Konkursa raksts: 3 dienas Latgalē

Konkursa raksta autore Maija Melbārde

Apceļot Latviju un aizbraukt uz Latgali – tas bija mans mazais, romantiskais sapnis. Pirms vairākiem gadiem draugu vietā negaidīti ielecām Tūrisma rallijā, kura laikā lielos ātrumos divu dienu laikā apmeklējām visus Latgales nostūrus, un kopš tās reizes mani ir urdījusi vēlēšanās atgriezties un izbaudīt lietas un vietas, kuras atceros ar īpašu siltumu – gleznainos Daugavas lokus, ezeru ar caurspīdīgo ūdeni, satikt tantes, kuras pasniedz dāsnās latgaliešu brokastis, un nebeidzami raudzīties lauku plašumos, kur uz ceļiem automašīnu vietā brauc zirgu pajūgi un motocikli ar blakusvāģi.

Ilgi par to sapņojusi, šogad nolēmu, ka nu beidzot pienācis īstais laiks Latgales trīs dienu roadtripa ieceres realizācijai, jo alku piedzīvojumu un došanos nezināmajā, bet aizraujošajā. Kā nekā, Alīnas bloga ieraksti ik reizi atgādina – jāceļo katru brīvo brīdi, lai paplašinātu savu redzesloku.

Kā atrast maršrutu?

Neticami, bet fakts, jo šis bija ceļojuma sarežģītākais moments. Iegūgloju “blogeris, ceļojums pa Latgali”, bet neatradu skaistus blogeru ceļojumu aprakstus un iedvesmojošas bildes. Izlasīju diezgan daudz ļoti sarežģītus vietējo novadu mājaslapu tekstus, Mamma Daba ieteiktos apskates objektus, telefonā lejupielādēju Travel Latvia aplikāciju, kurā divus vakarus cīnījos un uzvarēju – vismaz wish-list sarakstu ar apskates vietām salikt izdevās. Ļoti gribēju apskatīt Teiču purvu, tādēļ, atrodot internetā informāciju, ka tur apmeklējumu jāpiesaka, pirmais un galvenais uzdevums bija noteikt dienu un laiku, kad dosimies uz turieni, un maršruts uzreiz veidojās pats. Gandrīz jau aizgāju uz Jāņa sētu pirkt karti, lai to visu pa vecai modei saliktu vienā kartē, bet, saņemot sevi rokās un ziedojot vēl pāris stundas, Google Maps saplānoju loģisku braucamo maršrutu trīs dienām Latgalē un Word faila dokumentu, gadījumā, ja nu visiem telefoniem beidzas baterija. Pēdējais ļoti noderēja, jo daudzviet Latgalē mobilo telefonu operētājsistēmai Bite nav pārklājuma – tātad nav kartes, telefonsakaru un interneta.

Komplektācija

Kompānija – es, mana meita (7,5 gadi), viņas draudzene (7 gadi), pusaudzis (15 gadi) un franču buldogs (11 mēneši).  Liels džips, kuram visi četri rati ir velkošie, pilns bagāžnieks ar pārtiku un dzērieniem, krēslu, siltām drēbēm, segu un spilvenu, jo sākotnēji brauciens bija plānots kā kempingošana, bet neplānoti saķēru gripai līdzīgus simptomus un nolēmām gulēt viesnīcās, nevis teltīs.

Otrdiena, puse dienas, 18. jūlijs, Vidzeme, Kalsnavas arborētums un Mārcienas muiža

Cīnoties ar gripas vīrusa simptomiem, pirmo dienas daļu ar Ogres Zilo kalnu apskati izlaidu, un pa taisno braucām uz Kalsnavas arborētumu, kas ir trešais lielākais botāniskais dārzs Latvijā, Latvijas valsts mežu iekopts brīnišķīga dārza stūrītis, kur atradīsiet vislielāko skujkoku sugu skaitu vienuviet.

Šeit suni nevarējām ņemt līdzi, tāpēc rātni piesējām pie karoga staba un devāmies iekšā. Meitenēm patika smaržot pēdējās ziedošās peonijas un viņas brīnījās, ka katras smarža ir citādāka. Pavasarī aplūkojams arī rododendru mežs un ceriņu audzes. Aizgājām uz dārza tālāko stūri, meklējot Harija Potera labirintu, bet tas drīzāk atgādināja smalku, zemi cirptu ornamentu. Pirmais mūsu ceļojuma skatu tornis bija ļoti augsts un drošs, no kura pavērās 360 grādu skats pāri mežiem un laukiem. Man vislabāk patika Itālijas dārziem līdzīgās skujkoku alejas un absolūto estētisko kaifu noķēru pie dīķa, kurš bija pilns ar maigi rozā vaskotām ūdensrozēm vislielākās tējas tasītes lielumā! Ahhh!

Šo dienu nolēmām noslēgt diezgan ātri un, sazvanot Mārcienas muižu, braucām pie viņiem pārnakšņot. Neticiet booking.com šajā gadījumā, jo, šeit uzturoties, brokastis jau bija iekļautas cenā.

Meitenēm var sastāstīt debesu brīnumus viņu vecumā, un viņas pilnībā noticēja, ka šī kādreiz bijusi princeses pils, kur ticamības efektam turpat pagalmā skanēja galma mūzika no skaļruņiem. Izpriecājāmies par Mārcienas muižas trusi, zosīm, mīlīgi iekārtoto teritoriju, izēdām savu daļu ēdiena groza vakariņās, lai gan Mārcienas muižā ir lielisks restorāns, kur ēdu ķirbju zupu un ārstēju sevi ar karstu piparmētru tēju no zupas katliņa izmēra kanniņas. Mums gāja ļoti jautri, jo bērniem patīk ceļot un palikt “hotelā”, skriet, mest kūleņus un sapņot, ka princeses iepriekš šeit dzīvojušas.

Trešdiena, 19. jūlijs, otrā diena – pilna diena Latgales prieka – Teiču purvs, Lubānas ezers, Čertoks, Aglona un Drīdzis

Pamodāmies Mārcienas muižā un devāmies muižas piedāvātajās brokastīs! Tiem, kuriem brokastis ir svarīgs process, – izbaudīsiet senatnīgo telpas iekārtojumu, mielojoties pie bagātīgi klāta zviedru galda ar vietējiem Latvijas labumiem. Ar nepacietību braucām uz mūsu mazā ceļojuma hedlaineri, un tās bija pilnīgas laimes piepildītas trīs stundas! Pirmkārt, tā ir ekskursija ar gidu! Bez maksas! Jo Lubānas mitrāja teritorija savulaik valstij ir bijusi par lielu, lai to meliorētu un nosusinātu, tādēļ tā pasludināta par aizsargājamu teritoriju, kurā bez atļaujas un pavadošā personāla ieiet nedrīkst. Tad nu valsts tagad nodrošina apmācītu dabas reindžeru klātbūtni ikvienam, kurš tur vēlas nokļūt. Tā mēs satikām Dagni Vasiļevski – jaunu cilvēku ar degošām acīm un dabu sirdī, burtiski dzīvu dabas enciklopēdiju, entuziastiski mums stāstot par purva dzīvi!

Iepazinu Latvijas vienīgo kukaiņus ēdošo augu – raseni un pirmo reizi mūžā redzēju, kā aug lācenes (jo es, protams, tiku mācīta – purvā ir bīstami un tādā nekad nebiju bijusi)!

Vai jūs zinājāt, ka purvs ir līdz galam neizžuvuša leduslaikmeta ezers, gadu gaitā sasūnojis un sastāvējies, kā tāds liels sūklis, ko piepilda ūdens? Piedodiet manu komiksu valodu, bet rakstu tā, lai visiem skaidrs! Tur lejā nav gaisa, tā ir lieliska konservācijas vieta.

Nesen tur esot atrasts un izcelts Otrā pasaules kara laikā notriekts Padomju Savienības lidotājs ar visu lidmašīnu, kurš muminificējies, ar lielu spēku ietriecoties purva sūnās, un tur neskarts gulējis vairāku metru dziļumā līdz atrašanas brīdim. Lāmas var būt līdz pat 5 metriem dziļas, un lāma no akača atšķiras ar to, ka tā izžūst. Toties akači ir zemes staigāšanas rezultātā ieplēstā sūnu kārta, un tie var būt ārprātīgi dziļi, tādēļ bīstami! Un akači veidojoties tādās kā līnijās, ko lieliski vēlāk varēja redzēt no blakusesošā Kristakrūga torņa skatu platformas.

Un, ja akacis atvēries, tas var arī aizvērties, viltīgi apsūnojot pa virsu, tad atveroties, bet neieplešot uzaugušo virskārtu, tomēr joprojām glabājot bīstamo dziļumu. Brrr…. tas viss bija interesanti un vēl vairāk nekā spēju šeit aprakstīt! Puikam patika simtgadīgā purva fauna, īpaši mazās priedītes. Liels bija mans pārsteigums, kad Dagnis ekskursijas beigās, jau gaidot nākamos viesus,  gaisā palaida Phantom 4 dronu, lai Teiču dabas rezervāta svētku dienā iemūžinātu purvu no putna lidojuma,  – mēs visi četri sajūsmā spiedzām, jo bijām to brīnumu tikai Youtube blogeru video apskatos redzējuši, bet to piedzīvot bija viens liels prieks! Dagnis bija tik laipns, un atsūtīja arī bildes, kuras pievienoju rakstam.

Tālāk mēs devāmies uz Lubānas ezeru, pie tā esošo Bāku. Google kartē un pieejamajās fotogrāfijās man nebija īsti skaidrs, vai nokļūsim viesnīcas teritorijā, un ko tur vēl var apskatīt, bet noteikti iesaku tur aizbraukt un uztaisīt pikniku! Ja ir iespēja – var rezervēt kapteini, kurš izvizinās ar motorlaivu.  Īsumā –  gleznaina vieta! Vienā pusē ezers kā jūra, otrā pusē mitrāji – ar niedrēm aizaugušas pļavu plantācijas, kur izpļauti ģeometriski ūdensceļi laivām. Ieplānojiet laiku pasēdēt un pabaudīt, kamēr bērni izdauzās pa rotaļu laukumu.

Pavisam negribīgi devāmies tālāk, jo pēc sajūtām šeit varēja palikt ilgāk un baudīt atvaļinājumu. Pa ceļam uz Aglonu, sazvanu Dridžus, viesu mājas pie Latvijas dziļākā ezera Drīdža, kur izlēmu palikt pa nakti. Aglonas bazilika mūs sagaidīja ar burvīgiem mākoņiem un majestātisku skatu. Bērniem un sunim gan nav dievbijīgs noskaņojums, tādēļ tas ir tāds check galamērķis, jo ar puiku maināmies suņa pieskatīšanas lomām, bet pa to laiku meitenes paspēj pieķiķināt pilnu baznīcu un es vēl tūristiņā uztaisīju Polaroid bildi…. ai, atzīstos, tā nedara, bet bija pēc tam jautri, kā pusaudža gados nospiežot kaimiņa zvana pogu.

Pirmspēdējā apmeklējamā lokācija ir Velnezers jeb Čertoks. Šeit mani atmiņu memuāri ir pievīluši, un tas nav tas ezers, ko atceros no Tūrisma rallija peldes, – tas bija lielāks, tajā varēja peldēties, un ūdens bija dzidrs līdz pat kāju pirkstiņiem. Tādēļ izbaudām mini ezeru ar 17 m dziļo dzidro ūdeni no ērti izbūvēta koka skatu laukuma un steidzamies tālāk uz mūsu naktsmājām. Ja būtu bijis laiks – ietu peldēties uz blakus esošo ezeru Jazinku.

Dridžos iebraucam tieši brīnišķīga saulrieta laikā, no sajūsmas spiedzot par burvīgo koka mājiņu, kurā uzliekam vārīties pelmeņus, nokāpjam lejā pie majestātiski cienīgā 65 m dziļā ezera krastiem. Pēc purva lekcijas jūtos pilnvērtīgi izglītota, lai bērniem izskaidrotu, kā tik dziļš ezers var rasties tepat Latvijā, un tur nedzīvo neviena pati haizivs, toties sastopamas lielākā daļa visu citu Latvijā dzīvojošo un ēdamo zivju. Esmu meitenēm sagatavojusi izdrukātu ezerā dzīvojošo zivju aprakstu ar bildēm, un viņām vislabāk patīk čūskai līdzīgais zutis.

3.diena, 20. jūlijs, Ilgas muiža, Daugavpils Rotko mākslas centrs, Daugavas loki

Trešo dienu iesākam lēni un mierīgi bez mobilo telefonu pārklājuma tīkla – tikai saule, brokastis un šūpoles. Laikam būtu bijis prātīgi palikt vismaz līdz pēcpusdienai, jo šķiet nevienam negribas vairs braukt tālāk! Bet mani urda piedzīvojumu gars, un dodamies uzmeklēt Ilgas muižu pie Baltkrievijas robežas. Jāatzīstas, šī vieta manā plānā nebija, bet aktīvi liekot savā Instagram kontā stories ar Latgales piedzīvojumiem, atsaucās arhitekte un žurnāliste Ieva Zībarte, kura mani iekārdināja ar pāris vietām, kuras apceļojusi pagājušajā vasarā divu nedēļu laikā, kad tapusi rakstu sērija žurnālam IR. Ievas rakstītais, ka līdz Ilgas muižai jābrauc 15 minūtes cauri mežam, kur nav telefonam zonas, nav kartes, nekā nav, bet ir pilnībā restaurēta klasicisma villa, Latvijas Universitātes Daugavpils filiāles kukaiņu izpētes centrs, un tas nes manas vecmāmiņas Ilgas vārdu – lika man līdz turienei aizbraukt un to uzmeklēt.

Protams, Ievai droši vien tur bija ļoti spooky, bet es visu kārtīgi izpētīju, un man mašīnā bija razbainieku komanda, tā ka nemaz tik traki nebija. Pārsteidza tajā mežā norādes uz divām sanatorijām vai atpūtas bāzēm, kur vienai nosaukums bija Jantarnaja, jo tiešām tur auga arī priedes, bet drosmes braukt tās apskatīt gan man nebija. Iegūgloju skaistu vietu, kurai braucām garām, un noteikti šo vietu ir vērts apmeklēt: http://www.silene.lv/ – jūs pārsteigs redzamais luksuss.

Atgriezāmies civilizācijā, Daugavpilī ēdot pankūkas modernajā Imbir kafejnīcā, kur meitenes iepazina koši oranžu padomju laiku telefonu ar griežamo ciparnīcu. Tālāk devāmies uz Rotko mākslas centru, aplūkot izstādes un izbraukāt iespaidīgi lielo Daugavpils cietokšņa teritoriju. Rotko kārtīgi iepazinu pirms vairākiem gadiem, kad pusi dienas pavadīju Varšavas Nacionālajā Galerijā, kur Gugenheima muzejs bija atvedis savu Rotko kolekciju. Tur arī uzzināju, ka šī mākslinieka dzīves ceļš vedis caur Daugavpili. Vienmēr esot Londonas Teita Modernās mākslas galerijā, pavadu Rotko telpās lielu daļu laika, jo mani apbur šie lielformāta krāsu laukumi. Daugavpils mākslas centrā atradīsiet vairākas Rotko darbu projekcijas, trīs kopijas un piecus oriģinālus. Man patika eksponētā MoMA īsfilma par gleznošanas tehniku, kā Marks šķaidījis krāsas, lai panāktu toņu dziļumu un caurspīdīgumu vienlaicīgi. Oriģinālu zālē sapratu, ka Marka Rotko tumšie darbi man patīk labāk par agrīnajiem vai gaišajiem. Vēl tur ir multimediju zāle ar astoņām filmām par Rotko. Noskatījos pusi no vienas BBC filmas, meitenes bija sadzērušās limonādi un visas 40 minūtes blakus ķiķināja un spurdza, bet es to nedzirdēju, jo biju pilnībā iegrimusi melnbaltajā filmā un aizmirsusi par pusaudzi un suni, kuri mūs gaida ārpusē. Pēc Rotko, pārējās četras izstādes neizraisīja nekādas emocijas, vien novērtēju lieliskās telpas, laipno personālu un šīs vietas nozīmīgumu reģionā.

Noslēdzām savu Latgales ceļojumu ar Daugavas loku apskati, kur ir izbūvēts augsts tornis loku apskatei. Uzkāpām visi – gan bērni, gan suns. Loki ir attēloti uz 10 latu naudas zīmes, un tur ir patiešām pasakains skats. Lai gan šis bija mūsu jau trešais apskates tornis, lepnums par skaisto Latviju rodas, uzkāpjot katrā no tiem, un sirds piepildās ar pacilājošu prieku. Ja man būtu jāpaliek šeit pa nakti, izvēlētos Ozianna kempingu, kuram braucām garām navigācijas vesti gar pašu Daugavas krastu un tas izskatījās idilliski. Ja jūs navigācija aizved tieši līdz tornim, bet jums ir augsta automašīna, tad nobrauciet gar krastu tāpat vien. Šeit noderēja mūsu automašīnas 4×4 velkošie rati, jo vienā vietā jāiebrauc diezgan dziļā grāvī, pa kuru tek mazs strautiņš, un vispār ceļš tur bija ļoti stāvs.

Citā dienā devāmies uz Latgales plānā izlaistajiem Ogres Zilajiem kalniem. Tur esošais tornis esot visaugstākais Latvijā – augstais tornis uzbūvēts uz kalna  –  90 m virs jūras līmeņa, tā 30 m platforma atrodas virs egļu galotnēm un paveras skats uz Ogri, Ikšķili un Rīgu. Kalnu izstaigāšana mums aizņēma gandrīz pusi dienas, jo labu laiku veltījām atpūtai saulītē pie karjera un peldēm ļoti veldzējošā un dzidrā ūdenī. Ja var ticēt norādēm, tad droši vien nostaigājām 9 km, kuru laikā satikām īstu vāveri un uzēdām mellenes un meža zemenes.

Nākamajām reizēm Latgalē atstāju Arendoles muižu un Latgales melnās keramikas darbnīcas apmeklējumu, kā arī atpūtu pie Rāznas ezera.

Paldies Maijai par izsmeļošo Latgales stāstu, kas noteikti noderēs daudziem!

Jau 18.augustā noskaidrosim, kurš no ceļojumu aprakstu autoriem dosies braucienā ar mums kopā šoruden Eiropā! Lasi visus iesniegtos aprakstus ŠEIT

Konkurss norisinās sadarbībā ar airBalticEstravel LatviaSeesam un DELFI Tūrismagids.


3 comments

Pievienot komentāru