Konkursa raksts: Zem Keralas saules

Konkursa raksta autore Linda Steda

Pagājis vairāk nekā gads, kad devos savā pirmajā ceļojumā ārpus Eiropas. Tagad, atrodoties Norvēģijā un joprojām valkājot rudens vējjaku, tā vien gribas kavēties  atmiņās par zemi, kuras karstums svilināja ne pa jokam.

Galvenais iemesls, kāpēc izlēmu turp doties, bija jogas skolotāju apmācības. Stūrgalvīgi ieņēmu galvā, ka to būtu vislabāk mācīties tikai jogas dzimtenē, turklāt tik eksotisku zemi vismaz reizi dzīvē ir jāapmeklē.

Manī  joprojām dzīvo sajūtas, kuras līdz šim nekur neesmu pierakstījusi, jo zinu, ka tās vienmēr paliks ar mani. Pirmais mirklis, kad iznācu no lidostas. Ir rīts pirms saullēkta. Ieelpoju mitro un karsto gaisu kā biezus, treknus kunkuļus. Ārpusē liels bars cilvēku gaida savus mīļos. Taksometra šoferi dedzīgi piedāvā aizvest. Nedaudz vēlāk piezvana mamma un saka, ka viņa jaunībā sapņoja aizbraukt uz Indiju un priecājas, ka vismaz es to esmu izdarījusi. Klusībā nosolos, ka kādu dienu aizvedīšu mammu uz Indiju.

Šajā ceļojumā iepazinu tikai mazumiņu no Keralas – vienu no štatiem dienvidos pie Arābu jūras.

Dzīve ašramā – tradicionālajā vietā, kur meklēt nošķirtību un praktizēt jogu – bija ceļojuma pirmais posms, kurā neko no “īstās” Indijas dzīves daudz neredzēju. Mums bija ļauts iziet no ašrama divas reizes nedēļā, bet pārējo laiku nodevāmies jogas praksei, meditācijai un klausījāmies filozofijas lekcijas. Mēnesi no vietas dzīve ritēja kā pēc pulksteņa. Cēlāmies pirms saules, ar meditāciju sagaidījām, kad tā parādījās, ar sevi atnesot sulīgo tveici. Biju atbraukusi šeit martā- aprīlī, aprīlis dienvidos ir ļoti karsts, tūrisma sezona noslēdzas, bet drosmīgi izturēju šo periodu, lai gan bija dienas, kurās gaisa kondicionieris bija mans lielākais pielūgsmes objekts. Bez tiem, domāju, nav iespējams izdzīvot, daudz tika dzirdēts arī par cilvēkiem, kas šajā gada laikā nokļūst slimnīcā. Karstuma lielākais trūkums ir tas, ka enerģijas ilgām ekskursijām vai pastaigām nav, galvenais ir domāt par veselību un pārlieku nepārkaršanu.

Ašramā  mums deva pilnvērtīgu, tīru un arī dvēseli barojošu ēdienu. Ja godīgi, veselīgāka sajūta man, ja to tā var saukt, nekad mūžā nav bijusi. Šādus ēdienus parastās kafejnīcās un restorānos nepiedāvā. Ja grib braukt un sevi attīrīt, tad ašrams ir īstā vieta. Maltītes bija veģetāras, no vietējiem produktiem un augļiem. Tā kā neesmu pārlieku asu garšu cienītāja, man tas bija ideāls variants, bet kaut ko savādāku izmēģināju pēc tam, kad pametu ašramu. Mūsu ašrams bija mazs, bet vienā no ekskursijām aizbraucām uz Ammas ašramu, kur bija daudz dzīvīgāka atmosfēra; daudz tūristu un garīguma meklētāju, kas turpat pludmalē meditē, skaita mantras vai izpilda saules sveicienu. Šeit iespējams palikt vienkāršās istabiņās un dzīvot ilgāku laika posmu. Palikām tikai vienu dienu, tāpēc nekādas lekcijas neizdevās apmeklēt.

Nonākot vietā ar pavisam citu kultūru liekas, ka sajūsmina pilnīgi viss: ēdiens, tempļi, krāsainie apģērbi, smaidošie cilvēki uz ielām, kas nemitīgi sveicina, bet jāsaka, ka pavisam noteikti Kerala savaldzināja ar savām pludmalēm. Pabiju Varkalas un Kovalam pludmalē, kas  ir izteikti tūristu apmeklētas vietas un populāras Keralā. Skaista ainava, restorānu daudzveidība un mazie veikaliņi to padara par burvīgu vietu, kur laiski padzīvot un vienkārši baudīt esošo brīdi siltas jūras krastā.

Kovalam pludmalē bija iespēja uzkāpt bākā, no kuras pavērās krāsainās celtnes un bangojošā jūra. Šajās pludmalēs ar prieku un vieglumu atceros brokastu tējas malkošanu kādā no piekrastes restorāniem un romantiskas vakariņas pēc saulrieta, kad lielo karstumu kaut nedaudz nomainīja spirdzinošais jūras gaiss. Restorānu daudzveidība populārākajās pludmalēs ir liela, šeit var atrast visvairāk vietu arī visēdāju vēderiem. Ēdienreizes ir tas laiks, ko jebkurā ceļojumā izbaudu visvairāk, jo kas gan ir labāks par tās vietas izgaršošanu vārda tiešākajā nozīmē? Arī ārpus jogas skolas varēja atrast daudz veģetāru vietu, kur paēst „mēli var norīt” stilā, turklāt nebija tā, ka visur ēdiens ir ass un garšas izteikti eksotiskas. Interesanti ir tas, ka tipiskas brokastis Keralā ir līdzīgas pusdienām vai vakariņām, kurās ietilpst graudaugi, rīsi, mērces un dārzeņu salāti. Ļoti iepriecinošas bija cenas restorānos un veikalos vispār. Ēstuvēs, kas atradās kādā klusā stūrītī prom no salīdzinoši dārgajiem restorāniem, varēja paēst pa 1,5 eiro uz diviem cilvēkiem. Turklāt biju atbraukusi uz Indijas dārgo galu. Visvairāk es iemīlējos Indijas masala chai tējā, ko pēc tam kādu mēnesi no vietas pati brūvēju Latvijā. To parasti dzer, lai pusdienas laikā uzmundrinātu un rastu jaunus spēkus. Laikam tas arī bija mans mīļākais rituāls.

Pabiju arī tā dēvētajā Indijas Venēcijā – Alappuzha ūdeņos, kur vēsā mierā laivot cauri šaurajiem ūdens labirintiem, tad piestāt krastā, lai uzņemtu enerģiju ar svaigu kokosriekstu pienu. Internetā bildēs izskatījās, ka ir daudz iespaidīgāk (kā tas ļoti bieži mēdz būt), bet pats brauciens bija ļoti baudāms – dienasvidū, kad tāpat staigāšana ir pārāk nogurdinoša, tā bija ideāla atpūta, atlaižoties laivā zem jumta, vērot cilvēkus, kas pie krasta savā nodabā veic ikdienas darbus.

Man palaimējās ar to, ka Keralā dzīvoja viens no maniem draugiem, kas dažas dienas uzņēma savās mājās un bija gids vairākos pasākumos, ko varbūt neapmeklēs tipisks tūrists. Apmeklējām vairākus tempļus. Tempļi parasti veltīti kādam konkrētam dievam vai arī dzīvniekam. Pērtiķu templī var atstāt ziedojumu, piemēram, kādu gardumu šiem zvēriņiem, jo tie parasti mīt turpat tempļa tuvumā un nāk arī apsveicināties. Viņi nemaz nebija kautrīgi un mēģināja paķert no mūsu rokām, ko vien varēja – arī gardumus, kas bija domāti mums pašiem.

Noslēpumaināks likās čūsku templis, kurā čūskas gan nesastapām, bet esot īpašas dienas, kad tās iznākot laukā. Par to atbildīga ir sieviete, kas ir galvenā templī un prot komunicēt ar tām. Kā izrādās, šādu amatu iegūt nav viegli, bet, tiklīdz tas iegūts, sieviete pamet ģimeni (ja tāda ir) un vairākus gadus mācās un tiek tam iesvētīta. Templī izveidotā vide ir tāda, kurā šie dzīvnieki dabā mēdz uzturēties un tādā veidā veicina šīs vides aizsardzību, tāpēc tam ir ne tikai garīgā funkcija.

Atmiņā palicis templis, uz kuru devāmies jaunā gada rītā – 14. aprīlī Keralā svin šos svētkus, sauktus par Vishu, un katrā reģionā datums ir atšķirīgs.  Svētku rītā indiešu draugs mani aizvērtām acīm aizveda pie Krišņas statujas, kuram pie kājām bija augļi un ēdiens. Tas esot pirmais, kas no rīta jāierauga, lai viss gads būtu pārticīgs. Šajā dienā cilvēki apciemo tempļus, tāpēc ļaužu masas bija lielas un nācās gaidīt rindā. Ar apaviem ieiet templī nav atļauts. Vēl joprojām atceros to svilinošo sajūtu pēdās, kad gribas lēkāt bez apstājas, lai kaut uz brīdi atrautos no karstās zemes. Vēl amizantāk man sanāca Varkalas pludmalē. Atstāju kurpes pludmalē, lai dotos apskatīt veikaliņus. Protams, asfalts bija tik sakarsis, ka nespēju pa to normāli paiet, tāpēc palēkdamās skrēju, cik vien ātri varēju un skrēju iekšā veikaliņos, lai paglābtos no pēdu sadegšanas.

Visgrūtāk bija pierast pie iepirkšanās kultūras. Protams, kā jau austrumos, jāprot kaulēties, jāzina nerakstītie tirgošanās likumi un jāpierod pie pārdevēju īgnajām sejām, ja izej ārā, neko nenopircis. Man kā atturīgajai latvietei bija grūti panest aktīvo apkalpošanu veikalos, kad pārdevēja burtiski ik uz soļa seko tev un neļauj pašam turēt izvēlēto apģērba gabalu.  Bet tā bija perfekta pieredze vēsajam ziemeļnieku temperamentam, lai izrautos no ierastās komforta zonas.


Vairāki cilvēki, kuri uzzināja, ka esmu pabijusi Indijā, vaicāja, vai tur nav milzīga nabadzība, netīrība un tumsonība. Jāsaka, ka nepiedzīvoju vai neredzēju neko tādu, kas mani būtu šokējis. Jāņem vērā, ka Kerala ir viens no attīstītākajiem štatiem. Tāpat negrasos kaislīgi apgalvot, ka Indija ir svētā zeme, kur rast mieru vai apgaismību, jo tas ir otrs izplatītākais mīts. Manā sirdī šī zeme paliks ar mirklīgām ainām. Ar rītausmas skaņām, kad tropu putni dzied un gaida sauli, ar svelmi, kurā sviedri līst pār visu ķermeni, ar gaistošām mūzikas skaņām no tempļiem, ar sniegbaltiem smaidiem, kas mīl tevi apkalpot, ar cilvēkiem, kas gaida saulrietu pludmalē, ar tempļiem, kur reibinoši smaržo pēc krāsainiem ziediem, ar pēkšņu lietusgāzi, kas uz brīdi atnes veldzējošu vēsumu. Neatbraucu atpakaļ ar diženām atklāsmēm par dzīvi, kā to mēdzam lasīt žurnālos un ceļojumu stāstos par Indiju, bet vienu sapratu pavisam noteikti – ja esi atvērts nezināmajam un jaunajam, katrs mirklis ir bauda; vienalga, vai uzbāzīgs pārdevējs mēģina tevi ievilkt savā veikalā, vai meditējot sagaidi saullēktu. Tāpēc negribētu raksturot šo vietu kā svētu vai kā netīru, jo galējības nekad nav patiesas. Kaut kur tam visam pa vidu ir tā skaistā, līdz galam vārdos neietērptā patiesība, kuru katrs var raksturot pa savam. Vienu lietu zinu pavisam droši – Indija ir fantastiska vieta, kur pārziemot. Vismaz man. Un noteikti vēl kādam ziemeļniekam, kas ziemās sapņo par saules vannām. Vai nav sakritība – Indijas vīza derīga 6 mēnešus, tieši tik, lai mēs kā gājputni rudenī tur aizlidotu un pavasarī atgrieztos. Bet pārziemošana jau ir cits stāsts. Tas, kurš vēl ir jāpiedzīvo.

Paldies Lindai par daudzveidīgās Keralas atspoguļošanu!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


Pievienot komentāru