Ko redzēt Čikāgā, vēju pilsētā, kurai ir tik daudz līdzības ar Ņujorku, bet kas bieži vien liekas nepelnīti aizmirsta no latviešu ceļotāju puses? Ļoti, ļoti daudz ko! Čikāgā viesojos konferences dēļ, taču izmantoju iespēju pavadīt pilsētā arī nedēļas nogali, un varu viennozīmīgi teikt – to ir vērts redzēt!
Praktiska informācija ceļojumam uz Čikāgu
Lidojums: Uz Čikāgu lidoju ar LOT caur Varšavu, kas gan laika ziņā, gan cenas ziņā manā gadījumā bija izdevīgākais. Šoreiz lidoju biznesa klasē. Detalizētāk par biznesa klasi esmu aprakstījusi šajā bloga rakstā.
Viesnīca: Paliku pašā centrā, Millenium Knickerbocker viesnīcā, kas ir tieši blakus galvenajai pilsētas iepirkšanās ielai Magnificent Mile.
ESTA: man jau bija eletroniskā autorizācijas atļauja no iepriekšējā ceļojuma, kas ir derīga divus gadus. Jauna šobrīd maksā $40, pasūtāma šeit oficiālajā vietnē, un noteikti uzmanīgi jāskatās, kurā lapā to pasūta, jo diemžēl, ir daudzas starpnieku un arī krāpnieku lapas.
Mobilie sakari: jau daudzus gadus izmantoju Airalo. Pirksi Airalo e-sim karti pirmoreiz? Izmanto ALINA7758, kas tev dos $3 atlaidi pirmajam pirkumam. Labums būs Tev un man! Tāpat, man ir individuāls atlaides kods: REVERIECHASER, vēl 10% atlaidei iegādājoties šajā saitē! Man ir izdevies izmantot vairākus kodus reizē, tāpēc, ja pirksi pirmoreiz, mēģini izmantot gan ALINA7758, gan REVERIECHASER reizē (atdali ar komatu)! Kods REVERIECHASER darbojas arī esošiem klientiem! Pirkumam lūdzu izmanto šo saiti. Šādi es saņemšu nelielu komisiju, bet Tu – atlaidi!
Nauda: lai arī vairumā vietu var iztikt ar bankas karti (es izmantoju Revolut), tomēr, piemēram metro man nedarbojās neviena no manām trīs dažādās valstīs izsniegtajām maksājuma kartēm! Automāts prasīja pasta indeksu, un nestrādāja ne nulles, ne kāds standarta vietējais kods, ne arī īstais. Tāpēc skaidra nauda vienmēr noder, un – precīza, jo daudzi automāti neizdeva atlikumu.
Pārvietošanās: izmantoju metro (var nopirkt kā dienas karti, tā vairāku dienu), Uber, arī daudz staigāju ar kājām.
Ekskursijas, kuras ir vērts apsvērt:
1.5h kruīza izbrauciens pa Čikāgas upi par pilsētās arhitektūru
Ja plāno apmeklēt daudzus muzejus, izvērtē iespēju iegādāties Chicago Pass!
Līdzīgi raksti:
Lielais Ņujorkas apskates vietu raksts
Esmu Čikāgā!
“Vai Tev lika uzrādīt soctīklu kontus? Ko jautāja?” ziņas birst viena pēc otras, kad soctīklos ievietoju īso stāstiņu, ka esmu ielidojusi Amerikas Savienotajās Valstīs (ASV). Nē, soctīklu kontus uzrādīt neliek, un jautā tikai par apmeklējuma mērķiem (konference un vēlāk komandējums citā štatā) un atpakaļceļa datumu. Šī ir aptuveni divdesmitā viesošanās reize šajā valstī, tāpēc tik ātrā pārbaude mani nepārsteidz.
Esmu Čikāgā otrdienas vakarā, ir pieci grādi pēc Celsija un speciālajā Uber sagaidīšanas zonā pie lidostas drebinos vējā līdzās citiem pasažieriem – kāds iešļūcenēs un šortos, acīmredzami, atgriezies no kādas siltākas valsts, jo šobrīd ASV ir pavasara brīvlaika nedēļa, cits, līdzīgi kā es, būtu drīzāk gatavs laikapstākļiem, kas te valdīja vēl pirms dažām stundām – plus 20, un citi, gan jau paši no siltākām zemēm, dūnu jakās un cepurēs. Tādu pat kontrastu vērošu arī Čikāgas ielās turpmākajās dienās, jo pavasaris te ir mānīgs. Laika prognoze, tuvojoties braucienam gan ar katru dienu paliek aizvien sliktāka – sākumā solītie 20 grādi pārvēršas par 14, tad tikai par 6, visbeidzot, jau 3 un pievienojas lietus. Pēc tādas prognozes var palikt tikai labāk!
Pirmās pāris dienas paiet konferences zīmē un ātros pārskrējienos līdz viesnīcai tuvākajam restorānam ap stūri, jo dažas dienas pēcpusdienā ir vien trīs grādi. Tālāk, jau tuvojoties nedēļas nogalei, varu pievērsties pilsētas apskatei. Šajā nepilno trīs miljonu (vai deviņu, ja skaita piepilsētas), pilsētā esmu pirmoreiz. Daudzreiz ir sanācis lidot cauri tās lidostai, bet pirmoreiz esmu pašā pilsētā. Tā kā nedēļas nogale starp konferenci un tālāko komandējuma daļu Ņūdžersijā ir tikai viena, par labu Čikāgas apskatei esmu upurējusi astoto Ņujorkas ciemošanās reizi, jo tā būtu salīdzinoši netālu no turpmākās brauciena daļas. Kā reizi ar Ņujorku arī sanāks to salīdzināt visvairāk, un, aizsteidzoties notikumiem pa priekšu – pilnīgi noteikti bija vērts veltīt laiku Čikāgas apskatei!
Jau pirmajās ceļojuma dienās viss apkārt nepārprotami atgādina par to, ka esmu ASV. Pie brokastu maltītes bez prasīšanas tiek atnesta ūdens glāze (protams, ar ledu), rēķins parādās, kad esmu vien pie kāda piektā kumosiņa košļāšanas (ar komentāru “no rush!” – bez steigas), un rēķinā vienmēr ir neiztrūkstošā vieta dzeramnaudai. Daudz kur pilsētā maksājot jau automātiski parādās izvēlne, cik lielu dzeramnaudu atstāsi, bieži, sākot ar 18%. Nezinātājiem šajā rēķinā slēpjas arī kāds cits pārsteigums – ASV cenas norāda bez nodokļa, un, atkarībā no štata, var pienākt klāt vēl vidēji 6 līdz 9%. Liekot preces groziņā veikalā un skaitot līdzi, ja ir precīza nauda, pie kases tad nāksies no kaut kā atteikties. Savukārt, kad restorānā esi ierakstījis dzeramnaudas ailītē vēlamo, maksājuma karte jāievieto atpakaļ mapītē, kurā atnesa rēķinu, viesmīlis to aiznes prom, un atgriežas jau ar kases čeku. Eiropā tomēr pierasts doties pie kases pašam vai izmantot mobilo maksājumu termināli.
Lieliskā jūdze
Mana viesnīca atrodas tieši blakus izslavētajai Čikāgas iepirkšanās ielai – Magnificent Mile. Paeju garām Bloomingdales veikalam, kura priekšpusē jau tiek stādītas puķes kastēs, tam blakus Louis Vutton veikals, bet pretī – Vacheron Constantin pulksteņu veikals, kuram uz nakti smalkos laikrāžus no vitrīnas novāc nost. Daudzi man jautā – vai Čikāgā ir droši? Kā jau pierasts ASV, atkarīgs no apkaimes. Taču pirmais izbrauciens ar metro liecina, ka te izskatās tīrāks un mierīgāks, nekā Ņujorkā. Ar nevienu no manām trim bankas kartēm gan biļešu automāts negrib draudzēties, tāpat arī bezkontakta vārti nelasa ne mūsu kartes, no Google Wallet lietotni. Pēc pāris piegājieniem nolemju netērēt laiku, un samaksāju ar skaidru naudu. Vēlāk man vairāki cilvēki raksta, ka saskārušies ar līdzīgu problēmu – aparāts prasa ievadīt pasta indeksu, īsto neņem pretī, jo nepietiekams simbolu skaits, bet nedarbojas arī internetā atrodamie padomi rakstīt nulles, devītniekus vai kādu vietējo indeksu. Arī bezskaidras naudas norēķinu pasaulē pa brīdim tomēr kāda banknote noder gan, bet, nav mazsvarīgi – precīza nauda, jo atlikumu aparāts neizdod. Vismaz viens labi – par $5 iegūtā metro kartīte ļauj braukt ar to 24 h neierobežotu skaitu reižu.
Čikāgas mākslas institūts
Esmu izpētījusi, ka Čikāgas mākslas institūts, kas tiek uzskatīts par vienu no labākajiem mākslas muzejiem pasaulē, ceturtdienu vakaros ir vaļā ilgāk, kas ļauj arī veiksmīgāk saoptimizēt brīvo laiku pārējās dienās, īpaši zinot, ka džetlags vakarā piezagsies nemanot. Jākaļ karsts, kamēr nenāk miegs un ir adrenalīns no jaunas pilsētas iepazīšanas!
Pa dienu ir lijis, bet tieši mitējas, kad izeju no viesnīcas. Ejot no viesnīcas uz metro, un tad, metro uz muzeju, grozu galvu uz visām pusēm, iesūcot iespaidus. Liekas, ka esmu tādā kā nedaudz citādākā Ņujorkā. Augstas ēkas, lielas izkārtnes, virszemes metro līnija jeb “L”, daudz metāla detaļu ēku apdarē. Kad nonāku pie muzeja ēkas, gandrīz vai jākniebj rokā, vai neesmu pie Metropolitēna māsas vai vismaz Ņujorkas sabiedriskās bibliotēkas brālēna, jo kopējais iespaids ir stipri līdzīgs, ja piever aci uz detaļām. Aiz muzeja plešas parks, kurā izskatās, ka kuru katru brīdi vērsies vaļā ziedi kokos. Vai tās tiešām ir sakuras? Ja jā, mazliet žēl, ka siltais laiks nav pieturējies.
Muzejs noteikti nav vienā dienā vai pat vienā nedēļā apskatāms, izeju cauri daudzām tā zālēm zigzagā, pievēršot uzmanību mākslinieku darbiem, kas iekrituši sirdī no citām izstādēm un iemetot arī aci Google, lai atrastu, ar kādu mākslinieku veikumiem tad šis muzejs ir īpaši izslavēts. Kolekcija te ir tāda, ka muzejs patiešām neatpaliek no daudziem pasaulē plaši zināmajiem. Tā vien liekas, ka visi mākslinieki, ko pirmajā brīdī varu iedomāties, te ir. Pirmajā stāvā jau esmu aplūkojusi Anrī Matīsa speciālizstādi, esmu apciemojusi Monē, Van Goga, Sezāna, Serā, Pikaso darbus. Īpaši pakavējos pie Raqib Shaw monumentālā “Paradise Lost”, kas aizņem teju pusi vienas halles sienas. Liekas, ka darbā tādi kā Dalī elementi, Indijas sajūtas (mākslinieks ir dzimis Kalkātā, dzīvojis Kašmirā, Deli un tad pārcēlies uz Londonu), sajaucoties pilnīgā fantāzijas lidojumā. Apskatu japāņu drukāto darbu galeriju, kurā kāds Oda Kazumas darbs krāsu salikuma dēļ atgādina Van Goga “Zvaigžņoto nakti” (kas apskatāma Ņujorkas MoMA), korejiešu mākslas telpu un speciāli aizeju arī līdz amerikāņu mākslas galerijai, kurā atrodas viens no nācijas slavenākajiem darbiem Grāmta Vuda “Amerikāņu Gotika”. Tajā attēlots nopietns vīrietis apaļās brillēs, turam rokās lauksaimniecības dakšas, un viņam blakus kāda sieviete, par kuru tiek diskutēts, vai tā ir sieva vai meita. Glezna esot domāta kā satīra par mazpilsētu dzīvi.
Pupiņa jeb Mākoņa vārti
Kad mākslas mērs vienai dienai piepildīts, dodos uz blakus esošo Millenium parku, kurā atrodas Čikāgas atpazīstamākā skulptūra Cloud Gate jeb Bean, “Pupiņa”.
Pa ceļam vēroju pilsētas spoguļattēlu peļķēs trotuāra vidū. Saule tikko kā norietējusi un debesis krāsojas viegli zilganas, izceļot gan spīdīgos debesskrāpjus, gan pilsētas košās gaismas. Vējš nemitīgi pūš no kājām, un debesīs mākoņi tā vien skrien. “L” pagriezienos labi dzirdama riteņu šņirkstoņa pa sliedēm, pa brīdim atskan kāda īpaši griezīga ātrās palīdzības auto sirēna, un no parka kokiem skan pavasarīgas putnu balsis. Pārliecinos, ka dziedonis krūmā ir īsts un saskatāms, nav nekāda skanda ar ierakstītu mūziku. Mani vienmēr pārsteidz, cik daudz redzu putnus ASV.
Stiprais vējš liek pielikt soli, un drīz esmu sasniegusi izslavētos Mākoņa vārtus, ap kuriem stāv, šķiet tuvu 90% parka apmeklētāju. Cilvēki fotografējas, filmējas, iet tai cauri pa apakšu, vai vienkārši vēro. Skulptūru radīja britu tēlnieks Anish Kapoor. Mākslinieka iedvesma bijis šķidrais dzīvsudrabs, un mērķis bija radīt objektu, kas pazūd un spoguļojas apkārtējā vidē. Pēc tikko vērotajiem spoguļu skatiem, liekas atbilstoši. Autoram sākotnēji neesot patikusi skulptūras iesauka “Pupiņa” taču viņš beigās to ir pieņēmis.
Jāizlemj, ko darīt tālāk. Kamēr gaidu atļaujošo signālu pie luksoforu, vēroju apkārtni. Dobēs pa kādam krokusam un mazliet vientuļai narcisei. Tulpes ir izdīgušas, bet nezied. Atsevišķu koku zari aizvējā jau sāk plaukt, pēc pumpuriem redzams, ka kuru katru mirkli būs ziedošais sprādziens, kad visa pilsēta būs ietīta baltu ziedlapiņu virpulī. Cik žēl, ka neesmu te kādu nedēļu vai divas vēlāk!
Skatos Google Maps kartē, kur atrodas tuvākā metro stacija, un pamanu, ka man te piemarķēts manām interesēm un maciņam atbilstošākas bodes, tādas kā Tj Maxx veikals (šie un vairāki citi līdzīgi veikali pazīstami kā tā sauktie pagājušā gada kolekciju veikali, kuros iespējams iegādāties apģērbu par krietni lētāku cenu, tajā skaitā, zināmu zīmolu apģērbus, bieži, pat vienlaicīgi ar to kā tie ir pieejami smalkākās vietās – vairāk par tiem lasi šajā rakstā). Pāris kvartāli gan ir jāpačāpo, un nolemju iegriezties vispirms tur, un tad domāt par ēšanu. Veikalā, siltumā mani noķer nogurums. Latvijā jau tuvojas rīta puse, bet te vēl pat neesmu pavakariņojusi. Kusli pārskatu pāris plauktus un saprotu, ka būs šim pasākumam jāvelta kāda cita reize, kad nekrītu nost no kājām. Ātrā gājienā līdz metro, tikpat ātrā braucienā līdz vajadzīgajai pieturai, esmu mazliet izmisumā, ko gan lai paēd. Maršrutā pa ceļam uz staciju neko jēdzīgu neredzu. Tuvāk viesnīcai, divas galējības, hotdogi vai ar trim dolāra zīmēm atsauksmēs apzīmētas vietas. Izgājusi no metro stacijas pirmais, ko ieraugu, ir McDonalds. Tas gan arī strādā tādā pusslēgtā darbības režīmā, uz vietas vakariņot vairs nedrīkst, pieejams ēdiens tikai līdzņemšanai. Kamēr gaidu savu porciju, vēroju kā dāma pirms manis paņem saldējumu sev un arī “pup cup”, jeb mazu trauciņu saldējuma sunītim. Drīz mana porcija ir gatava. Ievēroju, ka tajā ir divi iepakojumi frī kartupeļu (esmu pasūtījusi vienu), man saka, lai tos paturu. Ēdiens gan iekšā ir samests, un jau to saņemot, redzu, ka viena kartupeļu porcija ir pilnībā izbārstīta pa papīra turzu. Viesnīcā apēdu pusi burgera un saprotu, ka nekāda dižā ēšana nebūs, jo ēdiens garšo citādāk, nekā pierasts Latvijā, un izlieku turzu aiz ārdurvīm. Vēl pirms eju pie miera, gribu paskatīties, kas gan tur tā grabinās aiz loga – izrādās, lietus. Tikko kā iegāju viesnīcā, ir sācis gāzt. Man paveicās!
Pelēkais rīts
Nākamajā rītā, pēc sātīgām brokastīm, mani sagaida nomākušās debesis, 10 grādu dzestrums un nebeidzamais vējš. Čikāga atrodas pie Mičiganas ezera, no kura tiešām pa brīdim pūš ne pa jokam, bet ne dabas vēju dēļ tā ir iesaukta par vēju pilsētu, bet gan politiķu vējaino runu dēļ. Drebinoties pa ceļam uz metro kādā taisnākā ielas gabalā gan liekas, ka iesauka ir tīri pelnīta, pat, ja Čikāga nav starp ASV 10 vējainākajām pilsētām.
Pa ceļam uz metro ievēroju uz kāda stikla uzlīmētu uzlīmi – “F***k ICE – no human is illegal” jeb “pied***t ICE, neviens cilvēks nav nelegāls”. Pēdējos gados ir īpaši saasinājušās demonstrācijas pret ICE jeb imigrācijas un muitas kontroles pārvaldes darbiniekiem, kas deportē cilvēkus. Ceļojuma laikā vairākas reizes saņemu brīdinājuma vēstules no kādas automātiskās drošības sistēmas, kurā ir reģistrēts mans brauciens. Tās ziņo, lai piesargos lidostās, jo tur šobrīd drošības kontroles darbinieku trūkuma dēļ, kas radies nesavlaicīgā budžeta apstiprinājuma dēļ, iespējamas demonstrācijas pret ICE, jo viņi ir piesaistīti palīdzēt kontrolēt situāciju. Nemanu nekādas aktivitātes ne pilsētā, ne arī vēlāk lidostā, kas būtu ar to saistītas. Tāpat, kā nav nekādu rindu uz drošības kontroli, par kurām brīdināja ziņās. Vienīgā atsauce uz šiem notikumiem visa ceļojuma laikā ir šī mazā uzlīmīte kādā slēgta veikala skatlogā.
Kad izkāpju man vajadzīgajā metro stacijā (metro kartīte patiešām turpina darboties 24h, kā solīts!), pavisam vieglītēm smidzina, bet, kamēr 15 min čāpoju līdz akvārijam, kas atrodas ezera krastā, laikapstākļi strauji uzlabojas, debesis skaidrojas un nolemju pāris minūtes vispirms veltīt apkārtnes apskatei. Laika prognoze solīja pāris stundu logu, kad būs mākoņains ar pāris saules stariem, šķiet, ka tas brīdis ir pienācis un gribu izmantot iespēju papriecāties par labo laiku, pirms tas pazūd, jo turpmāko dienu prognozes nav iepriecinošas.
Esot ezera krastā mani pārsteidz, cik neparasti zilā krāsā ir ezera ūdens. Pierasts tos redzēt viegli brūnus, tumšus, bet tie ūdens liekas kā tropiskās zemēs. Un, protams, milzīgais ezera izmērs, ūdenim viļņojoties liekas, ka esi jūras krastā. Tādu iespaidu atstāj visi līdz šim redzētie Lielie Ezeri. Vasarā šeit ir kuģīšu piestātne, bet pagaidām promenādi izmanto riteņbraucēji un pa kādam skrējējam. Celiņus gan daudz kur klāj dziļas peļķes un pat saskalota zeme – pa nakti lijis ir pamatīgi.
Akvārijs
Kad esmu pie Shedd akvārija, mazliet brīnos par to, ka visi uzreiz dodas iekšā akvārijā, nevis uz biļešu kasēm, kas ir pilnīgi tukšas. Apmeklējumam esmu izvēlējusies piektdienu, cerībā, ka mazāk citu apmeklētāju (ja salīdzina ar nedēļas nogali), esmu arī noskaidrojusi, ka Lielā Piektdiena nav brīvdiena (ja vien cilvēki paši to nepaņem brīvu kā vienu no tā saucamajām “peldošajām brīvdienām”, kas darbiniekiem ļauj izvēlēties vairākas svētku dienas kā brīvas, atkarībā no ticības). Izrādās, biļetes uz akvāriju ir izpārdotas līdz pat pulksten trijiem dienā! Tomēr darbiniecei kaut kā izdodas atrast man vienu brīvu vietiņu, viņa saka, ka, gadās, ka kāds atsakās. Pieņemu, ka viņa vienkārši apžēlojas par mani kā par tūristi, kas atnākusi viena pati. Vainīga, apskatījos tikai darba laiku, bet nepētīju biļešu pirkšanas nosacījumus, pieņemot, ka ir vēl nesezona un pārāk lielam pieprasījumam nevajadzētu būt. Vasara gan šeit, gan mākslas muzejā noteikti biļetes jāpērk savlaicīgi!
Par pašu akvāriju neko daudz arī iepriekš neesmu lasījusi, ļaujoties tam, kas nu te būs. Sāku ar jakas nolikšanu mantu glabātuvē. Garderobes te nav, ir vien skapīši, kas maksā $6, par laimi, tos var atvērt vairākas reizes, jo pirmajā reizē man skapītis aizcērtas ciet nejauši. Tālāk izprašņāju darbinieku, kam rokās liela “Ask me!” (pajautā man!) zīme, kam ir vērts pievērst uzmanību. Man esot jāsāk ar kādu no šoviem, tieši 10:00 viens sākšoties. 20 minūtes pirms šova sākuma daļa tribīņu jau ir aizņemtas un drīz aizpildās pilnībā. Aptuveni 10 minūtes garā šova laikā tie stāstīts par Klusā okeāna baltsānu delfīniem, tie dažas reizes palecas gaisā, tiek uzdoti pāris jautājumi skatītājiem, kā arī pastāstīta prezentācija par dabas aizsardzību, kurā kā galvenais, ko jebkurš indivīds varot darīt, ir vērsties pie saviem līderiem, lai viņi ko darītu lietas labā. Gluži gan tomēr nepiekrītu šim apgalvojumam un uzskatu to par tēmu, kur varam ietekmēt lietas individuāli, īpaši redzot lielo atkritumu daudzumu ceļmalās, bet katrā valstī sava kārtība.
Pēc šī šova aplūkoju belugu ekspozīciju, jūraszvaigznes, medūzas, iepazīstos ar informāciju, kā akvārijs rūpējas par sugu daudzveidības saglabāšanu, kāds pētnieciskais darbs te notiek un kā dzīvnieki, kas te redzami, netiek ķerti savvaļā. Daudzās valstīs kādreiz populāro akvāriju uzturēšana kļuvusi par nopietnu problēmu, ja tie ir tikai izklaidei, sliktas vadības rezultātā dzīvnieki tiek atstāti novārtā, parki tiek slēgti un aktīvistu grupas filmē ārtelpās esošos akvārijus no droniem, lai novērtētu situāciju un censtos atrast risinājumu. Bieži vien šo akvāriju iemītnieki gan ir ķerti savvaļā. Citviet – izglābti no tirgiem, kā piemēram, Džordžijas akvārija vaļhaizivis, kas izglābtas Taivānā (vaļhaizivju medības valstī tika aizliegtas 2008.gadā, un kopš 2020.gada dzīvniekam ir aizsargājams statuss).
Ar katru minūti, ko pavadu akvārijā, paliek aizvien vairāk un vairāk cilvēku, jo visi tikai dodas iekšā, bet neviens neiet prom. Drīz liekas, ka cenšos izspraukties pa pārpildītu dzelzceļa staciju. Par $55 un skapīti jakai esmu šo to uzzinājusi par dažādu ūdens dzīvnieku paradumiem, pāris no tiem arī redzējusi, starp citu mugurām, un jūtos diezgan pārgurusi. Šeit cilvēku ir daudz. Varbūt ne tik daudz, kā Ņujorkā, taču, acīmredzami, tūristu brauc arī uz šejieni, izskatās gan, ka apkārt pārsvarā ir amerikāņi no citām pilsētām.
Kad izeju no akvārija, izrādās, ka solītais mazliet mākoņainais laiks ir pārvērties par pilnīgi zilām debesīm ar fantastiskiem skatiem no akvārija puses uz debesskrāpjiem. Pastaigas solī aizdeju līdz Adler planetārijam, kuru gan šoreiz pašu nolemju izlaist, jo laiks ir pārāk saulains, lai paliktu iekštelpās. Pirms došanās tālāk gan nolemju ātri iekost planetārija kafejnīcā, kas esot izslavēta ar skatiem uz pilsētu un garšīgo ēdienu. Pēc pāris minūšu gaidīšanas saņemu savi pasūtīto picu ar dažām teju caurspīdīgām peperoni šķēlēm un liekas, kādu puskilogramu rīvēta siera, un, saprotu, ka tā nebūs īstā vieta man un mana izpratne par “garšīgu ēdienu” atšķiras. Šoreiz izteikti jūtu grūtības atrast ēdienu, kas nav junk food kategorijā, paļāvos, ka gan jau pa ceļam kaut kas būs, bet izskatās, ka šim jautājumam arī bija savlaicīgi jāpievērš uzmanība. Nedaudz arī pārsteidz alkoholisko kokteiļu piedāvājums skārdenēs muzeja kafejnīcā, bet, iespējams, šovu dēļ tas ir daudz vairāk kā izklaides vieta patiešām visai ģimenei, ne tikai jaunākām grupām.
Pa Čikāgas upi
Pēc pāris minūtēm man pakaļ ir Uber un es gribu pagūt uz vēl vienu Čikāgas top aktivitāti, un jau atkal, bez iepriekšējas rezervācijas, jo saulainā laika dēļ nolemju pārplānot apskates vietu sarakstu. Auto mani izlaiž tieši pie kāpnēm, kas ved uz biļešu kasi, un jau pēc dažām minūtēm man rokās ir $57 vērta biļete 90 minūšu arhitektūras ekskursijai pa Čikāgas upi. Kamēr gaidu sākamies iekāpšanu, vēroju apkārtni. Upes pretējā krastā plīvo Lietuvas karogs. Vai man tā tikai izskatās? Nē, patiesi! Tur atrodas Lietuvas konsulāts.
Viena no vietām, kur rezervēt 1.5h kruīza izbraucienu pa Čikāgas upi par pilsētās arhitektūru.
Pa upi kursē kuģīši un redzams, ka vasaras sezonā te noteikti pilnā sparā kūsā dzīvība un darbojas kafejnīcas, ne velti, šo vietu sauc par Čikāgas Riverwalk. Atgādina Sandiego redzēto ar tādu pat nosaukumu. Kā vēlāk uzzinu ekskursijā, tieši Sandiego esot bijis iedvesmas avots šādas vietas gar upi izveidei Čikāgā.
Stāvot rindā esmu nedaudz nosalusi, un, kad sākas iekāpšana, dodos uzreiz uz aizstikloto bāra zonu pēc tējas. Skaļruņos dzirdēju, ka uz klāja pietiks vietas visiem, un ticu, ka gan jau viens krēsls atradīsies arī man.
Vēlāk gids saka, ka ir pārsteigts par tik daudzu cilvēku interesi, ka, laikam tomēr gana daudziem ir brīvs, bet vieta patiesi man atrodas, un vismaz esmu desmit minūtes pasēdējusi siltumā ar tējas krūzi, pirms kuģītis atiet no piestāties un esmu gatava brīdi pasalt.
Kuģīša ekskursija ir patiešām obligāto aktivitāšu sarakstā, un, ne velti! Šo ekskursiju vada brīvprātīgais gids, arhitektūras eksperts, kurš pievēršu uzmanību ne tikai slavenākajām ēkām un to detaļām, bet arī atklāj dažādus ar pilsētas vēsturi saistītus faktus. Ar konfliktu ar Mičiganas štatu, kad Čikāgas upei pavērsts plūšanas virziens uz pretējo un visi pilsētas mēsli aizplūst ezerā, par pilsētas izaugsmi un savulaik lielāko ASV iepirkšanās kataloga galveno mītni, kas atradās tieši te.
Divas trešdaļas ekskursijas pavadu uz klāja, brīžiem saulē ir tīri omulīgi, līdz kuģītis pagriežas braukšanai pretējā virzienā pa kādu upes atzaru, lai atgrieztos piestātnē, un liekas, ka vējš iet cauri kauliem. Pāris minūtes padrebinos un saprotu, ka tāpat braucam atpakaļ pa to pašu ceļu, visu esmu redzējusi, galvenais, tagad klausīties stāstījumu. Pieceļos un dodos uz iestikloto zonu. Liekas, ka pusei klāja mana piecelšanās kājās ir signalizējusi to, ka tā ir pieņemami darīt, un arī viņi sākt celties un doties lejā.
Apakšbikšu cīņas, kafija un tūristi
Sāku pamazām ceļu atpakaļ uz viesnīcas pusi, iegriežoties vēl divos lētajos veikalos. Vienā, Ross, mani sagaida tik šauras ejas un tik milzīgi pūļi, kas uzvedas tā, ka gatavi sakauties pie apakšbikšu plaukta, ka nolemju, ka jādodas tālāk. Pēc pāris kvartāliem ir Marshall’s, kas liekas miera oāze esam. Te sastopos ar tipisko amerikāņu tērzēšanas mākslu. Jau atkal, pie apakšbikšu plaukta, kāda dāma uzsāk sarunu ar mani par to, no kādām šķiedrām mūsdienās kas tiek ražots un kāpēc gan tik grūti atrast kaut ko, kas ir no kokvilnas. Secinām, ka, kokvilnas sastāvu visvieglāk varēs atrast pēc neizteiksmīgā dizaina.
Pāris kvartālus tālāk, kad jau esmu noskaņojusies doties taisnā ceļā uz viesnīcu, pamanu, ka te ir kāds objekts, kuru arī biju piemarķējusi apskatāmo vietu sarakstā – Starbucks Reserve Roastery jeb īpaša kafijas vieta vairākos stāvos, kur pieejamas degustācijas, suvenīri un uzkodas. Lai arī kafiju nedzeru nemaz, nodomāju, ka varētu iedzert kādu kakao un apēst smalkmaizīti, bet ak vai – tūristu pūļi šeit ir tādi, ka cerības atrast galdiņu ir nulle. Redzu cilvēkus riņķojam ar paplātēm ar milzīgiem, dekorētiem kruasāniem, redzu ģimenes, kam ir izdevies noķert brīvu galdiņu un tagad tie ar visu ķermeņa valodu un blakus novietotajām somām norāda, ka vienīgais brīvais krēsls nav pieejams. Atmetu ar roku, redzēts ir, esmu bijusi, pietiks! Tāpat paeju garām Harija Potera veikalam, pie kura ir rinda, un ievēroju, ka piektdienas pēcpusdienā patiesi Magnificent Mile pārvēršas par daudz dzīvīgāku ielu, nekā pēdējās dienās – daudzas jauniešu kompānijas vienādos krekliņos un šortos, uz kuriem tikai skatoties nodrebinos, tūristi cepurēs un pufīgās jakās, kuri šoreiz ir izdarījuši pareizo izvēli. Man gan iespaidu ir bijis daudz, un es nolemju beidzot izmantot viesnīcas piedāvājumu, jo beidzot vakarā vaļā ir restorāns, un apēst steika gabaliņus ar frī kartupeļiem. Frī porcija būtu pietikusi diviem, ja pat ne trijiem, bet tie, pārmaiņas pēc ir patiešām gardi, un steika gabaliņi ir izcili – esmu priecīga par iespēju palikt iekštelpās, un no vēja sasārtušiem vaigiem apēst kaut ko siltu, piedzerot ūdeni ar ledu, jo atkal piemirstu pateikt, lai nes bez ledus, kad glāze jau parādās man uz galda.
Ciemos pie dinozauriem Field muzejā
Nākamais rīts mani atkal sagaida ar lietu un vēju, šoreiz līst tik stipri, ka nolemju neiet ne ar kājām 15 minūtes līdz metro stacijai, ne arī pēc tam 15 minūtes līdz muzejam. Atkal dodos uz to pašu apkaimi, kur biju iepriekšējās dienas rīta, jo blakus akvārijam atrodas dabas un vēstures muzejs – Field Museum. Ņemot vērā iepriekšējās dienas pūļus akvārijā un lietu, paredzu, ka tur būs milzīga rinda, bet nē, tieši uz atvēršanas laiku cilvēku nemaz nav daudz, vien daži desmiti. Kasē samaksāju $30, par skapīti šoreiz $7, un dodos muzeja dzīlēs, pie izejas satiekot bariņu bērnu, kas, izskatās, piedalījušies kādā īpašā programmā ar nakšņošanu muzejā.
Turpmākajās divās ar pusi stundās pagūstu apskatīt vien pusi viena stāva, bet, ja var ticēt kartei, te tādi ir trīs!
Foajē nav iespējas paiet garām 37 metru garajam Patagotitan mayorum dinozaura skeletam. Liekas neticami, ka šī dinozaura pirmo skeleta fragmentu atrada vien 2010.gadā Argentīnā. Tas ir lielākais dzīvnieks, kas jebkad staigājis pa Zemes virsu, un tas vēra aptuveni tikpat, cik 10 Āfrikas ziloņi, jeb – 70 tonnas. Uznākot otrajā stāvā var apskatīt tā galvaskausu. Liekas, ka dinozaurs smaida.
Paeju garām stiklotai laboratorijai, uz kuras logiem rakstīts “neklauvēt, fosiliju sagatavotāji strādā!” un sāku no paša sākuma, dzīvības izcelšanās ekspozīcijā. Kā jau pirmajā dienas ekspozīcijā, esmu gatava uzsūkt maksimāli daudz, un šajā zālē ne tikai paeju garām vai pakavējos pie stendiem, bet arī daudz rūpīgāk izlasu, kas rakstīts. Sākot ar informāciju par eikariotiem, līdz vizualizācijai par Hallucigenia, kas izskatās pēc adataina tārpa ar septiņiem pāriem kāju un dzelkšņu un aizsenis pastaigājies pa okeāna dibenu, līdz milzīgajiem dinozauriem. Šī muzeja galvenais eksponāts ir pilnīgākais jebkad atrastais tiranozaura skelets, iesaukts par SUE, par godu amerikāņu paleontoloģei Sue Hendrickson, kura to atrada. Aizvien nav zināms, kāda dzimuma bija dinozaurs, bet nosaukums ir palicis atradējas vārdā. Tieši ar SUE attēlu ir lielākā daļa krekliņu, cepurīšu muzeja suvenīru veikalā, un tas ir viens no svarīgākajiem eksponātiem muzejā.
Vienā no eksponātiem redzu skaitītāju – cik sugas ir gājušas bojā kopš šā rīta 8:00. Tobrīd skaitītājs rāda 13. 82 sugas dienā. Normāls rādītājs būtu viena suga reizi četros gados. Ekspozīcijā tālāk var uzzināt par masu izmiršanas notikumiem Zemes vēsturē. Ir skaidrs, ka šobrīd tāds notiek, un pie vainas ir cilvēks.
Izeju cauri Ķīnas ekspozīcijai, kurā pievēršu uzmanību mazām zīda kurpītēm, kādas nēsāja sievietes, kam bija notītas kājas un kādas ir aprakstītas Lisas Sī grāmatā “Sniega roze un slepenais vēdeklis”. Tālāk apskatu milzīgo augu ekspozīciju ar ļoti kvalitatīviem visdažādāko augu modeļiem, kas parāda augu radniecību, šī izstādes daļa gan ir mazāk interaktīva un apmeklētāju te nav nemaz. Izstaigāju meteorītu ekspozīciju un aplūkoju kolumbiešu zelta rotaslietu cilvēciņus, līdz nonāku dārgakmeņu, pusdārgkameņu un minerālu zālē. Te manu uzmanību piesaista opalizēts dinozaura mugurkaula skriemelis – mugurkauls ir fosilizējies un izveidojis viedni, kas aizpildījusies ar silikātiem bagātu gelu, kas vēlāk kļuvis par opālu.
Kādā vitrīnā pamanu pieminētu Latviju, blakus dzintara krellēm, piekariņam un atsevišķiem dzintara gabaliņiem, vienā no kuriem ir paslēpies 30 miljonus gadus vecs kukainis. Aprakstā minētais liek kasīt pakausi: “Lietuvā, Latvijā un Ziemeļeiropas piekrastes pilsētās Baltijas dzintars šodien tiek vākts tāpat kā pirms gadsimtiem – cilvēki stāv krastā ar garu šķēpu vienā rokā un tīklu otrā, lai izkustinātu un notvertu dzintara gabalus.” Kādam tūristam pēc šī izlasīšanas varētu būt liels pārsteigums nesatikt cilvēkus ar šķēpiem mūsu pludmalēs.
Piesātinājums pēc pāris stundām muzejā ir iestājies. Ir skaidrs, kāpēc daudzi iegādājas gada abonementu, jo arī šeit nav iespējams izstaigāt visu dienā vai divās. Noteikti ir vērts doties kādā no ekskursijām ar gidu, kas pastāsta un parāda iespaidīgākos eksponātus.
Pēcpusdienas tēja The Langham ar skatu uz upi
Pēc muzeja apskates ar skubu dodos pašu pilsētas sirdi, viesnīcu The Langham, kur man rezervēta pēcpusdienas tēja (par manu pieredzi dažādās pasaules valstīs tieši pēcpusdienas tējām, lasi šeit). Tā skaitoties labākā pilsētā, un izmaksā arī stipri sālīti – kopā ar obligāto dzeramnaudu 20% apmērā un nodokli, sanāk gandrīz $178 personai, kas ir krietni vairāk, nekā solītie $130, kad spied pogu “rezervēt”. Bet tā ir kļuvusi par manu tradīciju, ārzemēs apmeklēt pēcpusdienas tējas vietas, un Čikāga nav izņēmums. Cenšos īsajā laika sprīdī iespiest visu, ko vien var pagūt!
Raiti atrodu viesnīcas reģistratūru, kas nebūt neatrodas pirmajā stāvā, kur man parāda ceļu uz turpat blakus esošo The Pavillion zāli, kurā tad norisināsies šī pieredze. Telpā izvietoti dekoratīvi elementi, kas nedaudz kustas gaisa svārstību dēļ. Spīdīgā materiāla dēļ tie nedaudz atgādina daudzus mazus Mākoņa vārtus. Pie ieejas liels ziedu pušķis, šķiet gan, ka mākslīgā kompozīcija, un izvietoti vairākas nelielas figūras. Viena no tām rāda pēcpusi. Telpu piepilda arfas skaņas, jo zāles malā krāšņā, dzeltenā skatuves tērpā mūziķe spēlē dažādas populāras melodijas.
Pie pārējiem galdiņiem pārsvarā sēž ģimenes ar mazām meitām, un uz brīdi sajūtos kā Penija, Bernadeta un Eimija seriālā “Lielā sprādziena teorija”, kad viņas dodas uz šādu tēju.
Ēdienkarte šādās vietās ir fiksēta, jāizvēlas vien tēja (es paņemu ulūnu), un dzirkstošo dzērienu (bezalkoholiskais šampanietis pēc viesmīles ieteikuma). Ārā turpina līņāt, es jau grasos sākt lasīt līdzpaņemto “Gads Provansā”, kad sākas mans kulinārais ceļojums. Brī siera maizīte ar cukīni un sinepju sēklām, pumperniķelis ar olu un sparģeļiem, neiztrūkstošā gurķmaizīte un burkānu “laša” maizīte. Tad man atnes svečturi ar vienu sveci – kūciņu – jo tējas piedāvājums ir iedvesmots no “Skaistules un briesmoņa”, kūciņa tiek aizdedzināta (kā man uzreiz piemetina – deglis ir paredzēts lietošanai ēdienā), tad parādās skones, kuras jāēd ar pieejamo Devonšīras krēmu, ievārījumu vai medus sviestu. Devonšīras krēms tas pats clotted cream vien esot, medus sviests gan man ir kas jauns. Tas izrādās viegli iesāļš sviests, kas sakults ar medu. Pēc pāris kumosiņiem secinu, ka man šī saldsāļā kombinācija tomēr pie sirds neiet. Vēlāk atnes arī citas kūciņas, tās gan palūdzu iesaiņot līdzņemšanai, jo no salduma daudzuma gandrīz vai metas šķērmi, nekādas ogas vai augļi dekorācijai netiek piedāvāti, un tie parasti nedaudz palīdz noņemt šķebīgumu. Arī pasniegšana šeit ir vispirms sāļie ēdieni, tad saldie, bet man parasti patīk maizītes ēst jauktā kārtībā, lai nav tik daudz saldā no vietas. Jautāju viesmīlei, kā viņa spēj atcerēties visu ēdienkarti tādās detaļās? Viņa stāsta, ka tējas piedāvājums mainās vidēji reizi ceturksnī un viņus tai rūpīgi gatavo. Izklausās, ka ir gandrīz vai jākārto eksāmens!
Kopumā iespaids par pieredzi paliek pozitīvs, taču pamatīgā cena tomēr par sevi atgādina. Ja salīdzina ar piedāvājumu Hamburgā, kur līdz šim esmu baudījusi savu iecienītāko tēju un par daudz draudzīgāku cenu, tomēr likās, ka tur bija par kripatiņu vairāk un par dažādiem sīkumiem arī bija piedomāts rūpīgāk. Tomēr savai pēcpusdienas tēju kolekcijai esmu pievienojusi vēl vienu.
Latvieši Čikāgā
Kamēr apskatu muzeju un tējoju, saņemu ziņu no kādas latvietes Čikāgā, kas ir pamanījusi manus ierakstus soctīklos un aicina satikties. Tā drīz vien pēc tējas pieredzes pošos uz viesnīcu, pa ceļam vēl nopērkot vēl vienu lielo čemodānu, kurā ielikt visus sapirktos un iepriekš internetā pasūtītos labumus, un pēc pāris stundām satiekos ar Jūliju un Valentīnu, kuru ģimene darba dēļ dzīvo Čikāgā jau gandrīz divus gadus, bet drīzumā pošas atpakaļ mājās. Viņi ir braukuši vairāk nekā stundu man pakaļ, lai pēc tam mēs pusotru stundu atkal brauktu pretējā virzienā, un nokļūtu Starved Rock štata parkā. Jūtos neērti, ka manis dēļ tiek mērots tāds ceļš, un man šoreiz nav līdzi nekādi gardumi no Latvijas (šoreiz izņēmuma kārtā neesmu paņēmusi nevienu zefīra vai konfekšu iepakojumu, jo tie mēdz ceļojumos noderēt!). Viss, kas man ir līdzi, ir ātri aplejamās auzu pārslas un lielveikalā pirkts proteīna batoniņš. Taču neskatoties uz dāvanu trūkumu, garais ceļš līdz dabas takām paiet raiti sarunās par dzīvi ASV, galvenajām atšķirībām, iespaidiem, izrunājam visu no medicīnas aprūpes līdz darba kultūrai, labo, slikto un visu pa vidu.
Kad esam pie dabas parka, protams, ir tradicionāli nomācies. Esmu tādā pus-pilsētas tērpā, jo neesmu paņēmusi neko pārgājieniem – pilsētas zābaki, lietusmētelis un divi džemperi zem tā, lai nenosaltu. Kāpjot augšā pa daudzajām kāpnēm gan nekāda nosalšana nesanāk. Viens no galvenajiem parka taku zariem ir slēgts uz rekonstrukciju, tāpēc uz galveno apskates vietu, ūdenskritumu, ejam pa garāku ceļu. Tur nav neviena cilvēka, bet mūs sagaida divas Kanādas zosis. Iedomājos, cik te ir krāšņi saulainā dienā un, kad saplauks lapas! Ja šāda vieta būtu kaut kur Latvijā, tur nebūtu atpūtas no apmeklētajiem ne mirkli!
Izstaigājam takas un sāk pamazām palikt tumšāks. Iegriežamies turpat ēstuvē, kas ir tipiskā amerikāņu stilā – pie sienām ir TV ekrāni, kur rāda sporta pārraidi, bāra lete un krēsli ir ar koka elementiem, un ēdienkartē pamanu lēni sutinātu liellopa gaļu, kas man visvairāk asociējas ar šādām vietām. Jūtos patiesi izlutināta no uzmanības, jo līdz dabas parkam pati noteikti nebūtu tikusi, jo auto šoreiz nenomāju, patīkami pārsteigta, cik daudz kopīga var būt ar iepriekš nesatiktiem cilvēkiem un visumā, ļoti apmierināta ar to, kā ir izvērsusies diena!
Skats no augšas
“Build it and they will come” jeb “uzceliet un viņi nāks”, kāds savulaik ir teicis un tās ir gluži manas domas par visiem iespējamajiem skatu torņiem un laukumiem. Es neesmu izņēmums, un pēdējā dienā pirms došanās tālāk uz Ņūdžersiju, uzreiz pēc brokastīm dodos uz kaimiņos esošo 360 Chicago skatu laukumu, kas atrodas debesskrāpja 94.stāvā. Tā ir 314 m augsta ēka, un man ļoti paveicas – šodien no ezera atkal pūš pareizie vēji, un, lai arī tie atkal patiešām pūš, ir atpūtuši saulainu laiku un no torņa paveras lielisks skats uz apkārtni. Tagad, kad pilsēta vismaz nedaudz iepazīta un galvā ir kaut aptuvena tās karte un skaidrība, kura virzienā kas atrodas, ir īstais laiks to vērot no augšas. Saulainajā dienā ezera ūdens liekas neticami zils, ar smilšu pludmalēm tam apkārt, un turpat blakus debesskrāpji, kas nezinātājam varētu likties esam Ņujorka. Protams, nebeidzamais salīdzinājums ar Lielo Ābolu, pilsētu, kas nekad neguļ, bet tā šķiet vistuvākā no citām, kurās ir būts ASV. Varbūt vienīgi salīdzinoši netālu (kādu četru stundu brauciena attālumā) esošā Detroita un tās ēkas no pilsētas spozmes perioda. Bet Čikāgas centrā nav ne miņas no Detroitas tukšuma un spocīguma.
Vizīte tornī ir īsa, par to gan tāpat nākas atvadīties no $35, un drīz jau esmu atpakaļ ielās. Iet saģērbt vēl vienu kārtu vai tomēr doties uz pludmali uzreiz? Nolemju netērēt laiku un raitā solī pēc pāris minūtēm jau esmu pludmalē, paejot garām zilsniedzīšu laukam nelielā parciņā pie ēkām, kurām, laikam ir viens no vislabākajiem skatiem visā pilsētā uz ezeru.
Brīnumainā kārtā, pludmalē un promenādē vējš tik ļoti neieskrienas, kā ielās, un nebūt neliekas vēsi. Ir svētdienas rīts, Lieldienas, un skaidrs, ka pīķa sezona pludmalei vēl ir priekšā – visas bodītes ir ciet un 90% pārējo apmeklētāju izmanto celiņu sporta aktivitātēm, skrien vai brauc ar velosipēdu. Aizeju gandrīz līdz nākamajam molam, bet tad gan ir laiks doties atpakaļ uz viesnīcu, sakravāt somas. Pretējā virzienā patiešām pūš nedaudz spēcīgāk, bet arī saulīte jau iesilda vairāk un īso brītiņu līdz izdodas tikt līdz pazemes tunelim, prom no promenādes, un kādā šķērsielas aizvējā, izturu. Te jau kokiem sāk plaukt lapiņas un zāliens izskatās spirgti zaļš. Ne velti, uz tā ir zīmīte, to neizmantot suņu pastaigām.
Drīz vien somas ir saliktas, vēl pēdējā sildošā tēja viesnīcas numuriņā ir izdzerta, un varu doties uz lidostu. Tomēr jūtos mazliet tramīga par iespējamajām rindām drošības kontrolē, lai arī pēdējo dienu ziņās neredzu nekādu informāciju par rindām, un izbraucu laicīgi. Neskatoties uz navigācijas sistēmas optimistisko prognozi, tā gluži nesanāk, un man bail domāt, kas te notiek īstās sastrēguma stundās, bet tāpat ar lielu laika rezervi nokļūstu lidostā. Viss mierīgi. Nekādu rindu, nekādu lieku jautājumu. Lidojums ASV iekšienē uz nākamo galamērķi, Ņūdžersiju, kur jau ir bijis nedaudz siltāks un koki ir pilnos ziedos, kā par spītī – vēsais un vējainais laiks brauc man līdzi un turpmākās dienas tomēr mazliet padrebinos arī te.
Man prieks, ka šoreiz upurēju brīvo laiku, ko varēju veltīt Ņujorkai, Čikāgas apskatei. Milzum daudz jaunu iespaidu, nodarbināts prāts un kājas, vēl viena ASV metropole, ar ko turpmāk salīdzināt citas pilsētas šajā valstī un citās. Ja vēl es te būtu kādu nedēļu vēlāk, pilnos ziedos, vai kādu mēnesi – lai vējš nevelk cauri visām drēbēm! Šai pilsētai ir patiešām daudz, ko piedāvāt ceļotājam, un varu iedomāties, cik plašs ir apskates vietu loks, ja nomāt automašīnu un apceļot arī tuvāko apkaimi!
Ekskursijas, kuras ir vērts apsvērt:
1.5h kruīza izbrauciens pa Čikāgas upi par pilsētās arhitektūru
Ja plāno apmeklēt daudzus muzejus, izvērtē iespēju iegādāties Chicago Pass!
Līdzīgi raksti: