Konkursa raksts: Pirmais solo ceļojums – Itālijas Amalfi piekraste

Konkursa raksta autore Zane Sizova

Kad man kļuva zināmi jūlija datumi, kuros Oskars (mans dēls) paliks atpūsties pie maniem vecākiem laukos, nolēmu, ka vajadzētu kaut kur izbraukt ārpus Latvijas, lai pati kārtīgi atpūstos no savas gana aktīvās un noslogotās ikdienas. Lēmums braukt vienai pašai bija diezgan spontāns, saprotot, ka nebūs viegli atrast kompāniju tādam ceļojumam, kādu vēlos, un, galu galā, izdomāju, ka pienācis laiks vienkārši pabūt vienai pašai ar sevi, atpūšoties no visiem un visa. Skaidri zināju, ka gribu doties kaut kur pie siltiem ūdeņiem, nevis dirnēt kādā no Eiropas lielpilsētām, un ka nevēlos maksāt milzīgu naudu par aviobiļetēm. Labākais biļešu piedāvājums izrādījās par labu Itālijai- tiešais lidojums no Rīgas uz Milānu, atpakaļ tiešais uz Rīgu no Bari. Un līdz ar šo galamērķi radās ideja braukt tikai ar mugursomu, iekļaujot tādus apskates objektus, kurus varu apstaigāt pati savām kājām.

Izveidot maršrutu nebija sarežģīti- izpētot karti un pagooglējot, nolēmu, ka šoreiz došos uz Amalfi piekrasti, tikai, tā kā man nedēļas laikā gribējās apskatīt tik šausmīgi daudz ko, vairākas reizes mainīju maršruta virzienus (lai piedod man visi naktsmāju īpašnieki, kurus bukoju un tad atcēlu vairākas reizes!). Beigu beigās sākuma punktu noteica lētākās vilciena biļetes galapunkts- Salerno. Lai būtu- sākšu apceļot Amalfi piekrasti no Salerno.

Nopirku pārgājienu sandales, ieliku pašu nepieciešamāko no apģērba un higiēnas lietām 65 L mugursomā (+ iemetu pāris roltonus, ja nu kādā brīdī nesanāk normāli paēst), sabučoju bērnu un devos ceļā.

1. diena

Pārlaimīga par ilgi gaidīto braucienu ielidoju Milānas Bergamo. Fiksi atrodu autobusu (protams, ka divstāvīgu, un protams, ka apsēžos otrajā stāvā, lai varētu nemitīgi skatīties pa logu) uz Milānas centru. Tā kā man līdz vilcienam uz Salerno jāgaida apmēram 4 stundas, nolemju fiksi aizklīst līdz Milānas centram. Ejot uz centru, slavēju sevi par to, ka nolēmu Milānā nenakšņot- nu darīt tur patiesi nav ko, ja vien nebrauc ar čemodāniem pēc zīmolu drēbēm. Pēc tam sagaidu savu vilcienu un dodos 5 ar 1/2 stundu garajā pārbraucienā pāri Itālijai. Protams, ka ceļojumos viss nevar būt perfekti- pamanu, ka kaut kur stacijā esmu iesēdusies kožļenē, sabojājot savus vienīgos šortus. Taču tas jau nav pasaules gals- galu galā izmainīt tāpat vairs neko nevaru, nopūšos un dzīvoju tālāk. Traucoties vidēji 270 km/h tāpat gana daudz apskatu, īpaši atmiņā noglabājot skaistos saulespuķu laukus. Pirms 23:00 iebraucu Salerno un pa taisno pusskriešus cauri tūristu apsēstajai vecpilsētai dodos uz naktsmītnēm izgulēties, lai no agra rīta jau dotos uz Amalfi pusi.

2.diena

Pēc brokastīm, ar silikona plāksteriem salīmējusi savas jau pirmajā dienā uzberztās kājas, pa pusei klibodama dodos uz “autoostu”, lai brauktu uz savu pirmo noskatīto pieturvietu- Atrani. Onkulis, kurš tirgo autobusa biļetes, angliski ne vārda nesaprot, tādēļ pirmo reizi izmantoju google translate– veiksmīgi 🙂 Kā jau tas bija paredzams, autobuss jau nākamajā pieturā top pārbāzts līdz malām, jo visi grib braukt uz Amalfi, bet es dikti apmierināta, ka esmu dabūjusi sēdvietu. Braucot pa šauro šoseju, ar šausmām iedomājos, kur es likšos tajos brīžos, kad pa autoceļu būs jāiet daži gabali ar kājām- starp autobusu un klinti ir kādu 10 cm attālums (jau iedomājos, kā mani nospiež kā mazu blusu), bet vēlāk šo jautājumu veiksmīgi atrisināšu, palaižot garām pretī braucošās automašīnas, slēpdamās starp ceļmalā saliktajiem auto. Izlecu savā pieturā un laimīga sāku startu uz Ravello dārziem. Pirmie pāris simti pakāpieni uz augšu iet tīri tā neko, bet pēc tam sākas elle. Tulznas sāp, izvēlos tālāk iet plikām kājām. Taču tad sāk klapēt sirds- karstums, slodze, 7 kg uz muguras, pat pēc 5 minūšu atpūtas pulss nekādi negrib kristies, un es saprotu, ka pārvērtēju savu fizisko sagatavotību šādam ceļojumam. Bet saņemos un kāpju tik augstāk.

Tā pēc vēl vairākiem simtiem pakāpienu saprotu, ka pa šo ceļu uz Ravello netikšu, taču iet atpakaļ un tad mēģināt vēlreiz man nebūs spēka, tādēļ nolemju, ka tāpat visu ko foršu esmu piedzīvojusi kāpienā, un nekas traģisks jau nenotiks, ja tur nenokļūšu (braucu taču atpūsties, nevis mērķtiecīgi iečekoties katrā objektā). Nonāku Amalfi, kas čum un mudž no tūristiem. Aizeju uz savu Tripadvisor noskatīto street food vietiņu un nobaudu fritētas sardīnes un astoņkājus, mmmm.

Tad izmetu pāris lokus pa pārbāzto Amalfi centru un dodos gaidīt autobusu uz nakstmāju vietu kalnos- San Lazzaro, un te man atkal “paveicas”, pamatīgi uzraujot savus vienīgos šortus uz sasodītas naglas. Neko darīt- nāksies vazāties riņķī kā pusbomzītim. Pārlaimīga nokļūstu savā lauku ciematiņā uz nakšņošanu- skats fantastisks, apkārt miers un klusums, klukst vistas, dzied gaiļi, cilvēki smaidīgi, laipni un izskatās laimīgi.

Aizdodos vakariņās uz paziņu blogā noskatīto, iepriekš rezervēto agriturismo restorānu Zi Carmine. Vienkārši WOW- ēdienkartes tur nav, ģimene ceļ galdā visu pašu audzēto un gatavoto. Sākumā pasniedza antipastus- saskaitīju 8 veidus + vietējo baltvīnu (palūdzu vienu glāzi, bet man atnesa litrīgu krūzi). Tad pastu ar valriekstiem. Un tālāk es netieku, jo vienkārši vairs nav vietas, kur to visu likt. Tā nu manam vēderam secen aizgāja gaļas ēdieni un saldie 🙂 Beigu beigās vēl degustēju 3 veidu pašgatavotos liķierus, īpaši novērtējot valriekstu brūvējumu. Samaksājot, manuprāt, simbolisku naudu par šīm gastronomiskajām izvirtībām, dodos čučāt.

3.diena

Pēc brokastīm uz terases ar skatu uz jūru, sāku savu aktīvāko ceļojuma dienu.

Tulznas uz kājām  brīnumainā veidā praktiski vairs nesāp, dodos uz autobusu, lai piebrauktu tuvāk Dievu takai. 10 km gara taka kalnos ar fantastiskiem skatiem uz jūru, klintīm, un arī, manuprāt, visskaistāko Itālijas pilsētiņu, ko līdz šim esmu redzējusi, Positano.

Taka ir ideāla, brīžiem vienkārši burtiski jākāpj pa klintīm augšup, neredzot ceļu. Visapkārt sisina, skrien ķirzakas, aug vīnogas.

Pievaru taku 2 stundās (nevis 4 ar 1/2, kā minēts aprakstos), nedaudz atpūšos, nobaudot svaigi spiestu citronu-apelsīnu sulu, un dodos lejā pa n-tajiem simtiem pakāpienu uz Positano pilsētu.

 

Positano ir tik ļoti skaista, taču arī pārbāzta ar tūristiem. Pāris stundas pamaldos pa šaurajām ielām, iebrienu (beidzot) jūrā līdz potītēm un dodos gaidīt autobusu uz Sorento.

Attā, Amalfi piekraste! Sveicināta romantiskā Sorento!

Nolieku viesnīcā mantas, nedaudz atpūšos pēc trakā gājiena un dodos ielās. Nokļūstu līdz pludmalei un pētu Vezuvu- vulkānu, kuru ilgi gaidīju ieraudzīt. Tas kūp, jo kalnu pārņēmuši mežu ugunsgrēki, klīst baumas, ka vainīga varētu būt lava.

Šajā brīdī ļoti sailgojos pēc mājām, pēc bērna. Vēl kādu laiku paklīstu pa šaurajām ielām, kuras pilnas ar veikaliņiem, sapērku garšvielas un dodos gulēt.

4.diena

Pamostos pārlaimīga, ka ir pienākusi diena, kad dodos uz Pompejiem. Jau bērnībā mani aizrāva stāsti par vulkāna aprakto pilsētu, un vispār vienmēr patikusi antīkā kultūra, tādēļ, ierodoties Pompejos, nedaudz nogaidu, kad pāries lielākais dienas karstums, nopērku līdzi uzkodas, apbruņojos ar ūdeni un dodos iekšā drupās. Sajūta sirreāla, vēl jo vairāk to pastiprina debesis, kuras Vezuva mežu ugunsgrēku dūmi iekrāsojuši pelēcīgi brūnas. Vairākas stundas pētu drupas, iztēlojos to laiku dzīvi, lasu aprakstus, līdz no karstuma esmu tā piekususi, ka spēka vairs nav nekam. Izstaigāju vēl pilsētu, paēdu vakariņas un dodos atpūsties. Bet zinātkāre ņem virsroku, un vēl pirms miega palasu info par Pompeju traģēdiju internetā un paskatos filmu.

5.diena

Brokastu laikā padzīvojis pāris no Austrālijas tik aizrautīgi stāsta, cik ļoti viņiem patikusi Neapole, ka es nevaru vien sagaidīt, kad tur nokļūšu. Pa ceļam pat sevi šaustu, kādēļ pārdomāju tur pavadīt veselu diennakti.

Taču, kad esmu nokļuvusi jau tur un dodos meklēt Neapoles Nacionālo arheoloģijas muzeju, saprotu- paldies Dievam, ka pavadīšu tur tikai dažas stundas. Vēl jau vairāk pārlaimīga, ka ir tāds foršs muzejs, kurā paglābties no pilsētas netīrības, haosa un tveices.

Pāris stundas veltu muzeja ekspozīcijas apskatei- tik skaistas romiešu skulptūras, Pompeju sienu fragmenti un lērums viskautkā cita. Pēcāk dodos autoostas virzienā, pa ceļam “satiekot” visu Ali Express preču klāstu- man šķiet, ka nav nekā, ko tur nevarētu nopirkt.

Sveika un vesela nokļūstu savā autobusā uz Itālijas austrumu krastu, dodos uz Barletu. Superīga, tīra pilsētiņa. Barletā beidzot var sajust vēja dvesmu. Naktsmītnes ir 10 minūšu gājienā no jūras. Priecīga uzvelku peldkostīmu, paķeru dvieli un skrienu beidzot nopeldēties, bet… Tavu nelaimi- jūrā tādi viļņi, ka šoreiz no peldes nekā. Nu nekas, man jau priekšā vēl Bari, kur arī ir pludmales.

6.diena

Ar vilcienu aizdodos uz savu galamērķi- Bari. Nolēmu tur pavadīt pēdējās divas ceļojuma dienas, lai varētu izgulēties, izpeldēties un bez pārguruma lidot mājās. Taču esmu dikti vīlusies šajā pilsētā- darīt tur vispār nav ko. Tā arī praktiski visu dienu pavadu, gulšņājot viesnīcā un izlienot ielās mazliet pastaigāties.

 

7.diena

Plāns doties uz pludmali beidzot nopeldēties, cerībā, ka būs kur ieslēgt mantas. Atkal vīliens– pludmalīte dikti maza, pārbāzta, mantas nav kur atstāt. Mirkli pasēžu uz soliņa un dodos gar jūru uz pilsētas centru izmest vairāku kilometru loku, jo darīt cita tur nav vairs ko. Vakaru pavadu, pārkārtojot somu lidojumam, un laimīga gaidu nākamo dienu, kad braukšu mājās.

8.diena

Ar lokālo vilcienu aizbraucu uz lidostai tuvāko pieturu. Vēl tikai pēdējie 7 km kājām un esmu nokļuvusi lidostā, lai dotos mājās uz mīļo, vēso, svaigo un drošo Latviju.

Protams, ka esmu stāvā sajūsmā par savu ceļojumu, par iespēju pamatīgi izvēdināt galvu, taču mājas ir mājas. Attā, Itālija! Čau, Rīga! 🙂

Paldies Zanei par iedvesmošanu doties ceļā uz jaunām vietām arī individuāli! Ja arī tu vēlies piedalīties sapņu ceļojumu aprakstu konkursā, piesakies vēl tikai šodien ŠEIT!

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru