Karību jūras pērle Kirasao

Kad drēgnie, miglainie rīti šajos platuma grādos kārtējo reizi liek noskurināties un aptīt ap kaklu biezāku šalli, un paliek skaidrs, ka siltums tik drīz nepienāks, ir laiks doties uz siltajām zemēm! Vismaz uz nedēļu, atcerēties, kā tas ir – bezrūpīgi uzvilkt pludmales čības, rakstaino kleitu un atlaisties pludmalē, klausoties jūras šalkoņu, baudot nepazīstamus ēdienus un lasot grāmatu, kas turpmāk vienmēr saistīsies ar punktiņu pasaules kartē. Ir kāda vieta, kas ir īpaši piemērota šim mērķim, un tā ir Kirasao sala Karību jūrā.  Vai Karību jūras salas tev asociējas ar tērauda bungu skaņām vai Bobu Mārliju?  Tādā gadījumā brauciens uz Kirasao ļaus iepazīt gluži citu pasauli, kurā savijies Karību jūras saulainais klimats, Eiropas ietekme un senā reģiona vēsture.

Kur ir Kirasao?

Ieminoties kādam, ka dodies uz Kirasao (Curaçao) salu, visbiežākā atbilde būs: „ Kura-KUR?” Kirasao sala ir viena no neatpazīstamākajām Karību jūras reģiona salām. Vietējie bieži smejas un saka, ka tas tādēļ, ka salas nosaukuma pareiza izruna rada tik daudz jautājumu, ka cilvēki nevēlas sevi apkaunot un tur nemaz nebrauc. Viņi šo nosaukumu izrunā kā „Kursau”, bet teju jebkurā citā pasaules valodā šis nosaukums skan citādāk.  Salas galvaspilsētas nosaukums Vilemstade (Willemstad) gan daudz jautājumus nerada, un liek noprast, tieši kurai Eiropas valstij šī sala bijusi piesaistīta. Dēvēta arī par Karību Amsterdamu, Kirasao sala ir viena no Nīderlandes Antiļu salām un pieder pie tā sauktās ABC salu grupas – Aruba, Bonēra un Kirasao. Kopš 2010. gada 10.oktobra tā ir kļuvusi par autonomu valsti Nīderlandes sastāvā. Nīderlande šai salai pilda aizsardzības un ārvalstu politikas funkcijas.

kirasao vilemstade karību jūra amsterdama

Vēsture

Kirasao 1499. gadā pasaules kartēs iezīmēja spāņi, bet vēl pirms tam to apdzīvoja aravaku indiāņu ciltis. Spāņi gan ātri pameta salu novārtā, jo secināja, ka tajā nav ne zelta, ne arī īpaši daudz saldūdens, kā arī paverdzināja vietējos iedzīvotājus un daļu pārcēla uz citām salām, kas bija piemērotākas lauksaimniecībai. Šodien salas iedzīvotāji saka, ka spāņi nekad nevēlējās uz salas dzīvot un nebija īpaši nozīmīgi salas attīstītāji. Pilnīgi pretēji rīkojās holandieši, kuri vieglā cīņā atkaroja salu no spāņiem un ar visu savu rīcību parādīja, ka tie ir „uz palikšanu”. Holandiešu ietekmes rezultātā Kirasao kļuva par reģionālo tirdzniecības centru – uz salas tika izveidotas sāls ražotnes, vēlāk arī cukurniedru plantācijas un tika saceltas daudzas piemīlīgas mājiņas, kas kļuvušas par Vilemstades vizītkarti. Leģenda vēsta, ka 19. gadsimtā Kirasao gubernatoram bija biežas migrēnas lēkmes, kuras, viņaprāt, radušās Karību saules dēļ, kas atstarojas māju baltajās sienās. Tādēļ tika aizliegta māju krāsošana baltā krāsā un kopš tā laika Vilemstade ir pārvētusies par visu varavīksnes krāsu pilsētu.

Salas vienīgais darbaspēks bija vergi, un drīz tā kļuva labi pazīstama tieši kā vergu tirdzniecības vieta. Vergu tirdzniecība un plantācijas ir arī iemesls, kādēļ radās papiamento valoda – oficiālā salas valoda. Tā ir spāņu, portugāļu un āfrikāņu valodu sajaukums ar nelielu holandiešu, angļu un franču valodu ietekmi, kas radusies dažādu tautību vergiem sazinoties ar vergturiem.

kirasao papiamento iedzīvotāji vilemstade otrobanda

Kas tad īsti ir Kirasao un ko gaidīt no šīs maz pazīstamās zemes?

Pirmais rezultāts, uz ātru roku meklējot internetā informāciju par šo salu, ir koši zilā krāsā, taču tas nav jūras dzidrais ūdens, bet gan liķieris! Taisnības labad gan jāsaka, ka ūdens Kirasao pludmalēs ir vēl dzidrāks un košāk zils, taču plašu atpazīstamību ieguvis tieši liķieris. Par to liecina kaut vai fakts, ka katru gadu šī liķiera pārdoto pudelīšu skaits ir pat nedaudz lielāks par tūristu skaitu, kas gadā apmeklē šo salu (ap 400 000)! Slavenais liķieris tiešām arī tiek gatavots Kirasao salā, Vilemstades rajonā Čobolobo, par ko katrs interesents var pārliecināties savām acīm, apmeklējot liķiera rūpnīcu. Liķiera rašanās ir cieši saistīta ar salas vēsturi – 16. gadsimtā spāņi atveda uz salu Valensijas apelsīnu koku stādus. Vēlāk izrādījās, ka sala ar smilšaini-klinšaino  augsni, saldūdens trūkumu, vējiem un karstumu nav piemērota šo koku augšanai, tādēļ augļi bija rūgti un neēdami. Tos nosauca par laraha augļiem un audzes pameta novārtā līdz pat 19. gadsimtam, kad Senioru ģimene no šo augļu mizām sāka ražot liķieri. Leģenda vēsta, ka kāds no ģimenes locekļiem uzkāpis uz nokritušā augļa un sajutis patīkamo, rūgto augļa smaržu, un nolēmis augli izmantot liķiera ražošanā. Mūsdienās šīs ģimenes pēcteči turpina gatavot liķieri pēc tās pašas senās receptes, izmantojot tādus pašus darbarīkus.

liķieris kirasao karību jūra

Atpūta uz salas

Cik krāsainas ir Kirasao salas mājas, tik daudzveidīga atpūta pieejama tūristiem. Kirasao aizvien vēl ir neapvaldīta, tūristu masu nesabojāta sala, kur visa iedzīve negrozās ap to, kā kādam kaut ko pārdot vai nošmaukt. Arī šeit piestāj pa kādam lielajam kruīzu kuģim, kas 30 dienās apbrauc 30 salas, sala ir čārteru lidojumu galamērķis un tiek organizētas tūristu ekskursijas, līdz ar to ceļotājam, kas pirmo reizi dodas tik tālā braucienā, ir iespējas noorganizēt ceļojumu tā, lai par visu būtu padomāts. Bet tiem, kas vēlas braukt un skatīties paši, tiem, kas vēlas redzēt vietējo dzīvi savām acīm un ne cauri autobusa stikliem, nirt, snorkelēt, izstaigāt dabas takas, alas, Vilemstades mazās ieliņas un muzejus, ēst gan vietējos uz akmens gatavotos ēdienus, gan paši izvēlēties vissmalkāko holandiešu restorānu Vilemstadē, Kirasao spej nodrošināt to visu. Dažādām gaumēm, vecumam un pieredzei.

Sala ir diezgan droša – tajā nav ne bīstamu čūsku, ne kukaiņu. Draudīgāku dzīvnieku par iguānu šeit nesatikt – tāda ir sastopama teju zem katra viesnīcas dārza krūma un izbiedēta „pakrata” savu bārdu, saceļ asti un milzīgā ātrumā aizskrien līdz tuvākajam slēpnim. Lai apmeklētu salu, nav nepieciešamas potes vai vīzas, un loģistika tajā ir ļoti vienkārša – gandrīz visi runā angļu valodā, teju jebkurā veikalā pieņem ne tikai vietējos guldeņus, bet arī dolārus, kuriem ir fiksēts naudas maiņas kurss.

Ja pēc tālā lidojuma vienīgā vēlme ir gulēt pludmalē – Kirasao tādu ir pārpārēm! Vairāk nekā 40 pludmalēs ir iespējams gan zvilnēt pludmales krēslā, sūcot ledainu kokteili, ik pa brīdim ieziežoties ar SPF50 krēmu, gan atrast pamestu viesnīcu ar aizmirstu pludmali, kur amerikāņu studenti iebrauc smiltīs ar auto un svin studentu brīvdienas. Interesanti gan, ka visskaistākā Kirasao pludmale… nemaz nav Kirasao! Aptuveni 25 km no Kirasao atrodas 1,7 km2 plašā Kleine Kirasao  (Klein Curaçao) jeb Mazā Kirasao sala.

bāka kirasao mazā kirasao karību jūra

Pat vējainā dienā, kad pusotru stundu garais brauciens ar katamarānu var likt justies vairāk nekā šķērmi un katamarāna komanda draudzīgi visus jūras slimības sirdzējus ar spainīšiem nosēdina aizmugurē, un šķiet, ka nekas nav tā vērts, šī sala tomēr ir tā vērta. Mierīgākās dienās katamarānam tiek saceltas buras, jūrā virs viļņiem paceļas lidojošās zivis un acīgākie pamana pa kādam delfīnam.  Sala ir cilvēku neapdzīvota, bet bez cilvēkiem tajā ļoti veiksmīgi sadzīvo ķirzakas un kaijas. Uz salas atrodas vien dažas salmu nojumes, pamesta bāka un mežonīgajā krastā izskalotu kuģu vraki. Salai ir divas puses – klinšainā, vēju un viļņu apmeklētā, kas neaicina peldei pat pārgalvīgāko ceļotāju, un mierīgā – patiesi samtainas, dzidri baltas smiltis ar pārakmeņojušos koraļļu atlūzām un lēzena pludmale.

vraki kirasao mazā sala karību

Mazā Kirasao ir piemērota jebkuram peldētājam un snorkelētājam, kas vēlas vērot, kā jūras bruņurupuči knibina ūdenszāles un zivis iepeld seklumā. Sala tiek uzskatīta par nirēju paradīzi – bagātīgais koraļļu rifs ar tūkstošiem krāsainu zivju, redzamība ir lieliska un ūdens temperatūra 20m dziļumā pat ziemā ir ap 27°C! Taisnības labad jāsaka, ka tieši tikpat lieliska niršanai ir arī „Lielā” Kirasao sala – ar vairāk nekā 80 niršanas vietām tā tiek uzskatīta par vienu no labākajām Karību reģiona salām, kur doties nirt. No novembra līdz aprīlim tajā ir vēja sezona, taču īstās tropu vētras to neskar, un visa salas „apakšpuse” ir piemērota pat iesācējiem, ar daudzām niršanas vietām arī no krasta. Jau 5m dziļumā var vērot pirms 30 gadiem nogrimušās lidmašīnas vraku un kāda kuģa enkuru, kā arī fantastiskus koraļļus tādās niršanas vietās kā „Sēņu dārzs”, „Alise Brīnumzemē” un „Portomarī”. Salā ir pietiekoši daudz interesantu vietu pieredzējušiem nirējiem, tādas kā „Superior producer” vraks 25m dziļumā, kā arī visa salas „augšpuse”, kuru apskalo nemierīgāki ūdeņi.  Pieredzējušie nirēji var arī doties spārnskorpēnu medībās, jo šīs ārkārtīgi skaistās zivis nav dabīgās Karību rifu iedzīvotājas un 5 nedēļu laikā viena tāda zivs samazina mazo zivju skaitu rifā par 79%… Tādēļ šīs zivis tiek aktīvi medītas. Kaut arī to dzēliens ir indīgs, tās iespējams ēst, ko arī piedāvā vietējie restorāni. Kirasao ir piemērota niršanas prasmju apgūšanai – uz salas ir ap 30 niršanas centru, kuros var iemācīties gan pamatprasmes, gan ieplānot laivu braucienu no krasta tālākām vietām, gan nomāt aprīkojumu, ja ir vēlme nirt vien divatā.

Daba Kirasao

Ja ūdens un pludmale tomēr nepiesaista, Kirasao lielākais dabas parks – Kristofeļa dabas parks – ir apskates vērts. Šauri vienvirziena ceļi ar retām, bet ārkārtīgi gleznainām apstāšanās vietām. Viļni sitas pret klinšainajiem salas krastiem, bet mierīgākajās vietās skalojas pilnīgi caurspīdīgs ūdens. Otrpus takai ir zaļš, dzelkšņains krūmu un kaktusu biezoknis ar plantāciju māju gruvešiem. Neizbrienamie brikšņi  ir iemesls, kāpēc šajās plantācijās dzīvojošie vergi nekur tālu nevarēja aizbēgt, taču tie kalpo par lielisku slēptuvi iguānām, ķirzakām, pūcēm, vanagiem, trušiem un pat maziem kolibri!  Krūmus ar apdullinošu, sinhronu troksni piepilda cikādes, brīžiem dzirdamas arī košo dziedātājputnu balsis. Tāpat zaļais krūmājs sevī slēpj Kristofeļa kalna virsotni, kas apaugusi ar ķērpjainiem kokiem un piesaista ar īpaši mežonīgu vilinājumu.

vulkāns kristofeļa parks kalns kirasao

Salas otrā pusē, turpat blakus lidostai, atrodas Hato alas, kas, pretēji gaidītajam veldzējumam svelmainājā pēcpusdienā, izrādās mitras un karstas, jo pārakmeņojušies koraļļi īpaši ilgi uztur siltumu. Šobrīd tās ir kļuvušas par sikspārņu slēpni (tāpēc gis tūŗes laika brīdina neturēt vaļā muti, jo šī ir viena no lietām, kas negaršo pēc vistas), bet pirms vairākiem gadsimtiem tās bija mājas izbēgušiem vergiem no blakus esošās plantācijas, kuri alās dedzināja ugunskurus un ēda no plantācijas zagto ēdienu, līdz alai tika pieliktas durvis ar atslēgu.

Vilemstade

Mazās, šaurās ieliņas slēpj daudzkrāsainas mājas ar apgleznotām māju sienām, mazām suvenīru bodītēm un kafejnīcām, kurās tēju pasniedz ar svaiga laima un ingvera gabaliņiem.  Svētās Annas līcis pilsētu sadala divās daļās, Punda un Otrobanda, kas savienotas ar Karalienes Emmas pontonu tiltu, sauktu arī par Veco Šūpojošos Lēdiju.  Neatkarīgi no kuģa izmēra, ja tāds ir tilta ceļā, tad malā pabrauc tilts, ne kuģis. Vai tās būtu milzīgais naftas tankeris vai mazās venecuēliešu laivas, kas dodas uz peldošo tirgu,  motors tiek iedarbināts un tilts aizbrauc. Uz tirgošanās laiku laivas kļūst par mājvietu, kur drēbes žūst blakus koši zaļiem apelsīniem, kas nav redzējuši aukstumu, banāniem, maziem laimiem un citiem labumiem. Tirgū var iegādāties arī palmu lapas, dažādas nenosakāmas izcelsmes burciņas un saknītes.

tirgus venecuēlas tirgotāji kirasao

Turpat tālāk pilsētā ir vēl divi tirgi, viens no tiem drosmīgākajiem, kas vēlas nobaudīt vietējo ēdienu daudzveidību. Kazas gaļas sautējums ar papaiju, kaktusu zupa, portugāļu maize un citi labumi, kas gatavoti turpat uz karstiem ķieģeļiem ar vietējo sieviešu rokām. Nē, viņas nevalkā tautastērpus, mūsdienās šīm sievietēm ir koši T-krekli, garās bikses un sporta kurpes, tās vēl nav uzvilkušas baltās pavāru cepures un teju sterilos tērpus.  Viņas ir tādas, kādas ir viņu ģimenes un mājas. Un mājas ir tik dažādas! Oranžas zemes ieskautas, ar restotiem logiem un žogiem, kuriem durkļu vietā ir stāvus sasprausti stikli. Citas ir pilis, ar lielām skupltūrām dārzos, šūpuļtīkliem un šķirnes suņiem.  Dzīve uz šīs salas ir mazliet nepieradināta, it kā eiropeiska, bet ne līdz galam. Braucot cauri tūristu neapskatītām takām, nemitīgi pavada ziņkārīgi acu pāri. Lūdzot padomu vietējiem par diennakts aptieku, izpalīdzība ir apbrīnojama! Izrādās, katru nakti uz salas ir divas dežūrējošās aptiekas, viena Pundā un otra Otrobandā. Katru nakti ir cits grafiks, kuru noskaidrot var vietējā avīzē. Tika meklētas avīzes, zvanīts draugiem, citi pieteicās braukt pa priekšu un rādīt ceļu, pirms tam kartē zīmējot krustiņus un ārkārtīgi detalizēti stāstot, tieši kurā pagriezienā jāgriežas pa labi. Viņi ir pretīmnākoši un smaidīgi. Lai arī viņu dzīve šajā klinšainajā salā nebūt nav viegla.

Neaizmirsti apskatīties visu ceļojumu galeriju raksta sākumā! Visu fotogrāfiju autors ir mans vīrs Jēkabs Andrušaitis.

 


Pievienot komentāru