Ziema Bosnijā un Hercegovinā

Bosnija un Hercegovina, valsts, kurā kultūras un vēstures elpa jūtama ik uzstūra, vieta, kurā ir gan katoļiem, gan pareizticīgajiem, gan arī musulmaņiem. Bosnija piedzīvojusi laikus kā karaliste, tad Osmaņu impērijas sastāvā, un arī kļuva par iemeslu Pirmā pasaules kara sākumam, jo, tolaik, esot Austroungārijas sastāvā, Sarajevas pilsētā tika nogalināts erchercogs Francis Ferdinands, ar kura vārdu daudziem mūsdienās gan vairāk saistās pazīstamā skotu rokgrupa. Man gan par Bosnijas apmeklējuma muzikālo celiņu kļūst Gorana Bregoviča mūzika, jo slavenais mākslinieks dzimis un uzaudzis tieši Sarajevā.

Neskatoties uz pretrunīgi vērtēto koncertu Krimā, Gorans Bregovičs parasti izvairās no politiskiem jautājumiem un savulaik teicis, ka tā kā viņš ir no Dienvidslāvijas, kas ir bijusi tik daudzu pasauļu krustcelēs, viņam nav jāpārstāv neviens cits kā tikai viņš pats, un viņš runā pasaules pirmajā valodā – mūzikā. Pēc pirmajām piecpadsmit minūtēm Sarajevas ielās kļūst skaidrs, ko viņš ar to domājis, jo valsts ir neparasts kultūru sajaukums, kā viņi paši teic – vēsture no sešām senajām civilizācijām. Šeit var just, kā veidojusies neparastā bosniešu kultūra – mazie veikaliņi, kur pārdod tradicionālos musulmaņu apģērbus un turku saldumus, mošejas ar krāšņiem minaretiem un neskaitāmas baznīcas, gan pareizticīgo, gan katoļu. Patiesību sakot, uz brīdi šķiet, ka esi kādā alternatīvā realitātē, tādā gandrīz kā mūsdienu Padomju Savienībā, bet ar Turcijas garšu, ko sajūt, jau lidostā esot, kad vairums apkārtējo sieviešu ir ar galvassegām un ne aukstuma dēļ. Tomēr pirmā atskārsme par to, ka krievu valodas zināšanas šeit noderēs, ir turpat pie lidostas izejas, kur gozējas milzīgs uzraksts “IZLAZ”. Bet protams, izeja! Šī patiesi ir vieta, kur austrumi satiekas ar rietumiem.

Kas tad īsti dzīvo Bosnijā? Serbi, horvāti un bosnieši, taču visus valsts iedzīvotājus sauc par bosniešiem, jo Hercegovinas robežas neesot stingri noteiktas un pirms Austroungārijas okupācijas valsti sauca par Bosniju. Runājot ar vietējiem, kļūst skaidrs, ka šeit aizvien viss nav tik vienkārši. Interešu sfēras aizvien tiek dalītas, un man stāsta, ka noteiktas valsts daļas atbalsta amerikāņi, citas – Sauda Arābija, bet vēl citām esot ciešas saiknes ar Putinu. Bosniju apmeklēju kopā ar citiem bijušās Dienvidslāvijas republikas iedzīvotājiem – slovēņiem un horvātiem, kas ļauj dzirdēt arī viņu versiju par notikumiem. Kāds no jestrākajiem horvātiem, malkojot alu bārā, grib uzdziedāt dziesmu par tiem laikiem, taču mūsu vietējais pavadonis viņu ātri apsauc – šeit tā aizvien ir sāpīga tēma, viņu var pārprast (vai saprast pārāk burtiski) un tas var slikti beigties. Interesanti, ka slovēņi sarunājas ar bosniešiem serbu-horvātu valodā, un to uzzinot kārtējo reizi pārliecinos, cik patiesībā maz zinu par šo reģionu un tā vēsturi. Par to, ka eksistē ne tikai horvātu vai serbu, bet serbu-horvātu valoda, dzirdu pirmoreiz, tāpat arī par to, ka šajā reģionā tā bijusi obligāti apgūstama valoda skolā. Varu tikai piekrist kādai ceļabiedrenei, kas teic, ka pirms Bosnijas apmeklējuma viņas vienīgās zināšanas par šo valsti saistījās ar bērnības atmiņām par televīzijā rādīto – karš. Ja citās bijušās Dienvidslāvijas republikās karš ilga vien dažas dienas, tad šeit tas ievilkās, un tā sekas redz aizvien – lai arī vairs ne tik daudzas, tomēr ceļa malā aizvien redzamas ložu cauršautas mājās, kā arī vietējie stāsta, ka daudzas nepabeigtās ēkas esot vēl no tiem laikiem.

Tomēr Bosnija un Hercegovina kļūst par aizvien populārāku galamērķi tūristiem un valsts lielā mērā ir atjaunota (nav ne miņas no sabumbotajiem tiltiem, par kuriem stāsta cilvēki, kas valsti apmeklējuši pirms piecpadsmit gadiem). Latvijas iedzīvotājiem nav nepieciešama vīza, tomēr šī ir viena no tām Eiropas pilsētām, kur gan aizvien pasēs spiež zīmogus un pase ir obligāti nepieciešama, lai iebrauktu valstī. Tāpat arī, Bosnija nav dārga, tēja pat lidostas kafejnīcā maksā 3.50 km jeb Bosnijas konvertējamās markas, zupa 5km glītā pilsētas restorānā, un, lai markas pārrēķinātu eiro, jādala ar divi (un daudzviet arī tiešām var norēķināties eiro). Katru reizi ieraugot valūtas apzīmējumu “km”, nāk smiekli, īpaši, ēdienkartēs. Kā tāds kaloriju atgādinājums, cik tālu būs jāaiziet, lai nodedzinātu apēsto!

Bosnijā ir ko redzēt, te ir gan kalni, gan mazmazītiņa piekraste ar pilsētu Neumu, gan pilsētas ar krāšņu vēsturi un jaunām milzu celtnēm, gan arī mazas, senlaicīgas vietas kā Mostara. Tomēr valstī ir arī zināmas problēmas, kas var atturēt tūristus. Sarajeva, lai arī ar bagātu vēsturi, visdrīzākais, nebūs par vienīgo apskates vietu valstī, kaut vai tā iemesla dēļ, ka tā atrodas ielejā starp kalniem un tajā diemžēl ir viens no augstākajiem gaisa piesārņojuma līmeņiem starp Eiropas galvaspilsētām, PM10 daļiņu līmenim pārsniedzot normu pat divas un trīs reizes. Par laimi, lielākoties šī problēma ir tikai ziemā, un tā ir lielā mērā saistīta ar apkuri. Arī samazinoties pilsētas automašīnu vecumam (lielākā daļa ir ap 15 gadus vecas), rādītāji noteikti uzlabosies.

Tāpat arī apmeklējot Bosniju var novērtēt, cik ļoti tālu Latvija ir gājusi attiecībā uz smēķēšanas ierobežojumiem. Bosnijā smēķē visur – viesnīcās brokastu laikā, koridoros, restorānos, bērnu klātbūtnē un arī grūtnieces. Nesmēķētāju zona tikpat labi varētu būt stūris restorānā, kur uz galdiņiem nav pelnu trauki (nāk prātā analoģija par čurātāju stūri baseinā), vai arī otrais stāvs kafejnīcā, kur telpas vidū ir liels, abiem stāviem kopīgs laukums. Jārēķinās arī, ka angļu valodas zināšanas šeit tomēr salīdzinoši atpaliek no Horvātijas vai Slovēnijas līmeņa. Tas gan netraucē vietējiem būt ārkārtīgi viesmīlīgiem un laipniem, un ne brīdi uz ielas nav sajūta, ka nav droši.

Ko tad īsti var redzēt Bosnijā? Daudzas no Sarajevas apskates vietām ir saistītas ar karu, piemēram, tunelis, kas tika izmantots produktu padevei blokādes laikā un muzejs, kas veltīts Srebrenicas slaktiņam, kurām tika nogalināti vairāk nekā 8000 bosniešu musulmaņu zēnu un vīriešu. Ar šo necilvēcīgo rīcību saistīto vietu apmeklēšana nebūs piemērota katram, jo tēma tomēr ir pietiekoši smaga.

Ja interesē vēsture, Osmaņu impērijas ietekmi visvairāk var izjust Bascaršijas tirgū, kura vidū ir Sebiļa dzeramā ūdens strūklaka, no kuras gan, izskatās, ka pamatā dzer baloži. Tirgū var iegādāties dažādus neparastus suvenīrus, kā piemēram, bosniešu vara kafijas trauku komplektu, kas maksās no 10 līdz 15 eiro. Kafijas dzeršanas tradīcija Bosnijā ir būtiskas. Lai arī tā ļoti atgādina turku kafiju, vietējoprāt, kafija ir tieši bosniešu, un salīdzināšana ar turkiem būs ātrākais veids, kā aizvainot mājas māti.

Galvenā atšķirība ir pagatavošanas procesā, vai tradicionālais vara trauks džezva tiek likts uz plīts jau ar kafiju (kā turkiem) vai tikai ar ūdeni pildīts (bosniešu). Bosniešu receptē kafija tiek pievienota vēlāk, uzvārīta, tai tiek atkārtoti pievienots ūdens, kas palīdzot veidot biezākas putas. Tāpat arī, turki pasniedz vienu tikai vienu kafijas tasīti, bet bosnieši pasniedz visu džezvu, tāpat arī ieliešanas procesā ir atšķirības, un galvenais uzsvars ir uz putām. Cukura vietā kafijai piekož rahat lokum, bosniešu konfektes, kas būtībā ir tās pašas turku lukuma konfektes. Gan jau teikt, ka tās ir tādas pašas, arī nebūs pareizi un noteikti ir kāda smalka atšķirība!

Turpat tirgū ir arī vara rotas, paplātes un naži, un vara rotas var pamēģināt izkalt arī pats, kad meistars ar flomāsteri iezīmē kontūras un parāda, kā jākaļ. Var iegādāties arī kafijas pupiņas, konfektes un nogaršot tradicionālo bosniešu ēdienu čevapi jeb čevapčiči, kas izskatās pēc cīsiņa, bet bez apvalka, tie ir no maltas liellopa, jēra un cūkgaļas, bet vietās, kur tos iegādājas musulmaņi, bez cūkgaļas. Pasniedz plakanā maizītē un ar sīpoliem, dažreiz arī kopā ar papriku. Paprika ir lielā cieņā Bosnijā! Katrās vakariņās tā tiek pasniegta gan sutināta, gan marinēta, gan arī svaiga. Tāpat te arī populāri ir spinātu un kazas siera pīrāgi.  Ēdiens ir garšīgs, sātīgs un nebūt nav dārgs.

Viena no krāšņākajām atjaunotajām ēkām Sarajevā ir Vijecnica jeb rātsnams, kas ir Austroungārijas laika arhitektūras spilgtākais piemērs, savulaik kalpojusi par bibliotēku, kurā bija vairāk nekā pusotrs miljons sējumu, tajā skaitā unikāli vēsturiski manuskripti. Tomēr arī šī ēka ārkārtīgi cieta 1992.gadā, kara laikā, bibliotekāri un vienkārši garāmgājēji centās glābt grāmatas no sadegšanas, bet nesekmīgi un daudzas vēsturiskas grāmatas ir zudušas nebūtībā. Mūsdienās tā ir atjaunota kādreizējā krāšņumā, pateicoties ziedojumiem no Austrijas, Barselonas pilsētas un Eiropas Komisijas līdzekļiem, un atjaunošana izmaksājusi vairāk nekā 13 miljonus eiro. Tagad tur notiek svinīgi pasākumi, koncerti, kā arī ir filmēts pagājušā gada Bosnijas un Hercegovinas Eirovīzijas dziesmas klips, kuru noteikti ir vērts noskatīties, kaut vai horvātu čellistes Anas Rucner piedalīšanās dēļ, kuras priekšnesumu man bija iespēja vērot apmeklējot Bosniju šajā pat rātsnamā, un tieši viņa piedalījās arī Eirovīzijas dziesmas tapšanā.

Interesanti, ka Bosnija ir kļuvusi izslavēta kā filmu festivālu lielvalsts, jo šeit katru augustu norisinās viens no lielākajiem filmu festivāliem Eiropā, un to apmeklējušas tādas zvaigznes kā Morgans Frīmans, Andželīna Džolija un Orlando Blūms. Kas zina, ja atbrauksiet uz Sarajevu augustā, varbūt arī jums gadīsies izbraukt viesnīcas liftā kopā ar Bredu Pitu, kā kādai manai paziņai!

Vēl kāda interesanta vieta, ko apmeklēt dienas izbraucienā no Sarajevas ir Jahorina, kas atrodas Dināru kalnienē. Jahorinas virsotne Ogorjelica (1916m) ir otra augstākā Bosnijā, un šeit 1984.gada ziemas olimpiādē norisinājās sieviešu slēpošanas sacensības. Slēpošanas trase darbojas aizvien, arī darbdienās ir liels cilvēku pieplūdums, pārsvarā gan šeit slēpo vietējie, lai gan piemēram pacēlāju cenas te ir pat vairākas reizes lētākas par Francijas, Itālijas vai Šveices pacēlājiem. Zinātāji komentē, ka sniega kvalitāte šeit ir laba, trasēm nav ne vainas, un visā apkārtnē pieejamas daudzas vietas ziemas sporta veidu baudīšanai, tāpat arī ekipējuma cenas neesot dārgas – viens no ceļabiedriem priecājas, ka termoveļa maksājot vien 15 eiro, viņa dzimtajā Nīderlandē maksā 40 eiro un vairāk!

Daba kalnos ir skaista, milzīgas apsnigušas egles, skats no virsotnes uz mākoņiem, kas veļas tālumā lejā, un spoža saule, kas mijas ar puteni ik pa dažām minūtēm. Braucot uz Jahorinu pa šaurajiem ceļiem, liekas, ka šāda mēroga pasākums mūsdienās te nemaz nevarētu notikt – nepietiktu ne ceļu, ne mājvietu kapacitātes. Mājvietām gan mūsdienās vismaz tūristu vajadzībām ir pietiekoši liela izvēle, sākot no maziņām viesnīciņām līdz lielajām ar spa centriem, tomēr, tāpat kā Sarajevas centrā, šeit jārēķinās, ka smēķē diemžēl visur.

Salīgā ziemā bez īpaši liela sniega Sarajeva, iespējams, nav tā pievilcīgākā pilsēta. Tomēr turpat blakus esošie kalni slēpj burvīgus dabas skatus, kas noteikti ir tikpat skaisti gan koši zaļi vasarā, gan arī krāsojoties lapu kokiem, jo te tie ir vairumā.

Spilgta mūzika, lieliska virtuve un viesmīlība ir tikai daži no iemesliem, kāpēc kādā brīdī noteikti apmeklēt Bosniju un Hercegovinu!


3 comments

Pievienot komentāru