5 dienu plāns Stambulai

Ko apskatīties Stambulā? Kad ir labākais gadalaiks, kad braukt uz Turciju? Šī bija mana piektā reize Stambulā un šoreiz uz turieni braucām trīs paaudžu sievietes – es, mana mamma un vecmāmiņa, un protams, Jēkabs kā mūsu personīgais fotogrāfs! Par braucienu uz Stambulu tika runāts jau sen, jo mana omīte ļoti gribēja redzēt turku tulpes – jo tās ir Osmaņu impērijas uzplaukuma laika simbols! Skaistākās tulpes nav vis Nīderlandes dārzos, bet gan Turcijā! Stambulā dzīvojošie draugi teica, ka situācija Turcijā tagad ir droša, tāpēc droši tur devāmies! Interesanti, ka šoreiz mums daudzi novēlēja apskatīt seriālā “Lieliskais gadsimts” redzamās vietas – jo tas iekarojis ap 200 miljoniem skatītāju sirdis visā pasaulē, un to demonstrē arī Latvijā!

Praktiska informācija

Aviobiļetes: iegādātas Turkish Airlines akcijas laikā par 135 eiro personai turp-atpakaļ, cenā bija iekļauta gan bagāža, gan ēdināšana.

Viesnīcas numurs: rezervēts izmantojot Radisson Rewards punktus, jo tieši šopavasar daudzām Stambulas viesnīcām tika samazināts nepieciešamo punktu skaits – 4 zvaigžņu viesnīcas Radisson Blu Hotel, Istanbul Atakoy numuriņš par nakti maksāja 28 000 punktu, maksājot ar naudu tie bija 88 eiro. Mēs palikām 5 naktis. Pirms došanās uz viesnīcu, nosūtīju tai ziņojumu, ka vienā no numuriem paliks mana mamma un omīte un vai viņām var sagādāt kādu pārsteigumu – numuriņā bija kūka un zīmīte no viesnīcas menedžera! Lai arī rezervējot viesnīcu brokastīm nebija jābūt, tomēr mums tika pateikts, ka par punktiem rezervētajam numuram brokastis ir iekļautas, bet otram nē. Tomēr beigu beigās nelika maksāt vispār.

Transports uz vietas: Uber (izmanto kodu alinaa1865ui un tavs pirmais brauciens būs par brīvu!). Stambulā bija pieejams tikai Uber XL, kas gan mūsu četru cilvēku kompānijai derēja izcili – braucām ar ļoti komfortabliem Mercedes un VW busiņiem. Viena brauciena cena, atkarībā no galamērķa, bija no 17 līdz 120 turku lirām (1 lira=20 centi), un braucieni lielākoties bija divas vai pat trīs reizes lētāki, nekā par tiem prasīja taksometri uz ielas (kur norēķini būtu tikai skaidrā). Vienīgais izņēmums bija brauciens uz viesnīcu – tas maksāja 40 TL, tobrīd aplikācijā rādīja 120 TL. Stambulas satiksme turpina būt drausmīga, un labāk no 4 pēcpusdienā līdz 8 vakarā nekur nebraukt vispār.

Mobilie dati: izmantojām LMT pieslēgumu Pasaule 2, 12.99 eiro 500 MB paka, kas darbojas 2 nedēļas vai kamēr tiek izmantots viss datu apjoms. Strādāja bez problēmām. Datus gan tāpat turējām izslēgtus, kad telefonu neizmantojām, un uzlikām aplikāciju, kas ierobežo jebkādu datu izmantošanu programmām, kas nav baltajā sarakstā, lai izvairītos no automātiskas epastu lejupielādes un tamlīdzīgi.

Noderīgi ceļveži: Par Stambulu un Turciju raksta daudzi, es varu ieteikt Lonely Planet ceļvedi, kuru izmantoju šī brauciena plānošanā.

Labākais laiks, lai redzētu tulpes: 1.-2. aprīļa nedēļa, mēs tur bijām no 2.līdz 7.aprīlīm un viss jau ziedēja, tulpes ir dažādas šķirnes, lai varētu redzēt arī vēlāk atbraukušie. Stambulas tulpju festivāls norisinās aptuveni šajā pašā laikā, tāpēc visā pilsētā apstādījumos būs ļoti liels tulpju skaits!

1.diena – atlidošana, Ēģiptiešu tirgus un vakariņas pie Eminönü ostas

No aukstuma pavasarī

Mēs izlidojam no Rīgas dienā, kad pa nakti ir ap nulli grādu, snieg slapjš sniegs, bet Stambulā sola 18 grādus siltu un saulainu laiku. Sperot pirmos soļus Turcijā un ievelkot elpu uz lidmašīnas trapa, var just – ir pavasaris! Ir patiesi saulains, un, lai arī brīžiem saceļas vējš un nokrīt arī kāda lietus pilīte, arī aprīlī šeit ir vērts ņemt līdzi pretapdeguma krēmu. Pēc tam seko gājiens pa lidostas labirintiem un prātam neaptverama rinda uz pasu kontroli – tā ir tik milzīga, ka droši var plānot, ka tajā būs jāpavada stundas divas. Redzot zvērīgo rindu mēs pieejam pie biznesa klases rindas un palūdzam, vai omīti tomēr nevar palaist ātrāk, jo tik ilgi stāvēt kājās nebūs labi. Visu cieņu turkiem, mūs palaiž.

Nedienas ar viesnīcu

Atbraucot uz viesnīcu, apjautājos par iespējām saņemt bezmaksas labāku numuriņu, kāds pienākas man kā šīs viesnīcu ķēdes sudraba biedram. Tālāk seko piecpadsmit minūšu skaidrošanās, kur es saku, ka pieejamības gadījumā pienākas, darbinieks – ka tikai zelta. Beigu beigās izvelku telefonu, un parādu viņu pašu mājaslapā redzamo informāciju. Pēc tā numuriņš tiek tomēr piešķirts. Parastā un labākā klases numuriņa atšķirības ir minimālas – labākajam ir lielāki vannas piederumu iepakojumi, ir halāti un mazliet lielāks balkons. Viesnīca aizņem vien četrus stāvus no jaunā nama un visi numuriņi ir uz skatu uz jūru un baseinu. Diemžēl šeit kārtējo reizi pārliecinamies, ka Stambulā smēķē visur, un logu nevaram turēt vaļā, jo smaka ir neizturama. Pirmo nakti puspamiegam nomokamies ar kondicionieri, kas pūš tikai karstu gaisu un numuriņā tāpēc nepārtraukti ir 26 grādi, beidzot pret rītu izdodas to tāpat pa pusmiegam izslēgt un atveram logus. Pamostamies no cigarešu dūmu smakas. Ja ne smaka, viesnīca būtu fantastiska, ar baseinu, spa kompleksu, labu izvēli brokastīs, diemžēl cigarešu smaka gan neciešama.

Ēģiptiešu tirgus un Galatas tilts

Kad beidzot nokļūstam pilsētas centrā, līdz saulrietam ir palikusi stunda, un dodamies uz “mazo” tirgu – Ēģiptiešu jeb garšvielu tirgu, kurš pēc dažām minūtēm tiks slēgts. Šis tirgus paviljons man ir pat mīļāks par slaveno Lielo bazāru, kaut ejot pa ielu šeit nemaz tā īsti nevar pateikt, kur lielākais tirgus beidzas un mazākais sākas – pirmajā Stambulas apmeklējumā izgāju cauri tiem abiem, pavadot tirgotāju sabiedrībā teju pusi dienas un galvenos pirkumus vienalga veicot vairumtirdzniecības zonā, kur, lai arī negribīgi, man tomēr piekrita pārdot 1 vai 2 priekšmetus no katra, nevis 100. Garšvielu tirgus ir mazāk piedūmots (jo Stambulā smēķē visur,), un te var pamielot acis ap skaisti izkārtotajiem saldumiem, kafijas kanniņām un, protams, garšvielu krāvumiem.

Drīz vien tirgus tiešām veras ciet un tālāk Stambulu sākam izjust ar visām savām maņām – kāds vīrs ar šļūteni laista uz ielas tirdzniecībai izliktos kultūraugu podiņus, smaržo pēc tomātu lapām un slapja vasaras asfalta. Laukumā pie mošejas sīc bezdelīgas, turpat ātri aizskrien kaķi – ne velti Stambula tiek saukta arī par kaķu pilsētu! Te to esot vismaz 30 000, taču pret tiem ir ļoti laba attieksme – redzam gan kaķu mājiņas, gan ēdiena trauciņus, un vēlāk lasām stāstus par to, ka šeit daudzi cilvēki rūpējas par kaķiem, nes viņiem ēdienu, gan tāpēc, ka tie palīdz samazināt grauzēju populāciju, gan tāpēc, ka tie viņiem ir vienkārši mīļi.

Eminönü un vakariņas

Izejot lielākajā laukumā, redzam lielu plīvojošu karogu virteni un smaržo pēc ceptiem kastaņiem. Izejam cauri tunelim pie Galatas tilta, Eminönü ostā kūsā dzīvība.

Uz tilta redz simtiem makšķernieku pārkāruši savas makšķeres un ik pa brīdim izvelk pa nelielai zivij, kā stāsta mana turku kolēģe Azerhana – zivis tiešām tiek ķertas arī ēšanai (ne tikai kaķiem), dažas pēc tam nokļūst blakus esošajā tirgū. Makšķerēšana ir populāra nodarbe arī tūristiem – visu nepieciešamo ir iespējams izīrēt uz vietas! Mēs gan nekādus lielos lomus neredzam, vien tādas skolnieka lineāla izmēra zivis, un mums stāsta, ka zivis ir diezgan izķertas un pēdējos gados īpaši daudz neko nevar noķert, taču pavasaros, kad tās migrē cauri Bosfora šaurumam, tad parasti to ir daudz. Kopā ar zivīm Marmaras jūrā parādās vairāk delfīni, un arī tos mēs veiksmīgi ieraugām jau nākamajā dienā!

Makšķerauklas vizuļo vakara gaismā, tāpat vizuļo arī ūdens un iedegas pirmās mošeju gaismas. No visām pusēm dzird muedzinu saucienus, kas aicina ticīgos uz lūgšanu. Protams, ostas pusē ir tipiska zivju smaka, turpat blakus ir sabiedriskā tualete (tās, starp citu, teju visur Stambulā ir ar automatizēto ieejas sistēmu, un jāmaksā ir viena turku lira) un tieši tai pretī kāds vīrs spēlē ksilafonu. Pēc garšvielu un saldumu smaržas šis aromātu un arī skaņu sajaukums liek teju apreibt, un dodamies atpakaļ uz lielo laukumu, kur ieturam vakariņas restorānā Hamdi, uzbraucam augšā uz jumta stāvu, kur, par laimi, atrodas brīvs galdiņš! Te ne tikai tiek gatavoti visdažādākie pistāciju saldumi, bet ir arī pieejami ēdieni sāļāku maltīšu cienītājiem – vismaz desmit veidu kebabi, humuss, fantastiska, tikko cepta maize, kas tik karsta, ka paņemot to rokās var applaucēt pirkstus.

2.diena – Emirgan parks, Dolmabahçe pils un derviši

Beidzot pie tulpēm!

Nākamajā rītā tad arī paredzēts galvenais brauciena notikums – tulpju apskate! Emirgan parks ir izslavēts kā viena no galvenajām vietām, kur redzēt krāšņos tulpju paklājus, un tad tur arī dodos. Ceļā paiet teju stunda, mēs lavierējam gan pa mazākām ieliņām, gan pa šosejām, līdz beidzot esam pat aiz otrā Bosfora tilta un parks tepat arī sākas. Pirmais iespaids necils – bērnu rotaļu laukums un daži koki, kam lapas vēl pat īsti netaisās plaukt. Taču īstā parka teritorija sākas augstāk kalnā, un turp arī redzam dodamies gan cilvēkus no tūristu autobusiem, gan arī pamatīgāku auto plūsmu. Izrādās dziļāk parkā iespējams novietot automašīnu.

Kad tiekam līdz pirmajiem parka vārtiem, mūs pārsteidz plašs narcišu paklājs! Beidzot sākam izjust, ka esam īstajā vietā! Tālāk dažas tulpju ziedu dobes, kas izskatās mazliet cietušas pārbūves darbos, taču paejot vēl dažus desmitus metru uz priekšu vairs nezinām, uz kuru pusi iet, kur grābt, jo visās malās ir tulpes, narcišu alejas, krāsaini paklāji ar muskarēm un hiacintēm! Šeit tulpes aug ļoti tuvu viena pie otras, tik tuvu, ka teju neredz lapas! Žilbst acis no krāsainā skata, un gaisā dzirdam bišu sanoņu, tās gan iecienījušas muskares. Košais muskaru zilums tā kontrastē ar dzeltenām un sarkanām tulpju galviņām!

Parkā padomāts par to, lai būtu interesanti to apmeklēt arī dažas nedēļas vēlāk – citas tulpes ir pilnā plaukumā, dažas tikai sāk plaukt, citām vien mazmazītiņas zaļas ziedu galviņas. Jo ilgāk staigājam pa parku, jo vairāk sarodas cilvēku, arī automašīnu satiksme kādā brīdī sāk palikt traucējoša. Taču tad ieraugam koši zaļus papagaiļus kokos un sašutums par nebeidzamajiem transportlīdzekļiem aizmirstas. Ejam garām ziedu upēm, dīķiem un dažādām kompozīcijām, tajā skaitā kādai, kas veltīta Lietuvas simtgadei! Kad esam tikuši kalna galā, saprotams, kādēļ te tik daudz cilvēku – ir uzslieta skatuve, salikti galdiņi un norit pēdējie sagatavošanās darbi, lai pasludinātu parka tulpju sezonu par atklātu!

Turpat augšā ieturam vieglas pusdienas (te gan maksa ir salīzinoši dārgāka nekā citur, kur pusdienojam – 45 TL par “atvērto bufeti” – ēd cik gribi. Un sākam lēnām doties prom, pa otru parka pusi, kad saprotam, ka viss skaistākais ir te! Pietam, cilvēku ir vismaz piecreiz mazāk nekā pirms tam, bišu sanoņas ieskauti vērojam tulpju laukus. Te arī liela Āzijas gundegu dobe, kas atdarina varavīksni. Parkā ir ļoti daudzi apsargi, taču liekas, ka viņi vairāk rūpējas par to, lai neizbradā ziedus – iekāpjot zālienā nofotografēties, nekādi brīdinājumi neatskan, taču ja līst iekšā tulpēs, kā te to pamanās izdarīt pa kādam bērnam, tad gan atskan svilpiens.

Dolmabahçe pils un derviši

Tā kā no viesnīcas izbraucām pavēlākun kamēr pa sastrēgumiem tiekam līdz Dolmabahçe pilij, tā tik vien tiekam iekšā, jo vairums objektu pavasarī vēl strādā pēc ziemas grafika un veras ciet četros, bet citās zālēs jāieiet līdz trijiem – jo tālākais aplis ir liels un izstaigāt visas zāles prasa daudz laika, jo ekspozīcija ir milzīga. Šajā pilī vislabāk man patīk tās lielais dārzs, tur gan var tikt iekšā tikai ar biļeti.

Pēc pils mūsu ceļš ved uz Hodjapasha Dance Theater, kur skatīsimies dervišu izrādi-lūgšanu. Tā kā šeit esam mazliet par ātru un durvis vēl ir ciet, nolemjam ieturēt vakariņas pirms izrādes, un ejam uz vienu no autentiskākajām vietām visā mūsu brauciena laikā – Balkan Lokantasi turpat blakus ieliņā, pa ceļam vēl nopērkot kilogramu zemeņu. Maltīte ir izcila, pie durvīm nepārtraukti stāv rinda un te mēs gan ēdam to, kur iebakstām ar pirkstu, kas izskatās garšīgi. Garšīgs ir viss! Daudzi ēdieni maksā vien divus eiro, un te mēs četratā paēdam par to pašu naudu, ko dienā parkā viens.

Tālāk gan ir laiks doties uz virpuļojošajiem dervišiem.  2007.gadā, braucot kopā ar grieķiem, viens no vakariņu apmeklējumiem bija uz vēderdeju teātri, kur krievu un ukraiņu dejotājām virpojot mūzikas ritmā, varēja ieturēt maltīti. Vēderdejas nav raksturīgas Turcijai, tāpēc šoreiz meklēju ko autentiskāku – un tādu iespēju atrodu – dervišu ceremonija! Derviši ir Sūfiju (Islāma misticisma) novirziena ticīgo ceļveži, un virpuļojot tie sasniedz tuvību ar dievu. Šī deja tiek uzskatīta par aktīvo meditāciju, bet lai spētu to veikt stundas garumā, derviši saņem aptuveni 1000 dienu apmācību.

Biļetes nopērkam laicīgi internetā (te neiztika bez mājaslapas problēmām – divas dienas iepriekš tā nestrādāja vispār). Šī ceremonija norisinās vairākas reizes nedēļā, un biļetes bieži vien tiek izpārdotas, arī mūsu apmeklējuma dienā tika likti daudzi papildu krēsli. Biļete nebija lēta – ap 20 eiro personai. Deja tiek uzskatīta par reliģisku ceremoniju, bet uz to ir iespējams iegādāties biļetes. Uzstāšanās laikā ir aizliegts aplaudēt, filmēt vai fotografēt.

Deja ir iespaidīga – liekas neticami, ka cilvēks ir spējīgs griezties ap savu asi tik daudzas reizes (Ginesa rekords ir vairāk nekā trīs ar pusi tūkstošus reižu stundas laikā), tomēr tā atstāj mazliet savdabīgu iespaidu. Lai arī izskatās skaisti, un pret debesīm paceltās rokas, vienai simbolizējot saikni ar dievu, otrai, ar cilvēkiem, tās izskatās kā īpašā horeogrāfijā, uz dejas beigām, lai arī dejotājiem acis ir ciet, tās brīžiem kā transa stāvoklī paveras. Tas liek padomāt par to, kas notiek ar cilvēka smadzenēm, kas pakļautas šādam griešanās rituālam.

3.diena Zilā mošeja, Svētās Sofijas Katedrāle, Cisterna, Gülhane parks un kuģītis

Zilā mošeja un Svētās Sofijas Katedrāle

Mūsu pirmais pieturas punkts ir Zilā mošeja, viena no izslavētākajām vietām Stambulā. Liels ir mūsu pārsteigums, kad izrādās, ka mošeja ir pilnībā slēgta apmeklētajiem renovācijas laikā! Taču tuvāko nedēļu laikā tai atkal būtu jābūt atvērtai apmeklētājiem, vienīgi pirms vizītes vajadzētu iepazīties ar lūgšanu grafikiem tās mājaslapā, jo tad apmeklētāji netiek ielaisti.

Lai apmeklētu zināmākos muzejus un pilis Stambulā, vislabākais veids, kā izvairīties no rindas pēc biļetēm, ir to iegāde interentā. Tomēr mūsu apmeklējuma laikā muzeju mājaslapai ir traucējumi un tā nu esam spiesti stāvēt rindās kopā ar visiem citiem. Tā vien šķiet, ka visā Turcijā bija kaut kādas problēmas ar internetu, jo visas lapas, kuras gribējām izmantot nestrādāja, kā arī pārliecinājāmies par to, ka Wikipedia Turcijā tiešām nav pieejama!

Tas gan ir veids kā nejauši tiekam pie gida uz Svētās Sofijas katedrāli, lai arī nebija paredzēts meklēt profesionāļu pakalpojumus, kamēr stāvam rindā un lasām ceļvežos redzamo, mums garām vairākkārt notiek gidi, kas piedāvā ekskursiju par 100 turku lirām četrām personām, uz stundu. Beigu beigās piekrītam un ekskursija tiešām ir tā vērta – stāsta interesanti, uzdodam visus savus jautājumus un pievēršam uzmanību objektiem, kurus citādāk nebūtu pamanījuši. Hagia Sophia tiek izmantota arī kā izstāžu zāle, un mūsu apmeklējuma laikā tur ir krāšņa kaligrāfijas darbu izstāde. Droši vien varētu strīdēties par to, vai konstrukcijas, uz kurām izvietoti darbi, izdaiļo celtni, taču vismaz paši mākslas darbi ir baudāmi.

Kad izstaigāts lielais vairums celtnes, dodamies atpūsties turpat saulītē un iedzert svaigi spiestu granātu un apelsīnu sulu. Drīz vien saprotam savu kļūdu, jo te tā maksā trīs reizes dārgāk (12TL) nekā, piemēram, uz kuģīša ekskursijā (4TL), kur gan jau arī tomēr ir tūristu cena! Taču sagurums pēc muzeja dara savu, un uz brīdi tomēr piesēžam un paņemam pa katra veida sulai uz abiem – vismaz gāzes gan ir iespaidīgi lielas un tad jau tā cena vairs neliekas tik traki dārga. Stambulā brīžiem nepamet sajūta, ka par visu būtu jākaulējas un tu tūrists būdams, pārmaksā, taču, pārrēķinot eiro, cenas tāpat nav lielas un bieži vien var baudīt karaliskas maltītes par parastu pusdienu cenu Rīgā. Tomēr tam ir kāds knifs – vieta tomēr būtu jāizvēlas jau laicīgi, lasot atsauksmes. Ar tieši šādu domu dodamies uz pusdienu vietu, kur izrādās, ka mūsu izvēlēta kafejnīca vairs neeksistē…  tad nu ēdam pirmajā, kas liekas puslīdz laba, un te tomēr par ēdiena kvalitāti sanāk pamatīgi pārmaksāt, jo tas teju vispār nav ēdams. Pārējās vietas, kas atrastas jau savlaicīgi mājās, gan neliek vilties!

Hipodroms, obeliski un Bazilika cisterna

Apstaigājot kādreizējo hipodroma vietu ir interesanti apzināties, ka liela daļa pilsētas vēsturiskā mantojuma iespējams aizvien ir zem zemes – vien aptuveni divu metru dziļumā zem bruģa seguma. Vairums tūristu ar lielu interesi vēro obeliskus – īpašas ievērības cienīgs ir Tutomsa III obelisks, kas tika izvietots Luksorā vairāk nekā 3500 gadus atpakaļ, 390.gadā Teodosijs Lielais to pavēlējis sagriezt trīs daļās un transportēt uz Konstantinapoli, kur tā augšējā daļa redzama aizvien. Kamēr vērojam obeliskus, laukumiņā iebrauc kravas automašīna ar cisternu un dārznieks sāk smidzināt apstādījumos esošās tulpes ar mēslojumu – tas izskaidro kā tās spēj tik lekni augt tik blīvi sastādītas.

pasaules brīnumi

Protams, apmeklējam ar Bazilikas cisternu, 6.gadsimtā, Justiniāna laikā, celtu ūdens tvertni zem pilsētas. Tā ir lielākā no vairākiem simtiem ūdens krātuvju zem Stambulas, un tā ir patiesi iespaidīga! Ūdens uz to tika transportēts no 19 km attālā Belgradas meža pa akveduktu, un cisternas ietilpība bija 100 000 tonnas ūdens. Cisternas griestus stutē 336 kolonnas, daudzas no tām tikušas atvestas no visas romiešu impērijas malām, izmantojot pussbarukušu celtņu materiālus. Īpaša uzmanība tiek pievērsta divām medūzu galvām, no kurām viena ir kājām gaisā un otra sāņus –  šādi uzstādītas, lai neitralizētu Medūzas Gorgonas skatu. Nav zināms, no kurienes tās nākušas sākotnēji. Arī cisterna tiek aktīvi atjaunota, tajā mītošās zivis visas sadzītas vietā stūrī, daļa kolonnu šobrīd ir apsegtas un apmeklējuma laikā nepātraukti dzirdami dažādi ar būvniecību saistīti trokšņi. Tā būs lielākā cisternas renovācija pēdējo 1500 gadu laikā.

bazilikas cisterna

Gulhane parks

Tālāk izstaigājam Gulhane parku, kas mums arī ieteikts kā viens no skaistākajiem pavasara ziedu baudīšanai – garās platānu alejas ar pelēko gārņu ligzdām, mazas strūklakas, zvaigznes formas apstādījumi ar muskarēm, protams, arī tulpes, taču šeit visas ziedu dobes ir koši oranžas plastmasas sētas apjoztas, kas mazliet samazina estētisko vērtību. Parks savulaik bija daļa no pils dārziem un kādreiz tajā drīkstēja atrasties tikai sultāns un viņa viesi. Mūsdienās parks ir ārkārtīgi populārs, un pēcpusdienā tas ir cilvēku pārpilns, lielākoties šeit pastaigājas sievietes ar bērniem. Interesanti, ka parkā ir parūpējušies par lūgšanu vietām – tā vidū ir vagoniņam līdzīga celtne ar lūgšanu telpu.

Kuģītis pa Bosfora šaurumu

Brauciens ar kuģīti Stambulā ir absolūti obligāts visiem! Tas ļauj saprast, cik milzīga ir šī pilsēta, un arī uz brīdi pabūt Āzijā, īpaši, ja tajā nekad nav būts agrāk. Turpat Eminonu, pie makšķerniekiem un ceptajiem kastaņiem, ir kuģīši, kuri par 12-15 lirām piedāvā pusotras stundas braucienu pa šaurumu. Mēs izvēlamies saulrieta laiku, kuģītim atgriežoties piestātnē līdz ar pēdējiem saules stariem. Šos kuģīšus nevar nosaukt par ekskluzīviem vai kā citādi īpašiem (lai gan ir arī tādi), iekārtojums ir vienkāršs, taču savu uzdevumu tie pilda – izbrauc pa šaurmu līdz pat Sultāna Mehmeta tiltam – pa ceļam var vērot jau iepriekš apskatīto Dolmabahce pili, kā arī citus krāšņus un vienkāršākus namiņus. Krastos ir lielākas un mazākas mošejas, privātas mājas, biroji un dzīve te neapstājas nekad. Pabraucot mazliet nost no piestātnes paveras skatam smogs – visa pilsēta tīta kā dzeltenpelēkā miglā. Smogs Stambulā ir liela problēma, un gaisa kvalitātes kontrole Turcijā nav tādā līmenī kā citur Eiropā. Smoga dēļ divus gadus atpakaļ pat tika apstādināta kravas kuģu satiksme šaurumā, jo redzamības apstākļi nebija piemēroti. Smogs gan nebija par iemeslu nesenajam negadījumam, kad maltiešu kuģis ieskrēja Hekimbasi Salih Efendi savrupmājā – vēl dažas dienas iepriekš šo sarkano namu redzējām no kuģīša un tagad tas ir pilnībā sagruvis!

Brauciena laikā kuģītī var baudīt turku tēju (3 liras) vai svaigi spiestu apelsīnu sulu (4 liras). Virtuves darbinieks to cītīgi spiež jau kādu stundu pirms izbraukšanas, kamēr kuģītī esam pirmie viesi. Lai arī vairums vispirms dodas sēdēt augšā, uz atvērtā klāja, līdz brauciena beigām tur paliek tikai retais – kuģis brauc ātri, ir vējains un cilvēkiem paliek auksti. Skati, starp citu, iekšpusē aiz stikla nebūt nav sliktāki!

Mūsu kuģītis pa ceļam vēl piestāj otrā krastā pie tilta, uzņemot dažus pasažierus tur, un tad uzreiz dodas uz Āzijas pusi. Daļa cilvēku tur izkāpj, pēc kā mēs saprotam, ka tas tiek izmantots arī kā satiksmes kuģis. Mēs uz Āzijas daļu gan dodamies kādā citā vakarā braucot pa tuneli. Tur, starp citu, liekas krietni mierīgāk nekā Eiropas pusē, ir daudz mazāk tūristu un piektdienas vakarā restorānā vairums pārējo apmeklētāju ir turki. Hidžābus nemana gandrīz nemaz.

Pēc kuģīša vēlreiz atgriežamies Hamdi restorānā, šoreiz ēdam pirmajā stāvā, un pasūtam arī desertu – te turku saldumi ir ļoti svaigi un ārkārtīgi garšīgi!

4.diena Topkapı pils, Pareizticīgo patriarhāts, Grand Bazaar tirgus

Topkapi pils

Muzeju biļešu lapa aizvien nedarbojas un esam spiesti stāvēt rindā, lai tiktu uz Topkapi pili, kas 15.gadsimtā bija Osmaņu impērijas rezidence. Rinda uz priekšu iet lēni, ik pa brīdim priekšā pielienot kādam gidam, kurš ir atradis klientus un iet bez rindas apkārt. Arī šeit piedavā ekskursijas, taču šoreiz gribam izstaigāt to savā nodabā. Bez rindas mēģina pielīst arī citi, taču tad gan rindā stāvošie sasparojas un sākas grūstīšanās. 40 minūtes saulē dara savu.

lieliskais gadsimts filmēšanas vietas

Kad beidzot tiekam iekšā, šķiet, visas Stambulas skolas ir atbraukušas ekskursijā, jo skolēnu skaits te ir prātam neaptverams. Arī citu tūristu skaits ir iespaidīgs, un grūstoties cauri, lai tiktu pie apskates objektiem, ātri nogurstam. Mums apkārt dzird gan amerikāņus, gan krievus, ir organizētas tūres un individuālie ceļotāji. Pils ir iespaidīga – tajā ir simtiem telpu, un galvenās ir atvērtas apskatei. Te var redzēt gan dārglietas, gan islāma svētos priekšmetus, taču īpaši skaistas ir flīzes – tik dažādu, sīku zīmējumu izgreznotas tās klāj neskaitāmas sienas dažādas nozīmes zālēm, gan iekšpusē, gan ārpusē. Tomēr atceroties šīs pils apmeklējumu iepriekšējā reizē, jādomā, ka to labāk atstāt kādai dienai vēlā rudenī vai ziemā, kad tūristu skaits nav tik liels. Pirms doties tālāk, pils restorānā ieturam patiesi karalisku maltīti – ar zelta krāsas šķīvjiem un sultānu cienīgu apkalpošanu.

Patriarhāts

Stambula ir īpaša vieta pareizticīgiem, jo šeit atrodas Konstantinopoles ekumēniskais patriarhāts – vieta, kur ir pasaules 300 miljonu pareizticīgo garīgais līderis. Krievijas pareizticīgo baznīca gan kopš 15.gadsimta ir atsevišķa no šī atzara. Ekumēniskais patriarhāts pārvalda Turcijas un Grieķijas ticīgos, kā arī plašu teritoriju ārpus tās. Patriarhātu uztur un tās darbiniekiem maksā Grieķijas valdība. Atceroties pirmo ceļojumu uz Stambulu 2007.gadā, šī bija pirmā apskates vieta ekskursijā ar grieķu grupu. Arī tagad, to apmeklējot, lielākoties dzirdam grieķu valodu. Šī vieta liekas patīkama klusuma oāze pēc pārpildītajiem tūrisma objektiem, jo šeit pūļus nemana, pie ieejas guļ neiztrūkstošais laiskais kaķis, un uz ielas ir vien dažas suvenīru bodītes ar tipiskiem reliģiskiem suvenīriem. Baznīca nav liela, un tā pilda patriarhāta funkciju kopš 16.gadsimta. Izrādās, Osmaņu impērijas likumi pieprasa, ka ne-islāma reliģiskajām celtnēm jābūt mazākām un pieticīgākām par mošejām. Ja Konstantinopole netiktu iekarota 1453.gadā, šo godu pildītu Svētās Sofijas katedrāle.

Grand Bazaar – Stambulas tirgus

Pēc patriarhāta ar Uber dodamies uz tirgu, jau atkal ir pēcpusdiena un satiksme gandrīz pilnībā apstājas. Pa mašīnas logu vērojam izliktās preces rajonā ap tirgu, te ir viss, ko vien var iedomāties! Kādu divu kilometru rādiusā te ir visdažādākās bodītes, sākot no veikaliņa, kurā pārdot tikai svarus, līdz bodītei ar Disneja princešu kleitām. Mēs izkāpjam tirgum otrā pusē un ejam cauri paviljoniem, te, klusākajos nostūros kosmētikas maciņi maksā vien 1 TL (tālāk jau 3, pat 5 liras!), un jākaulējas ir par visu.

Ir ārkārtīgi piedūmots, pārdevēji ir uzbāzīgi un mums ļoti drīz apnīk. Pie tirgus vēl izdzeram pa glāzītei svaigi spiestas sulas un tālāk ar kājām ejam uz foruma pusi. Te mūsu kompānija sadalās – daļa iet vakariņās ar radiniekiem, bet mēs braucam atpakaļ uz Galatas torņa pusi. Šoreiz izkāpjam otrā pusē un nolemjam vispirms apēst. Ieejam Olimpiyat restorānā, mūs aicina iekšā un saka, ka ir arī citos stāvos brīvas vietas. Kāpjam līdz pašai augša, līdz esam 4.stāvā, kur nav neviena cita apmeklētāja. Te pilnīgi vaļā atbīdāmais logs un ātru vakariņu vietā te paliekam līdz pat saulrietam, skats ir fantastisks – iedegas gaismas, pie tilta braukā kuģīši, debesis iekrāsojas. Mēs tikai pasūtam pa turku tējai un Jēkabam arī kafiju, un arī pa kādai uzkodai. Daļa ēdienkartes aprīļa sākumā vēl nav pieejama – jo te vēl skaitās ziema, tāpēc, piemēram, uz saldējumu šoreiz var necerēt. Taču vakars te ir ārkārtīgi patīkams, līdz uzrodas divi vīrieši, kas pie loga smēķē un tad gan mēs drīz ejam prom. Tomēr mierīgais vakars bez skriešanas ir tieši tas, kas mums nepieciešams! Baudām ēdienu, saulrietu un Stambulas skaņas pa logu.

5.diena – Ortaköy mošeja, Akvārijs, Foruma tirdzniecības centrs un brauciens uz Āzijas daļu

Saullēkts pie Ortaköy mošejas

Vienu no rītiem sākam īpaši agri, lai dotos uz skaistāko saulrieta sagaidīšanas vietu Stambulā – Ortaköy mošeju. To labi apskatījām no ūdens puses, braucot ar kuģi, un nolemjam saullēktu sagaidīt tur. Esam klāt vēl pirms sešiem no rīta, kad debesis ir piķa melnas.

nakts stambulā

Priekšā jau stāv kāda automašīna, kur bariņš meiteņu gaida sauli. Aiz mošejas redzams skaistais tilts. Meitenes drīz aizbrauc un mēs uz brīdi paliekam kaķu sabiedrībā – ik pa brīdim kāds aizskrien garām un izlien cauri žogam mošejas teritorijā. Uz rīta lūgšanām dodas neliels bariņš vīriešu, viens no tiem atnāk ar veselu maisu maizes, kuru izgāž turpat ūdenī. Kad jautāju Azerhanai kāds tam iemesls, viņa rausta plecus un saka ka maizi dodot zivīm vai putniem, nekādas reliģiskas saistības tam neesot. Vēlāk uzzinu, ka ar maizi turkiem ir īpašas attiecības – pirmkārt jau, Turcijā ir liels maizes patēriņš, taču daudz no tās nonāk atkritumos un tiek rīkotas īpašas sociālās kampaņas, lai aicinātu cilvēkus nepirkt to vairāk, kā nepieciešams. Ir valstij piederošas maiznīcas, kas saņem dotācijas, lai nodrošinātu sabiedrību ar lētāku maizi. Un pilsētā ir pat īpašas maizes miskastes, kur iemest sakaltušo maizi! Maizi nepienākas izmest tāpat vien, turki saka, ka bieži var redzēt maizi noliktu blakus atkritumu urnai, jo kāds varbūt to var izmantot, lai pabarotu dzīvniekus, vai arī zemē nomesta maize tiek pārlikta zālītē. Maize tiek uzskatīta par Allāha dāvanu, un Korans vēstot, ka Gabriēls mācījis Ādamam kā iegūt maizi no graudiem, un tādēļ Ādams tiek uzskatīts par maiznieku aizbildni. Klausoties šos vārdus liekas – kā līdzība ar kristietību var būt tik liela? Mūsu musulmaņu gide Svētās Sofijas katedrālē teic to pašu – viena koka dažādi zari.

Skaistākās musulmaņu vietas pasaulē

Vietā, kur vīrs iemet maizi, čum un mudž no medūzām, sākot ar tādām, kas nedaudz lielākas par naga galu, beidzot ar bļodas izmēra, un to tur ir simtiem tūkstošu, ja ne miljoniem. Pa tumsu nākot, pirmajā brīdī domājām, ka ūdens ir ārkārtīgi netīrs, izrādās, netīrs tas ir, taču krāsa tam tāda medūzu dēļ. Kā man vēlāk stāsta, Marmaras jūra kļuvusi siltāka un organiskā piesārņojuma dēļ medūzas tur ir savairojušās.

Kad jau sāk palikt pavisam gaišs, atbrauc kāds pāris, kas dažu minūšu laikā izdaiļo vienu soliņu ar spuldzītēm, meitenei iedod rokās spuldzīšu izgaismotu lietussargu, gaismiņas ir arī uz kleitas, un tur notiek fotografēšanās, ik pa brīdim telefonā ziņojot sekotājiem par fotografēšanās procesu. Bet mēs tikmēr apejam mošejai otrā pusē, ejot garām daudzām tirgotāju bodītēm, kur jau ir izliktas preces – miegaini vīri krāmē laukā bižutēriju, mums nepievēršot ne mazāko uzmanību, acīmredzot saprotot, ka mēs neesam viņu mērķauditorija.

Stambulas akvārijs un lielākais tirdzniecības centrs Eiropā

Rītu turpinām ar došanos uz Stambulas akvāriju Sea Life Istanbul. Tepat blakus ir arī vaska figūru muzejus, Legolande un tirdzniecības centrs, tāpēc ģimenes ar bērniem var droši ieplānot šajā vietā pavadīt visu dienu. Akvārijam vien vajadzētu vismaz pusotru, pat divas stundas. Lai arī šur tur informācija ir pieejama arī angļu valodā, tomēr šur tur tulkojumus neatradām. Zivju bagātība te ir liela, ir lielais akvārijs ar tuneli, un šīs skaitās viens no lielākajiem akvārijiem Eiropā.

Turpat pie akvārija paēdām pusdienas (kafejnīca Lunchbox) un gājām iekšā tirdzniecības centrā Forum Istanbul. Tas ir lielākais tirdzniecības centrs ne tikai Turcijā, bet visā Eiropā! Lai arī cenšamies tur īpaši daudz laika nepavadīt, nemanot paskrien divas stundas – un ieejam vien vienā kosmētikas veikalā, Carrefour lielveikalā (te var nopirkt halvu, turku tēju, un citur suvenīrus un gardumus lielā daudzumā, par vietējo, ne tūristu cenām), kā arī LC Waikiki veikalā, kur ir turku (un arī citu valstu) ražojuma trikotāža un citi apģērbi. Cenas te ir pievilcīgas – T krekli par 3-5 eiro, 7 zeķu komplekts arī kādi 3-5 eiro.

Uz Āzijas pusi

Kad veikalā pavadīts krietni vairāk laika, nekā gribētos, beidzot gribam doties tālāk, uz pēdējo pieturas punktu, Āzijas daļas mākslinieku veikalu. Internetā esam izlasījuši, ka tur atrodas labākais mākslinieku piederumu veikals visā Stambulā, Güven Art Store. Kamēr sagaidām Uber, paiet vairāk nekā pusstunda. Kad esam nobraukuši vien 100m, auto saplīst, tikmēr gaidām jaunu. Un tad vēl pusotra stunda ceļā, jo ir pats sastrēgumu laiks. Iebraukšana tunelī norit ārkārtīgi lēni, un kamēr auto tiek uz pareizā ceļa Āzijas pusē, gandrīz jau sāk satumst. Veikalā pavadām pusotru stundu, un tas patiesi ir iespaidīgs! Cenas gan te ir ļoti līdzīgas kā Rīgā, vien mazliet lielāka izvēle un daži mums nepazīstami zīmoli. Izstaigājam apkārtnes ieliņas, ielūkojamies vietējos grāmatu veikalos un ejam ieturēt vakariņas, turpat blakus ieliņā Ciya kebap. Maltīte ir laba, apkalpošana ir diezgan ātra un drīz vien jau ar pēdējiem telefona akumulatora elpas vilcieniem pasūtam Uber un sākam ceļu uz viesnīcu.

Pēdējā diena – mājupceļš

No rīta nesteidzīgi paēdam brokastis viesnīcā, Jēkabs vēl aizskrien pafotografēt jau pavisam izplaukušos kociņus pie jūras. No rīta ir gana daudz laika, lai vēl aiziet papeldētos baseinā un pasēdētu pirtī, tomēr mēs vēl nesteidzīgi kārtojam mantas, sēžam uz balkona un tad nolemjam laicīgi doties uz lidostu. Kamēr tiekam cauri pirmajai drošības pārbaudei lidostā, tad reģistrācijai (pašapkalpošanas automātos jau atkal tehniskas ķibeles un mums nākas tomēr stāvēt rindā un lūgt palīdzību darbiniekam) un pasu kontrolei, paiet gandrīz pusotra stunda, tā ka labi vien ir, ka esam lidostā laicīgi. Pēc tam iešana uz īstajiem izejas vārtiem arī aizņem paprāvu laiku, tāpēc beigu beigās nekāda gaidīšana lidostā nesanāk.

Paceļoties virs pilsētas un ar otru aci vērojot filmu ekrānā (tāds ir katram sēdeklim, gluži kā tālajos reisos!) apdomājam braucienu un atceramies spilgtākos brīžus. Piecās dienas gūts tik daudz iespaidu kā dažā labā braucienā pusotras nedēļas laikā! Drīz vien mums pasniedz pusdienas, īpaši pasūtītos bezlaktozes ēdienus, un dažas stundas vēlāk jau esam Rīgā.

Līdzīgi raksti:

Parīze pavasarī

Fantastiskā Ņujorka

Burvīgā Barselona