Amalfi piekraste ir patiesi sapņu galamērķis, jo tajā ir kaut kas ikkatram. Vēsture, kultūra, gastronomiskais baudījums un ainava, kas ne tikai priecē acis, bet dvēseli – jo Amalfi redzētie skati vienmēr paliks atmiņā un pēc tam vēl gadiem rādīsies sapņos. Amalfi ir vieta, kur piepildīt sapņus un iegūt baudījumu sapņiem visam mūžam!

Mūsu ceļojums uz Amalfi piekrasti sākas no Romas. Mēs izbraucam saulainā, svelmīgi karstā darbdienas vakarā, kad šosejas ap Romu ir dzīvības pilnas. Ceļā aiziet mazliet vairāk nekā 3 stundas. Šoreiz automašīnu nākas rezervēt kādā iepriekš nedzirdētā, vietējā auto nomā (Maggiore), jo mums zināmajās viss jau ir aizņemts. Palasot atsauksmes internetā, redzam, ka tās nav glaimojošas, taču, citas izvēles nav, un nolemjam, ka kā jau pieredzējuši braucēji ar nomas auto pa visu pasauli, gan jau tiksim galā arī šoreiz! Uzreiz gan jābrīdina, ka pieredze mums bija slikta un otro reizi šīs nomas pakalpojumus neizvēlētos!

Līdzīgi raksti:

Apskates vietas Romā

Meiteņu ceļojums uz Maltu

Apskates vietas Dubaijā un Abū Dabī

Praktiska informācija:

Ceļojuma laiks: jūlijs

Ceļojuma ilgums: 4 naktis

Transports: Uz Amalfi krastu devāmies ar automašīnu, auto īrējām (ņēmām Maggiore, bet ļoti neiesaku šo nomu!), no Latvijas lidojām ar airBaltic uz Romu (tagad pieejami arī lidojumi uz Neapoli). Uz Kapri dodamies uz vienu dienu ar prāmi, auto atstājot Sorento. Labs variants, kur meklēt nomas auto starp dažādām kompānijām ir Rentalcars.com.

Negribi braukt ar auto vai ar sabiedrisko? GetYourGuide iespējams pierezervēt daudzas tūres Amalfi piekrastē!

Meklē citas organizētas ekskursijas apkārtnē? Apskaties šīs:

Pompeju ekskursijas

Neapoles ekskursijas

Ekskursijas uz Kapri salu

Dzīvesvietas:

• Salerno: B&B Stefani
• Amalfi krasts: Palazzo Lauritano
• Sorento: Ambrosio Relais (palikām 2 naktis)

Ja neatrodi neko labu Booking, vienmēr uzmet aci Agoda platformai, jo dažreiz tur var atrast labas cenas viesnīcām!

Pirmā pietura – Salerno

Saulespuķu lauki, kas paskrien garām pa automašīnas logu, kamēr mēs “paskrienam” tiem garām mazmazītiņajā auto, kurā bagāžniekā knapi ietilpst čemodāns. Itāļu atpūtas vietas pie šosejas ar sātīgām maltītēm, un ik pa brīdim – šosejas malā kūpošas vai pat degošas zāles kumšķi. Katra pudeles lauska šajā karstumā var kļūt par ugunsnelaimes iemeslu.

Ceļojumu sākam Salerno, kurā ierodamies jau tumsā. Šeit esam pierezervējuši kādu nelielu dzīvokļa istabiņu, B&B Stefani, kurai rezervācijas brīdī mājaslapā lepni redzams vidējais vērtējums “10”. Puisis stāsta, ka nesen te veicis kapitālo remontu – dzīvoklim ir divas istabas, kas abas tiek izīrētas, un lielā viesistaba. Izrādās, viņš pats pa nakti tajā guļ izvelkamajā gultā, bet istabas izīrē viesiem. Nav slikts biznesa plāns, ja reiz saimnieks gatavs paciest nelielas neērtības!

No rīta mūs sagaida sātīgas brokastis, tieši itāļu gaumē – baltmaize ar šokolādes krēmu, kafija, jo kā jau no savas itāļu draudzenes savulaik esmu uzzinājusi, itāļi brokastīs ēd saldu. Man par lielu prieku, ir arī tūristiem domātā tēja! Puisis gan no rīta ir bēdīgs. Viņa perfekto “10 no 10” vērtējumu rezervāciju lapā esot sabojājusi kāda tūriste, kas nupat ielikusi viņa dzīvoklītim 6, neesot pat skaidrs kāpēc. Solamies, ka mēs gan noteikti liksim 10 – jo dzīvoklis tiešām fantastisks, bet brokastīs jūtamies kā ciemos, neviz bezpersoniskā viesnīcā!

Salerno nekāda lielā pastaiga mums nav plānota, jo galvenokārt jau gribam uzreiz ar skubu doties tālāk, uz Amalfi piekrasti, taču, esot uz vietas, jāizmanto iespēja redzēt arī labāko no šīs pilsēas! Nolemjam, ka vēl no rīta, kamēr nav svelme, jāaizstaigā uz 11.gs celto Salerno katedrāli, kas veltīta Sv.Matejam un kura pīšļi atrodas pagrabstāvā, kapenēs. Iekšā baznīcā ir patīkami vēss un arī kluss. Esam teju vienīgie apmeklētāji. Brīdi izbaudām krāšņi dekorētās kapenes, pastaigājam pa baznīcas pagalmu un dodamies tālāk.

Šeit Itālija ir kā jau filmās par Itāliju. Daudzstāvu celtnes, kas ir tuvu viena otrai, pie logiem un uz balkoniņiem karājas veļa un pat vismazākajās, šaurākajās ieliņās pamanās izbraukt kāds rolleris, taurēdams tiem, kas tūļājas un nelaiž viņu garām.

Drīz jau kļūst pārāk karsti, un ar auto dodamies uz Trieste Lungomare, sauktu arī par skaistāko promenādi Itālijā. Mazliet maldāmies, jo nekur nevar nolikt automašīnu. Šeit drīzumā notiks kāds velobrauciens un stāvvietas tiek slēgtas jau laicīgi. Beidzot, atrodam brīvu vietu pie kādas kafejnīcas un uzreiz arī dodamies iekšā – nopirkt cafe crema, tādu kā kafijas saldējuma kokteili, un citronu granitu – ko var nopirkt teju uz katra stūra! Šī mums ir pirmā vietājā iepazīšanās ar garšīgāko Amalfi simbolu – citronu! Vēlākajās dienās tā vien liekas, ka svelmē pārtiekam no granitas un cafe crema! Pēc tā kā nobaudīti vienreiz, šie abi liek atcerēties Amalfi ik reizi, kad tos ieraugām citur – pat, ja tas ir bezpersoniskā kafejnīcā Londonas lidostā! Kā garantēta iespēja aiztransportēties uz Amalfi!

Promenādē nav daudz apmeklētāju, un arī ielas ir tukšas. Koku alejas, palmas, ziedošie oleandri, un skaistie pilsētas skati. Negribas ticēt, vai tiešām Salerno ir tikai tāds ievads un Amalfi būs skaistāk, jo vairums ceļvežu iesaka te pat vispār nepiestāt! Pirms mūsu brauciena daži itāļu paziņas mūs pat cenšas atrunāt no braukšanas uz Salerno, jo nebūšot interesanti. Taču mūs Salerno pat īsajā apmeklējumā tā pārsteidz!

Beidzot uz Amalfi

Nākamā pietura ir Vietri Sul Mare. Manā mājās sastādītajā maršrutā, vadoties no citu ceļotāju plāniem, vien rakstīts “nobraukt lejā ar auto līdz pludmalei, novietot auto stāvvietā un skats no tās”. Un kā vērts ir šis skats! Te mēs pirmo reizi ieraugām, kāpēc gan Amalfi ir tik izslavēta. Klintis vienā pusē, karaliski azūrzila jūra otrā, un ar migliņu virs tās, tā saplūst ar zilajām debesīm. Vien pēc kuģu aprisēm var spriest, kur beidzas jūra, bet kur sākas debesis.

Pilsētiņā uzskavējamies vien mirkli – iegriežamies dažos keramikas veikalos, kuram vairumam iekšā novietota zīmīte – nefotografēt! Papriecājamies par nāriņas skulptūru un jāskrien tālāk. Šo slavenāko ceļa posmu brauksim vien divas dienas, un daļu laika jau esam iztērējuši Salerno. Bet vēl Cietara, Erchie, Maiori, Minori, Ravello, un, protams, Amalfi bet dienas gaismas laiks te ir krietni īsāks nekā Latvijā! Esam pierezervējuši viesnīcu vien 2km no jūras krasta, un esam noskaņoti ilgi negulēt, bet skatīties visu līdz pēdējam. Arī tas sanāk ne bez pārsteiguma!

Jau tikai sākot mūsu ceļu, saprotam, ka braukšana šeit nebūs viegla. Automobilis mums ir pavisam mazs, klasisks itāļu auto, kas liekas stumjams esam stāvākā kalnā (un augšā tiešām tiek tikai uzgāzējot). Ieliņas ir šauras, arī galvenā šoseja, un uz brīdi stāvam sastrēgumā – kāds auto aizķēris pretējā joslā braucošo automašīnu. Visiem jāpagaida. Joslas ir tik šauras, ka brauciens nav cilvēkiem ar vājiem nerviem, un priecājos, ka šoreiz pie stūres neesmu es. Pa brīdim paveicas, un ceļa malā ir kāda apstāšanās vieta, kur izlekt un nofotografēt. Daudz kur, tādu vietu nav, un mazajos ciematiņos riņkojam, cenšoties atrast kādu vietiņu, lai uzņemtu gribēto kadru. Taču tāds vietas ir vēl, un vēl, un katrā gribas lekt laukā un fotografēt!

Tā kā pilsētas varēsim apskatīties arī vēlāk, nolemjam vispirms “bliezt” uz Ravello, kur atrodas Villa Cimbrone, kuru var apmeklēt tikai līdz saulrietam. Nelielā pastaiga pa pilsētas ielām uz villas pusi jau liek svīst tā, ka drēbes ir izspiežamas, un beidzot drīz nokļūstam 11.gs celtajā villā. Lai arī tajā maz kas ir palicis no oriģinālajām ēkām, pats galvenais, Bezgalības terase (Terrazzo dell’lnfinito), ir uz vietas. Populārajā kultūrā tā nesen izskanējusi kā viena no “Wonder Woman” filmēšanas vietām – balkons, uz kura karaliene Hipolita tur rokās maziņu Diānu.

Villa Cimbrone mūsdienās ir luksusa viesnīca, populāra kāzu vieta, taču, arī šeit nepaliekot pa nakti, ir iespējams aplūkot tās skaistos dārzus. Kad mēs atnākam, pirmais solis ir apēst saldējumu un mazliet atpūsties. Jāsaka, skats, kas paveras no šīs terases, paliek kā viena no skaistākajām vietām, kur jebkad esmu apēdusi šo auksto gardumu! Kamēr atpūšamies, vērojam jūru tālumā, košos ziedpodus un skulptūras, kad kāds puisis nometas ceļos un bildina savu ceļabiedreni. Terase ir gandrīz tukša, un šo skatu vērojam vien mēs un kāda sieviete, kas metas pāri fotografēt.

Skaistajos dārzos vēl izbaudām lavandas smaržu, priecājamies par daudzajiem citroniem, kas aug nogāžu dārzos apkārt villai, līdz ir laiks doties tālāk. Šķiet, ir iestājies pēcpusdienas klusuma brīdis, kad vairums veldzējas viesnīcu numuriņos vai kafejnīcās ar kondicionieri, jo ielas ir tukšas, un suvenīru veikaliņos (kur, protams, var arī nopirkt svaigi spiestu citronu sulu), esam vienīgie.

Tālāk izstaigājam pašu Amalfi pilsētiņu. Pie katedrāles notiek gatavošanās svētkiem, tiek uzstādīta atskaņošanas aparatūra. Paēdam ātru launagu kādā terasē un skrienam uz krastmalu, meklēt skaistāko vietu “zilās stundas” fotogrāfijām. Vietu tik daudz, bet tas brīdis ir tik īss!

Tiekam pie kārotajiem kadriem uz Atrani pusi, vēl domājam, vai nopeldēties, kad nez kāda iemesla dēļ nolemju pārbaudīt – līdz cikiem iespējama reģistrācija viesnīcā? Bijām pierezervējuši viesnīcu Palazzo Lauritano. Tobrīd ir bez 15 minūtēm 9 vakarā, un ar šausmām secinu, ka, lai arī viesnīca ir tiešām 2 km no pludmales, tā ir.. stāvus augšā klintī. 2 km taisnā līnijā patiesībā ir 17km, un, lai arī navigācija saka, ka tur var nokļūt 40 minūtēs, mums brauciens aizņem stundu. Pa ceļam zvanu uz viesnīcu un lūdzu, vai viņi var uzkavēties mazliet ilgāk un mūs sagaidīt, vai vismaz kaut kur atstāt atslēdziņu, lai mēs tiekam iekšā? Meitene saka, ka nekādu problēmu, mūs pagaidīs! Viņa tiešām mūs arī sagaida, un pa nakti paliekam burvīgā viesnīciņā, kas atrodas senā mājā un arī dekors tajā iekārtots laikmetam atbilstoši. Ir liels prieks, ka mums nāk pretī, jo negribas pat domāt, kur mēs šonakt nakšņotu, jo itin visur ir tūristi.

Positano jeb influenceru magnēts

Nākamo dienu gribam veltīt Positano. Viena no visizslavētākajām vietām Amalfi piekrastē, šeit katra diena ir kā influenceru samits, jo ik uz stūra ir plandošas kleitas, platmales, fotogrāfi, statīvi, papildu gaismas un pozēšana.

Kad mums beidzot izdodas novietot automašīnu, kautrīgi uzņemam pāris kadrus, izstaigājam krastmalu, bet pūļu te ir vienkārši pārāk daudz, bet mums stāsta, ka vēlāk pat būs vēl vairāk cilvēku! Paēduši jūras veltes kādā terasē ar ikonisku skatu uz mazajiem namiņiem klintīs, dodamies tālāk. Varbūt būtu gribējies te uzkavēties mazliet ilgāk, taču, visdrīzākais, tomēr nesezonā. Mazie namiņi tad noteikti ir tikpat skaisti, un tā runā, ka ziemā jūras un debesu saplūšana ir vēl uzskatāmāka. Jāatgriežas vēlreiz, un šoreiz – jāizbrauc arī ar laivu!

Palikšana Sorento

Mūsu ceļš tālāk ved uz Sorento, kas jau ir krietni tuvāk Neapolei. Šeit atkal paliekam nelielā viesu namiņā, Ambrosio Relais, kur mūsu rīcībā ir ne tikai plašs divistabu numuriņš ar terasi, kas atsedz skatam kūpošu Vezuva vulkānu (lai arī tā nav lava, vien gruzdoša zāle tā pakājē, iespaids ir atbilstošs!), bet arī dārzs ar baseinu. Pēc dienas uz sakarsuša asfalta, tā ir īsta veldze!

Izkustamies tikai uz vakara pusi, kad pienāk laiks saulrietam. Izstaigājam Sorento ieliņas gandrīz tumsā, un, pēc viesu nama īpašnieku ieteikuma, dodamies uz kādu picēriju. Brīdi jāpagaida, kamēr atbrīvojas galdiņš – picērija ir stāvgrūdām pilna! Taču, no kulinārā viedokļa, šis ir labākais lēmums visa brauciena laikā, jo šajā picērijā gūtos iespaidus nevaru aizmirst pat tagad! Pēc tā, kā nobaudīta pica te, neviena cita pica vairs neliekas garšīga. Kad vēlāk runāju ar saviem itāļu kolēģiem, par to, ka vislabākā ir neapoliešu pica, kas ir šeit atrodama, viņi smejas, ka jā, jo tā IR pica, viss pārējais nebūtu saucams par picu!

Izstaigājam piekrasti un ieraugām informāciju par kuģīšiem uz Kapri. Braucam? Braucam! Tieši par Kapri man ir stāstījusi mana itāļu draudzene, kad dažas dienas iepriekš apmeklējam viņas kāzas. Kapri esot skaistākā un spilgtākā vieta reģionā. Mums šķiet – kas gan vēl varētu mūs pārsteigt pēc redzētā iepriekšējās dienās? Taču Kapri ir lielisks noslēgums mūsu Amalfi braucienam.

Kapri – vieta dieviem

Ir vēl salīdzinoši agrs rīts, kad uzkāpjam uz kuģīša. Automašīnu atstājam Sorento, jo tūrisma sezonas laikā uz salu ar auto var doties tikai vietējie. Pats brauciens pa jūru ir veldzējošs – dūmaka, kalni visapkārt, un kuģi, kas nozūd miglā. Lai tiktu augšā, kalnā, kur ir visi labākie skati, gaidām rindā uz autobusu. Sākam sarunu ar kādu rindā stāvošu vīrieti, tūristu no Austrālijas, kurš padalās, ka viņam esot “pārvietojamais kondicionieris” – mugursomā ieliktas vairākas ūdens pudeles, kas iepriekš noturētas nakti saldētavā. Karstajā laikā ūdens kūst, un ir patīkami vēss dzeršanai, bet, kamēr vēl vēss, dzesē mugursomu un muguru, tāpēc mazāk svīst! Šo padomu liekam aiz auss, noderēs!

Beidzot tiekam pie vietas pārpildītajā autobusiņā un drīz esam galā. Pilsētas galvenajā laukumā ir daudzas kafejnīcas, un gribam uz mirkli atveldzēties, taču, mazmazītiņa gāzēta dzēriena skārdene maksā pat 5 eiro! Beidzot atrodam vietu, kur to mums pārdod par 2 eiro. Vēlāk uzzinām, ka arī šeit ir “apsēšanās” maksa. Ja sēdi pie galdiņa vien ar šo dzērienu, 5 eiro. Ja nopērc līdzņemšanai, ir 2. Tā nu mēs vēlāk pēcpusdienā arī tajā pašā vietā samaksājam piecīti par katru skārdeni. Tāpat, gribu nosūtīt dažas pastkartes draugiem, kioskā nopērku markas, un, kad ir laiks tās līmēt virsū, pamanu, ka tās izskatās citādākas. Izrādās, tā esot kaut kādas “draugu” markas, nevis īstās Itālijas pasta markas, tām ir atsevišķa pasta kastīte. Diemžēl no pastkartēm neviena tā arī nesasniedz adresātu, un, lasot atsauksmes Tripadvisor, tās visas ir negatīvas, bet šis “draugu” pasts pat tiek salīdzināts ar krāpnieku shēmu.

Tālāk gribam uzbraukt augšā kalnā, tam ir pieejams trošu ceļš, kur katram ir sava sēdvieta. Skati pa ceļam nav īpaši iespaidīgi, taču, kad sasniedzam Monte Solaro, no šejienes ir grūti aiziet prom. Skats uz nelielu līcīti ar klintīm, jahtām un buru laivām tām blakus, košie ziedi un neliela skulptūra paliek atmiņā kā viena no spilgtākajām atmiņām visā Amalfi brauciena laikā.

Drīz ir laiks doties atpakaļ uz kuģi, un nolemjam iet lejā pa Feniķiešu kāpnēm, nevis braukt ar autobusu. Līdz 19.gadsimta beigām šīs kāpnes bija vienīgais veids kā nokļūt augšā Anakapri, un tā kā augšā kalnā nebija akas,  tur dzīvojošās sievietes katru dienu devās lejā uz ostas pusi pēc ūdens, un ar smagajiem ūdens traukiem kāpa augšā kalnā! Jāsaka, pat kāpiens lejā ir pārbaudījums kājām, jo 921 pakāpiens karstajā saulē lejup pēc laika liek sevi just, un kāpienam labāk tomēr izvēlēties piemērotus apavus!

Auto noma jeb kā samaksāt pa itāļu modei

Nākamās dienas vakarā ir laiks doties mājās. Jau laicīgi izbraucam no Sorento, tomēr, ar ugunsgrēkiem uz šosejas un milzīgajiem sastrēgumiem pie Romas, tā vien tik pagūstam tikt uz lidostu. Lai arī automašīnas noma mums ir paņemta “ar rezervīti”, izrādās, ka, saņemot auto tā mums ir pamainīta par pusstundu ātrāk, un to neesam pamanījuši. Pat ar to būtu pieticis, taču, vēl divdesmit minūtes nostāvam rindā, lai atdotu automašīnas atslēgas. Šo laiku mums arī ieskaita nomas periodā, un pēc pāris nedēļām no kartes tiek novilkta paprāva naudas summa par it kā pārāk vēlu atdotu auto.. vienas dienas vērtībā. Taču, nevis vienas dienas nomas maksā, kā mēs samaksājām, bet pēc pilna tarifa – kas ir trīs reizes dārgāks nekā tas, par kuru rezervējām. Diemžēl tas atstāj nepatīkamu pēcgrašu braucienam, un šoreiz pārliecināmies, ka Itālijā tomēr labāk rezervēt zināmu auto nomu. Taču, lai arī kāda pieredze būtu tieši ar nomu – brauciens pa azūrzilo Amalfi piekrasti paliek atmiņā kā viens no skaistākajiem atvaļinājumiem ne tikai Itālijā, bet visā Eiropā!

Līdzīgi raksti:

Apskates vietas Romā

Meiteņu ceļojums uz Maltu

Apskates vietas Dubaijā un Abū Dabī