Teksts: Anda Asere

Foto: Kristaps Kalns (lidostas bildes) un Gints Ivuškāns (grāmatas atklāšanas pasākuma bildes)

Sapņu ceļojums – gan sev, gan citiem

Lai gan reizēm varētu padomāt, ka Alīna un Jēkabs Andrušaiti to vien dara kā ceļo, izrādās, ka viņiem ir nopietns pilna laika darbs un ceļošana ir “tikai” viņu hobijs. Nupat viņiem iznākusi jau otrā kopīgā grāmata: “Sapņu mednieku ceļojums: sasniedzot jaunas virsotnes”.

Alīnas un Jēkaba ceļojumu stāstus var bieži lasīt dažādos medijos, tajā skaitā žurnālā “SestDiena”. Šoreiz saruna ar viņiem pašiem, jo viņi tik tikko ir izdevuši jaunu grāmatu. Sarunā viņi atklāj, cik grūti vai viegli ir izdot grāmatu, ko viņiem ir devusi ceļošana, kā arī dalās padomos, lai ceļojums būtu izdevies.

Jums abiem ir pilna laika darbs, blogs, ceļojumi. Kāpēc jūs vispār nolēmāt rakstīt grāmatu?

Jēkabs: Mums bija savākusies zināma ceļojumu pieredze un stāsti. Gribējās to parādīt vairāk nekā tikai sekotājiem blogā un sociālajos tīklos. Iedrošināt cilvēkus ne tikai ceļot, bet arī piepildīt savus mērķus!

Alīna. Grāmata ir paliekoša lieta. Pēc grāmatas izdošanas atdevām Latvijas Nacionālajā bibliotēkā septiņus grāmatas eksemplārus – cik ilgi būs bibliotēka, tik ilgi būs mūsu grāmata. Redzam, ka sociālajos tīklos mums seko vieni cilvēki, blogu lasa citi, stāstus žurnālos – vēl citi. Un grāmata ir iespēja izstāstīt jaunus stāstus un vēl citiem cilvēkiem. Dodamies arī tūrē pa bibliotēkām – tā ir iespēja satikt un iedvesmot vēl jaunus lasītājus.

Kas lasa “Sapņu mednieku ceļojums” grāmatu sēriju? Kam tā ir domāta?

Jēkabs. Statistika liecina, ka grāmatu vairāk pērk sievietes – uz katru grāmatu, ko nopērk vīrietis, septiņas nopērk sievietes. Grāmatas noteikti pērk arī dāvanām. Taču arī ceļojumus parasti vairāk plāno sievietes.

Alīna. Grāmata noteikti nonāks arī tādu cilvēku rokās, kuri par mums nekad nav dzirdējuši, tāpēc tie nav tikai mūsu bloga lasītāji. Tā ir domāta tiem, kam patīk ceļot, kas sapņo par ceļošanu, bet arī tiem, kas grib vairāk uzzināt par to, kas slēpjas starp ceļojumiem un ko nozīmē sava bloga izveide – kā tas notiek un ar kādiem izaicinājumiem ir jāsaskaras.

Grāmatu sēriju iegādājies ŠEIT.

Cik viegli ir uzrakstīt grāmatu?

Alīna. Tas nav viegli. Nav jau runa tikai par grāmatas uzrakstīšanu. Tu kļūsti par grāmatas projektu menedžeri, kam ir jādara viss. Kad esi uzrakstījis pašu grāmatu, ir vajadzīgs, kāds, kurš to pārlasa – redaktors un korektors. Mūsu pirmās grāmatas redaktore bija valodniece Aiga Veckalne un korektore Austra Pudāne, jaunajai grāmatai sadarbojāmies ar Sanitu Dāboliņu. Man prieks, ka bijām uz viena viļņa par to, kāda ir vīzija par grāmatu un kādai tai beigās jāsanāk. Darbs ar tekstu nav tikai pareizrakstības kļūdu izlabošanu – ir jāsaprot, vai vispār cilvēks no malas var saprast, ko esi gribējis pateikt. Varbūt kaut ko var pateikt īsāk, saprotamāk. Varbūt es tekstā lietoju vārdus, ko citi nezina, vai arī teksts, kas manā galvā izklausās labi, uz papīra tāds nebūt nav.

Pēc tam tas viss ir jāsaliek kopā vizuāli. Lai gan es visu dzīvi esmu aktīvi lasījusi grāmatas, nekad uz tām nebiju skatījusies “tā” – kāds burtveidols ir izvēlēts, cik lieli ir burti, kādas ir atstarpes no malām, cik daudz un cik lielas bildes ir grāmatā. Kā tās dabūt iekšā grāmatā, lai izskatās labi un ir vieta gan tekstiem, gan bildēm?

Nav nemaz tik vienkārši izstāstīt dizaineram savu vīziju, ja zini, kas patīk un kas nepatīk, bet nevari skaidri pateikt – gribu šādi.

Un vēl visas tipogrāfijas lietas. Nav tā, ka atnāc ar savu failu un rīt to drukās. Arī vieņiem ir savi plāni, ir rinda. Ir jāizvēlas papīrs, vāki. Viens no mūsu galvenajiem uzstādījumiem bija izcila fotogrāfiju kvalitāte, un ir sarezģīti nodrukāt bildes tā, lai tās izskatās tiešām labi. Ir krāsas, kas ir dabā, ko mēs varam redzēt arī datora ekrānā, bet ko druka nespēj attēlot tieši tā. Tas bija tiešām liels izaicinājums, lai arī drukātas fotogrāfijas izskatītos tā, kā mēs to redzējām. Par laimi, mums ar tipogrāfiju izveidojās ļoti laba sadarbība un viņi daudzas lietas mums varēja ieteikt, kā darīt pareizāk, un kuros aspektos ir vērts investēt, bet kuros – nē.

Jēkabs. Ja zini, ko dari, droši vien ir vieglāk. Taču pirmā reize nav viegla, un, kā izrādās, arī otrā, jo jaunajā grāmatā saskārāmies ar izaicinājumiem kā nodrukāt ziemeļblāzmu bildes. Vēlāk pat saņēmām komplimentu no viena no tipogrāfijas īpašniekiem, ka reti kad gadās redzēt drukai tik rūpīgi sagatavotas fotogrāfijas. Un, protams, tas viss kaut ko maksā.  Mēs divus gadus krājām naudu, lai varētu izdot pirmo grāmatu, ieņēmumus no tās varējām izmantot otrajai grāmatai. Pat tikai gada laikā izrādījās, ka daudzi pakalpojumi ir kļuvuši dārgāki.

Alīna. Kā tajā trijstūrī – nekad nevar dabūt ātri, lēti un kvalitatīvi. Ir jāizvēlas kompromiss un jāizvēlas, no kā nevaram atteikties. Mēs nebijām ar mieru atteikties no kvalitātesi.

Jēkab, kā tu izvēlējies bildes grāmtai?

Jēkabs. Tas bija ļoti grūti, jo baudāmu bilžu ir vairāk nekā vajag. Vienmēr ir žēl, ka cietais disks ir pilns ar labām bildēm, ko neviens nekad neredzēs. Arī paši ar laiku vairs neatceramies par tām. Taču, meklējot bildes grāmatai, bija iespēja tās pārskatīt un izmantot arī tādas bildes, par kurām bijām aizmirsuši.

Jēkab, kā tu sāki fotografēt un ko tev patīk fotografēt visvairāk?

Jēkabs. Sāku fotografēt 13 gadu vecumā, kad sāku iet fotopulciņā. Visu dzīvi esmu aizrāvies ar fotografēšanu, eksperimentējis, veltījis tam daudz brīvā laika. Vislabāk man patīk fotografēt dabu – dabas skatus un dzīvniekus. Pa laikam arī pilsētas “zilajā stundā”, daudzas šādas fotogrāfijas ir iekļuvušas grāmatā. Taču ir sanācis fotografēt arī pasākumus, modes skates, kāzas.

Kas bija pats grūtākais, veidojot grāmatu?

Alīna. Ka ir tik daudz lietas, ko jāizdara. Un ka ir tik daudz lietas, par kurām es nezinu, ka tās ir jāizdara. Ir jāievāc informācija, jāpieņem lēmumi. Reizēm visa ir par daudz. Centāmies problēmas risināt to ienākšanas kārtībā. Visu uzreiz nevar.  Grāmatas izdošana ir mūsu brīvā laika projekts, kam veltām savas sestdienas un svētdienas.

Jēkabs: Jā, šim projektam esam veltījuši visu brīvo laiku, kura jau tā mums ir bijis maz. Citas lietas tāpēc ir nācies pagaidām pabīdīt malā.

Vai tagad var uzelpot?

Alīna. Līdz galam vēl ne. Lai gan grāmata ir izdota, tagad vēl jāpagūst citas lietas – pasūtījumi, piegādes, intervijas. Mēs nemākam neko nedarīt! Vienmēr jau kaļam plānus par to, ko darīsim tālāk! Pēc pirmās grāmatas izdošanas daudzi lasītāji jautāja, kad būs nākamā grāmata? Te tā ir, un nu jau jautā pēc turpinājuma!

Cik sen lolojāt ideju par savu grāmatu?

Alīna. Pirmo grāmatu es sāku rakstīt 2022. gada pavasarī, bet par to, ka rakstīšu grāmatu, es zināju jau pēdējos 20 gadus. Kad agrāk kādam teicu, ka gribu uzrakstīt grāmatu, man reizēm norādīja, ka tam ir vajadzīga dzīves pieredze. Ko tad 20 vai 30 gados var uzrakstīt. Taču nē – ir daudz autoru, kuru stāsti ir izstāstīti agrāk. Ir vērts sākt rakstīt, kad to prasās.

Grāmatu sēriju iegādājies ŠEIT.

Ko tev prasījās izstāstīt?

Alīna. Man prasījās izstāstīt ne tikai par ceļojumiem, bet arī par to, kā tapa mūsu blogs un dalīties noderīgos padomos, piemēram, par apdrošināšanu un to, kā ķert labākos kadrus.  Galvenais “ahā” moments bija, izlasot Vila Smita grāmatu “Vils”, kura bija tik atklāta un patiesa. Grāmata ir iespēja izstāstīt arī par to, kas pirmajā brīdī ir paslīdējis garām vai par ko uzreiz nevar publiski stāstīt. Kad ir pagājis kāds laiks, var izstāstīt līdz galam. Mums ir gana daudz ceļojumu aizkadru, un arī bloga tapšanas aizkulišu, un šāda informācija nav brīvi pieejama latviešu valodā, jo pārsvarā var izlasīt par ārzemju blogeriem.

Piemēram, kādas aizkulises?

Alīna. Kā kāds taksists man pabojāja atvaļinājumu Maltā, jo uzskatīja, ka es esmu panākusi viņa netaisnīgu atlaišanu, man beigās pat nācās piesaistīt juristu. Negribu neko sliktu teikt par visiem šīs profesijas pārstāvjiem, bet, ja jāizceļ viena joma, ar kuru jāuzmanās visur, gan ārzemēs, gan Latvijā, ir taksometri.

Jēkabs. Ir labi, ka beidzot ir pieejamas dažādas lietotnes, ko izmantot parasto taksometru vietā, diemžēl, tas aizvien nebūt nepasargā no nepatīkamām situācijām.

Runājot par ķezām. Kas ir populārākais bloga raksts? Par to, kā iegūt kompensāciju par aizkavētu avioreisu?

Alīna. Nē, bet tas ir viens no populārākajiem rakstiem. Ļoti populāri ir arī apraksti par Latviju, piemēram, par dabas takām, ko apmeklēt pavasarī vai rudenī. Pēc statistikas var skaidri redzēt – cilvēki sestdienas rītā pamostas, pa logu redz sauli un iet Google meklēt, uz kuru dabas taku aizbraukt.

No ārzemju galamērķiem vispopulārākā ir Roma, Malta un Dubaija. Dubaija ir īsts fenomens – katru reizi, kad uz turieni aizbraucu, man Instagram sāk sekot daudz jaunu cilvēku un ir milzīga iesaiste. Nākas secināt, ka Dubaija latviešiem ir sapņu galamērķis.

Un tev pašai?

Alīna. Franču Polinēzija. Tas nav pat sapņu galamērķis, bet mērķu galamērķis! Zinu, ka noteikti tur kādu dienu nokļūšu.

Kur tas īsti ir?

Alīna. Tā ir Francijas aizjūru teritorija. Tur ir tik daudz salu, ka visi maršruti sākas no trim nedēļām. Kad brauc uz tik tālu galu, īsāk nevar. Viens no ieteikumiem ir braukt ar jahtu vai katamarānu no salas uz salu. Es ļoti gribu tur nirt un redzēt zemūdens pasauli. Ir izcili dzidrs ūdens un bildes liecina, ka skati ir patiesi iespaidīgi.

Tu mani pārsteidzi – es biju pārliecināta, ka kompensāciju raksts būs vispopulārākais. Es pati to vairākas reizes esmu lasījusi – pirms dažiem gadiem, kad jutu, ka mans reiss no Bukarestes uz Rīgu ar pārsēšanos Budapeštā kavējas, es to skatījos, lai uzzinātu, kā rīkoties un ko lidostā prasīt. Tāpat es to vienmēr sūtu draugiem, kad viņi ir kaut kur iestrēguši.

Šo rakstu lasa kampaņveidīgi – kad ir lielāka šūmēšanās par aizkavētiem reisiem, kad pašam atgadās kāda aizķeršanās, tad to lasa daudz. Aizvien ir daudz cilvēku, kuri nezina, ka viņiem pienākas kompensācija par aizkavētu vai atceltu reisu. Ik pa laikam man atraksta kāds priecīgs cilvēks, ka ir izdevies saņemt kompensāciju – 250, 400 vai 600 eiro. Bieži vien, sākumā saņemot atteikumu, bet, pateicoties rakstam, uzzinot, ka viņiem tomēr pienākas kompensācijas, jo aviokompānijas bieži sākumā atsaka, pat, ja cilvēkam kompensācija tiešām pienākas.

Vai jums ir nojausma, cik daudziem šādi esat palīdzējuši?

Alīna. Tie noteikti ir desmiti tūkstošu cilvēku, kopš 2016.gadā publicēju rakstu. Šis raksts aviokompānijām ir dārgi izmaksājis (smejas).

Jēkabs. Nē, viņi paši sev ir dārgi izmaksājuši, nepildot savus pienākumus pret pasažieriem!

Kad paši pirmo reizi saņēmāt kompensāciju?

Alīna. Es biju dzirdējusi, ka tāda lieta ir. 2016. gadā lidoju uz Dubaiju caur Stambulu. Pirmais lidojums nokavēja, tāpēc es nokavēju savu savienoto lidojumu. Kad beidzot izstāvēju rindu un tiku pie lodziņa, man nākamo reisu piedāvāja pēc 24 stundām. Man tas nederēja, jo braucu darba darīšanās un ar tik lielu kavēšanos nokavētu veselu sapulces dienu. Beigās aviokompānijas darbiniecei tomēr izdevās atrast man citu reisu pēc piecām stundām. Man arī iedeva kuponus ēšanai. Kad atbraucu mājās, pieteicos kompensācijai. Sākumā man piedāvāja vaučeri, taču es nepiekritu. Gribēju naudu un beigās es dabūju 600 eiro. Tāpat es iesniedzu čekus par internetu un zvaniem – tolaik vēl lidostās nebija tik viegli ar interneta izmantošanu un zvani uz viesnīcu Apvienotajos Arābu Emirātos, lai mēģinātu pārbīdīt rezervāciju, sanāca ļoti dārgi. Man to visu apmaksāja un es sapratu – tas strādā un nolēmu padalīties savā pieredzē. Laika gaitā šis raksts ir “apaudzis” ar daudzām detaļām, ieteikumiem, piemēriem no tiesu prakses, ko atbildēt, ja pirmo pieprasījumu atsaka.

Cik bieži esi pieteikusi kompensācijas?

Alīna. Bieži, ne velti man Instagram pat ir rubrika #Alīnaigadās. Man vienmēr kaut kas gadās (smejas). Es daudz lidoju. Jaunajā grāmatā ir aprakstīti periodi, kad man gadā ir vairāk nekā 70 lidojumu, tāpēc gluži vienkārši statistiski tā sanāk. Līdz ar to es tiešām bieži piesakos kompensācijai.

Jēkabs: Es arī esmu daudz braucis komandējumos un lidojot vienam, man nekas īpašs negadās. Kad braucam kopā, mēs jau gaidām – vai tikai atkal nepazudīs soma, neaizkavēsies lidojums vai atkal kaut kas nenotiks!

Un vienmēr sanāk saņemt kompensāciju?

Alīna: Protams, ir bijušas situācijas, kad man atsaka, jo ir bijuši, piemēram, slikti laikapstākļi. Taču tad palīdz ceļojuma apdrošināšana. Piemēram, reiz man atcēla avioreisu no Viļņas uz Rīgu, aviokompānija piekrita samaksāt kompensāciju, bet nepiekrita segt alternatīva transporta izmaksas, kaut telefoniski sākumā teica, ka maksās. Ceļojumu apdrošināšana man sedza izmaksas par taksi par šo braucienu, jo es nevarēju gaidīt līdz nākamajam autobusam. Apdrošinātāji gan man pajautāja, kāpēc man tik ļoti vajadzēja steigties. Taču man tiešām bija jāsteidzas – ciemiņi nāca uz manām dzimšanas dienas svinībām. Tas bija gana nopietns iemesls, lai apdrošinātāji segtu šos izdevumus.

Piedod, bet tavs kašķīgums iedvesmo. Tas ir no dabas vai arī speciāli trenēts?

Alīna. Man jau bērnībā mamma teica, ka vajadzētu iet par juristu. Taisnības meklētājas iezīmes manī bija jau tad. Pieļauju, ka tas ir iedzimts – mamma vienmēr ir bijis mans piemērs neļaut sev kāpt uz galvas. Viņa ir pilsoniski aktīva un es no viņas to esmu mācījusies. Ja tev dara pāri, ir jādara viss, lai tā nebūtu.

Jēkabs. Alīnas taisnīguma sajūta noteikti ir iedzimta, taču arī ilgus gadus slīpēta, aizstāvot sevi.

Ko tev ir devis tavs kašķīgums?

Alīna. Savā ziņā es esmu satrenējusies mazāk nozīmīgās situācijās kā jārīkojas, kad likmes ir lielas. Tāpēc tad, ja ir lielas ziepes, man nav paralīzes un baiļu. Es zinu, ka var izdarīt un sarunāt. Tieši tā – sarunāt, un pieklājīgi. Citreiz tam ir preventīvs efekts – cilvēki zina, ka nevajag ar mani meklēt kašķi. Ja es zinu, ka man ir taisnība, tad es cīnīšos. Es neesmu ar mieru, ja nav godīgi.

Jūs daudz esat ceļojuši darba dēļ. Kā komandējumā “iespiest” arī pilsētas apskati?

Alīna. Citreiz iespējams vienoties ar darba devēju, ka lidojumu var paņemt dienu agrāk vai vēlāk. Ir situācijas, kad darba devējam tas pat ir izdevīgi, jo ir lētākas aviobiļetes. Ja ir šāda iespēja, var palikt mazliet ilgāk, pašam samaksājot par viesnīcu. Ir vērts painteresēties par lojalitātes punktiem. Ir uzņēmumi un iestādes, kur nav atļauts personīgi krāt lojalitātes punktus, bet, ja tas nav liegts, varbūt par kādu palikšanas reizi viesnīcā nākontē nemaz nebūs jāpiemaksā un to varēs atļauties par nopelnītajiem lojalitātes punktiem.

Dažus satrauc, ka vienam pašam jāstaigā pa pilsētu vai jādodas uz restorānu. Ja no tā ir bail, ir forši šo uzlūkot kā iespēju veikt izpēti – varbūt būs vērts atgriezties ar ģimeni.

Jēkabs. Ilgāku laiku dzīvojot Indijā komandējumos, arī maksimāli izmantoju iespēju apskatīties tuvējo apkārtni, katras brīvdienas, tā vietā, lai paliktu viesnīcā un nedarītu neko, devos izbraucienos, kāpu kalnos, apskatīju nocietinājumus, iepazinu dabas parkus. Uz dažām nedēļām vienā no šiem braucieniem man pievienojās Alīna, par to arī grāmatā esam uzrakstījuši. Iespējas ceļot ir jāizmanto!

Ko tad, ja nevar palikt ilgāk?

Alīna. Esmu gājusi sešos no rīta pastaigā pa Zalcburgu un 11 vakarā pa Budapeštu.

Vēl ir vērts uzplīties vietējiem – kolēģiem vai paziņām. Viņi vislabāk zina labākās vietas. Šādi es Bukarestē uzzināju par milzīgu SPA centru, kas strādāja vēlu vakarā un varēju paspēt uz turieni aizbraukt pēc darba. Reizēm var paveikties un kolēģi ierosina kaut kur aiziet kopā vai pat uzaicina pie sevis uz vakariņām. Tu neredzēsi pilsētu, bet iepazīsi vietējos cilvēkus. Tas bieži ir vēl vērtīgāk nekā paskatīties uz glītām ēkām.

Vai ir kāda vieta, kur jūs nemūžam negribētu braukt?

Alīna. Es esmu sapratusi, ka tad, ja pirmais iespaids ir slikts, nav bijis gana daudz laika konkrēto vietu iepazīt. Piemēram, es esmu dzirdējusi no daudziem, ka viņi ir vīlušies piramīdās. Kad pirmo reizi biju Ēģiptē un aizbraucu uz piramīdām, man tur riebās, un par šo pieredzi arī stāstu grāmatā. Lai gan man bija paziņu ieteikts labs gids, toreiz bija ļoti karsts un sutīgs, viņš steidzināja, rādīja man visus tipiskos tūristu slazdus, tajā skaitā, iešanu iekšā piramīdā, kur galā neko nevar redzēt, jārāpjas pa šauru tuneli, turoties pie sviedrainu roku nosmērētas redeles, un galā ir tumša telpa, kurā ož pēc urīna un tajā nav nekā ievērības cienīga. Kad pēc pusgada pie piramīdām atgriezos jau kopā ar Jēkabu, bijām savā vaļā, bez steidzinošiem gidiem, un pavadīju daudz vairāk laika, man palika pilnīgi pretējs iespaids un ļoti izbaudīju šīs vietas apmeklējumu!

Tāpat ir lietas, kas ceļojot ir jāpieņem. Piemēram, ka tādā Ēģiptē tev visi nāks klāt un kaut ko piedāvās. Vienkārši – nē, paldies. Tāpat palīdz saulesbrilles. Vēl – kultūras īpatnību dēļ Ēģiptē uzskata, ka nauda ir pie vīriešiem, taču mūsu gadījumā soma ar naudu bija pie manis, bet viņi visi uzklupa Jēkabam! Kur jau atkal, kultūras īpatnību dēļ, viņa teiktais “nē”, tika uztverts nopietni.

Kas jūs visvairāk ir pārsteidzis ceļojumos?

Alīna. Man tā ir niršana. Lai gan es bērnībā gandrīz noslīku un peldoties es parasti ar kājām aizeju cik tālu varu sataustīt zemi un tad peldu atpakaļ, man patīk nirt. Senāk es biju dzirdējusi, ka niršana ir baigā štelle, bet man likās – nu nevar būt, kā tas var patikt?! Pirmoreiz snorkelējot Maldīvijā sapratu, ka tur tiešām kaut kas varētu būt. Pēc tam mums bija ceļojums uz Kirasao, kur ir izcili zemūdens skati un nolēmām iziet niršanas apmācības. Izgājām kursus Latvijā un tad jau paši nirām Kirasao.

Mans lielākais pārsteigums ir tas, cik zem ūdens ir mierīgi. Tu tur esi un vēro zivis. Pilnīgs miers, pilnīgs klusums – tu tikai elpo un dzirdi, kā peld gaisa burbuļi. Nav svarīgi, kas notiek augšā – tā ir baigi laba sajūta.

Jēkabs. Man vispārsteidzošākais iespaids bija par Lielo kanjonu. Uz turieni braucām vēlā vakarā, ieradāmies naktī un neko apkārt neredzējām. Bet no rīta, kad aizgājām līdz kanjonam un ieraudzījām, cik tas ir milzīgs. Latvijā neko tik lielu nebiju redzējis. Grūti pat ar kut ko salīdzināt. Kaut kas līdzīgs kā pieiet pie jūras malas, vienīgi ūdens vietā ir kanjons.

Un kas vēl ir pārsteidzis?

Jēkabs: Vēl viens pārsteigums bija Indija – tieši cilvēku daudzums. Visi runā, ka tur ir daudz cilvēku, bet mums kā eiropiešiem pirms tam ir grūti vispār saprast, par ko tieši ir runa. Tas, ka tur ir tik daudz cilvēku, bija milzīgs pārsteigums. Tu nekad neesi viens – vienmēr kāds būs aiz muguras.

Alīna. Tas liek novērtēt, cik labi ir Latvijā.

Jēkabs. Vari aizbraukt uz mežu, viens palasīt sēnes, vai viens pats pie jūras izkliegt dusmas. Tas ir unikāli.

Alīna. Jo vairāk ceļojam, jo vairāk novērtējam, cik labi ir mājās. Dzīvot Latvijā ir mūsu apzināt izvēle.

Jēkabs. Nav tā, ka citur neviens mūs neņemtu pretī.

Kādi piedzīvojumi jums ir gadījušies ceļojumos?

Alīna. Kad mēs gatavojāmies braucienam uz Singapūru, es redzēju Instagram video par augļu fermu, kur audzē mums nepazīstamus augļus. Nolēmu, ka to būtu interesanti apskatīties savām acīm un sazinājos ar kādu duriana audzētāju Singapūrā. Viņi teica, lai kad esam Singapūrā, sazināmies ar viņiem. Pienāk laiks, rakstu viņiem, bet viņi prasa, vai mums ir savs transports. Es saku – nē, bet paņemsim taksi. Izrādās – ferma ir Malaizijā. Tas it kā ir netālu no Singapūras, bet tik un tā tas ir vismaz stundu ilgs brauciens. Es jau paspēju sabēdāties, ka šoreiz nāksies iztikt bez ekskursijas uz duriānu fermu. Liels bija mūsu pārsteigums, ka viņi paši piedāvāja mūs aizvest. Izrādās, ka īpašnieks arvien uz pusslodzi strādā bankā nopietnā amatā, bet mūsu grafika dēļ paņēma brīvu dienu un septiņos no rīta bija mums pakaļ, lai aizvestu uz savu fermu Malaizijā.

Jēkabs. Kaut kādi sveši internetā piedāvā mūs vest uz blakus valsti. Tas bija ļoti aizdomīgi.

Tu piekriti?

Jēkabs. Alīna mani pierunāja, es biju patiešām skeptisks, it īpaši tāpēc, ka par ekskursiju neprasīja naudu.

Alīna. Viss bija labi – mums atbrauca pakaļ, aizveda uz fermu, sacienāja ar visdažādākajiem super dārgiem augļiem. Labi, ka man līdzi bija vismaz zefīri, ko uzdāvināt pateicībā par šādu laipnību. Kad mēs beigās viņiem prasījām, kāpēc viņi tik ļoti vēlējās mums parādīt savu fermu, kungs teica, ka duriānam ir tik slikta slava, ka viņš grib šo priekšstatu mainīt – vismaz mums. Lai gan man garšo duriāns, daudziem ir aizspriedumi pret to, jo neviens jau īsti nezina, kā tiem jāgaršo. Ir viegli pagaršot sliktu, jo tie ātri bojājas. Ja mēs nezinātu, ka sapuvis ābols nav ēdams, mēs arī domātu, ka āboli nav garšīgi.

Cik ceļojumos esat bijuši?

Alīna. Es pat nezinu. Mēs esam skaitījuši valstis, kurās esam bijuši. Man ir aptuveni 60, Jēkabam – par dažām mazāk. Man ir Excel fails ar valstīm, kur esam bijuši. Par dažām domas dalās, vai tās skaitīt kā valstis – teritorijas, saistītās teritorijas. Skatoties pēc ANO saraksta, precīzi ir 55 apmeklētas, bet gana daudz esam bijuši arī dažādās teritorijās, kuras pie mums pierasts uzskatīt ar valstīm. Vēl jau atkarīgs, kā skaita!

Jēkabs. Ceļotāji mēdz plēsties, kurā brīdī “legāli” skaitās, ka esi apmeklējis kādu valsti – izgājis pasu kontroli un uzlicis vismaz vienu kāju uz zemes, esi bijis lidostā, esi valstī pavadījis vismaz diennakti utt.

Kā jūs skaitāt?

Jēkabs. Es neskaitu, Alīna skaita (smejas).

Alīna. Ja esam izgājuši drošības kontroli, pasu kontroli – skaitu, ka esam bijuši konkrētajā valstī. Stundu minimumum neskaitām. Piemēram, Taivānā mēs bijām divas reizes, katru reizi mazāk nekā diennakti. Es speciāli neplānotu braukt uz Taivānu tikai uz divām dienām, bet starp lidojumiem mums bija šāda iespēja uz neilgu laiku piestāt Taivānā. Un mēs to izmantojām, kā arī savā sarakstā Taivānu esam ieskaitījuši. Taču, ja mēs būtu tikai pabijuši lidostā, tad gan mēs šo valsti neskaitītu.

Kurš uz kuru ceļojumos gaida?

Jēkabs. Atkarībā no tā, uz ko ir jāgaida. No rīta, taisoties ārā no viesnīcas, Alīna parasti gaida uz mani, jo es neesmu rītu cilvēks.

Ceļojumos ir vieglāk piecelties nekā uz darbu?

Jēkabs. Protams. Mēs vienmēr gribam redzēt tik daudz, bet laika ir tik, cik ir, tāpēc ceļamies agri.

Alīna. Lai gan man no rīta it kā ir vieglāk piecelties, taču reizēm uz saullēktu piecos mani nevar pierunāt celties, tāpēc dažreiz Jēkabs dodas fotografēt viens pats.

Lai gan patīkami, ceļojumi tomēr ir diezgan nervoza padarīšana – sveša vide, jāpaspēj būt konkrētā laikā lidostā utt. Kā ar jūsu stresa noturību šādās situācijās? Kā pašiem ar kašķiem?

Jēkabs. Protams, mēs arī par kaut ko kašķējamies. Pēc tā, kad sākam kašķēties, var izrēķināt, cik ilgi jau esam ceļojumā. Parasti trešajā– ceturtajā intensīvajā ceļojuma dienā uznāk nogurums un tad viegli sastrīdēties.

Alīna. Ja es gribu ēst, tad mums uzreiz ir jāēd – citādi es kļūstu kašķīga.

Kādi būtu jūsu padomi ceļotājiem? Ko darīt, lai ceļojums būtu izdevies?

Alīna. Informācija ir jāievāc un ceļojums ir jāplāno jau mājās. Labs plāns ir nevis pārbāzts, bet tāds, kur var pielikt vēl kaut ko, par ko uzzini uz vietas. Muļķīgi aizbraukt kaut kur, kur ir ierobežots laiks, un tad sākt domāt, ko darīt. Man vienmēr ir plāns A, B un C – ko darīt tad, ja ir sulains, ja līst utt. Lai nav tā, ka, aizbraucot uz kaut kurieni, izrādās, ka šis muzejs pirmdienā ir ciet vai uz konkrēto vietu biļetes bija jāpērk pusgadu iepriekš speciālā vietnē. Ja ir varianti, uz vietas var izvēlēties, vadoties pēc apstākļiem.

Spriežot pēc jūsu ceļojumu stāstiem, jums ir plāns no agra rīta līdz vēlam vakaram.

Jēkabs. Jā, bet mēs tāpat nekad nepagūstam redzēt visu, ko esam apskatījuši kā potenciālo apmeklēšanas vērto vietu. Mēdzam pavadīt vairāk laika kādā vietā, jo mums tur iepatīkas.

Alīna. Patiesībā mēs ceļojam lēnām, nekā varētu domāt. Mēs daudz fotografējam, tāpēc katrā vietā paiet daudz laiks, meklējot, no kurienes to vislabāk nobildēt. Tās labās Jēkaba bildes nerodas pašas no sevis.

Esmu saņēmusi komentārus, ka vienā dienā varētu pagūt vairāk kaut ko apskatīt, nekā esam aprakstījuši savos rakstos. Jā, taču mēs esam izvēlējušies ceļot šādi. Tāpēc pārsvarā mēs ceļojam individuāli, lai tad, ja mums kaut kur patīk, mēs varētu palikt ilgāk. Esam bijuši arī organizētos braucienos un tur parasti, izkāpjot no autobusa, iedot 10 minūtes kaut ko apskatīties un viss – jāiet atpakaļ. Un tāpat vienmēr viss autobuss gaida uz kādu, kurš ir aizgājis uz veikalu pēc suvenīriem. Savā ritmā ceļojot varam palikt ilgāk vai doties prom, ja mums kaut kas nepatīk.

Tāpēc vēl viens padoms ceļotājiem būtu apdomīgi izvēlēties ceļabiedrus. Ja viens gribēs uz muzeju, cits uz pludmali un vēl cits kaut ko pavisam citu, būs grūti salāgot visu intereses.

Kas vēl?

Alīna. Nebaidīties. Nevajag domāt, ka “tur ārā” viss ir slikti. Kad lasām ziņu virsrakstus, mēs bieži uzzinām par sliktiem notikumiem. Taču ikdienā šajās valstīs, vietās dzīvo miljoniem cilvēku un viņiem viss ir kārtībā. Nevajag baidīties braukt un iepazīt. Tāpat nevajag baidīties, ja nezini angļu valodu – to nezina daudzās vietās. Un mūsdienās ceļot ir daudz vienkāršāk, nekā agrāk – ir internets, tulkošanas rīki utt. Protams, jāceļo ar prātu. Nevajadzētu doties vakara pastaigā ar dimanta kaklarotām un dārgiem pulksteņiem uz rokas. Ir vērts arī doties ārā no mājām un iepazīt pasauli, lai atbrīvotos no aizspriedumiem.

Jēkabs. Katram jāceļo tā, kā patīk tieši viņam. Cits grib gulēt pludmalē, cits skraidīt apkārt. Vēl citam interesē grausti, ielu māksla vai tirgi. Vēl citam interesē kultūra, bet vēl kādam – ēdieni. Nevajag baidīties iet un skatīties to, kas interesē pašam.

Man ceļojums nav iedomājams bez ēšanas. Kas ir jūsu ceļojuma garša?

Jēkabs. Mums ēšana bieži aiziet otrajā plānā, jo ēšana vienmēr notiek laikā, kad ārā ir vislabāk – saulrieta laikā daba ir visskaistākā. Plus mēs vienmēr visu gribam paspēt, tāpēc nereti pārtiekam no benzīntanka sviestmaizēm.

Alīna. Parasti mēs pārsaluši un divas minūtes pirms slēgšanas iebraucam benzīntankā. Tā ir mūsu ceļojumu garša – sviestmaizes un proteīna batoniņi. Taču reizēm ir citādāk. Katarā bijām ciemos pie manas sīriešu kolēģes Katarā un mūs uzņēma aptuveni tā, kā mēs Ziemassvētku ciemiņus. Savukārt Dubaijā bijām pie ēģiptiešu ģimenes. Tā ir lieliska iespēja iepazīt tradīcijas, ēdienus. Restorānā tādu pieredzi nevar iegūt.

Grāmata “Sapņu mednieku ceļojums: sasniedzot jaunas virsotnes” jau pieejama lielākajās grāmatnīcās Latvijā un autoru internetveikalā veikals.sapnumedniece.lv.