, ka redzēta ir filma un mūzika ir pazīstama, gan tāpēc, ka uzvedums ir interaktīvs, jautrs, profesionāls. Man blakus sēž puisis, kas ir boyfriend Velmas Kellijas lomas tēlotājai. Viņš lec kājās un skaļi gavilē pēc draudzenes uzstāšanās. Kad atgriežamies mājās, Solvita ar Kati vēl iziet loku pa pilsētu, bet Dace sāk kravāties. Jo, sasodīts, neiedomājami ātri ir pienācis brīdis, kad mums jādodas mājup.

​Lidmašīna ir tikai 17:40, kas nozīmē, ka mums vēl ir rīta cēliens pilsētā. Kad ir izdevies aiztaisīt uzblīdušos čemodānus, izejam vēl pastaigā pa Soho, Hudson Park, Greenwich Village un vispār Lower Manhattan. Kad esam apsēdušās itāļu krodziņā, Kate ziņo, ka viņas savus čemodānus jau ir paņēmušas un tepat blakus pusdieno. Dace piebiedrojas meitenēm, bet es kājām dodos uz nepilnus 2km attālumā esošo Argentīniešu steakhouse. Tā lēni ejot un čemodānu aiz sevis velkot, izbaudu pilsētu, sauli, apkaimi. Vienubrīd apstājos, lai ielas vidū, spogulīti skatīdamās, uzkrāsotu lūpas. Kaut kā liekas, ka pilsēta, ar kuru šobrīd eju uz randiņu, to ir pelnījusi. Steakhouse vīreļi ir lieliski. Kad paziņoju, ka man nepieciešamas pusdienas pirms lidojuma uz Eiropu, man uz šķīvja priekšā tiek nolikts 16oz steiks (nu tāds puskilograms). Dievīgs. Salātiem gan nepieskaros, tik daudz vietas man vēderā nebija. Pastaiga līdz metro ir pēdējie soļi lielpilsētā. Eju un ieelpoju to dziļi. Un to var darīt – šī ir zaļākā pilsēta (nu vismaz Lower Manhattan rajons), ko zinu. Silda saule. Eju, smaidu, un man smaida pretī. Pamāj vīrs, kas iekrauj kravu savā auto, uzsmaida ceļa strādnieki.

​Diemžēl neviens nepalīdz nostiept un uzstiept pa metro kāpnēm manu čemodānu, bet līdz platformai tieku, un tieku arī vilcienā, un pat izkāpju pareizajā stacijā. Un tad jau pārējais ir tīrā tehnika un klasika, ko izskaistina vien sarunas ar kādu kungu, kas atgriežas “mājās” Latvijā, pārdevis savu Ņujorkas dzīvokli.

Ar lielu pārliecību varu teikt – es atgriezīšos. Un atkal iziešu High Line, izbraukšu Bruklinu, saulrietu sagaidīšu skatoties uz Manhetenu – no augšas vai sāniem, nu kā sanāks, aiziešu beidzot uz Gugenheimu, biļetes uz pasākumiem pirkšu par puscenu tajā pašā dienā, ēdīšu dažādos ēdienus, ko dažādu tautu virtuves piedāvā dažādos krodziņos, vērošu cilvēkus uz ielām, runāšos ar tiem, un atkal vienkārši būšu.

Paldies Artai par iedvesmojošo ceļojumu aprakstu! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies līdz 28.jūlijam ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


3 comments

    1. Kur Arta pirka biļetes, nemācēšu teikt, bet ap 300-400 eur ļoti bieži var nopirkt lētas biļetes uz ASV, tajā skaitā, Ņujorku. Es personīgi Facebook sekoju vairākām tā saucamo blogeru lapām, piemēram, TravelFree, Fly4Free, FlyNous, SecretFlying. Kad ir labas cenas, viņi ieliek rakstu, un tur parasti ir datumu piemēri. Var atzīmēt zvaigznīti “see first” šīm lapām un katru reizi, kad būs kāds jaunums, atverot Facebook pirmo redzēsi to.

      1. Uj, es laikam nepareizi noformulēju jautājumu par kādām biļetēm gribu zināt.
        Viņa rakstīja, ka iegādājusies teātra biļetes par puscenu.
        Tā kā es dzīvoju Ņujorkā un ļoti patīk arī spontāni plānot savus teātra apmeklējumus, tad ļoti gribētu uzzināt, kur ir tā biļešu kase, kur tās var iegādāties par puscenu.

Pievienot komentāru