Brūno lāču vērošana savvaļā Igaunijā

Brūno lāču vērošana savvaļā tepat Igaunijā? Pārsteigums, uzzinot par NaTourEst lāču slēpņiem ir tik liels, ka jau četras dienas vēlāk esam ceļā uz Igauniju. Mūsu pirmais ceļojums, kopš robežas ir vaļā, un ar nepacietību gaidām, kā tad būs? Neviens automašīnu neaptur, dokumentus nepārbauda un ir liels prieks pēc ilgāka pārtraukuma beidzot nonākt ārzemēs – uz atgriešanās dienu pat esam uzrakstījuši nelielu iepirkumu sarakstu ar kārotajām igauņu konfektēm un piena produktiem! 

Pēc piecu stundu brauciena nonākam Ida Viru apriņķa Palasi ciematā Igaunijas ziemeļu daļā, vietā, kas atrodas starp Rakveres pilsētu un Pepusa ezeru. Kāpēc tieši te, Igaunijā? Par Latvijas lāčiem pagaidām nav gūts apstiprinājums, ka tā patiesi ir noturīga dzīvnieku populācija, un Latvijā pārziemotu arī lācenes ar lācēniem. Dabas Aizsardzības pārvaldes informācija liecina, ka Latvijā viesojas aptuveni 20-30 tēviņi jaunas teritorijas meklējumos, bet kamēr lāči  nevairojas – tikmēr tā nav uzskatāma par vietējo lāču populāciju. Jaunās lācenes parasti paliek tur, kur dzīvojušas viņu mātes, tāpēc viņu pārvietošanās notiek ļoti lēni. Igaunijā, savukārt, ir aptuveni 800 īpatņu, no kuriem puse dzīvo tieši reģionā, uz kuru dodamies mēs! 

Igaunijā lāčiem klājas labi – savulaik gandrīz izmedīti arī te, pēc īpašu mēru ieviešanas to populācija ir atkopusies. Salīdzinājumā, Somijā, kur arī iespējama organizēta lāču vērošana brīvā dabā, dzīvo aptuveni 2000 lāču, taču valsts teritorija ir 8 reizes lielāka – tāpēc Igaunijā iespējas redzēt lāci savvaļā ir lielākas!

Citi raksti par apskates vietām Igaunijā:

5 dienu maršruts pa Igaunijas ziemeļiem un dienvidiem (jeb citas apskates vietas blakus lāčiem!)

Hījumā sala

Sāremā sala

Praktiska informācija

Lāču vērošanu slēpņu mājās var pieteikt šeit, sazinoties ar NaTourEst. Mūsu apmeklējuma laikā pieaugušajiem darbdienās 60 eiro no personas, bērniem – 35 eiro, pieejams bērniem no 7 gadu vecuma, brīvdienās attiecīgi 75 un 45 eiro. Rezervēt iespējams tikai pa tiešo. Lāču vērošana ir absolūti droša un nerada nekādus riskus cilvēkiem – lācis slēpņa mājā tev nevar piekļut! Taču, slēpni nakts vidū kategoriski aizliegts pamest – jāgaida rītu, kamēr atnāk gids. Akūtas nepieciešamības gadījumā ar gidiem var sazināties telefoniski – viņi dzīvo blakus!

Kā nokļūt uz lāču vērošanas vietu? 

Ar automašīnu jārēķinās aptuveni piecām stundām no Rīgas, ceļi ir labi, un vienīgais grants gabals ir pēdējais kilometrs, nobraucot no lielā ceļa. Precīzas autostāvvietas koordinātes tiek atsūtītas veicot rezervāciju, bet vieta atrodas Palasi ciematā. Uz slēpni aizvedīs gids.

Vienīgais sabiedriskais transports kursē no Rakveres, tāpēc labāk ieteicams doties ar auto.

Ko ņemt līdzi uz lāču vērošanu 

  • Ēdienu – mums bija līdzi kastīte ar tostermaizēm ar sieru, banāni, bumbieri, proteīna batoniņi, ātri atjaucamās zupas, tēja. Ūdens, ko padzerties, bijām paņēmuši termosu ar karsto ūdeni. 
  • Siltās drēbes – slēpnis nav apkurināms, un naktīs var kļūt vēsi. Man bija līdzi 3 jakas, siltās zeķes un arī čībiņas, lai nesalst kājas sēžot.
  • Guļammaiss un binoklis – tos iespējams izīrēt uz vietas par papildu maksu, jāpiesaka iepriekš, vai ņemt savējos.
  • Sadalītājs – slēpnī ir tikai viena rozete, kurā iespraustas skandas no mikrofona. Paņemot sadalītāju var uzlādēt arī fotoaparātu vai telefonu, bet ne vairāk!
  • Pretodu līdzekli – pie stāvvietas un pa ceļam uz slēpņiem ir daudz odu. Pretodu līdzekli drīkst izpūst tikai pie automašīnas, ne mežā un noteikti ne slēpnī!
  • Daudz pacietības! No 15 stundām, kas tiek pavadītas slēpnī, vien dažas būs aktīvi vērojot dzīvniekus. 

Ko NEņemt līdzi uz lāču vērošanu 

  • Alkoholu, tabakas izstrādājumus ņemt līdzi ir aizliegts.
  • Planšetes, datorus un citas ierīces, kas ir skaļas vai gaišas un atbaidīs dzīvniekus – arī telefonus labāk skatīties tikai pavisam pie zemes un ar vismazāko spožuma režīmu.

Citi padomi

Lāča redzēšana nav garantēta, jo šis nav zoodārzs – taču ļoti, ļoti iespējama. Ja lācis neatnāk, uzņēmums piedāvā garantiju – iespējams palikt bezmaksas vēlreiz! NB: taču šis piedāvājums ir spēkā tad, ja lāča apmeklējumu neesi nogulējis – teritorijā ir izvietotas video novēršanas kameras un par to iespējams pārliecināties. Tāpēc mans ieteikums būtu braukt uz vienu nakti darbdienā, un, ja gadījumā lāču nav, sarunāt palikšanu uz otru nakti – darbdienās ir mazāk cilvēku un lielāka iespēja, ka būs brīvs! 

Vislabāk braukt vismaz divatā – tad katrs var vērot savu slēpņa pusi. Ja braucat vairāk, tad varēsiet uz maiņām arī gulēt, kamēr pārējie skatās. 

Lāču vērošanas sezona ir no maija līdz oktobrim, pārējā laikā tie guļ. Iespējas redzēt lāci ir vienlīdz lielas jebkurā laikā, vai tas būtu maijs vai augusts.

Kur tuvumā paēst

“Jaama trahter” kafejnīca, šobrīd apkalpo tikai līdzņemšanai, ir terase. Mums pamatīgas pusdienas uz diviem (uzkodas, otrais ēdiens, dzērieni) uz diviem maksā aptuveni 13 eiro, atrodas turpat Tudu pilsētā. Pieņem kredītkartes.

“Aldae market” – lauku veikaliņš Tudu pilsētā, kura var nopirkt maizi, pāris veidu fasētas bulciņas, našķus. Pieņem kredītkartes.

Ko vēl apskatīties

Igaunijas dabas taku mājaslapa ir šeit. Es ieteiktu skatīties igauņu versijas nosaukumus, jo tulkotie kartē var nebūt atrodami.

  • Seljamäe õpperada taka – 7km pa purvu. Mūsu apmeklējuma laikā pamata takas ieeja bija ciet, bet bija vēl viena, pabraucot garām tualetei un grilam, pēc aptuveni 600 m jānogiežas pa labi, un tur pēc brīža būs stāvvieta. Tad pa mežu, līdz sākas purva laipas. Purva laipu posmā, mežainajā daļā arī ir grila vieta, ar malku un tualete. 
  • Tudu metsaonn – taka ap Tudu ezeru, aptuveni 700 m pa purva laipām, kuru galā ir bezmaksas naktsmītne un grils, kā arī tualete. Ap ezeru meža taciņa, bez laipām, ap 5 km apkārt ezeram. Ir peldvieta un tualete. To var atrast braucot kā uz Seljamäe õpperada, neilgi pirms tam, kā esi galā, no grants ceļa var nogriezties pa kreisi, ir informatīva zīme, un tur būs ceļs uz ezeru. Var braukt arī no Tudu pilsētas puses.
  • Kotka matkarada – mēs bijām pie Rüütli purva stāvvietā, kur ir tornis (Kotka matkaraja vaatetorn), un izgājām pēc tam mazo 1.6km loku – tā sākumā ir taulete, grila vieta. Iespējams iet no Iisaku puses, kur ir informācijas centrs, tad garāka taka.

Visas šīs takas atrodas Alutaguse nacionālajā parkā, iespējams braukt arī uz Lahemā nacionālo parku vai kādu no daudzajām apskates vietām apkārtnē, ko esam aprakstījuši 5 dienu maršrutā pa Igaunijas ziemeļu un dienvidu pusi – tādām kā Alam Pedja, Endla takas, Aidu karjers, raktuvju muzejs, Narva un citas.

Izziņas taka pie lāču slēpņiem

Esam tieši norunātajā laikā, kur mūs sagaida Pēps (Peep Rooks) no NaTourEst, kam pieder slēpnis. Kā ciemakukuli esam atveduši “Lācītis ķepainītis” šokolādes tāfelīti, pēc kuras ieraudzīšanas Pēps atplaukst smaidā. Bez mums uz lāču vērošanu ir ieradušies vēl divi cilvēki, igauņi. Kad taujāju, vai šeit parasti apgrozās vairāk fotoprofesionāļi, Pēps atbild noliedzoši – parasti brauc vienkārši interesenti, “cilvēki parastie”. Agrāk vairāk braukuši tūristi no Austrijas, Vācijas, Nīderlandes, kur Igaunijas dabas tūrisms īpaši populārs dabas mīļotāju aprindās, bet tagad, ņemot vērā šobrīdējos apstākļus, protams, tas nav iespējams. Izrādās, par šo vietu pat nezina vairums igauņu, un tas darīts apzināti – baidoties, ka cilvēki sāks braukt uz šo mežu paši, bez gida, ko kategoriski nedrīkst darīt – vairāk strādāts ar ārzemju tūristiem. Lai arī teritorija ir privātīpašums, un te ir izvietotas atbilstošas zīmes, īpašnieki nevēlas riskēt. Stāvvietas koordinātes mums tiek iedotas tikai kad vienojamies par palikšanu, un tālāk jau mūs vedīs gids.

Pirms doties uz slēpņiem, Pēps mūs izvadā pa nelielo lāču izziņas taku blakus stāvvietai – šeit izveidots lāču migas attēlojums, un visnotaļ īsti lāču nagu marķējumi kokos, pēc kuriem lāči nosaka – cik garš un varens ir cits īpatnis, kas tos ir atstājis; apgāzti bišu stropi un simtgadīgas ābeles ar aplauztiem zariem kādreizējā saimniecības teritorijā.

Lai arī medības ir atļautas, Pēps mums stāsta, ka tas esot vairāk problemātiskiem dzīvniekiem – tā kā lāču daudzums ir kļuvis lielāks, jaunuļi dodas aizvien tuvāk cilvēkiem. Eiropas Savienības kontekstā gan tas var likties dīvaini – jo lāčiem ir apdraudētas sugas statuss.

Maijs un jūnijs lāčiem ir pārošanās sezona, tāpēc lācenes ar lācēniem ir īpaši tramīgas – tēviņi apdraud lācēnu dzīvības, un lācenes ar bērniem dodas prom, slēpjoties no tēviņiem. Lācēni ar māti dzīvo līdz divu gadu vecumam, tāpēc šajā laikā lācenes no tēviņiem izvairās. Pēps stāsta, ka pārošanās sezona no lāču skatīšanās viedokļa gan esot īpaši pateicīga – jo notiek daudz lielāka kustība un iespēja redzēt dzīvniekus brīvā dabā pieaug. Kad pirms braukšanas taujājām, kādas tad ir izredzes redzēt šos skaistos dzīvniekus, mums saka, ka šogad redzējuši ir gandrīz visi – mēs tāpēc jau laicīgi esam vienojušies, ka paliksim divas naktis.

Kad izziņas taku esam apskatījušies, ir laiks doties uz slēpņu mājām. Aptuveni 2 km jāmēro kājām, ejam raiti, odu baram mūs pavadot – pretodu līdzekļus var izpūst tikai pie automašīnas, pa ceļam uz takas to darīt nedrīkst. Aptuveni 300m no slēpņu mājām Pēps saka – tagad labāk vairs nerunājam, lai lāči mūs nedzird. Drīz vien zemē varam vērot dzīvnieku pēdas – aļņu un stirnu pēdu nospiedumi mālainajā zemē ir labi saglabājušies. Pēc mirkļa Pēps rāda arī lāča pēdas nospiedumu. 

Lāču vērošanas piedzīvojums var sākties – kā izskatās lāču gaidīšana slēpnī

Ir īsi pirms pulkstenis 17:00, kad esam klāt pie slēpņu mājām. Tie ir divi nelieli namiņi ar stiklotiem logiem abās pusēs, un speciāliem fotoaparātu lēcu atvērumiem sānos (profesionālajai tehnikai, ne viedtālruņiem), kur ar īpašu audumu tiek apvilkts apkārt lēcai, lai tai garām necirkulē gaiss. Mājiņas ir pilnīgi drošas – tās nav vis teltis meža vidū, bet būves, tāpēc noteikti nav jāsatraucas par to, ka lācis ienāks iekšā, un ir slēdzamas no iekšpuses. Ne velti liela daļa apmeklētāju ir vienkārši tūristi! Mājiņas ventilācijas caurules iziet 8m augstumā, lai jebkāda cilvēka smaka tiktu uzpūsta augšā, līdz ar koku galotnēm. Iekšā ir sausā tualete, par kuras izmantošanu mums arī tiek sniegta instruktāža, kā jārīkojas “pirmo darīšanu” un kā – “otro darīšanu” gadījumā. Sausā tāpēc, ka mazāk trokšņa. Katrā namiņā ir izvietotas 9 gultas, šobrīdējos apstākļos iesaka ņemt līdzi savu guļammaisu, bet iespējams arī to iznomāt, tam gan ir paaugstināta tīrīšanas maksa, tāpat kā binokli.

Mums abiem ir iedalīta sava mājiņa, pārējiem – otra. No brīža, kad Pēps mūs pieved pie mājiņas, viss norisinās zibenīgi – viņš cenšas maksimāli ātri un klusu izstāstīt un parādīt, kas kā, vienojamies, kurus atvērumus fotoaparātiem atstās vaļā, ātri parāda, kur dzīvnieki parasti iet pāri un kur ir tiešraides kamera, un vienojamies, ka pakaļ mums atnāks ap 8-9 no rīta. Mēs vēl ātri izčaukstinām savas kastītes un maisiņus, kur atrodas līdz paņemtais ēdiens, lai vēlāk nebaidītu dzīvniekus un sākam iekārtoties. Vēl neesam lāga salikuši fototehniku, kad ir klāt pirmais viesis – jenotsuns! Tas atnāk no mājiņas aizmugures puses, noiet gar nelielo pļaviņu, garam mājiņai un uz otro pusi.

Zāle tieši tik gara, ka dzīvnieks var pieplakt pie zemes tā, ka var tikai nojaust, kur viņš iet garām, taču uz brīdi tas apsēžas, lai vērotu apkārtni, līdz aiziet. Pēc piecpadsmit minūtēm dzīvnieks atgriežas un kādu brīdi pavada nelielajā pļaviņā. Tobrīd sākam rakstīt brauciena “dienasgrāmatu” – cikos, kur un kāds dzīvnieks parādījies. Mājiņai ārpusē ir izvietots mikrofons, un iekšā – skanda, lai varētu klausīties, kas notiek laukā. Tā dzied putni, ka liekas – nedzirdam savas domas! Mums šķiet, ka dzirdēsim arī dzīvniekus, vēlāk gan apstiprinās, ka nevar dzirdēt itin nemaz – tie pārvietojas tik klusu, ka tos var tikai ieraudzīt.

Satikšanās ar lāčiem

Pretēji tam, ka daudzi, uzzinot, ka brauksim skatīties lāčus saka “oo, kāds adrenalīns!”, šī nodarbe ir tieši pretēja – ilgi, ilgi jāprot sēdēt pašam ar sevi klusu. Gaisma atbaida dzīvnieku, tāpēc nekādas lasīšanas ar lukturīti. Nekādu trokšņu, jo dzīvniekiem ir izcila dzirde. Mēs katrs esam savā pusē mājiņai, lai nepalaistu garām dzīvniekus, nesarunājamies pat ne čukstus. Pēc jenotsuņa, parādās vāvere, uz īstu brīdi, un tad ap septiņiem, mājiņas priekšpusē, aptuveni 70m no ieejas parādās dzērve, kura, šķiet dzird pat to, kad mēs iesēžamies krēslā dziļāk, jo pagriež galvu un pārstāj ēst katru reizi, kad pārliekam kāju no kājas. Mēs turpinām gaidīt.

Paliek tumšāks, pēdējie zeltainie saules stari izgaismo kokus, un pat putnu paliek mazāk – pirms tam pa taciņu skraida dažādas krāsainas žubītes un citi mazie mežu putniņi. Es sēžu un sapņoju, kā tajos saules staros tūlīt iznāks lācis. Bet nenāk. Var pagūt izdomāt visas domas galvā, un tā ir iespēja tiešām pabūt tikai ar sevi. Ik pa pāris sekundēm es paskatos nelielajā laukumiņā pie mājas. Ja nu ir? Skatos arī binoklī, tālumā, kad liekas, ka kaut kas sakustas. Nē, vien zari vējā. Drīz vien es pazīstu no galvas visu meža kontūru, varētu aizsietām acīm iet cauri šai pļavai. Sēžu aiz zaļa tīkla, kas pielikts pāri logiem, lai nomaskētu iekšā esošos cilvēkus, taču tā kā paliek tumšāks, to mazliet paver vaļā, lai netraucēti tam skatītos cauri.

Ap deviņiem es redzu kustību kreisajā pusē. Ir!!! Klusi, čukstus saucu Jēkabam uz otru slēpņa pusi “lācis, atnāca lācis!”. Viņš uz pirkstgaliem pietipina klāt un sāk darboties ar fototehniku. Lācis ienāk pļaviņā, apstaigā apkārtnes kokus, uz brīdi apstājas, un tad ātri pazūd meža virzienā. Es tikai knapi esmu paguvusi apskatīties viņu binoklī. Tik ātri un viss?! Taču pēc piecpadsmit minūtēm tas atgriežas atpakaļ, un šoreiz paliek pļaviņā aptuveni divdesmit minūtes. Apguļas pie kāda koka un kaut ko no turienes velk laukā (vēlāk mums stāsta, ka, visdrīzākais, lasa skudras), tad aiziet līdz akmeņiem meža malā un pret tiem rīvē pakaļpusi. Bet viņš ir pilnīgi, pilnīgi kluss. Ja mēs nesēdētu pie loga, acis piekaluši, varētu pat nepamanīt, īpaši, pirmo viņa vizīti.

Fotografējot liekas, ka kameras klikšķi ir kā nelieli pērkona dārdieni, jo viss liekas saasināti skaļš – tikai neaizbaidīt! Taču lācis neliekas traucēts. Tad viņš atkal pazūd mežā. Priecājamies par iegūtajiem kadriem, un sēdēšana slēpnī tikai sākusies – esam šeit vien tikai četras stundas no atvēlētajām piecpadsmit, bet mēs jau lāci esam redzējuši divreiz!

Pavisam satumst, cik nu tas ir iespējams, Igaunijas ziemeļos vasaras sākumā. Gan mājiņas priekšpusē, gan aizmugurē pa brīdim aizskrien jenotsuņi. Dūdo meža baloži, dejodami savu pārošanās deju. Dzērve aizvien turpina staigāt pa pļavu otrā pusē. Ap vienpadsmitiem mums uzsmaida veiksme vēlreiz – šoreiz atnāk cits lācis. Tas izskatās tumšāks, slaidāks, bet arī draudīgāks.

Apstājas pie tā paša koka, tad apguļas. Pietraušas kājās un nāk pa taciņu uz mājiņas pusi, un apstājas vien 10 metrus no tās, ošņājot gaisu. Es esmu pārliecināta, ka viņš mūs jūt. Viņš noiet garām mājiņai gar labo pusi un tad gan ir adrenalīns –  mikrofonā var dzirdēt, kā viņš elpo. Viņš iznāk laukā otrā pusē, pāriet pāri nelielajam grāvim, uz saliņas, un tur pavada stundu. Fotomirkļu ķeršanai vairs nav pateicīgi apstākļi, taču ar aci redzēt vēl var. Vērojam lāci, līdz pamanām, ka tālumā, aptuveni 100m no mājiņas pie meža kaut kas kustas. Alnis! Tas tur stāv, ausis saspicējis. Te pie meža viņam augstā stabā ir uzlikts sāls gabals, ko viņš laiza. Dzērvei alnis nepatīk, tā ik pa brīdim uz viņu skatās. Izskatās, ka alnim, savukārt, ne visai patīk lācis. Bet pēc brīža, prom ir visi trīs.

Ir laiks nedaudz pagulēt. Guļam uz maiņām – stundiņu viens, stundiņu otrs. Taču līdz 4:00 nekādas dzīvības nav, līdz atkal parādās alnis, kurš meža malā kaut ko izlasa biezajā zālē, tad palaiza sāli, tad atkal nobauda krūmu zaros jaunās lapiņas, tad atgriežas pie sāls, un tā aptuveni stundu, līdz pazūd. Ap sežiem vēl atnāk stirnu buks, tramīgi pāriet pāri lielajam laukumam un pazūd. Mēs klusiņām ieturam brokastis, termosā vēl arvien ir labi silts ūdens, un gaidām, kad mums atnāks pakaļ.

Iepriekš ir sarunāts, ka mums būs pakaļ ap 8-9, atkarībā no tā, vai pie mājiņām būs kāda dzīvība – dažreiz lāči un aļņi te ir vēl pat 7:30 no rīta! Kad mums pakaļ ir Berts (Bert Rähni), viens no uzņēmuma īpašniekiem, mēs ātri, ātri paķeram mantas, kas ņemamas, un dodamies ārā no klusās zonas. Kaimiņu mājiņā arī redzēts viss tas pats – viņi gan izvēlējās fotoaparātu lodziņus atvērt tikai vienā pusē, un šoreiz lielākā daļa darbības notika meža pusē, kur viņiem nebija fotoaparātu, bet fotografēja tāpat – caur stiklu (tie ir tik tīri, kā reti kur!). Sajūsmināti runājam par to, kā dzīvnieki uzvedās, rādām telefona bildes, kas pārbildētas no fotoaparāta un par otro lāci Berts saka – viennozīmīgi tēviņš! Protams, visas sarunas tikai ārpus klusās zonas, jo lāči tepat kaut kur aizvien varētu būt.

Seljamäe purva taka

Līdz pieciem vakarā ir brīvais laiks –  pa dienu slēpņos atrasties nedrīkst, var tikai atstāt mantas, ja paliec otru nakti, tāpēc nolemjam apskatīties apkārtnes dabas takas, vēl pajautājam Bertam, kādi ieteikumi. Šeit visapkārt atrodas Aluatguses nacionālas parks, kas ir sestais un jaunākais Igaunijas nacionālais parks, dāvana tās simtgadē. Tas nav vis viens liels vesels parks, bet gan sastāv no vairākām mazākām teritorijām, kas mums liekas neparasti! Berts iesaka aplūkot pāris dabas takas, kas ir tepat blakus, pie Tudu ezera, Seljamäe takas, un otrs ieteikums ir braukt uz Lahemā nacionālo parku. To esam nolēmuši atstāj nākamajai dienai.

Sākam ar Seljamäe taku. Piestājam pie informatīvās zīmes, te vienā pusē ir labiekārtota tualete un grils, otrā pusē takas sākuma zīmes un kaut kas rakstīts igauņu valodā, pēc apraksta izskatās, ka varētu būt covid19 brīdinājums, kā mūsu takās, un ejam vien iekšā. Sākam iet, bet te laipas nez kāpēc ir pa pusei ūdenī. ‘Hmm, dīvaini!”, nodomāju. Pēc tik labiekārtotas tualetes un piknika vietas, taka izskatās labākus laikus pieredzējusi. Vīrs ir pagājis drusku tālāk un saka – te taka beidzas, tikai ūdens! Kā zinādama, iebāžu dziļāk kabatā telefonu un aizvelku rāvējslēdzēju, un pēc 30 sekundēm esmu līdz potītēm ūdenī. Viens no krusteniskajiem dēlīšiem sašķobās, pazaudēju līdzsvaru, viena kāja ieslīd purvainajā ūdenī, un otra tai seko. Esmu piesmēlusi pilnus apavus ūdens. Labi, ka bez pārgājienu apaviem man līdzi ir citi. Skaidrs, šeit mēs neiesim. Kamēr pārvelku apavus, redzam vairākus auto dodamies tālāk mežā. Varbūt ir kāda cita taka? Mēģinām saprast pēc parku mājaslapas kartēm, kā tad tikt, kur gribam, bet gudrāki netiekam. Nevienā kartē nav paskaidrots, kur tieši mēs esam, vai nu kāds labdaris noplēsis sarkano punktiņu “tu esi te”, vai tāds nekad nav bijis, un ar Google Maps satelītu skaidrības arī nav, jo izskatās, ka būtu jāiet taisni mežā iekšā, kur ir tikai mazītiņa taka, kas drīzāk kā zvēru taka, nav salīdzināma ar laipām, kas otrā pusē. Savukārt kartē atzīmētā vieta, kur sākas taka, ir tieši šeit, kur es nupat izmērcēju kājas. Braucam, kur acis rāda, un tiešām, pēc brīža ir tādas kā pagaidu zīmes, stāvvieta, tur noliekam automašīnu un ejam mežā – citu cilvēku gan šeit nav, nav skaidrs, kur tie visi ir devušies. Skaists mežs, taču – nav skaidrs, cik mēs tālu iesim, kas tur tālāk ir? Pēc piecpadsmit minūšu iešanas izrādās, ka esam klāt – šeit sākas purva taka, ar laipām.

Purva takas Ida Viru apriņķī

Ir skaista, klusa diena, cilvēku nav, un mēs fotografējamies uz takas. Tikko kā esmu paguvusi padomāt, ka cik patīkama pārmaiņa pēc pārpildītajām Latvijas takām, ka cilvēku nav nemaz, mums garām aizbrauc divi velosipēdisti. Ejam tālāk. Dažviet, taciņa iet cauri meža, citur atkal laipas. Bijām domājuši paiet stundu, ne ilgāk, jo divpadsmitos veras vaļā pilsētas kafejnīca un gribas apēst ko siltu. Nu jau tuvojas pusviens, neko ne ēdamu, ne dzeramu neesam paņēmuši, un ir satraukums – kur mēs iziesim ārā? Vairākkārt aplūkojam karti, salīdzinām ar kartē redzamo punktu, kur ir mūsu automašīna, un punktu, ko ielikām, atnākot uz takas. Izrādās, ejam pa taku pretējā virzienā, kā esam domājuši, un kad mums likās, ka sen jau pāri pusei, ir otrādi. Vēlāk arī saprotam, ka vieta, kur gribējām iet, tika renovēta, jo to redzam no otras puses – te notiek kāds purvu revitalizēšanas projekts, tāpēc kādreiz nosusinātās teritorijas atkal tiek atgrieztas dabai. Atpakaļceļā gan cilvēku ir daudz – interesanti, ka vairums, mūs satiekot uz taciņas saka – tere! Tas atsauc atmiņā Dienvidkorejas pārgājienu takas, kur ar mums sveicinājās visi garāmgājēji. Sīkums, bet patīkami! 

Nolemjam, ka otru taku varētu paskatīties pēcpusdienā, pēc ēšanas. Aizbraucam uz “Jaama Trahter”, kas ir Tudu pilsētas kafejnīca, šeit vīrusa dēļ ēdiens pieejams tikai līdzņemšanai. Tikmēr mani pārgājienu apavi un zeķes žāvējas uz mašīnas kapota, bet mēs vējainajā dienā sēžam uz āra terases un ēdam – garšīgi un nav arī dārgi! Pie reizes palūdzam pielieto termosā karstu ūdeni – nākamajai naktij! Pie otrā pusē esošā galdiņā sēž Berts ar savu ģimeni, bērniem un sievu Trīnu (Triin Asi). Izrādās, Trīna arī strādā šajā ģimenes un draugu uzņēmumā, viņa parasti vadot franču un vācu ekskursijas, un šodien viņa mūs pavadīs uz slēpņiem. Trīna taujā, kā mums patika takas, ko redzējām, izstāstu savu slapjo apavu bēdu, un viņa apstiprina, ka jā, tur remontdarbi, vides revitalizācija. Stāsta arī, ka esot vērts aizbraukt arī uz Tudu taku – tā turpat otrā pusē, vien dažas nedēļas atpakaļ prezidente esot atklājusi takas.  Tad gan atceramies, ka, patiesi, kad braucām uz purva takas pusi, vienā no krustojumiem bija zīme uz citu taku, tad ir skaidrs. Trīna stāsta, ka viņiem tagad arī salīdzinoši vairāk cilvēku takās – viņi atrodas aptuveni pusotras stundas brauciena attālumā gan no Tartu, gan Tallinas, un cilvēki meklējot iespēju aizbraukt uz tālākām takām, kā šeit. Viņa arī parāda kādu fotogrāfiju no Peresāres pamestā ciemata, un iesaka mums tur aizbraukt. Sarunājam atkal tikšanās laiku slēpņiem, un tad vēl aizbraucam līdz veikalam nopirkt našķus naktij. Vējš paliek aizvien stiprāks un telefons ik pa brīdim rāda brīdinājumu – vai esi drošībā? Laikapstākļi kļūst bīstami!

Atpakaļ pie lāčiem – otrā diena slēpnī

Kad esam stāvvietā, tur tikko piebraukušas divas igauņu automašīnas. Šodien slēpņu mājas ir pilnākas, ir nedēļas nogale. Viena ģimene gan kavējas. Trīna jautā, vai gribam iet vēlreiz izziņas taku, taču sakām, ka, lai droši iet ar igauņiem un stāsta igauņu valodā. Kad Trīna ir atpakaļ, viena ģimene aizvien vēl kavējas, un viņa pa brīdim sazvanās, noskaidrot, kur tie pazuduši. Šajā situācijā kavēt nav labi – jo visiem jāgaida uz vienu. Jo operatīvāk iet uz taku, jo laicīgāk var vērot dzīvniekus. Beigās Berts brauc tiem pakaļ – izrādās, cilvēki brauc ne pēc navigācijas, bet gan izdrukātas kartes, un tāpēc ir grūtības atrast. Tikmēr izmantoju iespēju, ka pārējie kravā mantas, un uzdodu Trīnai jautājumus – kā tā ar tiem slēpņiem sanāca, tik neparasts biznesa modelis? Četrpadsmit gadus atpakaļ nodibinājuši savu uzņēmumu kopā ar draugiem – biologiem, veterināriem, citiem dabas entuziastiem, un tā strādā aizvien. Izrādās, šī ir otrā vieta, kur iekārtotas slēpņu mājas. Pirmās slēpņu mājas, kas bijušas uz īrētas zemes, kļuva neizmantojamas pēc tā kā apkārtnes meži tika izcirsti – to Trīna aizvien stāsta gandrīz ar asarām acīs. Ar ārzemju partneru atbalstu iegādāta šī zeme – te savulaik bijušas divas saimniecības, vienā no tām viņi tagad dzīvo paši, un lāči nāk pagalmā! Izrunājam kādas ir iespējas lāčus redzēt, un Trīna saka – protams, ka garantēt neko nevar, šeit nav zoodārzs, bet savvaļas dzīvnieki. Taču te to ir daudz, un iespējas ir ļoti, ļoti lielas. Uzzinām arī, ka maijā lāčus atļauts piebarot – tas tiek darīts pavisam minimāli, tikai tik, lai tie sajustu smaržu – no atstātā ēdiena daudzuma tie paēduši nebūs, un arī netiks pieradināti, pretēji tam, kā tas tiek darīts dažās lāču slēpņu vietās Ziemeļvalstīs. Lāčus gan tikpat veiksmīgi var redzēt arī augustā vai oktobrī, kad tos nepiebaro.

Beidzot kavētāji ir klāt, un dodamies mežā – ja iepriekšējā dienā jau fotografējām jenotsuņus, tad šodien tikai sākam doties ceļā. Šoreiz ar vienu no ģimenēm ir pavisam maza meitenīte, taču vēlāk man Pēps raksta – tagad uzlikts ierobežojums vismaz 7 gadus veciem, jo mazākiem tomēr nebūs interesanti un nepietiks pacietības – un uznākot niķim, varot tikt ietekmētas iespējas redzēt lāčus arī citiem.

Kamēr ejam uz slēpņiem, Trīna rāda stigu, kur vienā reizē lāčus satikusi ejot vienatnē. Viņa esot mierīgi ar tiem runājusies, līdz lāči iemukuši mežā. Mūsu platuma grādus esošie lāči pārtiek no augiem – ogām un dzinumiem, skudrām, bet nesmādē arī pa kādai maitai. Cilvēkiem tie neuzbrūk, taču provocēt tos nevajadzētu, un tuvoties tiem – arī nē. Redzot lāceni ar lācēniem noteikti nevajadzētu nostāties starp viņiem, jo tad gan dzīvnieks var reaģēt neparedzami.

Šoreiz paliekam otrajā mājiņā, pārmaiņas pēc. Ienākot uzreiz sabīdām krēslus tā, lai ērti paiet garām, pasēžam visos, lai saprastu, kuri nečīkst un kuri ir visērtākie, izpakojam ēdienus un ieņemam gaidīšanas pozīciju – katrs savā mājiņās pusē. Mums šoreiz ir kaimiņi – katrā namiņā ir divi dzīvoklīši, un otrajā dzīvoklīti paliek četri cilvēki. Viens jau diezgan drīz dodas gulēt un drusku krāc. Pārējie tikmēr skatās raķetes palaišanu ASV, un pāris reizes viņiem video palaižas ar skaņu, tad atnāk īsziņa. Dzirdam mums veltītu čukstus “sorry!”. Izskatās, ka jenotsuņus gan tas netraucē, un tie šurpu-turpu pārvietojas pa mājiņas priekšpusi un aizmuguri. Vējš gan ir pamatīgs. Ierastajā laikā atkal atnāk dzērve, pēc brīža, pie meža noskrien stirnu buks.

Līdz tumsas iestāšanai lācis tā arī neparādās. Ejam atkal gulēt uz maiņām, un pa nakti ir pilnīgs klusums, pat putni šoreiz ir klusāki lielā vēja dēļ, līdz brīdim kad dzirdam šausmīgu ļembastu – izrādās, meža pusē kaujas divi jenotsuņi. Ar to gan arī visa dzīvnieku aktivitāte beidzas.

No rīta Berts mums atnāk pakaļ, un, jā, lāču tiešām šonakt nebija, pārbaudījis arī kamerās, jo mēs jau sabijāmies vai neesam nogulējuši, uz maiņām vērojot tikai vienu mājiņas pusi un tik, cik no gultas redzama otra. Kāpēc tā noticis, nav zināms. Vai nu stiprais vējš ir iznēsājis cilvēka smaku pa apkārtni, vai kaimiņu skaļa uzvedība, grūti spriest. Jautāju Bertam – bet kā ir tiem, kas šodien pirmo reizi atbrauca, viņi var palikt vēlreiz ar atlaidi? Berts saka, ka ne tikai ar atlaidi – bet bezmaksas! Viņi garantē, ka, ja lāču tiešām naktī nebija, nevis tos neredzēja, visu nakti noguļot, var droši palikt vēl, ja ir brīvas vietas nākamajā naktī, vai atbraukt citu reizi. Viņš arī uzsver Trīnas teikto – šis nav zoodārzs, un garantēt to, ka lāčus redzēsi, nevar. Bet iespēja ir ļoti, ļoti liela.

Tudu ezera taka

Lai arī sākotnēji esam plānojuši braukt uz Lahemā, nolemjam tomēr palikt tepat blakus – gana daudzas takas ir tepat, un Lāhemā, liekas, ir atsevišķa brauciena vērts. Aizbraucam līdz Tudu ezeram. Šeit veikti lieli labiekārtošanas darbi – notiek purva revitalizācijas projekts, un ir izveidota jauna laipu taka līdz ezeram – kas pieejama arī cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Trīna arī mums piedāvā tur izbraukt ar SUPiem kādā reizē, kad atbrauksim vēlreiz – viņi paši jau šogad ir braukuši, bet iesaka braukt, kad ūdens ir siltāks.

Šeit takas galā satiekam vairākus cilvēkus – divi palikuši teltī, bet četri – takas galā esošajā namiņā. Šeit ir pilnīgi labiekārtots namiņš ar četrām guļvietam (jāņem vien guļammaiss), krāsni un nepieciešamajiem traukiem, kā arī grilu laukā, un pat malciņu, un tas viss – pilnīgi bezmaksas! Pajautāju igauņu puišiem, kas namiņā paliek – kāda te tā sistēma? “Ļoti vienkārša! Kurš pirmais atbrauc, tas pirmais paliek!” viņi saka. Puiši ap desmitiem jau visas mantas savākuši un kamēr mēs apstaigājam ezera krastus, priecājoties par ziedošajām lācenēm un vērojam šķiļamies spāres, jau ir prom.

Peresāres pamestais ciems

Tālāk mūsu ceļš ved uz Peresāres ciematu, kuru mums ieteica Trīna. Viņa apsver kāda zemes gabala iegādi šajā teritorijā, jo lāču tur netrūkstot un varētu būt laba vieta slēpņu ierīkošanai. “Vai ir kāds konkrēts apskates punkts, kur braukt?” Mēs jautājām. “Nē, vienkārši jānogriežas no lielā ceļa uz Peresāri un tad jau būs.”

Mēs braucam pa grants ceļu, un pēc ziedošajām ābelēm ceļa malās var redzēt, kur savulaik ir bijušas mājas. Peresāres ciemats nodibināts Igaunijas pirmās neatkarības laikā, no 1918. līdz 1940.gadam. Par simbolisku īres maksu cilvēkiem tika piešķirta zeme, un trīsdesmitajos gados tika izveidotas aptuveni 130 saimniecības. Tika uzcelta tiem laikiem moderna skola 170 skolēniem, šeit bija dzelzceļa stacija, ķieģeļu rūpnīca un divi veikali. Visu namu projektus izstrādāja igauņu arhitekte Ērika Nova, un tās bija ļoti līdzīgas, praktiska pielietojuma ēkas. Diemžēl laikā ap otrā pasaules karu, lielāko daļu Peresāres iedzīvotāju izsūtīja uz Sibīriju, un, lai arī daļa pēc izsūtījuma atgriezās, iepriekšējā dzīvība šeit neatgriezās. 1964.gadā skolēnu trūkuma dēļ skolu slēdza. 1972.gadā, slēdza dzelzceļa satiksmi un staciju. Pēc 2011.gada datiem, šajā ciematā palikuši vien trīs iedzīvotāji, tagad jau vecāki par sešdesmit gadiem.

Apstājamies pie vienas no mājām. Izskatās, ka te kāds pat ir bijis ar automašīnu, jo zālē iebrauktas sliedes. Ābeles zied pilnos ziedos, un san bites. Smaržo pasakaini! Mēs ejam tālāk iekšā. Teju simtgadīgās ābeles, un arī ap aplauztiem zariem – lāči te ir bijuši! Lielais laukums pie mājas aizaudzis ar gārsām. Mājai daļēji iebrucis jumts, un logi virinās vējā. Ir skumji skatīties. Pabraucam tālāk. Ceļa malā nolikta automašīna, un notiek mežizstrādes darbi. Turpinām ceļu, un redzam kādu koptu māju un pat pastkastīti. Šī laikam tā vieta, kur tie trīs cilvēki dzīvo. Ja ne ziedošās ābeles, šur tur būtu grūti uzminēt, ka aiz kokiem ir mājas, taču patiesībā māju “raksts” ir diezgan vienkāršs – ik pēc pārsimts metriem, labajā un kreisajā pusē ir mājas. Kā tagad privātmāju ciemati, tikai ar lielākiem attālumiem starp mājām. Kad jau dodamies atpakaļ, kreisajā pusē ievērojam lielāku namu, un piestājam. Izrādās, tā ir tāpati Peresāres skola, kas savulaik bijusi īpaši moderna. Pie kokiem vēl saglabājušās plāksnītes ar uzrakstiem, pie soliņa tāpat. Izskatās, ka te pat ir bijusi pļauta zāle vēl pavisam nesen. Diemžēl jumts ir pilnībā iebrucis, un tur aug koki. Bet iekšā – uz grīdas flīzītes, šur tur iekšā vēl paliekas no mēbelēm, kādi skapji vai durvis. Uzkāpjam augšā, kur paveras skats uz postažu, te patiesi ir bijusi grandioza skolas ēka.

Kotka matkarada un noslēgums

Visbeidzot, atbraucam uz mūsu brauciena pēdējo apskates vietu – Kotka matkarada dabas taku. Šeit apkārtnē ir vairākas dabas takas, var iet gan garāku loku, gan īsāku, bet mūs piesaista skatu tornis pie Rüütli – tas izskatās gluži citādāks, nekā mums pierastie torņi! Stāvvietā vien dažas automašīnas, un drīz vien ejam pa taku. Pateicoties informatīvajām plāksnītēm uzzinām, ka ceļa malās ir darbojies āpsis – beidzot saprotam, kas tās par mazajām bedrītēm ik pa brīdim! Ātri apskatām torni, kurš izrādās krietni mazāks, nekā gaidījām, un ejam uz purva taku – arī šajā dabas takā ir labiekārtota vieta atpūtniekiem – tualete, vieta, kur uzcept desiņas un arī neliels namiņš – tas gan liekas vairāk tāds, kur nogaidīt lietu, jo gulēšanai neizskatās piemērots, malās vien tādas mazas lāviņas. Izejam mazo loku, kas ir vien 1.6km, bet liekas, ka ir vairāk – vējš pūš no kājām nost!

Jūt arī nogurumu – divas pusgulētas naktis slēpnī liek sevi manīt. Taču iespaidu ir daudz! Divās dienās Igaunijā redzēts tik daudz! Ne tikai lāči, aļņi un jenotsuņi, bet arī skaistais purva ezers, kas vasarā būs īstā reizē peldēm, sarunas ar Trīnu, Bertu un Pēpu, mūsu pirmais brauciens uz ārzemēm kopš robežu atvēršanas ir izvērties labs!

Paldies NaTourEst par atbalstu raksta tapšanā!

Citi raksti par apskates vietām Igaunijā:

5 dienu maršruts pa Igaunijas ziemeļiem un dienvidiem (jeb citas apskates vietas blakus lāčiem!)

Hījumā sala

Sāremā sala


Pievienot komentāru