Apskates vietas Kostarikā: tropiskie lietusmeži un vulkāni

Kostarika ieņem pirmo vietu pasaulē happyplanet indeksā, kas parāda cilvēku apmierinātību ar dzīvi, sabiedrības vienlīdzību, dzīves ilgumu, un ietekmi uz vidi. Tās lielākā bagātība viennozīmīgi ir tropiskie lietusmeži, un šī valsts nopietni strādā pie ekotūrisma popularizēšanas. Uz Kostariku nebrauc baudīt arhitektūru vai kulinārijas šedevrus, bet gan iepazīt tās milzīgo bioloģisko daudzveidību, jo šī Centrālamerikas valsts var lepoties ar pasaulē augstāko sugu blīvumu vienā kvadrātkilometrā. Turklāt vairāk nekā vienu ceturto daļu no tās teritorijas aizņem nacionālie parki un dabas rezervāti. Tas nozīmē, ka vietu, kur meklēt piedzīvojumus dabā un atklāt tās brīnumus, Kostarikā netrūkst. Tomēr jārēķinās, ka maciņam šī nebūs pati draudzīgākā vieta, jo Kostarika ir visdārgākā valsts Centrālamerikā. Katras atrakcijas vai ekskursijas izmaksas būs vismaz 50 dolāri un vairāk. Arī viesnīcas nebūs sevišķi lētas un maltītes cena restorānā tuvosies Eiropas līmenim. Taču neaprakstāmi gardus un aromātiskus ananasus varēsiet iegādāties par mazāk nekā dolāru gabalā un ticiet man, ka pēc pirmā baudpilnā kumosa jums neko citu vairs nekārosies.

Tieši gadu atpakaļ noslēdzās ceļojumu aprakstu konkurss, kurā uzvarēja Ance Bogdanova-Jātniece ar rakstu par Melnkalni. Ance turpina ceļot un mēs nevarējām laist garām iespēju dalīties ar viņas ceļojumu piezīmēm par Kostariku!

Kostarika nav liela valsts, un tās iekšienē vislētāk ir pārvietoties ar autobusu. Tomēr jārēķinās, ka vidējais kustības ātrums pat uz lielajām maģistrālēm nav liels un ceļā var nākties pavadīt krietni ilgāku laiku nekā ieplānots. Paši transportlīdzekļi nebūs no tiem jaunākajiem, bet pilnībā pieņemami jebkuram ārzemniekam. Ir atsevišķi maršruti, kas kursē pēc noteikta saraksta, bet pārsvarā autobusa atiešanas laiku noteiks tas, cik ātri savāksies braukt gribētāji un piepildīs vismaz pusi no sēdvietām. Nozīmīgākajos maršrutos autobuss, visticamāk, būs kondicionēts. Tad gan kāda jaka lieti noderēs, jo, ja pūš aukstumu, tad tā, lai zobi klab. Taču liela daļa būs bez šādas ekstras, un visi izlīdzēsies ar vaļējiem logiem un arīdzan durvīm. Šajā situācijā arī kāds drēbes gabals nekaitēs, tikai šoreiz to nāksies siet ap ausīm.

Kostarikas lietusmeži

Kostarikai pa vidu slejas kalnu grēda, kas to sadala Klusā okeāna un Atlantijas okeāna jeb Karību pusē. Atlantijas puse saņem lielāku nokrišņu daudzumu un ir lieliski piemērota lietusmeža baudīšanai. Tieši tāpēc mēs izvēlējāmies valsts Karību reģiona daļu, kur aplūkojām tropiskos mežus no trīs nedaudz atšķirīgiem skatu punktiem.

Pirmā pamatīgā sastapšanās ar tropu mežu mums bija privāta, jo viesojāmies pie cilvēkiem, kuri dzīvo šādā mežā. Tas ļāva mums doties nesteidzīgās un garās pastaigās pa mežu un pierast pie milzīgās augu daudzveidības un zaļuma apjoma visapkārt, kas sākotnēji var radīt mērenu apjukumu. Pats lietusmežs ir fantastisks! Sajūta tāda, it kā būtu nejauši nonācis kādā Juras laikmeta parkā, kur daudzveidīgas papardes mijas ar neskaitāmām palmām starp dažādu izmēru nezināmiem kokiem un tam visam pa vidu kaut kas tinas, vijas, apņem un nokarājas. Viss ir tik piesātināti zaļš un pārblīvēts ar dzīvību, ka nesaproti, kur lai skatās un kā šo nezināmo informāciju vispār galvā apstrādāt. Un nav jau nekāds brīnums, jo vienā lietusmeža hektārā var būt pat 300 dažādu koku sugu, kamēr Latvijas mežos kopumā ir aptuveni 50 koku un krūmu sugas. Tieši tāpēc, vismaz pirmajā tropu meža apmeklējumā, jādodas kopā ar gidu, kurš pārzina šo mežu īpatnības un var norādīt, kam pievērst uzmanību, no kā izvairīties un kam netuvoties. Kamēr tu kā īstens tūrists pavērtu muti grozies ap savu asi taciņas vidū un izbaudi meža varenumu, vari nepamanīt, ka esi nostājies skudru ceļa vidū. Un ne jau mums ierasto skudru, nē, tādu trīs centimetru lielumā, kuras kodiens liks neciešamās sāpēs mocīties veselu dienu.

Tāpat vari nedomādams ķerties pie pirmā koka zara, kas trāpās pa rokai, un nemaz neredzēt, ka tā otrā pusē snauž čūska. Gids pamācīs, ka nekad nedrīkst tverties pie kokiem vai augiem no tās puses, kuru nepārredzi, jo šāda kļūda var būt liktenīga. Tāpat viņš pamanīs lietas visā apkārt valdošajā zaļuma mudžeklī, kas būs bīstamas vai ievērības cienīgas. Ieraudzīt kādu dzīvnieku vai putnu lietusmežā paša spēkiem ir visai grūti, ja vien šis tev gluži neskrien virsū. Par augu atpazīšanu pats vari nemaz nedomāt, jo arī gids pārzinās tikai nelielu daļu un nekautrēsies atzīt, ka nevar nosaukt konkrēto krūmu ģinti vai kādu no tās 50 sugām. Visā pasaulē gandrīz 90% sugu vēl nav pilnībā identificētas un aprakstītas, un Kostarikas lietusmežā ikvienam ir iespēja atklāt ko jaunu un nosaukt to savā vārdā.

Savā būtībā lietusmežs ir viena milzīga cīņas arēna, kur augu sacensība par izdzīvošanu norit nepārtraukti. Ir fascinējoši vērot, kā katrs cīnās par gaismu, veidojot savdabīgu meža stāvojumu. Liela daļa no tiem aug viens uz otra un lien pa koku stumbriem uz augšu, lai tikai tiktu augstāk un tuvāk saulei. Lielo koku zaros ir attīstījusies pavisam cita, paslēpta pasaule, kur uzrāpušies filodendri jeb kokus mīlošie augi, kas stiepj savas gaisa saknes līdz pat zemei. Turpat pa vidu saaugušas dažnedažādas bromēlijas, kas kā tādi lieli, spuraini eži satupušas zaros.

Kādu nelielu daļu no šiem augiem esam raduši redzēt mūsu puķupodos uz palodzēm, ieskaitot palmas, orhidejas, antūrijas un pat begonijas, bet tur tas viss aug savvaļā un uz koku stumbriem. Dažiem kokiem ziedi aug ārā pa tiešo no stumbra un ne visiem saknes ir mums ierastajā izskatā. Citam tās ir klātas dzeloņiem, citam oranžas un spraucas ārā no stumbra, citam pavisam gludas un spīdīgas, kā nolakotas, bet citam kā tāds milzu vēdeklis, kas plešas uz visām pusēm.

Otro tikšanos ar tropu mežu izbaudījām vairāk no putna lidojuma, dodoties trošu nobraucienu piedzīvojumā Braulio Kariljo nacionālajā parkā. Šāda veida atrakcijas Kostarikā ir ļoti populāras un plaši pieejamas. Šis nacionālais parks nosaukts par godu agrākajam Kostarikas prezidentam un ir viens no lielākajiem valstī. Tas iekļauj 475 kvadrātkilometru lielu lietusmeža masīvu, kur vidējais gada nokrišņu daudzums ir septiņi metri – tikpat, cik Latvijā nolīst desmit gados. Ierodoties parka teritorijā, mūs celiņa malā sagaida tapīru mamma ar mazuli, kuri jau ir pieraduši pie cilvēku klātbūtnes. Lai arī tapīri dzīvo šajā teritorijā, nav nekādas garantijas kādu sastapt. Tomēr viņi esot iecienījuši netālu esošo nojumi, kas oriģināli tika uzbūvēta kā sanāksmju vieta, un pārņēmuši to savā īpašumā, lai slēptos no ilgstoša lietus. Paejot dažus metrus tālāk, koka zaros karājas sliņķis, bet kokā blakus suvenīru veikalam atpūšas dzeltenā skropstainā odze, kas ir vien pirksta platumā un tā saritinājusies, ka atgādina dzeltenu ziedu augstu koka zarā. Turpat kafejnīcā no meža ieskrien pizote jeb baltdeguna koati, un, klausoties drošības instrukciju, netālu kokos lēkā kapucīni. Labāku sagaidīšanu grūti iztēloties!

Arī paši trošu nobraucieni ir ļoti droši un pārdomāti. Pat mani, kam ar augstumu nav tās tuvākās attiecības, ne mirkli nepārņēma baiļu sajūta. Viens gids pieāķē pie troses, bet otrs – sagaida uz nākamās platformas. Pašam nav jādara praktiski nekas, tik vien kā jābauda mirklis. Kopumā trase ietver desmit nobraucienus, no kuriem garākais bija 700 metri, bet citviet Kostarikā ir pieejami pat 1,5 kilometrus gari trošu nobraucieni.

Trešo reizi lietusmeža apskatei izvēlējāmies doties uz Tropu pētniecības organizācijas lauka staciju La Selva, kas iekļauj zemienes tropu mežus. La Selva aizsākās kā primārā lietusmeža teritorija, ko iegādājās amerikāņu botāniķis un klimatologs Holdridžs un kas vēlāk nonāca Tropu pētniecības organizācijas īpašumā. Tas notika 60tajos gados, kad Kostarika masveidā izcirta savus tropu mežu, lai veidotu lauksaimniecības zemes, nevis ar tiem starptautiski lepojās. Gadu gaitā jaunas teritorijas ir nākušas klāt, veidojot vienu no nozīmīgākajām un slavenākajām vietām pasaulē, kur nodarbojas ar tropiskā lietusmeža izpēti.

Lai arī tā nav tipiska tūrisma vieta, bet gan pētniecības institūcija, kur pastāvīgi uzturas zinātnieki, La Selva piedāvā arī publiskas ekskursijas gidu pavadībā un vienkārša tipa nakšņošana turpat teritorijā. Mēs ieradāmies no rīta un pievienojāmies putnu vērošanas ekskursijai, kas ilga vairāk nekā trīs stundas. Stacijas tuvākajā apkārtnē ir ierīkoti lieli, betonēti celiņi, nodrošinot komfortablu piekļuvi mežam, taču gids mūs ved arī pa mazākām taciņām daiļāko Kostarikas putnu meklējumos. Šajā nelielajā valstī ir vairāk nekā 900 dažādas putnu sugas. Ekskursijas laikā mums izdodas ieraudzīt gan necilākus putnus, gan tos, kas pelnīti ieņem vietas skaistāko Kostarikas putnu topu augšgalos, ieskaitot trogonus, sarkano makavu (lielo, spilgti sarkano papagaili ar zili dzelteniem spārniem) un motmotus. Te vēl jāpieskaita jau iepriekš redzētie tukāni ar to lielajiem, krāsainajiem knābjiem un dažādie kolibri. Tam visam pa vidu redzam arī tairu, kas pieder zebiekstu dzimtai, diendusu guļošus sikspārņus zem koka zara vai palmas lapas, kārtējo dzelteno skropstaino odzi, dažādu veidu ķirzakas, lapu griezējskudras un pekarus, kuri atgādina nelielas mežacūkas un brīvi pastaigājas vai gulšņā pašā stacijas centrā starp laboratoriju un biroju ēkām.

Satiekam arī vienu no Kostarikas krāsainākajiem un biežāk sastopamajiem abiniekiem – zilo džinsu indesbultu vardi. Tā ir pavisam maziņa, ar skaistām džinsu bikšelītēm kājās un ziliem cimdiņiem arīdzan. Šīm vardēm ir ļoti unikāla pēcnācēju aprūpe, kas nav raksturīga citiem abiniekiem. Mātīte izdēj vien trīs līdz četras olas, kuras tēviņš apaugļo un pieskata aptuveni nedēļas garumā līdz izšķiļas kurkuļi. Pēc tam mātīte liek pa vienam kurkulim uz muguras un rāpjas kokos, meklējot augus, kuru puduros sakrājies ūdens. Katram kurkulim tiek atrasta atsevišķa mājvieta, lai palielinātu to iespēju izdzīvot. Mātīte iedēj ūdenī papildus neapaugļotas olas, nodrošinot barību savam pēcnācējam, un turpina to darīt ik pēc dažām dienām,vairāk nekā mēneša garumā, līdz tie paaugas.

Ņemiet vērā, ka, piedaloties putnu vērošanā, lieti noderēs labs binoklis, jo lielākā daļa putnu būs jāmeklē augstāk zaros, lapu mudžeklī un arī tramīgākos savvaļas dzīvniekus būs vieglāk novērot pa gabalu. Tāpat neaizmirstiet pretodu līdzekli un saules aizsargkrēmu, jo bez tiem nekādi neiztikt. Dodoties mežā, labāk izvēlēties vieglas bikses un elpojošu apģērbu ar garām rokām, lai samazinātu iespēju kādam kaut kur iekost vai iedzelt. Slēgti apavi ir obligāta prasība un jo tie nopietnāki, jo labāk. Tad atliek tikai atklājēja un piedzīvojumu meklētāja gars, un jūs esat gatavi ceļojumam tropu lietusmeža brīnumainajā valstībā.

Irasu vulkāns

Kostarikā ir pieci aktīvi vulkāni un vairāki desmiti tādu, kas savu aktivitāti sen jau zaudējuši. Vēl pavisam nesen apmeklētājiem bija iespējas izvēlēties, uz kuru doties, taču pēdējo gadu laikā šī izvēle ir krietni samazinājusies vulkāniskās aktivitātes dēļ, kas rada arvien pieaugošus drošības riskus. Daļā nacionālo parku, kas ieskauj šos vulkānus, dažādas pastaigu takas un aktivitātes joprojām ir pieejamas, taču kāpšana pašos vulkānos ir liegta. Pašlaik vienīgā iespēja, kur aplūkot krāteri visā tā krāšņumā, ir doties uz Irasu vulkānu. Irasu ir visaugstākais aktīvais vulkāns Kostarikā, un līdz tā virsotnei, kas slejas vairāk nekā 3400 metru augstumā, var ērti uzbraukt ar auto. Tas atrodas nieka 50 kilometru attālumā no galvaspilsētas Sanhosē centra, padarot to par lielisku dienas izbrauciena galamērķi. Līdz Irasu vulkānam varot nokļūt arī ar sabiedrisko autobusu, kas kursē vienu reizi dienā, taču laika taupīšanas nolūkos mēs izvēlējāmies rezervēt ekskursiju ar gidu.

Mūsu šoferītis, kurš vienlaikus ir arī zinošs gids, savāc mūs no viesnīcas, un vēl kopā ar sešiem cilvēkiem dodamies vulkāna piedzīvojumā. Nokļūstot uz nelielā celiņa, kas vijas augšup vulkānā, skatam paveras mums, latviešiem, ierastas ainavas – kartupeļu, sīpolu, burkānu un kāpostu lauki, kas nelielos pleķīšos izraibina visu Irasu nogāzi. Bagātīgā vulkāniskā augsne un vēsākais klimats ir lieliski piemēroti šīm mēreno platumu kultūrām, un šis apvidus ir galvenā šo dārzeņu audzēšanas vieta Kostarikā. Tā kā klimats tur visu gadu ir diezgan līdzīgs, tad tiklīdz viena raža ir novākta, tā var stādīt nākamo. Tāpēc nav nekāds brīnums, ka vienā laukā zaļo lociņi, otrā zied kartupeļi, trešajā notiek ražas vākšanas talka, bet ceturtajā tiek artas jaunas vagas. Tur mums tik pierastie gada cikli ir vien līdzās pastāvošas paralēles.

Braucot augstāk, arvien biežāk manāmi riteņbraucēji un skrējēji, kas savus spēkus labprāt izmēģina stāvajās Irasu nogāzēs. Neatpaliek arī suņu staidzinātāji, kas šo procesu apvieno ar nelielu krosiņu. Izskatās, ka vismaz neliela daļa kostarikāņu nopietni rūpējas par savu fizisko veselību, lai gan mūsu gids par šo pēdējā laika fenomenu ir mazliet neizpratnē. Jau pusceļā mums vulkāns sūta sveicienu košas varavīksnes formā, un pēc brauciena cauri mākoņiem esam sasnieguši Irasu saulaino virsotni. Gids vairākas reizes atkārto, cik ļoti mums paveicies ar laikapstākļiem, jo lielāko daļu gada Irasu virsotni slēpj mākoņu sega. Daudzkārt tā ir tik blīva, ka vairāk kā rokas stiepiena attālumā redzēt neesot iespējams. Tāpēc būtu ļoti ieteicams pirms došanās uz Irasu izpētīt vietējās laika ziņas, lai saprastu, vai vispār ir vērts turp doties.

Lai arī Irasu ir viens no Kostarikas aktīvajiem vulkāniem, pašreiz tas ir nedaudz iesnaudies. Pēdējo reizi tas izvirda 1994. gadā. To gan nevar teikt par vien desmit kilometru attālumā esošo Turialbas vulkānu, kas nedaudz dūmo katru dienu pēdējo divu gadu laikā un brīžiem izšķauda pa kādam akmenim vai izkūpina palielus daudzumus pelnu. Tie nereti plānā kārtiņā noklāj tuvāko apkārtni, ieskaitot galvaspilsētu. Šo pelnu ietekmi var manīt arī pie Irasu vulkāna, kur daļa augu ir pelnu pelēkumā un gājuši bojā. Tāpēc pirms ieplānotās ekskursijas jāpārliecinās, ka pieeja arī šim vulkānam nav slēgta, jo blakus esošais Turialbas vulkāns var atstāt ietekmi arī uz Irasu.

Irasu vulkāna virsotnē patiesībā ir nevis viens krāteris, bet gan vesels krāteru komplekss. To veido pieci krāteri, kas ir dažāda vecuma un dažādās sabrukšanas stadijās. Trīs no tiem ir labi redzami. Pirmais ir pašreizējais galvenais krāteris, kas izceļas ar savu zilganzaļo ezeru. Atkarībā no minerālu sastāva, tā krāsa varot mainīties no zaļganas līdz pat sarkanīgai. Otrais ir Diego de la Haya krāteris, kas bijis aktīvs 19. gadsimtā un kurā arī var būt redzams neliels ezeriņš, atkarībā no sezonas un lietus daudzuma. Trešais ir Playa Hermosa jeb Skaistā pludmale. Par pludmali to dēvē tādēļ, ka tā atgādina lielu smilšu strēli galvenā krātera malā. Taču patiesībā tā ir daļā no sena krātera dibena, kura lielākā daļa ir iebrukusi, veidojoties abiem iepriekšminētajiem krāteriem.

Kopumā pie krāteriem mēs pavadām aptuveni stundu. Gids mūs sākotnēji uzved augstākajā punktā, lai varam gūt labāku priekšstatu par vulkāna kopskatu, bet pēc tam jau dodamies mazliet zemāk, lai tuvāk aplūkotu krāterus. Papildus sajūsmu mums rada vietējā flora, kur mums neredzēti augi mijas ar tik zināmo balto āboliņu pilnā plaukumā un lupīnām. Braucot jau prom no virsotnes, ceļa malā vēl pamanām pīpeņu pudurīti. Sanāk, ka Kostarikā trīs kilometru augstumā ir tādi apstākļi kā Latvijas jūnijā.

Atceļā uz galvaspilsētu iebraucam arī vulkāna pakājē esošajā Kartago, kas līdz 1824. gadam bija Kostarikas galvaspilsētā. Tur dodamies aplūkot valsts galveno baziliku. Tā ir celta par godu Kostarikas svētajai aizgādnei, kuru dēvē par La Negrita. Tā ir Jaunava Marija mulates veidolā, kuras figūriņu 17. gadsimtā šajā vietā atrada vietējā meitenīte. Tā ir viņu Aglona, kur katru 2. augustu aptuveni 2,5 miljoni cilvēku no visas valsts pulcējas un svin figūriņas atrašanas gadadienu. Baznīcas interjers ir no koka, kas rada ļoti mājīgu atmosfēru un raisa asociācijas ar austrumu baznīcām, lai gan Kostarika ir pārsvarā katoļticīga valsts.

Kopumā ekskursijas ilgums bija nedaudz virs piecām stundām, kas ļauj būt atpakaļ pilsētā  neilgi pēc pusdienlaika. Galvaspilsēta Sanhosē noteikti neizceļas ar arhitektūras krāšņumu, bet tai piemīt sev vien raksturīgs šarms un tā ir lieliska vieta muzeja apmeklējumam. Noteikti ir vērts doties uz pirms Kolumba ēras Zelta muzeju, kur apskatāms liels daudzums krāšņu zelta rotu un artefaktu. Tā ir lieliska iespēja uzzināt, kā rotājās Kostarikas pamatiedzīvotāji, kā tik fantastiski detalizētas figūriņas bija iespējams izgatavot un kāda nozīme zeltam bija viņu dzīvē pirms spāņu kolonizatoru ierašanās 16. gadsimtā. Tajā pašā ēkā var apmeklēt arī nelielo Naudas muzeju un iepazīt, kā gadsimtu laikā ir mainījušies maksāšanas līdzekļi Kostarikā. Kopējai abu muzeju apskatei varat ieplānot aptuveni pusotru stundu, jo tie nav ļoti lieli. Tomēr lai pilnībā sajustu šo valsti, ar pilsētu nepietiks. Būs vien jāliek mugursoma plecos un jāiet dabā, būs jāizmirkst siltajā tropu lietū un jācenšas nepievērst uzmanība niezošajiem kodumiem, būs jāmēģina nenoreibt no vispārējās sajūsmas un jāmācās baudīt dzīve ar pilnu krūti.

Paldies Ancei par ceļojumu lietusmežu pasaulē! Lasi arī citus ceļojumu aprakstus, kas piedalījās stāstu konkursā, kurā Ance uzvarēja:

Ziemassvētki Kostarikā

Pirmais ceļojums uz Bali & cits ceļojums uz Bali

9 iemesli kāpēc braukt uz Filipīnām


Pievienot komentāru