Ko apskatīties dažās dienās Romā

Cik daudz laika nepieciešams Romas apskatei? Vai pietiek ar nedēļas nogali? Protams, lai redzētu visu, ar nedēļas nogali noteikti nepietiks (Romai nepietiks pat ar vairākiem mēnešiem – jo Romā ir ārkārtīgi daudz, ko redzēt!), taču iespaidu gūšanai brīvdienas Romā ir tā vērtas! Šajā rakstā par to, ko nepalaist garām Itālijas slavenākajā pilsētā.

Romā esmu trešo reizi, Jēkabs – pirmo. Iepriekšējās divas reizes Romā man bija vietējais gids – mana lieliskā draudzene Frančeska. Šoreiz Romā esam bez viņas, tā iemesla pēc, ka meitenei kāzas un tieši uz tām mazajā pilsētiņā Veroli mēs dosimies pēc Romas apmeklējuma.

Līdzīgi raksti:

Ceļojums uz Maltu

Skaistākās vietas Parīzē

Neaizmirstamā Izraēla

Cik izmaksāja lidojums un kad ir labākais laiks apmeklējumam?

Biļetes uz Romu iegādātas par PINS punktiem ar airBaltic (nodokļos un pakalpojuma maksā sanāk piemaksāt vēl aptuveni 100 eiro diviem, bez bagāžas), biļetes rezervēju aptuveni trīs mēnešus pirms brauciena. Lidmašīna ir pavisam pilna, un mums tikušas vietas pirmajā rindā – garām kājām izcili!

Romā ielidojām trešdienas pēcpusdienā, un uz Veroli (par ko būs atsevišķs raksts) dodamies piektdienā. Ir pašas jūnijas beigas, pilsētā ir karsti un visur ir tūristu pūļi. No tiem vasarā neizvairīties un nedēļas nogalēs to ir vēl vairāk, taču, ja atvaļinājums kāda iemesla dēļ ir ierobežots, tad labāk vismaz nedēļas nogale Romā nekā nekas!

Kā nokļūt līdz centram?

Uz pilsētas centru, Roma Termini staciju, braucam ar vilcienu Leonardo Express. Turpat lidostā ir stacija, kur automātā nopērkam biļetes (vienam cilvēkam 14 eiro, bērni līdz 12 gadu vecumam brauc bezmaksas). Brauciens aizņem pusstundu. Noteikti neriskējiet braukt bez biļetes! Tās vilcienā pārbauda. Ar vilcienu diviem sanāk lētāk, nekā ar taksometru – tiem lidostā līdz Romas centram ir fikseta cena, 48 eiro. Atceroties, kā man gājis iepriekšējos braucienos, kad pat ar fiksētu cenu nācās samaksāt vairāk, vilciens ir daudz labāka izvēle.

Naktsmītne

Naktsmītni pierezervēju aptuveni 15 minūšu gājiena attālumā no vilcienu stacijas, to darīju salīdzinoši pēdējā brīdī – trīs dienas pirms lidojuma. Divas naktis palikām Trevi Fountain Guesthouse (90 eiro par nakti, ar brokastīm). Turpat 8 minūšu attālumā slavenā Trevi strūklaka, pāri ielai Barberini pils, kurā atrodas antīkās mākslas muzejs. 2 minūšu gājiena attālumā metro stacija.

Pirmais vakars – Fontana di Trevi, Galleria Alberto Sordi, Vatikāns

Pirmajā vakarā mēs nolemjam paklīst apkārt pa tuvējām ielām un “uzsūkt” iespaidus. Jo tuvāk esam pie Trevi strūklakas, jo vairāk cilvēku redzam ielās. Mākslinieki, kas piedāvā uzzīmēt tavu vārdu vai tevi paši; ielu muzikanti; dažādu suvenīru tirgotāji, kas dažās vietās savus pakalpojumus piedāvā diezgan agresīvi (tomēr nav tik traki, kā gadu atpakaļ Parīzē) un daudz, daudz tūristu. Pie strūklakas ir tik pilns, ka tai gandrīz nav iespējams pieiet klāt. Ne velti nesen divas sievietes šeit sakāvās par labāko kadru!

apskates vietas romā Fontana di Trevi

Romā ik uz katra stūra ir kādi vēsturiski objekti. Pa kādam obeliskam, baznīcai vai piemineklim, kur ne vien skaties. Ja pirmos pāris soļus gribas vilkt laukā telefonu un pētīt, kas tas ir, tad vēlāk jau pamazām aprodam ar to, ka katra ēka ir vēstures piemineklis, un ejam tālāk. Uz brīdi kļūst vēsāks, izskatās, ka tūlīt būs lietus, tāpēc ieejam telpās. Gluži nejauši ieklīstam salīdzinoši nesenākā celtnē, Galleria Alberto Sordi, kas 20.gadsimta sākumā Jūgednstilā celts tirdzniecības centrs ar krāšņu stikla jumtu un dažādiem dārgiem veikaliem. Laikapstākļi paliek mazliet mierīgāki un ejam tālāk uz Vatikāna pusi. Mēs paejam garām Gilotti, vienai no slavenākajām saldējuma vietām visā Romā, un te jūt “Instagram” klātbūtni un teicienu “traveling for the ‘gram” (ceļot, lai nobildētu Instagram). Liekas, katrs otrais nopircis saldējumu tiešām tikai tāpēc, lai to iemūžinātu sociālajiem tīkliem.

Drīz vien nokļūstam pie Umberto I tilta, no kurienes paveras fantastisks skats uz Tibras upi, Santadželo pili un Sv.Pētera bazilikas kupolu. Uz tilta jau sapulcējies bariņš fotogrāfijas entuziastu ar statīviem, arī mēs mazliet pafotografējam un ejam tālāk, pāri upei pie platānas kokiem. Pie Santadželo pils kādā vagoniņā var nopirkt ātrās uzkodas, alejā zem kokiem ir vēl gleznas un suvenīri, taču pēkšņi ir ļoti maz cilvēku. Droši vien, jau vakariņu laiks.

Mēs mierīgā garā dodamies uz bazilikas pusi, un tikmēr saule ir pazudusi un pamazām iestājas nakts. Kafejnīcās čalo cilvēki, kaut kur tālumā aizbrauc pa kādai ātrās palīdzības mašīnai. Vēl noejam atpakaļ līdz skaistajam tiltam un sākam virzīties atpakaļ uz viesnīcas pusi. Tumšajā dienas laikā sāk skaudrāk iezīmēties arī Romas otra puse – tā, kur uz ielām sēž bezpajumtnieki. Šķiet, to ir palicis krietni vairāk nekā iepriekšējās apmeklējuma reizēs. Aplēses liecina, ka to ir no 3 līdz 7 tūkstošiem, un vairāk bezpajumtnieku Eiropā ir tikai Atēnās, Budapeštā un Maskavā.

Ir pierasts, ka parasti visur ejam ar mērķi, pēc plāna, tāpēc šoreiz ir tā nepierasti – vai esam redzējuši to, ko gribam? Viens ir skaidrs, šobrīd mērķis ir paēst. Patiesībā, ēst gribas tik ļoti, ka vairs neesam ar mieru sēsties kādā kafejnīcā un gaidīt (kā arī maksāt Itālijā tik bieži izplatīto “apsēšanās” maksu) un beigu beigās ieejam MCDonalds un drīz ejam gulēt.

Otrā diena – Palazzo Barberini, Piazza Di Spagna, Piazza del Popolo, Vatikāns, Piazza Navona, Panteons, Forums, Kolizejs, Giardino degli Aranci (Apelsīnu dārzi)

Arī otro dienu Romā sākam pavisam nesteidzīgi. Lēns rīts ar brokastīm, tad pastaiga pa Barberīnī pils dārzu un gājiens uz Spāņu kāpņu pusi. Diena ir sutīgi karsta, māju sienas ir sakarsušas saulē, pie logiem vējā plīvo dažādi apstādījumi, garām skaļi traucas motorolleri, skan tūristu čalas. Ar visām maņām jūt Romas kņadu un dzīvību.

Spāņu kāpnes ir vieta, kur savulaik ar Frančesku ieturējām pusdienas. Kāpnes visā garumā bija izdekorētas ar puķu podiem, mēs apsēdāmies un ēdām līdzpaņemtās maizītes, līdz mūs aizdzina policists. Tā neesot paredzēts. Tūristu te tagad ir vismaz desmit reizes vairāk, taču policistus īpaši nemana. Šoreiz gan tie būtu te ļoti noderējuši. Esot uz kāpnēm man sāk zvanīt telefons, un nākamās divdesmit minūtes es pavadu risinot steidzamu problēmu ar cilvēku otrā pasaules malā un atgaiņājoties no uzbāzīgajiem diedelniekiem uz kāpnēm, kuri ik pa pāris minūtēm grib pārbaudīt vai es tomēr negribu rozi vai iegādāties pašiņmietu. Šī vieta patiesi atgādina Monmartras Svētās Sirds katedrāli Parīzē, jo te šādu cilvēku ir tikpat daudz. Lai arī šeit viņi nav tik nejauki kā Parīzē, tomēr nepatīkami gan. Šeit pamatā “spiež” uz it kā bezmaksas rožu dāvināšanu sievietēm. Tad pēc dažiem metriem pieskrien pie dāmu pavadoņiem un saka, ka viņi taču saprotot, ka tās lietas tā nenotiek, un prasa 5 eiro par rozi, nostādot dāmu pavadoņus neveiklā situācijā. Daudzi samaksā. Citi dusmojas, mēģina rozes atdod, bet tumsnējie vīrieši tās vairs atpakaļ neņem.

Atceroties, ka jau desmit gadus atpakaļ Frančeska Romā pastaigājās ar mugursomu sev priekšā, nevis aizmugurē, ilūzijas par drošību neloloju, un viss vērtīgais ir dziļi somā, aizbāzts aiz visādiem sīkumiem. Viens labi – pie šiem vīriešiem par 1 eiro var nopirkt aukstu ūdeni pudelē, un šo iespēju gan izmantojam. Vēlāk ūdens pudelīti dienas laikā piepildām ar ūdeni no dzeramajiem krāniem. Tādu uz ielas Romā ir daudz, ūdens ir tīrs un drošs dzeršanai.

Kad nokļūstam līdz Piazza del Popolo un dodamies iekšā parkā, mūs pārsteidz lielais policijas daudzums. Iebraukšana automašīnām ir slēgta un daļa parka ir ciet. Kādēļ tā? Izrādās, ir Svētā Pētera diena un vakarā šeit būs salūts! Interesanti! Uzreiz sākam domāt, kur gan būtu interesanti to skatīties un fotografēt, un pētot karti apstājamies pie Apelsīnu dārziem kādā kalnā pretējā pusē.

Kamēr klīstam pa parku, ievērojam neparastu skatu – kāds garāmejošs vīrietis ieraudzīja mazu putnēnu, kurš apsēdās tam uz kurpes, un tā tur arī sēdēja!

Vatikāns

Uz Vatikānu nolemjam braukt ar metro. Pie ieejas tajā stāv vairāki apsargi ar ieročiem, un paliek neomulīgi. Metro tiek veikta rekonstrukcija, tāpēc daļa eskalatoru ir ciet. Iekšpusē metro izrādās diezgan necils. Kamēr pērkam biļetes, mums pieskrien kāds “palīgs”, lai it kā palīdzētu mums nopirkt biļetes. Paši lieliski tiekam galā, un puisis neliekas labu motīvu vadīts, tāpēc atsakamies no piedāvājuma. Vienas biļetes cena ir 1.50 eur.

Pirms iet iekšā Vatikānā, nolemjam uzkost pusdienas, te, protams, ir viena no “tūristīgākajām” vietām visā Romā, bet bads dara savu. Roma nudien ir viena no vietām, kur ēšanu būtu ieteicams izplānot jau laicīgi, iepazīstoties ar atsauksmēm Tripadvisor!

Kad nokļūstam Vatikānā, saprotam savu neplānošanas brauciena lielāko kļūdu. Dažus mēnešus pirms brauciena man pavīdēja prātā doma par pāvesta mājaslapas apskatīšanos un izpētīšanu, kad viņš ir uz vietas. Sv.Pētera diena ir viena no šīm, un šajā dienā laukumā bija lielā mise ar pāvesta piedalīšanos. Protams, kamēr tur esam nokļuvuši mēs, viss jau ir beidzies, vien stūros kastēs stāv saliktas īpašajam dievkalpojumam neizmantotās lūgšanu grāmatiņas. Divas kā suvenīrus paņemu ticīgajiem radiniekiem mājās. Par iekļūšanu un bezmaksas ieejas kartēm uz Vatikāna misēm var uzzināt šeit.

Rinda uz iekļūšanu bazilikā ir iespaidīga, tādēļ to pat necenšamies izstāvēt, pagājušajā Romas apmeklējuma reizē to jau esmu izstaigājusi un šoreiz nolemjam iet tālāk. Tā vietā aizsūtu dažas pastkartes no laukumā esošās pasta nodaļas un virzāmies atpakaļ uz Tibras pusi. Pa ceļam redzam skaistās mandalas, ko izveidojuši ticīgie, un vēl ļoti, ļoti daudz apsargus un bruņu mašīnas. Tā ir jaunā Eiropas realitāte – autobusi un kravas mašīnas, kas aizšķērso ceļu masu pasākumos un bruņotu apsargu patruļas.

Piazza Navona

Līdz skaistajam laukumam ar strūklakām, Piazza Navona, ejam ar kājām. Ejot ne pa tūristu takām, cilvēku skaits nebūt nav iespaidīgs, bet tikko kā pagriežamies uz tās ieliņas pusi, kur ir apskates objekti, ir redzams pavisam cits skats. Neskaitāmi cilvēki fotografējas pie strūklakām, daži mērcē tajās pēdas, citi apsēdušies un ēd saldējumi, bet citi pusdieno blakus esošajās kafejnīcās. Pirmajā Romas apmeklējuma reizē šajā vietā dienas vidū bija vien daži cilvēki, un šeit vienīgo reizi dzīvē redzēju trīs rudmatainas, pilnīgi vienādas amerikāņu meitenes – trīnes.

Pie Panteona cilvēku nav mazāk. 118-125.gadā celtā ēka ir iespaidīga, un te ir īsts “tusiņš”. Kāds ielu muzokants īpaši aizrautīgi spēlē, pulcējot ap sevi desmitiem cilvēku, līdz ierodas policija un liek pūlim izklīst, jo tas sāk aizšķērsot ielu. Pa ielu brauc antīki automobiļi, turpat arī zirgu pajūgi. Laukumā kūsā dzīvība!

Kolizejs, Forums un Apelsīnu dārzi

Ar metro dodamies uz Kolizeju. Esam bijuši arī citos kolizejos – Pulā, Horvātijā un El Jam, Tunisijā, kuri abi ir saglabājušies labāk par Romas kolizeju. Taču Romas vēsturiskais centrs ir tieši šeit, ap Romiešu forumu.

Šeit pastaigājoties varētu pavadīt dienu vai divas, tā kā mums jau nākošajā dienā jādodas prom, un vēl gribas redzēt Apelsīnu dārzus, apejam apkārt senajām ēkām un kāpjam tālāk kalnā, uz Apelsīnu dārzu pusi. Via di S. Sabina un via di Porta Lavernale ielas krustojumā ir kādas durvis, kurās caur atslēgas caurumu var redzēt Sv.Pētera baziliku. Šis skats tiek uzskatīts par vienu no “slepenajiem”un plaši nezināmajiem Romas skatiem. Tā kā pie kolizeja tomēr esam aizkavējušies mirkli par ilgu, un skrienam uz saulrietu, šo skatu šoreiz palaižam garām, nepamanot, ka jau esam aizgājuši par tālu. Taču Apelsīnu dārzs ir tik skaists, ka noteikti tur atgriezīšos kādā citā reizē. Šī arī ir vieta, kas šoreiz Romas apmeklējuma visvairāk paliek atmiņā. Saulriets virs Romas jumtiem, daži neuzbāzīgi ielu muzikanti, skaļas cikādes un krāšņs dārzs. Mēs ar nepacietību gaidām, kad sāksies salūts, taču tā kā nav, tā nav. Tad izrādās, ka parks strādā vien līdz saulrietam, atnāk sargs un palikušos apmeklētājus izdzen ārā. Salūtu vērojam, ejot pa celiņu uz ielas pusi. Tas izrādās neizteiksmīgs, vien pāris šāvieni, kaut kur zemu, virs jumtiem pat īsti neredz. Ja sākumā ir sarūgtinājums par to, ka palaidīsim salūtu garām, jo no parka mūs izdzina, tad redzot dažus gaismas uzplaiksnījumus liekas, ka tie jāskatās mājās.

Giardino degli Aranci

Atpakaļ uz viesnīcu braucam ar metro. Metro stacijā ir kautiņš, kāds puisis ar asiņainu galvu sēž zemē, apkārt policija. Metro tomēr neliekas īpaši omulīgi. Izkāpjot Piazza Barberini laukumā, pirmais, ko darām, ir dodamies uz tur esošo picēriju. Nopērkam vairāku dažādu picu šķēles kastītē – te tās no lielā picas pīrāga nogriež ar šķērēm, pēc svara. Nopērkam arī auksto dzērienu, kas ir samalts ledus un sula vai limonāde vai kafija. Lai arī neesmu kafijas cienītāja, pat man tie ļoti iet pie sirds! Citronu dzērieni ir patīkami skābi un veldzē, bet mazliet rūgtenais kafijas dzēriens ir kaut kas nepārspējams!

Pēdējā diena jeb kā tikt pie ķezas ar nomas auto Itālijā

Pēdejā dienā ieturam kārtējās lēnās brokastis un dodamies uz Europcar biroju pēc auto, lai dotos uz Veroli uz kāzām. 

Ar auto īri Romā mums iet mazliet raibi. Vispirms jau, tā kā mums bija bezmaksas īres kupons Europcar automašīnai, centos atprečot to, taču kādas kļūdas pēc tas nestrādāja. Pēc divām patērētām dienām, sazinoties ar Rīgas un Itālijas biroju, bezmaksas noma tomēr neizdodas. Šajā brīdī izrādās, ka auto nomā pie dzelzceļa stacijas vairs nav palikusi neviena brīva automašīna, tāpēc uz tālāko nomu ar kājām ejam kādu pusstundu. Pēc stundas gaidīšanas rindā beidzot tiekam pie auto, maziņa Fiat. Viss šķiet labi, līdz kamēr gandrīz gadu pēc auto ņemšanas, pa pastu mums atnāk ierakstīta vēstule par sodu Romā – kad braucām to nodot (pēc navigācijas), esam iebraukuši Zona Trafico Limitado  ZTL – un nākas samaksāt teju 90 eiro sodu. Ja sodu nesamaksā uzreiz (6 dienu laikā), tad tie ir 112 eiro. Ja nesamaksā 60 dienu laikā, tad sods jau ir 194 eiro. Sods tiek piefiksēts automātiski, ar kameru, un no informācijas nodošanas brīža (kad autonoma nodod adresi), sodu drīkst piesūtīt vēl gada garumā. Mūsu datus viņi ir nodevuši novembrī, cerams, ka nesaņemsim vēl kādu sodu, jo nododot auto atpakaļ kādu brīdi vizinājāmies pa kvartālu, kamēr atradām Europcar garāžu.

Ar otru auto nomu, Maggiore, mums iet vēl sliktāk. Šo auto paņēmām ceļojuma otrajā pusē, braucot uz Amalfi krastu. Tā kā iepriekšējā reizē Europcar tik ļoti ilgi gaidījām auto, ieradāmies jau laicīgāk uz nomu un nepamanījām, ka noma samainīja saņemšanas (un arī nodošanas!) laiku auto par veselu pusstundu! Rezultātā, kad atbraucām uz lidostu to nodot, un vēl divdesmit minūtes nostāvot rindā, kamēr darbiniece kaut ko skaidrojās ar iepriekšējiem cilvēkiem, Maggiore uzskatīja, ka esam atdevuši auto par vēlu, un pieskaitīja vēl vienas pilnas dienas maksu, protams, ne pēc tāda tarifa, kā mēs to ņēmām (kas būtu aptuveni 30 eiro), bet gan veselus 100 eiro! Vairākas reizes zvanot un rakstot uz viņu informatīvo tālruni, mēs tā arī nesaņēmām atbildi. Tāpēc, ja man jāizvēlas noma Itālijā, es tomēr ņemtu Europcar. Arī depozīta maksa viņiem Eiropā nepārsniedz 500 eiro. Romas centrā noteikti nevajadzētu ņemt automašīnu, jo sodi par ZTL ir ļoti izplatīti un kā mani itāļu draugi saka, iebraukt tajās nejauši ir ļoti viegli. Kā kādā forumā rakstīja kāds cilvēks “ja tu izvēlies braukt Romā ar auto un esi tūrists, tu sodu esi pelnījis”. Romas satiksme ir izslavēti slikta arī citādā ziņā, tāpēc labāk pārvietoties ar metro.

Līdzīgi raksti:

Ceļojums uz Maltu

Skaistākās vietas Parīzē

Neaizmirstamā Izraēla


Pievienot komentāru