20 smieklīgi, neparasti un aizraujoši ceļojumu piedzīvojumu stāsti

Jau vairākkārt esmu veidojusi smieklīgu, neparastu, aizraujošu un pat bailīgu ceļojumu stāstu izlases gan no savas, gan no bloga sekotāju pieredzes! Nu jau atkal ir iekrājušies 20 stāsti, ar kuriem padalīties.

Noteikti nepalaid garām iepriekš publicētos stāstus:

Smieklīgo stāstu 1.izlase

Smieklīgo stāstu 2.izlase

1.Čakarīgais maiņas punkts – E.stāsts

2000.gadā mācījos Dānijā, un brīvdienās bija domāts brauiens uz Beļģiju, un jau laicīgi Kopenhāgenā, turku rajonā naudas maiņas punktā samainīju dāņu kronas pret beļģu frankiem. Mainīju naudu sev un kursabiedrenei. Saliku visu maināmo naudu uz letes, man iedod kaudzi ar frankiem, cipari ar daudz nullēm, sadalīju divās daļās, puse man, puse kursabiedrenei. 

Kad jau esam Briselē, braucam uz centru, uz bāru, tā kā naudas īpaši daudz nav, nolemjam paņemt pa vienam aliņam un sēdēt, kamēr vien var. Pēc brīža kursabiedrene pienāk man un jautā – vai es neiedevu viņai par daudz naudas? Pārskaitu savu naudu, nē, tieši puse, kā runāts. Izrādās, mums ir iedots krietni vairāk naudas, nekā pēc maiņas kursa pienākas! Tālākais kā pa miglu – visiem uzsaucam “metru”, ballīte sit augstu vilni! Kursabiedrene vēl par atlikušo naudu nopirka biļeti uz Rīgu, lai aizbrauktu uz radinieka jubileju, bet es, atgriežoties mājās, nopirku veļasmašīnu. 

2.Bagātīgais atradums – Vinitas stāsts

Atgadījums notika, kad strādāju Milānā par modeli un vairākus mēnešus tur nodzīvoju. Kādu vakaru nācu mājās no darba, bija karsts vasaras vakars un kāpņu telpā bija pilns naktstauriņu, kas izmisīgi sitās pret sienas lampu.

Nolēmu, ka nabadziņi jāizlaiž ārā, un sāku pa vienam viņus vēdināt uz loga pusi, kad ieraudzīju, ka lampā ir kaut kas jocīgs. Ielūkojoties kārtīgāk, sapratu, ka lampā, ievīstīta plastikāta maisiņā, ir kaudze ar naudu. Tās bija 10 eiro banknotes, kopā aptuveni 2000 eiro.

Zvanīju mājas saimniekam, kurš uzcēla kājās visu māju, un visi sprieda, ko darīt, jo mājā gandrīz visos dzīvokļos dzīvoja vienas ģimenes pārstāvji, un mājai ir trīs slēdzamas durvis, pirms tikt iekšā kāpņu telpā. Beigās tika izsaukta policija. Policija nopratināja, naudu paņēma kā pierādījumus, kā arī izrādījās, ka nauda bija viltota.

 

3.Marmora podu shēma – A. stāsts

Strādāju par Latvijas aģentūras pārstāvi ar tūristiem Itālijā, braucām ar 6 cilvēku grupu, kas palika trijās istabiņās kūrortviesnīcā. Pēc tā kā visi ievākušies viesnīcā, pārjautāju, kā visiem viss patīk, un cilvēki apstiprina, ka ļoti jauki, viss ir kārtībā.

Pēc kāda laika saņemu ziņu, ka numuriņā esot saplīsis pods, ka tas izskatījies jau nedaudz atskrūvēts, un uzsēžoties, sagāzās un saplīsa. Brīnos, jo it kā laba viesnīca, un domāju, ka varbūt viesi paši kaut ko tomēr ne tā darījuši, bet zvanu uz viesnīcu. Viņi saka, ka jā, ir jau informēti, bet sīkāk neko nerunāšot, jo, ja nerunā itāļu valodā, nav ko piesieties, viņi neko nekomentēs. Ziņoju mūsu vietējam itāļu aģentam, kas uzreiz sazinās ar viesnīcu. Viesnīcas vadītājs dusmīgs, ka klienti par to pastāstījuši tālāk, un uzzinu, ka viņš no tiem prasījis 200 eiro par poda remontēšanu, jo tas esot itāļu marmora pods. Pēc sarunas ar itāļu aģentu tomēr cena tiek nolaista līdz 35 eiro. Klientiem saku, lai to podu nofotografē, ka to noteikti segs apdrošināšana, un tā arī bija, ka to atmaksāja. 

Kad jau stāvējām lidostā, lai brauktu mājās, par to atkal sākām runāt. Blakus stāvošie latvieši no grupiņas jautā “bet cik bieži jūsu praksē ir gadījies, ka saplīst pods?” Saku, ka nekad tā nav gadījies, šis pirmais gadījums. Izrādās, viņiem arī viņiem ir saplīsis pods! Un tieši tā pat – pods bijis drusku atskrūvēts un arī saļodzījās un saplīsa. Tad gan pēc tam viesnīcas vadītājs no vietējā aģenta riktīgi dabūja par to, ka šādi tiek čakarēti klienti.

4.Smaidīgais robežsargs – Daces stāsts

Pirms 11 gadiem braucām no Couchsurfing pasākuma Melnkalnē caur Albāniju. Mašīna ar Serbijas numura zīmi, šoferis serbs, Kosovas albānis, bulgāriete un latviete. Šķērsojam Albānijas-Maķedonijas robežu jau Maķedonijas pusē. Šoferis aiznes visas pases un mašīnas dokumentus, robežsargi atnāk smaidīgi, kaut ko dīvaini joko, bagāžniekā un nekur skatīties negrib. Jau kādu gabalu iekš Maķedonijas šoferis attopas, ka 100 EUR aizmirsis mašīnas dokumentos. Pārbaudām un tās naudas tur vairāk nav! Pārbaudām pases – un arī pasēs zīmogu par robežas šķērsošanu nav!

5.Draudzīgās mūķenes – Emmas stāsts

Pirms kādiem padsmit gadiem mēs ar vīru, toreiz vēl draugu, apceļojām Itāliju ar stopiem, kas gan beigās vairāk bija ar sabiedrisko transportu. Ceļojums bija ilgs un ar naudu mums toreiz bija diezgan knapi. Tas bija tas laiks, kad nopērc superlētu aviobiļeti un gan jau pārējais būs labi. Nonācām Romā pāris dienas pirms prom lidojuma datuma, nauda izsīkusi, palikt nav kur. Atcerējos, ka nesen draudzene bija stāstījusi, ka ceļojuma laikā lidostā bija satikusi foršas mūķenes no Romas. Sadabūjām numuru, zvanām. Atļāva palikt, bet pārpratuma pēc bija domājušas, ka esam 2 meitenes, kad ieradāmies, teica, ka tas ir sieviešu klosteris, bet ārā jau nemetīs, pēc visiem klostera priekšrakstiem tikām katrs savā numuriņā, viņas bija tiešām ļoti sirsnīgas, pabaroja mūs un izstāstīja, ko Romā jāredz. Tā mēs tās pāris dienas tur pabijām, dzīvojot sieviešu klosterī!

6.Telefons – A. stāsts

Rīta lidojums no Rīgas lidostas. Izeju drošības kontroli, un paralēli čatoju ar draudzeni telefonā. Pirms doties pie izlidošanas vārtiem, kas ir pa kāpnītēm lejā vēl ieeju tualetē, nolieku telefonu uz tualetes papīra turētāja. Pēc tam jau eju lejā, apsēžos netālu no iekāpšanas durvīm, un vēl gribu izlasīt, ko tad draudzene vēl sarakstījusi un attopos – telefona ta nav! Ar aukstiem sviedriem skrienu atpakaļ augšā, uz tualeti, par laimi, tur neviens vēl pēc manis nebija bijis, un telefons tā arī stāvēja uz papīra turētāja.

7.Aizbrauc tur, nezin kur – Ilzes stāsts

Lidomām mājās no Dublinas.Lidmašīnai bija Rīgā jānolaižas ap 11 vakarā, ilgi rinķojām, nevarēja nosēsties, kad nosēdamies, neviens nelaida mūs laukā. Ieslēdzu mobilo, un pirmā īsziņa man atnāk no Tele2-”Esi sveicināts Igaunijā”! Pirmā doma bija – kas tas par “gļuku”! Kāda Igaunija!? kkaut ko sajaukuši! Izrādījās, kmēr mēs lidojām, Rīgā sacēlās vētra un mūsu lidmašīna nevarēja nosēsties. Tā nu mēs aizlidojām uz Tallinu! 

8.Kā mēs nejauši aizbraucām uz Malaiziju – Alīnas stāsts

Esot Singapūrā, ļoti gribējām redzēt kādu augļu plantāciju, un ienāca prātā, ka varētu tieši durianus, izslavēti smirdīgos augļus. Atradām audzētāja kontaktus, pirms brauciena jau laicīgi sarunāju, ka varētu atbraukt. Kad bijām uz vietas Singapūrā, rakstīju atkal, viņi jautāja, vai mums ir savs transports, teicu, ka nē, aizbrauksim ar taksometru? Uz to saņēmu pretī ziņu – bet mūsu plantācija ir Malaizijā…

Neko darīt, Malaizijā tad Malaizijā! Šoreiz tad izpaliks. Tā arī aizrakstīju. Uz to saņēmu atbildi, ka, ja esam tik tālu ceļu mērojuši, ka viņi mūs aizvedīs paši, un pat pārkārtoja savu grafiku, kuru dienu braukt, lai mēs vēl pagūstam pirms atgriezties mājās. Es jautāju – bet cik tas mums maksās? Neko nemaksās! Tā nu mēs aizbraucām ekskursijā uz Malaiziju, mūs tur aizveda pensionēts singapūriešu pāris, saēdāmies durianus, kur viens auglis maksā ap 40 eiro, jo skaitās izsmalcinātas šķirnes, vēl mūs aizveda pusdienās, un iedeva līdzi veselu maisu citu augļu, ko apēst viesnīcā! Vairāk par šo braucienu lasi šeit.

9.”Aromātiskais” brauciens – U. stāsts

Sēdēju lidmašīnā, ejas pusē. Man blakus stāvēja kāda sieviete, kaut ko grozījās, un tad… iepirda man tieši sejā!

10.Kad veikals ir ciet – Indras stāsts

Grieķijā mani un ceļabiedreni kādā sestdienas vakarā ieslēdza lauku veikalā. Labi, ka veikala durvis bija tādas kā garāžas durvis, krampītis no augšas un apakšas. Atstūmām vaļā, bet kā lai aizver ciet? Kamēr stāvam un domājam, ko darīt, tieši garām brauc policijas ekipāža. Nostopējām, un cik nu viņi saprata, angļu valodā stāstījām, ka mēs te gājām garām un oioi, durvis vaļā, kā nu tā atstās!

11.Svarīgais viesis  – Alīnas stāsts

Kādu vakaru nolēmām apskatīties Guandžou pilsētas galveno apskates vietu – Kantonas torni. Kad jau devāmies prom no torņa, pie mums pienāca kāds ķīniešu vīrietis un sāka jautāt, no kurienes tad mēs esam. Nodomāju – nu re, pienācīs brīdis, kad mums sāk uzbāzties, jo pa dienu vairākas reizes pie manis nāca fotografēties cilvēki! Tomēr pieklajīgi atbildēju, ka esmu no Latvijas. Vīrietis pasmaidīja, un angļu valodā teica – “sveicināti Guandžou! Es esmu šīs pilsētas mērs!” Sākumā šķita, ka cenšas mūs izjokot, bet pēc brīža redzēju, ka sarokojas ar darbiniekiem un ar nākošo liftu atbrauca arī ziņu raidījuma filmēšanas komanda. Te man bija žēl, ka es neattapos palūgt kopīgu foto! Par šo ceļojumu vairāk lasi šeit.

12.Samocītais lidojums – Alīnas stāsts

Pēc darba pasākuma Sinsinati vakarā ar United lidoju uz Ņujorku, kur man no pašā rīta jābūt Ņūdžersijā. Tā kā brīvdienās vēl paliku Ņujorkā, viesnīcu šoreiz norezervēju tuvāk Manhetenai. Mans reiss kavēja, beidzot, ap 1 naktī nolaižos lidostā, un man pēc 5 stundām jau jāceļas, lai paspētu 8os būt darbā. Ilgi gaidu savu Sinsinati iečekoto somu, kur tikko tur nopirku, jo pamatīgāk iepirkos un vienā čemodānā vairs nebija vietas. Taču, kad čemodāns beidzot izbrauc uz lentes un to noceļu, izrādās, ka tas ir saplēsts un šausmīgi netīrs. Tik netīrs, ka noceļot to, esmu nosmērējusi savas jaunās džinsu bikses. Dodos pie lodziņa rakstīt pieprasījumu kompensācijai un prasīt jaunu čemodānu. Diemžēl šeit viņiem čemodāna man nav, ko iedot, jo ir palikuši tikai maziņie, bet saka, lai aizeju uz citu termināli, tur varētu būt. Kamēr tieku līdz otram terminālim, paiet vēl pusstunda. Diemžēl arī tur čemodānu nav, vispirms piedāvāja man čeku, es atteicos, jo tos pēc tam Rīgā ir ļoti grūti atprečot, un tad man piedāvā, ka varbūt tomēr manu čemodānu var salabot. Dāma piefiksē manas viesnīcas adresi un saka, ka rīt atsūtīs kādu, kas čemodānu paņems, es vēl divreiz noprasu, vai tiešām paspēs? Jo man aiznākamajā dienā jābrauc mājās! Apstiprina, ka jā, jā, noteikti. Vēl man iedod telefona numuru, kur zvanīt, lai interesētos.

Beidzot esmu ārā no lidostas. Uz manu viesnīcu kursē bezmaksas autobusiņš, ilgi gaidu, kad tas beidzot piebrauc, skatos, jā, nosaukums it kā īstais, iekāpju, aizbraucam – bet izrādās, ka nav īstā viesnīca! Tās pašas ķēdes, bet pilnīgi otrā šosejas galā. Par nelaimi, man ir izlādējies gan telefons, gan power banka un pat Uber nevaru izsaukt. Lūdzu recepcijā man izsaukt taksi. Atbrauc. Tāda mašīnā kā no 70-tajiem, izskatās, kā filmās par policistiem un gangsteriem. Pie stūres sēž sieviete, bet mašīnā nu tiešām kā no filmas – uz priekšējā sēdekļa ir milzīga Bībele. Pie spoguļa karājas 20 cm garš krusts. Viņa pa brīdim ieskatās telefonā, kuram ekrāna tapete ir Jēzus bilde. Un radio skan radio, kur pieklusinātā balsī, angļu valodā saka: “Visa pasaule ir karā, kristiešu komūnas tiek iznīcinātas, bet, ja tu meklē īstu mieru, īstu patiesību….”. Un mēs braucām cauri tik krimināliem rajoniem, ka nu bija mana kārta klusi lūgties, lai tā mašīna nesaplīst un mēs tur nepaliekam.

Biju priecīga, kad 3 no rīta beidzot tiku viesnīcā. Uzreiz pajautāju, vai varu bikses nodot uz ķīmisko tīrītavu, un kur man atstāt čemodānu, kam rīt atbrauks pakaļ. 6 jau gāju brokastīs, kas, kā izrādījās, tomēr nebija iekļautas cenā, un tad saucu Uber, lai brauktu uz darbu. Šoferis vēl noprasīja, kur es īsti braucu, jo uz tik garu maršrutu.. viņam pat nerādīja adresi, tikai virzienu! Bet, par laimi tālāk viss bija kārtībā un uz darbu paguvu.

Interesanti, ka ķīmiskajā tīrīšanā manas bikses neiztīrīja, palika pleķi, un čemodānam pakaļ neviens neatbrauca! Pat zvanīju jautāt, kas par lietu, teica, ka viņi šādos gadījumos čemodānus nelabo… Nācās salīmēt ar skoču un uz lidojumu vilkt bikses ar pleķiem. Kad atbraucu mājās, iesniedzu pieprasījumu apdrošinātājam gan par bikšu tīrīšanu, gan bikšu čeku, jo tās izskatījās izmetamas, gan čemodānu, kuru man  visu atmaksāja. Nolēmu, ka bikses noderēs dārza ravēšanai, iemetu veļasmašīnā… un pleķi izgāja ārā! Bet čemodānu aiznesu pazīstamam meistaram, kas pa 5 eiro man visu sataisīja kā jaunu, un šis čemodāns pēc tam ar mani lidoja vēl 2 gadus.

13.Gājiens uz tualeti. Madaras stāsts

Mūsu gids reiz stāstīja par orķestri kurš ar autobusu braucis spēlēt uz Slovākiju. Atpakaļceļā kaut kur Polijas mežos večiem aizmugurē svinot savajagās čurāt. Autobuss tiek apturēts un visi izskrien pa krūmiem un pēc 5min. Nu jau atviegloti salec atpakaļ savās vietās.

Tad nu pēc vairākām stundām, pasu kontrolē, pie robežas, noskaidrojas ka autobusā nav Jura!

Bļin Jurka pazudis! Ko nu? Viens kaut ko pa miglai atcerās ka kamēr visi čurājuši viens bijis pietupies un tas varētu izskaidrot kāpēc nav paspējis atpakaļ kopā ar pārējiem.

Tiek pieņemts lēmums griezt autobusu riņķī – misija atrast Juri. Brauc atkal pāris stundas uz pēdējo čurāšanas vietu. Situācija protams nopietna jau sāk satumst, vai viņš nebūs apmaldijies, vai varbūt būs kādu nostopējis. Bet tavu brīnumu kādus km. pirms tās vietas, lukturu gaismās šie pamana kādu vīru.

Autobuss strauji bremzē un jā, patiešām tas ir Juris. Visi nopūšās ka šis atradies, bet tomēr ir satraukums par to kas tagad būs, kā šis reaģēs vai būs dusmīgs vai apvainojies, ka biedri viņu pameta, nepamanīja, aizmirsa? 

Autobusa durvis atverās…Juris nopietns… iekāpj ….autobusā – klusums.

Juris neko nesakot iet uz savu vietu, bet diriģents pieceļas un saka: “Nu ko, Juri…PADIRSI?” tādejādi laužot mulsinošo un neveiklo klusumu.

14.Lecīgais taksists – A. stāsts

Pie lidostas iekāpu taksometrā. Šoferis prasa kā maksāšu. Man jau šajā brīdī bija aizdomas, ka nebūs lāga. Saku, ka klienta karte. Seko pārmetumu vētra un purpināšana, ka taksometrs jāsauc speciāli (kas ir mulķības, jo viņi uz lidostu pēc izsaukuma nebrauc, ir mēģināts, kad lidostā ir milzu rinda pēc taksometriem). Tā jau nav pirmā reize, kad šīs kompānijas šoferi tā saka, par to jau daudzkārt runāts ar viņu korporatīvo klientu nodaļu, kas saka, ka jāzvana dispečerim, ja kādas domstarpības. Saku šoferim, ka vai šo jautājumu atrisināsim ar dispečera palīdzību? Pēc dispečera pieminēšanas, tomēr piekrīt braukt. Brauc agresīvi. Piefiksēju, ka kartiņa, kurai pēc likuma jābūt jebkurā taksometrā, kur ir informācija par vadītāju, ir aizlīmēta ar banknoti. To nofotografēju. 

Mani bezmaz “izmet” pie mājas. Esmu priecīga, ka esmu laukā no taksometra. Zvanu dispečerim un informēju, ka atkal problēmas ar kartiņas pieņemšanu. Tas saka, lai kontaktējos ar korporatīvo klientu nodaļu. Tur man jautā vai ir čeks saglabājies, un jautā, kā sauc šoferi. Pasaku. “Ā, nu protams, jā, zinām viņu, ar to šoferi visu laiku problēmas”. Piemetinu vēl, ka ļoti nepatīkami, ka aizlīmēta kartiņa, un nemaz nezini, vai tas ir tas šoferis, kura vārds minēts uz čeka. Man jautā, vai man ir foto, apstiprinu, ka jā, man ir bilde. Man palūdz atsūtīt šo visu informāciju epastā. Nosūtu – braucu tad, teica to, aizlīmēta kartiņa, pielikumā bilde. Viss.

Paiet mēnesis vai divi, un saņemu ziņu no kolēģes ar bildi “nu tev ar šo būs pašai jātiek galā”. Tur – fotogrāfija sūdzībai, ko atsūtījis šoferis, ka es esot viņu apmelojusi, viņš esot atlaists no darba un sūdzēšot tiesā, un pieprasa morālo kompensāciju no mana darba devēja. Sazvanīju darba juristu, kas teica, ka vispār nekas nav jāatbild. Piezvanīju vienīgi uz to pašu korporatīvo klientu nodaļu, painformēt, ka es neesmu lielā sajūsmā, ka ar visu privātuma regulu tiek nodoti mani dati, ka pamatojoties uz manu sūdzību viņš esot atlaists. Nepatīkamākais bija tas, ka šis taksists mani izlaida pie mājas un zina, kur es dzīvoju.

15.Renovētais numuriņš – Alīnas stāsts

Man kādreiz bija bieži jāpaliek kādā viesnīcā, kad braucu komandējumos uz Hamburgu, lai tur vadītu seminārus. Tā kā pasākumus organizēju es, es pēc tam arī dabūju dzirdēt visu, kas dalībniekiem tur nepatika. Pirms mesties citur, viesnīcas vadītājam aizsūtīju epastu ar lietām, ko vēlētos, lai uzlabo: brokastīs vismaz mazliet dažādot ēdienkarti (jo daži no mūsu darbiniekiem tur dzīvoja līdz pat 5 nedēļām!), speciālos piedāvājumus tiem, kas ilgi paliek, kā arī par numuriņu tīrību, atrašanās vietu un numuru kategorijām.

Pēc tā viesnīcas vadītājs izdomāja, ka mani jāsāk “apstrādāt”. Katru reizi viņš nez no kurienes uzradās un nāca sveicināties. Ja es gāju vakariņās, tad katrā palikšanas reizē vismaz vienu reizi viņš man piesējās un stundu (!) stāstīja, kādi viesnīcā būs uzlabojumi. Ēdamo man pat neuzsauca! Sanāk, ka es vēl samaksāju no savas kabatas, lai savā brīvajā laikā paklausītos reklāmu!

Taču puktiņš uz “i” bija kādā reizē, kad viesnīcā tika izremontēti divi numuri pēc “jaunā parauga”- viens viss numuriņš un vienā tikai vannasistaba. Viesnīcas vadītājs uzstāja, ka grib man tos parādīt. Atverot numuriņa durvis viņš pieklauvēja (tā ir standarta procedūra ejot jebkurā numurā) un pēkšņi pateica – “jā, starp citu, numuri šobrīd ir apdzīvoti, bet tas nekas”!”

Tas ir kā – apdzīvoti?!

Man paskaidroja, ka tur šobrīd tieši dzīvojot kādi citi cilvēki no mana uzņēmuma. Es teicu, ka es neiešu iekšā numurā, kur kāds jau dzīvo. Nē, nē, viņš esot viesnīcas menedžeris, viss ok, tā varot darīt. Pirmajā numuriņā cilvēks nebija uz vietas un es stāvot ārā redzēju kāda izskatās vannasistaba. Otrais numuriņš bija blakus, un tur gan durvis atvēra. Viņš tikai pajautāja vai viss kārtībā un aizgāja prom.  

Šajā viesnīcā neviena mana grupa vairs nepalika, un kopš tā laikā man vienmēr uz durvīm ir zīmīte “netraucēt”. 

Par to, ko ir vērts redzēt Hamburgā, un kur palikt, lasi šeit.

16.Dušas piedzīvojums – Ievas stāsts

Slovēnijā palikām pa nakti viesu namā, kur mums bija viena no trim istabiņām otrajā stāvā. Katrai istabai sava atsevišķa vannasistaba. Mūsējā vannasistaba bija gaitenim otrā galā. Jāatzistas, ka pieredze ar šādu risinājumu nebija. Bija karsta diena, daudz nedomāju un gāju nodušoties. Izkāpu no dušas un meklēju dvieli, man par nelaimi- dvieļi bija nolikti istabā un vannasistabā nebija pilnīgi nekā, ar ko varētu noslaucities. Jau atbraucot uz viesu namu sapratu, ka blakus istabiņas arī ir apdzīvotas un skriet pa visu gaiteni plikai nebija variants. Sasaukt vīru arī likās neiespejami. Tad nu nekas cits neatlika kā apslaucīties zeķēs. 

17.Brokastu ola – Lindas stāsts

Agrā rīta ēdām brokastis mazā smukā Strasbūras viesnīciņā. Bijām vienīgie viesi. Vīrs paņem olu, smuki ieliek olu trauciņā un sit pa to. Ola izrādās jēla un iztek. Tikai pēc tam ievērojām katliņu, kur olas pašiem jāuzvāra.

18.AirBnB no elles  – Alīnas stāsts

AirBnB atradu foršu, nelielu māju Trumsē, Norvēģijā, tā, ka mums ir divas privātas istabiņas un ir, kur nolikt automašīnu, rakstīts arī, ka mājiņā būs ledusskapis, kurā brokastīm vienmēr ir produkti un droši var ņemt visu, ko grib – olas, maize, piens, dzērienu utml. Cena nebija maza – 750 eiro par četrām naktīm, bet padomājām, ka par veselu māju nav tik traki. Nosēžoties lidostā, saņemu īsziņu – mūsu noīrētajā mājiņā diemžēl ir kāda tehniska ķibele, bet saimniece piedāvā palikt citur, atsūtījusi adresi un durvju kodu (tikai vēlāk uzzināju, ka tā ir tipiska šmaukšanas shēma – iedot sliktāku vietu nekā rezervēta). Atbraucam uz māju – no ārpuses tīri laba, auto ir kur nolikt. Ejam iekšā mājā, un meklējam, kur tad paliksim. Māja iekšā iekārtota tipiski amerikāņu stilā, uz sienām bildes par ASV, pastkartes, vienīgi, izskatījās diezgan tāds nolietots. Uz brīdi satikām uz minūti arī saimnieci, kas bija ļoti draudzīga, un teica, lai ejot jebkurā brīvajā istabā (izrādījās, ka šī ir māja, kura paliek vairāki viesi, ne tikai mēs), viņai jāskrien uz darbu, viņa strādājot pie check in lidostā.  Atradām divas brīvas istabiņas, tajās viss bija kārtībā, iekārtojamies, vakariņas paēdām pilsētā un gājām gulēt.

Vispirms, pa nakti dzirdējām, ka kaut kas rausta durvis, staigā koridorī. Nākamajā rītā, gaidot rindā uz dušu, satikām kādu pāri, kas bija naktī atlidojuši, un kam tāpat atsūtīta īsziņa, ka jābrauc uz šo te māju, jo esot ķibele, viņi atbraukuši, bet – nav nevienas brīvas istabas! Tā nu viņi gulēja uz dīvāna. 

Aizgājām uz virtuvi, kas visa bija ļoti koši rozā krāsā, pat tējkanna un tosteris rozā. Tur pavērās bēdu ieleja – uz visām virsmām netīras krūzes, šķīvji, iepakojumi, tāpat, pilna izlietne netīru trauku, un pannas un katli drausmīgā stāvoklī, tie, kas ar teflona pārklājumu, tas pilnīgi jau noskrāpēts nost. Zemē stāv četri milzīgi maisi ar atkritumiem, ledusskapī n-tās pakas ar produktiem, bet visi veci, ar nedēļām notecējušiem termiņiem, un sainītis ar zīmīti, ka kāda cita produkti un tos neaiztikt. Blakus vēl viens ledusskapis, uz kura liela zīme – viesiem neaiztikt! Tas pāris uz to visu paskatījās, nospļāvās un teica, ka neko nezina, un izvilka olas no saimnieces ledusskapja, mēs tad darījām tāpat. Lai uztaisītu ēst, nācās gan vispirms traukus nomazgāt. Pāris pateica, ka tādā briesmīgi netīrā vietā paliek pirmo reizi, un solīja sūdzēties airBnB, un ilgāk nepalika. Istabiņas mums bija kārtībā, lai arī ne pirmā svaiguma, paskatījāmies arī kādas būtu cenas, ja tagad uz sitiena mainam kaut ko, un bija ļoti dārgi, tāpēc mēs nolēmām palikt. airBnB nesūdzējāmies, it īpaši, pēc tā kā izlasījām, ka šādās situācijās saimnieki parasti saraksta briesmu atsauksmes par palikušo cilvēku. Vienīgi, pirms taisīt ēst, bija katru reizi jāuzkopj telpa – lai pašiem nav nepatīkami tur atrasties. Vienā no nākamajām dienām kaut kas apēda arī daļu mūsu produktu no sainīša, kuram arī bijām pielikuši zīmīti.

Saimnieci satikām vēl tikai vienreiz – kad mums prombraucot viņa tīrīja māju, un teica, ka jā, jā, viņai esot maz laika, daudz maiņas darbā un netiekot līdzi tīrīšanas darbiem.  Otru māju gan airBnB viņa aizvien turpināja piedāvāt arī kamēr mēs bijām Trumsē, un vēlāk komentāros redzējām, ka daudziem sanāca tāpat – noīrēja veselu māju, bet dabūja istabiņas “rozā mājā”.

Vairāk par Trumsi lasi šeit.

19.Slepenais braucējs – AS stāsts

Tas bija krietni sen, braucu no Čeļabinskas uz Maskavas Domodedovu, man kaut kas nebija lāga ar biļetēm, un izskatījās, ka man varētu nepietikt lidojumā vietas. Lidostas darbiniece, varbūt kaut kādas maiņas priekšniece, mani aizveda līdz stjuartēm un šīs mani nosēdināja pirmajā rindā un tad sākās aizmugurē kaut kāds kipišs, ka “man pienākas, esmu tur tas un tas”, tad sapratu, ka pirmais liekais visdrīzāk esmu es, jo dzirdēju, ka sāk visiem pārbaudīt iekāpšanas talonus. Tāpēc es nolēmu paslēpties, lai nerādītos acīs, nišā, kur parasti stjuartes liek plašķus, tai priekšā vēl bija aizkariņš. Biju domājis, ka tur palikšu visu lidojumu, bet sāka nākt ļoti auksts gaiss, un tad no slēptuves tomēr izlīdu laukā. Izrādījās, ka tomēr bija brīva vieta arī man! 

20.Kataras riepa – Alīnas stāsts

Pa ceļam no Singapūras, nolēmām dažas dienas palikt Dohā, jo lidojām ar Qatar Airways. Man Katarā ir vairāki pazīstami kolēģi, kas nolēma mums izrādīt labāko, kas ir. Bija jūlija mēnesis, pa dienu +43 C, uz ko mani draugi teica, ka tas vēl ir vēsi. Mums ļoti gribējās redzēt tuksnesi, un viņi nolēma mūs aizvest. Mans kolēģis no drauga aizņēmās drusku lielāku džipu nekā pašam, lai mums ērti sēdēt, un braucām tuksnesī iekšā, bezceļos. Vispirms mazliet nolaida riepām gaisu, un tad jau brauciens varēja sākties. Kolēģis gan brauca ļoti pārgalvīgi, izrādījās, kā viņš labi brauc. Viens gan, teica, ka pa ūdeni, kas dažās vietās sūcas no blakus esošās jūras tuksneša vidū, nebrauks, jo tas bojā mašīnu.

Izpeldējāmies siltajā jūrā, braucām ar dēļiem lejā pa smiltīm, noskatījāmies saulrietu un bija laiks braukt mājās. Un tad kolēģis sāka maldīties. Kaut kur nepareizi aizbrauca, un visās malās ūdens, kur ne griezies, ūdens, beigās brauca arī caur to, kaut iepriekš stāstīja, cik tas ir slikti. Neredz nevienu gaismu. Kaut kā izkārpījāmies vietā, kur sakaltuši zāles stiebri un pilns akmeņu. Taču, no auto jocīga skaņa. Apstājamies – jā, caura riepa! Vienīgais, ko redz, tālu, tālumā brauc pa tuksnesi mašīnas un drusku tuvāk telekomunikāciju tornis. Kolēģis skatās – bet rezerves riteņa mašīnai nav! Zvana draugam. Draugs saka, ka jābūt, bet nekas, viņš pēc 15 minūtēm mums atbrauks pakaļ! Man jau smīns par to, jo mēs pusotru stundu braucām, kamēr tikām no pilsētas centra līdz tuksneša galam. Bet uztraukuma nav, nakts silta, vienīgi kolēģi brīdina, ka uzmanīgi jāskatās, kur liek kājas, jo te dzīvojot skorpioni! Tā nu apkārt neblandījos. Paiet pusstunda, protams, draugs nav atbraucis, viņam zvana atkal, viņš atkal saka, ka atbrauks pēc 15 minūtēm, bet riepai būtu jābūt! Beigu beigās mans kolēģis izvelk telefonu, un sāk youtube skatīties video, kur tas ritenis īsti ir. Izrādās, ir!  Apakšā zem mašīnas. Tad nu pēc pusstundas tas bija nomainīts un atkal bijām ceļā. Riepai, izrādās, vienkārši vārsts bija izlaidis gaisu, bet tā nebija caura. Kad vēlāk biju vakariņās pie sīriešu kolēģes, kas ar mums tur bija kopā, viņas ģimene teica, ka bijuši ļoti uztraukušies, jo pa nakti tuksnesī, kā tā! Man gan satraukuma nebija – ūdens mums bija vēl kādas 10 lielās pudeles, ēst arī, un gan jau līdz rīta kaut kādā skaidrībā būtu tikuši! Vairāk par Kataru lasi šeit.

Ja Tev ir gadījies kās smieklīgs, neparasts vai citādi jauks ceļojumu stāsts, padalies komentāros!

Vai lasīji divas iepriekšējās smieklīgo & neparasto stāstu izlases?

Smieklīgo stāstu 1.izlase

Smieklīgo stāstu 2.izlase


Pievienot komentāru