Ko redzēt ārpus slavenākajām Indijas pilsētām? Pēc tā, kā paviesojāmies Deli, Āgrā, Kalkātā un Dārdžilingā, mums parādījās iespēja aizbraukt uz Puni. Jēkabs Punē nodzīvoja vairākus mēnešus, strādājot tur uz vietas, bet es viņam uz pāris nedēļām pievienojos attālinātam darbam. Pie reizes, nolēmām apskatīties, ko tad labu šeit var redzēt uz vietas!
Praktiska informācija ceļojumam uz Indiju
Lidojums: Uz Mumbaju lidoju ar British Airways, jo turp devos no Briseles, bet atpakaļ uz Madridi, jo pirms un pēc ceļojuma man bija komandējumi. Ir vērts pievērst uzmanību biļešu cenām tieši British Airways mājaslapā, jo atpakaļceļā biļetes bija lētākas Premium Economy klasē! Lasi vairāk par to, kā nopirkt izdevīgas aviobiļetes šeit.
Viesnīca Punē: Four Points by Sheraton Hotel and Serviced Apartments Pune, kas bija piemērots ilgākai dzīvošanai – numuriņā bija neliela virtuve, kur varēja gatavot ēst, un katru dienu bija noteikts skaits apģērbu, kurus varēja bezmaksas iztīrīt.
Viesnīca Mumbajā: pēdējā nakts pirms izlidošanas: Oriental Aster. Viesnīca bija neliela, ne pārāk iespaidīga, bet ar brokastīm un pavisam netālu no lidostas.
Pārvietošanās uz vietas: Uber, tur bija pieejami arī tuktuki, un šādi bija jāmaksā vietējā, nevis tūristu cena. To izmantojām arī “dienas ekskursijām” – izsaucām Uber uz jebkādu galamērķi un jautājām šoferim, vai ir ar mieru būt mūsu šoferis uz visu dienu. Vairums šoferu piekrita! Apmaksa bija skaidrā naudā. Pāris vietās izmantojām iepriekš organizētus transferus un pieredze nebija pārāk laba.
Internets: šobrīd vienkāršākais veids kā tikt pie mobilajiem datiem ir, izmantojot Airalo eSim karti.
Potes: pirms ceļojuma iepazinos ar informāciju CDC lapā, kā arī konsultējos ar ārstu, veicām arī antivielu pārbaudi dažām senāk veiktām potēm un rezultātā arī dažas no tām nācās atjaunot, jo antivielu daudzums nebija pietiekams. Malārijs profilakse šajā reģionā nebija nepieciešama.
Līdzīgi apraksti par Indijas apceļošanu:
Tadžmahāls un Āgras skaistākās vietas
Kalkāta un Sundarbans nacionālais parks pie Bangladešas robežas
Nokļūšana Punē
Nolaižos Mumbajas lidostā ar divu ar pusi stundu kavēšanos – jau tā garais lidojums ir sanācis vēl garāks – lidmašīnai bija tehniskas problēmas pie izlidošanas. Pirms doties tālāk uz Puni, vietējo Silīcija ieleju, mans pirmais uzdevums ir iegādāties indiešu mobilā tīkla simkarti. Esmu dzirdējusi, ka visvieglāk to būs izdarīt lidostā, jo telekomunikācijas kompānijas darbinieki paši izpilda visus autorizēšanas nosacījumus, un esot pieraduši strādāt ar tūristiem. Norēķini gan šeit tikai skaidrā naudā, bet vismaz lidostā ir arī bankomāts. Pēc aptuveni divdesmit minūšu darbošanās, manis nofotografēšanas, manas pases nokopēšanas, un beidzot, arī darbiniekam pašam nofotografējoties aplikācijā, kur viņš ir mans “vietējais indietis” – reference – mans pieslēgums beidzot ir gatava – lai arī maksā dārgāk, nekā pilsētā, tomēr vismaz šeit tā man strādā uzreiz. Turpmāk varu lietot veselu 1 GB datu dienā un arī zvanīt Maharaštras štata ietvaros. Kā man stāsta indiešu paziņas – izbraucot no štata robežām esot viesabonēšana, bet šoreiz to nepārbaudu. Indiešu telefona numurs gan par sevi atgādina ik pēc pāris stundām – ne tikai nāk īsziņas par dažādiem speciālajiem piedāvājumiem, bet arī pa brīdim zvana automātiskas balsis un kaut ko stāsta. Kā tikt no tā vaļā, nav skaidrs, bet vismaz zvanīt uz vietējiem numuriem varu, un internets man arī ir. Tagad pilnīgi noteikti izmantotu Airalo eSim karti, jo tagad mans telefons tādas atbalsta!
Mans brauciens uz Puni ilgst aptuveni četras stundas, un šoreiz esmu īpaši priecīga, ka tomēr izvēlējos braukt ar zemes transportu, ne lidot – savienotais reiss nebija pieejams, savukārt, ar atsevišķi pirkto biļeti es sen būtu nokavējusi reisu. Attālums starp abām pilsētām ir vien 160 km, taču, kamēr tiekam laukā no Mumbajas, paiet vairāk nekā stunda. Tā ir realitāte Indijā, un, skatoties attālumus kartē, nevar pieņemt mums pierasto braukšanas tempu.
Kāda ir Indija?
Indija ir tieši tāda, kādu es to atceros no iepriekšējā brauciena pirms pāris gadiem – ar tuktukiem, ratiņiem uz ielām, govīm, cilvēku pūļiem, mopēdiem, skūteriem un visvisādiem braucamrīkiem, kas brauc viens otram tik tuvu, ka liekas – tūlīt, tūlīt kāds saskriesies un mēs te visi paliksim. Bet nesaskrienas, un nepaliekam. Tikai lēni, lēni braucam. Vienīgā avārija, ko divu nedēļu laikā redzu, ir uz šosejas – liels, balts BMW saskrējies ar kravas mašīnu, un automašīnām apkārt sastājies pūlis notikušo fotografē. Vēlāk vietējā televīzijā ievēroju, ka, šķiet, lielākā daļa vietējo ziņu sastāv no dažādiem aculiecinieku video. Arī ziņu saturs ir īpatnējs – nepārtraukti tiek rādītas dažādas kataklizmas. Pārrauti tilti, iebrūkoši zemes gabali, un tie tiek atkārtoti atkal un atkal. Pēc tam tāpat uz riņķi rāda par kādu aizbēgušu singhu meiteni, kas esot bijusi spriesta apprecēties ar musulmani. Par tobrīd Eiropas ziņās pieminēto konfliktu ar Pakistānu nedzird ne vārda. Vienīgais atgādinājums par to ir blakus esošā Punes militārā lidosta, no kuras visās diennakts stundās paceļas kara lidmašīnas. Tieši lidmašīnas skaņu dēļ pilsētā sākumā nejūtos pārāk omulīgi. Pune gan vispār ir nedaudz militāra pilsēta – daudz kur pie ēkām ir ekspozīcijas ar tankiem, izrādās, daļa pilsētai apkārt esošo ceļu pieder militārajām struktūrām, un tiem arī jāmaksā nodeva par ceļa izmantošanu.
Strādāšana attālināti Indijā (un uz vietas) & apskates vietas
Mūsu dzīve Punē darbdienās norit pēc vienota grafika – kopīgas brokastis, un tad darbs – vienam birojā, otram viesnīcā, pusdienas, tieši tāpat, un vakariņas – viesnīcā. Pēc dažiem mēģinājumiem ēst pilsētas kafejnīcās tiem atmetam ar roku. Indiešu ēdiens laikam līdz šim ceļojumos ir vienīgais, ko patiesi nepanesam. Pat it kā eiropiešu kafejnīcās, visam ir neliela garšvielu piešprice. Kaneloni? Bet lūdzu, ar kārtīgu čili devu! Spageti ar ceptu vistu? Spageti būs apviļāti čili un vēl citām garšvielām, bet vistai pāri būs čili mērce. Pat īpaši lūdzot nelikt klāt vispār nekādas garšvielas, mums tāpat tiek pasniegtas piparu viras.
Pienākot pirmajai nedēļas nogalei, esam beidzot gatavi doties apskatīties kaut ko ārpus Punes! Mūsu pirmā pietura ir brauciens uz Lonavlas reģionu. Kāda indiešu draudzene, par to uzzinājusi, man atsūta ziņu: “Oo, cik lieliski, tev noteikti patiks, mēs tur apprecējāmies!”. Izrādās, Lonavla Indijā ir populāra vieta kāzām. Musonu laikā šeit viss patiesi ir pasakaini zaļš – tomēr zaļums ir ne tik augsts, lai nosegtu ārprātīgos mēslu, netīrumus un atkritumu kalnus visās malās. Ceļa malas ir pudeļu, maisiņu un citu atkritumu pilnas, bet koki upju krastos – kā tādas Ziemassvētku eglītes, tikai mantiņu vietā – pilni zari krāsainu maisiņu. Ja mūsu rajonā Punē iepirkšanās centrā polietilēna maisiņu nav vispār, tad šeit to ir pārpārēm. Bet, ja mazliet piežmiedz acis un neskatās tieši blakus kājām, bet veras tālumā – tad var redzēt koši zaļus rīsu laukus un pelēcīgas debesis. Ir augusts, un musoni vēl neatkāpjas.
Karlas alas
Ir vēl diezgan agrs rīts, un mēs kāpjam augšā kalnā. Šeit atrodas Karlas alas, no kurām viena, saukta par Chaityagriha, ir lielākā sava perioda ala visā Indijā. Senās Budisma sektas šo objektu veidojušas aptuveni no 2. gadsimta pirms mūsu ēras līdz 6.-7. gadsimtam mūsu ērā. Lai arī autostāvvieta ir diezgan pilna, vēlāk izrādās, ka esam tomēr vēl pirms lielajām tūristu masām. Kā jau Indijā visos objektos – tūristiem ieeja dārgāk nekā vietējiem.
Mēs ejam iekšā alā, un mums paveicas – sargs nav īpaši aizņemts un izrāda mums svarīgākos grebumus kolonnās. Ķiņķēziņu uzraksti tām pašā viducī izrādās nevis kāda vēlāks piezīmētais ”es te biju”, bet gan svētnīcas celšanai ziedojušo ģimeņu vārdi. Viņš ar telefonu izgaismo seno Budas zīmējumu un parāda svarīgākās skulptūras. Kā jau templī, ieeja basām kājām. Šeit kārtējo reizi pārliecināmies, ka uz Indiju bez mitrajām salvetēm nu nekādi. Ja pašā templī vēl tīrs, tad priekšnamā, kur atstājam apavus, labi iekārtojušies putni. Tad nu pēdas pēc tam arī mums ir raibas.
“Dancis ap ārzemnieku” un Buši dambis
Šķiet, Indijā vienmēr ir kādi svētki. Arī šodien, esot kāda dieva dzimšanas diena. Tam par godu, blakus senajam budistu templim uzbūvētajā hinduistu templī nes samteņu ziedus un citus ziedojumus. Un pat klaiņojošajiem suņiem pierē ievilkts sarkans punkts.
Tad jau drīz vien sākas arī parastais “dancis ap ārzemnieku”. No iepriekšējā Indijas brauciena palikuši atmiņā indiešu bari, kas mums piesienas, seko, un lūdz kopā nofotografēties. Diemžēl, nekas nav mainījies, drīz vien arī šeit viņi mūs pamana, un teciņus vien nāk nofotografēt. Gan vieni paši vīrieši, gan sievietes, gan ģimenes. Viņi apķeras ap rokām, ap pleciem, un tu stāvi tāds samulsis un domā – kāpēc?
Pašiņu jautājumu esmu daudzas reizes apspriedusi ar saviem indiešu draugiem. Kāpēc tā jādara?! Daži pazīstami indieši uzreiz sāk atvainoties un saka, ka tas esot aizgājis par tālu. Citi saka, ka tā esot kultūras īpatnība, indieši vienkārši esot ziņkārīgi. Citi uzreiz kategoriski saka – nekādā gadījumā nepiekrīti! Viņi brīdina, ka šīs fotogrāfijas pēc tam tiek liktas internetā un izmantotas nezināmiem mērķiem. Ja sākumā šķiet – vai tad mums grūti, vienu foto, ja tas citiem rada tādu prieku? Tad dienas laikā pēc divdesmitās bildes jau sāk stipri apnikt, bet pie piecdesmitās sakām stingru nē. Daži apstulbst un saka: “Kā nē? Nē?!!” Vēlāk uzzinu, ka izrādās, Indijā pat bijuši uzbrukumu tūristiem, kas atteikušies fotografēties. Indijas tūrisma ministrija jau sen paziņojusi – pašiņu pieprasīšana tūristiem ir viņu privātuma pārkāpums un, lai taču liekot tūristiem mieru! Pasakot stingru nē, mums liek mieru. Tas gan netraucē daudziem censties mūs nobildēt tāpat, un parasti, iekadrējot mūs pašiem sava pašiņa fonā, “it kā” neuzkrītoši nostājoties mums blakus pie margām, tieši aizmugurē vai kā citādi. Drīz vien iemanāmies, ka nedrīkst vienuviet stāvēt ilgāk par dažām sekundēm, tad parādās fotografēties gribētāji. Un piekrītot nobildēties vienam – kādai jaukai un laipnai sievietei – gribētāji var saskriet desmitiem. Izrādās, meitenei ir līdzi ģimene, draugi. Tad kā tāds mini zoo dzīvnieciņš stāvi pa vidu, kamēr Tevi spaida, tausta un fotografē. Apmeklējot nākamo objektu, Buši dambi, šeit pat novērojam kā daži pamanās pārpeldēt pāri upei, mūs ieraudzījuši, un pēc tam vēl desmit minūtes skrien nopakaļus, lai tikai ar mums nofotografēties. “Sir, sir, selfie please” (“Kungs, kungs, vienu pašiņu, lūdzu”) mūs pavada it visur, kur dodamies.
Buši dambis mūs pārsteidz ne tikai ar īpaši uzstājīgiem pašiņu tīkotājiem, bet arī ar savdabīgo izpratni par to, kas ir skaisti. Dambis būtībā ir lielas kāpnes, pa kurām uz leju līst ūdens. Uz tām diezgan vēsajā ūdenī mērcējas cilvēki. Tūkstošiem cilvēku. Turpat, ūdenī, ir mazas bodītes, kur tirgo ceptu kukurūzu, vāra ātri uzlejamos makaronus, zirņus un gatavo citus ēdienus. Bet tālāk, kur upīte jau ir rāma, un savākusi labi daudz atkritumu, cilvēki brien tai pāri, dažviet pat peld, lai nofotografētos pie kāda.. pussakaltuša koka.
Kad ieraugam, ka no vienas puses tam pieķērušās satītas izmantotas autiņbiksītes un pudeles, bet no otras, meitenes un puiši, skaistās, tīrās un krāsainās drēbēs fotografējas, varam novērtēt, ko nozīmē tīrā Latvijas daba. Bet šeit viss notiek, kā tas ir. No šīs pašas upītes tie smelts ūdens tējkannai, turpat tiek iemesti saplīsušie lietussargi, kad uznāk lietus un vēja brāzmā to izgriež uz otru pusi. Taču visvairāk mūs pārsteidz pilnīgais klusums dambja otrā pusē – zaļizils ūdens, kas izskatās izcili tīrs, līdz pievērs uzmanību pludmalei – pirmajā brīdī liekas, ka zemē ir nobirušas dažādas krāsainas lapas. Izrādās, tās nav vis lapas, bet gan tūkstošiem čību. Visa piekraste ir pilna visdažādāko apavu. Pierasta lieta – ja čība saplīst, tad abas vienkārši tiek atstātas turpat. Jo vienu saplēstu čību taču nevilks! Un noteikti nenesīsi līdz miskastei.
Tempļi
Lai arī esam nolēmuši, ka diži daudz tempļus šoreiz neskatīsimies, jo ar tiem piesātinājāmies jau iepriekšējā ceļojumā, pie dažiem tomēr piestājam. Narayani Dham ir viens no tiem. Pie ieejas tajā ir zīme – pašiņi ir aizliegti, atļauts fotografēt tikai dievības! Atvieglot nopūšamies, vismaz šeit varam izbeigt piespiedu kārtas nepārtraukto kustību un mierīgi izbaudīt atmosfēru. Pirmais, kas iekrīt acīs, ir visnotaļ savdabīgās strūklakas – pienākot tuvāk tās liekas gatavotas no pāri palikušajām caurulēm santehnikas preču veikalā. Tomēr strādāt strādā, un kā vēl! Strādā tik labi, ka viena no strūklakām sniedzas līdz pat plastikāta griestiem, kas šajā vietā ir iekrāsojušies brūni zaļā krāsā.
Liekas, jaunākā tendence tempļu celtniecībā ir uzcelt tos kā kopiju kādam citam, slavenam templim. Vismaz tādus apzīmējumus mēs dzirdam gan par šo, gan par vairākiem citiem tempļiem, kur viesojamies, tādiem kā BAPS Shree Swaminarayan Mandir un Shri Parshwa Pradnyalaya džainistu templi. Vairums tempļu ir gana pilni – daži vietējie saka, ka nākot šeit gan sestdienās, gan svētdienās. Vienā no tempļiem īpaši populāri barot bifeļus – pie ieejas var nopirkt groziņus ar zāli, un iziet cauri garajai rindai ar dzīvniekiem un pacienāt tieši to, kuru vēlies – tas ir, ja cits ātri vien no trauciņa neizlaizīs visu vispirms. Skaļi skan “hare kriša hare hare” un bifeļi krata galvas it kā mūzikas ritmā.
Katrā templī ir savs fotografēšanas nolikums – vienā nedrīkst fotografēt neko iekšpusē, citā nedrīkst fotografēt tikai dievības, citā aizliegti tikai pašiņi. Pie viena no tempļiem, kad mums atkal piesienas pašiņu tīkotāji, kāds vīrs tos aizdzen un piedāvā mums “pavisam bezmaksas” novadīt ekskursiju pa templi. Mēs gan laipni atsakāmies – mums ir pieredze jau no iepriekšējiem ceļojumiem Indijā, ka šādi piedāvājumi parasti beidzas ar nelielas samaksas ļoti uzstājīgu prasīšanu.
Lauvas punkts
Mūsu dienas pēdējā pietura ir par Lauvas punktu sauktā vieta Rietumu Gata kalnos. Šeit beidzot ir patiesi skaisti!
Zaļi, samtaini kalni mums apkārt, ielejas zem kājām. Pie žoga gan ganās mērkaķīši – ar ātru lēcienu gatavi atņemt cilvēkiem kukurūzas vālītes, koši rozā cukurvati maisiņā vai izraut no rokām pudeli ar dzērienu. Pat ūdeni nesmādē.
Citu apmeklētāju šeit ir ļoti daudz, un daudz arī automašīnu. Stāvvietu kritiski nepietiek, un auto tiek nomesti ceļa malā. Dažbrīd, pat abās pusēs. Kad pretī brauc autobusi, aizvien nav skaidrs, kā viņi te visi izmainās. Mums nesanāk laika vērot, jo mums atkal seko “selfie, please!” (“pašiņu, lūdzu!”) no visām pusēm. Kad beidzot nozūdam no citu skata, pie pašas klints malas, pavērot skaisto ieleju, dažas minūtes esmu viena pati. Līdz pienāk kāda meitene. “Selfie, please?” (“Pašiņu, lūdzu?”) Saku, ka labi, bet, lai sēžas blakus, man nav spēka piecelties. Kā uz burvju nūjiņas mājiena, man apkārt ir desmit cilvēki, kas sasēžas no visām pusēm un sāk bildēties dažādās konfigurācijās, man blakus, pieturot aiz pleciem, aiztiekot matus. Vecāki, tad māsas, tad visi kopā. Paskatos apkārt un redzu, ka manā virzienā skrien vēl bars cilvēku. “Selfie, selfie!!!” (“Pašiņu, pašiņu!”) man sauc nopakaļ, kad es, mugursomu paķērusi, cenšos pazust aiz krūma. Šeit vismaz ir klusums un miers, beidzot. Taču no atkritumiem nav miera arī te – vēroju, kā bariņš jauniešu savas izdzertās ūdens pudeles aizmet tālu, tālu prom pāri klints malai.
Punes skaistākās vietas
Nākamajā dienā beidzot gribas veltīt laiku pašai Punes pilsētai. Otra lielākā štata pilsēta pēc Mumbajas, devītā lielākā Indijā, tā ir mājas mazliet vairāk nekā trim miljoniem iedzīvotāju. Šī nav vieta, uz kurieni parasti brauc tūristi. Tā ir Indijas Silīcija ieleja, vieta, kur uz katra stiklotās mājas ir kāda labi zināma uzņēmuma nosaukums. Taču blakus stiklotajam namam ir govis, bērni, kas skraida ar basām kājām un tirgo ziedus, un tuktuki.
Pilsētā esot noteikti jāapskata templis! Kad mūsu “Uber” mūs izlaiž templim pretējā ielas pusē, problēma iezīmējas diezgan skaidri – pie sarkanās gaismas šeit nekas neapstājas. Satiksme nemainās ne par gramu! Visi turpina braukt. Arī ielu šķērsošana palikusi atmiņā no iepriekšējā Indijas brauciena. Gluži virsū nebrauc, bet saminstināties nedrīkst, ja ej, tad jāiet, un uztaurēs pamatīgi tāpat. Vieglāk pāriet, izmantojot “buferi” – sagaidot, kamēr ielu šķērsos kāds vietējais, un iekārtoties viņam blakus. Tā mēs tiekam gan līdz templim, kas izrādās pārbāzts un iekšā nelaiž, gan atpakaļ, gan arī, visbeidzot, līdz Shaniwar Wada nocietinājumam. Te mūs sagaida ne tikai pašiņu tīkotāji, bet arī mazie bērni, kas skrien nopakaļ, ķeras klāt pie drēbēm un sauc “10 rupees, 10 rupees!” (“10 rūpijas, 10 rūpijas”, aptuveni 11 centi). Iemūkam iekšā nocietinājumā, un cenšamies turēties tālāk no pūļiem.
Nocietinājuma iekšpusē izvietots dārzs, un vērojam kā vīrieši bariņos fotografējas pie ziediem. Mums savukārt, acīs iekrīt mangusts, kurš nopļautajā zālē ķer ķirzakas. Labu brīdi vērojam veiklo dzīvnieku, ignorējot aiz muguras nepārtraukti skanošo “one photo, please, one photo!!!” “vienu fotogrāfiju, lūdzu, vienu fotogrāfiju!”. Kad mērs ir pilns, ātri mūkam prom un laukā no nocietinājuma. Viesnīcā ielieku “Instagram” dažus īsos stāstiņus par pa dienu redzēto un gandrīz uzreiz saņemu ziņu no kāda vietējā vīrieša: “Bet es tevi šodien redzēju nocietinājumā!” Un? Kas man tagad būtu jādara? Labi vien, ka fotogrāfijas no apskates vietām sen vairs nelieku, tajās esot. Vismaz dažu stundu pauze starpā ir vērtīga.
Līdz nākamajai apskates vietai – vēl vienam Budistu alu templim – nav tālu, bet jāšķērso vairākas ielas. “Tādas dikti garas tās sievietes, kas otrā pusē tur stāv un skatās uz mums!” nosaka viens no ceļabiedriem, Jēkaba kolēģis, kas arī šeit ir komandējumā, un visur braucam kopā. “…un viņām ir arī ādamābols”, viņš piemetina. Hindžras, Indijas trešais dzimums. Viņi/viņas ir sēž pretējā ielas pusē un ar spurdz par mūsu centieniem pāriet pāri ielai. Kad beidzot tiekam pāri, hidžras neuzkrītoši pieduras man pie pleca. Veiksmei?
Mēs šķērsojam vienu no daudzajiem tiltiem pilsētas centrā, un arī šeit paveras bēdu ieleja. Izkāmējušas govis kaut ko knibina atkritumu nosegtajā zālienā. Maisiņu kalns… izrādās koks, kurā ir tik daudz atkritumu, ka sākumā no augšas nemaz nesaprotam, ka tas ir kaut kas aizvien vēl augošs. Upes vidū ir vesela atkritumu sala. Iespējams, tur kādreiz bija niedres, kas pilnībā nosegtas ar turziņu kārtu. Savukārt uz tilta vērojam ne mazāk interesantus skatus – ielu tetovētājus, kas par pāris rūpijām kaut ko uzzīmē. Vērojot viņu izmantoto aparatūru, no skata vien gribas nomazgāt rokas.
Esam apstājušies vien uz pāris sekundēm, kamēr mums jau atkal pienāk pašiņu tīkotāji un divreiz pārjautā vai tiešām nepiekrītam ar viņiem nofotografēties. Laikam, nav pierasts, ka ārzemnieki atsaka bildi. Mums liek mieru tikai pašā vakarā, kad satumst un savā nenosauļotājā bālumā tumšajās ielās vairs neesam tik uzkrītoši. Esam uzkāpuši augšā kalnā, kur atrodas vairāki tempļi, un paveras skats uz pilsētu.
Debesīs deg pēdējās saulrieta gaismas, bet lejā, pie graustveidīgajām mājām deg atkritumi. Turpat pļavā sēž pārīši, un apkārt skraida kaziņas un cūciņas. Mums, savukārt, ir laiks doties atpakaļ uz viesnīcu. Esam patālu no viesnīcas, ceļā jāpavada veselas 40 minūtes, bet brauciens ar “Uber” izmaksā vien trīs eiro. Lietotne palīdz maksāt vietējo cenas. Cenas šeit ir interesants jēdziens – vietējā lielveikalā, kas, izrādās, pēc “Tripadvisor” datiem pilsētas galveno apskates objektu sarakstā ir otrajā vietā, cenas dažām precēm liekas grandiozas, tādas pat, kā Rīgā vai pat dārgākas. Taču nezin kāpēc dažas preces ir diezgan lētas. Kādā veikalā pārdevējas gandrīz sakaujas, kura izsitīs mums čeku par nopirkto kurtas kreklu – iespējams, pienākas komisija par pirkumu.
Lohgad nocietinājums
Kad nākamajā nedēļas nogalē atgriežamās tajā pat kalnu reģionā, lai apmeklētu Lohagad cietoksni, ir mazliet klusāks. Šoreiz esam sarunājuši šoferi visai dienai, izmantojot “Uber”. Iepriekšējā nedēļas nogalē par no tūrisma aģentūras īrēto auto ar šoferi izskatās, ka ir sanācis pārmaksāt. Izsaucam Uber, ievadot viltus galamērķi un piedāvājam, vai būs mūsu šoferis uz visu dienu. Pirmais atbraukušais īsti nerunā angļu valodā, tāpēc atceļam braucienu. Izsaucam nākamo, tas gan ir priecīgs par iespēju nopelnīt un piekrīt uz mūsu noteikto summu uzreiz. Tā nu mums ir savs šoferis uz dienu. Viņš ir priecīgs par iespēju nopelnīt, mēs, par iespēju nemaksāt tūristu cenu un komisiju aģentūrai.
Tuvojas Ganeša svētki, liekas, visi tiem gatavojas. Pa ceļam vērojam, kā katrā ceļmalas bodītē ir ziloņu dieva skulptūras. Mums ir cerība aizbraukt līdz pat cietokšņa kāpnēm, tomēr pēc pārdesmit metriem brauciena kalnā, taksometra šoferis saka, ka tālāk nebrauks. Bedres. Lietus izskalojis tādas bedres, ka viņš tur nav ar mieru braukt. Te gan mauc pāri tuktuki, un lielākas kravas mašīnas, un visi kaut kā tiek cauri. Mums gan sanāk divus kilometrus garš kāpiens augšā kalnā. Bet ir skaisti.
Brīžiem līst, tad norimstas, tad tālumā debesis paliek skaidrākas, līdz nomācas atkal. Tad sāk gāzt tā, ka esam spiesti meklēt patvērumu pie kāda no kukurūzas grillētājiem. Tieši tobrīd indiešu pāris viņam pasūtījis vienu nūjiņu, un smaržo tik gardi, ka nolemjam – jāpagaršo! 20 rūpijas, ar to pašu indieša pāra palīdzību iztulkotais “tikai sāli, bez pipariem” un arī mums ir nūjiņa. Izrādās pārsteidzoši garšīgi!
Pakšķ lietus, pa jumtu skraida pērtiķi un cepējs viņus dzen prom. Pārējiem labumi ir apsegti, bet pērtiķi neatlaidīgi cenšas pielavīties un kaut ko paķert. No mums nebaidās, bet no cepēja gan – skaidrs, ka viņš var arī uzšaut. Vēlāk redzam visiem šādiem tirgotājiem pa kādam “instrumentam” – citam garāks koks, citam kaķene, un mērkaķi labi zina, kāda tai funkcija. Bet, par īstiem kaķiem runājot, dzirdam zvērīgu ņaudēšanu no blakus esošās mājas stūra. Tā kā mēs izradām par kaķi interesi, to prom nedzen. Tas atskrien pie mums un dikti, dikti žēli ņaud. Nekādas gaļas, mums, protams nav, taču tas turpina ņaudēt, un piedāvājam kukurūzas graudiņu. Apēd! Tā kā vālīti jau esam apgrauzuši, piedāvājam to kaķim – un par lielu pārsteigumu, tas teju rūkdams nāk vālītei virsū un to noloba tīru.
Lietus mitējies un ir laiks kāpt augšā nocietinājumā. Tas pilnīgi tīts mākoņos. Šajā reģionā ir daudz kalnu cietokšņu, vairums no 16.-17. gadsimta. Mēs kāpjam un domājam – kas šī būtu bijusi par varenu vietu Troņu spēļu filmēšanai! Nocietinājuma virsotne pazūd mākoņos, un kamēr kāpjam augšā, teju vienīgā kompānija ir mērkaķi.
Lietus pastiprinās, un drīz ejam pa kāpnēm kā pa plūstošu upi – dažviet pakāpieni pavisam padiluši, un rāpjamies augšā, pieturoties ar rokām, lecot pāri peļķēm, un neskatoties acīs mērkaķiem. Vietējie mūs brīdina – neapstāties, nebildēt un neskatīties tiem acīs. Šie nudien izskatās bīstamāki par citiem. Zem kājām aizlokās kāpnes uz nocietinājumu, un varam vien minēt, kā te izskatītos saulainā dienā. Musonu zaļums šo vietu ir padarījis ārkārtīgi zaļu! Apsūnojušas sienas, akmeņi, mazas lapiņas katrā spraugā, un daudz mazu ziediņu. Kaut kas neparasti vilinošs šajā visā!
Kad kāpjam lejā, apmeklētāju paliek aizvien vairāk. Kur pirms tam bijām vienīgie – tagad pulcējas masas. Diezgan stipri līst lietus, un mēs meklējam patvērumu pie kāda cita kukurūzas cepēja. Drīz vien mums katram rokās ir pa vālītei, šoreiz gan ne tik gardas, bet, pēc garās pastaigas, enerģijas lādiņš tīri laikā. Kamēr ēdam, vērojam rosību uz taciņas. Kādai citai kukurūzas cepējai apgāžas visa skaisti sakārtotā kukurūzu ekspozīcija un mērkaķi metas virsū kā traki – dažiem izdodas pagrābt pa vālītei un uzskriet uz jumta. Pie mums, savukārt, viens cītīgi lūr ap stūri, ja nu kādā brīdī novērsīsim uzmanību, tas noteikti pieskries un izraus kukurūzu no rokām. Nenovēršam no mērkaķa acis, vienlaicīgi cenšoties neskatīties tam acīs.
Mums pretējā pusē kāda sieviete perfekti tīrā krēmkrāsas sari gatavo ēdienu. Kā viņai šādā lietainā, dubļainā laikā izdodas to uzturēt tik tīru? Mēs pat pārgājienu drēbes nevaram noturēt tīras, bet viņa sēž tik skaistā tērpā!
Līdz mūsu šoferim mums priekšā ir pamatīgs gājiens. Labierīcības nemana. Tālāk vēl garš ceļš līdz viesnīcai… Beidzot uz ielas ieraugam zīmīti – “toilet 10 rs” jeb “tualete 10 rūpijas” (aptuveni 11 centi). Izskatās, ka te pieņem abu dzimumu čurātājus, jo citur ir zīmītes, ka tualete pieejama tikai dāmām. Tualetes īpašniece vēl pirms laist iekšā, kaut ko ātri ieskrien piekārtot un tad mūs ielaiž. Tīrs. Mazliet gan māc šaubas par to, kur tad šī tualete iztek, ja iepriekš redzētās mājas notekas liek domāt, ka kaut kur turpat tālāk kalna nogāzē.
Pārgājiens uz leju ir raits. Vērojam lielos kravas auto, kas tomēr caur visām bedrēm pamanās gan tikt augšā, gan lejā no kalna. Mēs tikmēr ar kājām, bet lejup nav vairs tik grūti, un lielais mitrums tik traki nesutina. Diena iet uz beigām un mums ir laiks atgriezties Punē.
Laiks doties mājās
Jau pavisam drīz man atkal ir laiks doties uz Mumbaju. Nolemju neriskēt un uz lidostu doties iepriekšējā vakarā, paliekot pa nakti viesnīcā netālu no Mumbajas. Indijas ceļi ir pārāk neparedzami!
Šoreiz arī braukšu ar “Uber”, jo iepriekšējais brauciens no lidostas uz Puni bija ar organizētu transfēru, kas ir krietni dārgāks, nekā man sola “Uber” cenas aprēķins. Šoferis, kas mani paņem, sākumā ir dikti kluss. Tad uzliek mūziku. Visbeidzot, pēc kāda piektā telefona zvana ar ģimeni, kur pēc pāris anglicismiem noprotu, ka saruna ir par mani, ārvalstu viesi, man stāsta, ka esot dikti priecīgs braukt mājās. Esot trīs dienas gaidījis pasūtījumu no Punes uz Mumbaju. Sieva viņu dikti gaidot mājās, un viņš ir ļoti priecīgs, ka gan nopelnīs naudu, gan tiks mājās.
Kad piestājam benzīntankā, lai aizietu uz tualeti, pašiņu tīkotāju šeit nav. Uz mirkli varu uzelpot. Te redzu citu iezīmi, jo tagad es esmu ārzemniece, kas tiek uztverta par kaut ko īpašu, un mani visur laiž pa priekšu, arī tualetē. To vairākas reizes novēroju veikalos – kad stāvēju rindā ar visiem apģērbu ķēdes veikalā, tika atvērta īpaša kase, tikai man, lai man nebūtu jāgaida rindā. Tomēr es esmu arī mazliet naudas maiss – pirmajā nedēļas nogalē algotais šoferis ik pa pāris dienām cenšas zvanīt un raksta ziņas “WhatsApp” – vai varbūt es gribu aizbraukt kaut kur vēl? Vai man ir kādi draugi Punē, kas grib kaut kur aizbraukt? Atstājas tikai tad, kad uzrakstu, ka esmu aizbraukusi prom no valsts un pagaidām atgriezties neplānoju.
Atgriešanās Indijā ir tieši tāda, kā gaidīju. Ar daudz lietus un augstu mitruma līmeni. Ar iespaidīgām vēstures liecībām. Ar neizturami asu ēdienu un pārmērīgu uzmanību. Taču tā ir Indija. Un vienaldzīgu tā neatstās nevienu!
Līdzīgi apraksti par Indijas apceļošanu:
Tadžmahāls un Āgras skaistākās vietas
Kalkāta un Sundarbans nacionālais parks pie Bangladešas robežas
