Mēs nopērkam Tallina-Helsinki prāmja biļetes vien dienu pirms brauciena, jo līdz pat pēdējam brīdim nav skaidrs – vai varēsim braukt, vai sanāks laiks, un kāds tad īsti būs mūsu plāns. Taču brīdī, kad maršruta kauliņi sakrīt īstajās vietās, prieks ir liels! Beidzot tālākā ceļojumā!

Praktisko informāciju par mūsu ceļojumu uz Somiju var izlasīt šeit.

Brauciens līdz Tallinai norit bez pārsteigumiem, Tallinas ostā gan pamaldamies labu brīdi, kamēr atrodam, kur tad mums īsti jādodas, lai tiktu uz prāmi. Beidzot esam rindā uz braukšanu augšā, un vēl pēc mirkļa jau pastaigājamies pa klāju. Cilvēku nav daudz, vien pa retam kravas mašīnu šoferim ārpusē smēķē. Kad prāmis izbrauc jūrā, vēl brīdi cenšamies uzturēties laukā, tomēr vējš ir pārāk stiprs, un, beidzot, paslēpjamies iekšpusē, vietā, kur gandrīz nav cilvēku.

Līdzīgi raksti:

Igaunijas Sāremā un Hījumā salas

5 dienas pa Igaunijas ziemeļiem un austrumiem

Meklējot brūnos lāčus Igaunijā

Labākās viesnīcas Helsinkos

Mēs pa nakti palikām pie vīratēva, taču Helsinkos ir daudz dažādu viesnīcu, kur var palikt visām gaumēm. Dažas, kas varētu patikt ceļotājiem:

Ekskursijas Helsinkos

Nevēlies plānot savas ekskursijas vai arī tev ir maz laika, vai esi bez automašīnās? Apsvaer domu par kādu no šīm ekskursijām:

Dienas ekskursija uz Porvoo

Ekskursija pa Helsinku kanāliem

Helsinku pilsētas karte, kas ļauj apmeklēt muzejus un izmantot sabiedrisko transportu.

Nemierīgā Miera iela

Helsinkos šoreiz dzīvosim pie vīratēva, kurš jau daudzus gadus dzīvo Helsinkos. Dzīvosim mēs Kallio rajonā Helsinkos. Kallio var mazliet sajusties kā Miera ielā, īpaši, nedēļas nogalēs un vakaros – katrā brīvā zāles pleķītī atpūšas jaunieši, te ir krāmu tirdziņi un vienīgais palikušais Helsinku tirgus, mazas un lielas kafejnīcas, maiznīcas un mākslinieku veikali, no kuriem man jau ir pasūtījums atvest mājās īpašu akvareļu papīru, kas Latvijā nav nopērkams – vien daži mēneši, esot mājās bez iespējas izbraukt, un jau sāk pietrūkt pierastās preces no ārzemēm! Tepat arī Karhupuiston Grilli hotdogu kiosks, kas iekļuvis arī alternatīvo Helsinku ceļvežos! Tieši blakus tam mēs dzīvojām visu to laiku, kamēr viesojamies Somijā.

Pirmais jautājums atbraucot ir ko gan darīt ar stāvvietu. Vispirms jau, ielu stāvvietu šajā Kallio daļā šobrīd ir tā pamazāk, jo visa plašā apkārtne ir sarakta kā viena milzu būvbedre. Remontdarbi notiek jau vairākus gadus – tiek mainītas caurules un asfalts vismaz tas tiek darīts sistemātiski, lai pēc gada nav jārok vaļā. Mums stāsta, ka tā pamazām, krustojumu pēc krustojuma, racējs pārvietojas apkārt rajonam, kamēr nebūs pabeigts pilnīgs viss. Helsinki ir stāvvietu pulkstenīšu zeme, jo šur tur pilsētā ik pa laikam manām bezmaksas novietnes pāris stundām, bet ne ilgāk. Pulkstenītim obligāti jābūt pat veikalu stāvvietās. Helsinkos ir maz bezmaksas ilgtermiņa autostāvvietu – mums paveicās, un netālu no mājas ir 24h bezmaksas stāvvieta, noteikumi ir tādi, ka ir jāatstāj pulkstenītis un 24h auto var turēt bezmaksas, pēc tam transportlīdzeklis atkal ir jāpārvieto. Stāvvieta ir populāra un ja mums nebūtu iespēja to pierezervēt ar vienu auto, darbdienā šeit būtu teju neiespējami atrast brīvu vietu!

Mūsu pirmā pastaiga pa pilsētu ir vairāk tādai kāju izkustināšanai. Apskatām Paasitorni jeb vēsturisko Helsinki strādnieku māju no ārpuses, kur mūsdienās ir divi restorāni – abos pasniedz somu virtuvi. Tā runā, ka pavārs gan esot viens un tas pats, neskatoties uz to, ka viens ir vairāk demokrātiskas cenu politikas, bet otrs – “augstākā” gala. Turpat blakus – kooperatīvie dārziņi! Par to gan Helsinkos ir liels pārsteigums – ielas malā, pie ūdens ir novietotas vairākas koka kastes, kurās ir dažādu augu mikslis. Ziedi, garšaugi, pa kādam salātam, ar zīmīti, ka tie ir kooperatīvie dārziņi. Vēlāk tādus manām arī citviet Helsinkos.

Tālāk ejam uz Tervasaari jeb darvas salu, pa ceļam vēl uzmetot aci Helsinku katedrālei saulrietā. Darvas salā savulaik ugunsdrošības apsvērumu dēļ glabājās darva eksportam. Mūsdienās sala ir populāra pastaigu vieta, un šeit var arī nopeldēties. Peldvietā ir gan ne tikai vieta cilvēku peldēm, bet arī – paklāju! Turpat krastā ir pat speciāla ietaise, lai paklājus varētu ērti izžāvēt.

Mēs staigājam pa salu un jūsmojam – vispirms jau par graciozajām zosīm un zoslēniem, un nebeidzam priecāties, ka ir īstās baltās naktis! Ir vēls vakars, taču šķiet it kā būtu pirms-vakariņu laiks. Turpat blakus salai Uspenska katedrāle un burinieki, bet vēl tālāk stāv ledlauži, tiem līdz sezonas sākumam vēl ilgs laiks! Mūsu pastaigas laikā uz salas gan ir diezgan kluss, jo ir nedēļas nogale, un šajās brīvdienās vairums somu ir savos vasaras namiņos. Vēlāk atgriežamies uz darvas salu pēdējā vakarā, un tad gan paveras pavisam cits skats – pie Uspenska katedrāles blakus esošajos bāros rosība rīt pilnā sparā! Neskatoties uz to, ka Somijā pavadām gandrīz nedēļu, slavenajā, 19.gs celtajā pareizticīgo katedrālē tā arī neiegriežamies. Pēdējos gados tās vārds izskanēja saistībā ar kādas vērtīgas ikonas zādzību, kuru zagļi paslēpa ierokot zemē. Par laimi, ikona tika atrasta 8 mēnešus vēlāk bez būtiskiem bojājumiem.

Zilais ezers, kam jāatpūšas, velna ligzda un lupīnu trase

Mūsu pirmais brauciens ārpus Helsinkiem ir uz Kiikunlähde ezeru, kas atrodas aptuveni 120 km attālumā no Helsinkiem. Tas slavens ar savu īpaši zilo krāsu, jo ir veidojies no vairākiem avotiem, tāpēc toņu ziņā līdzīgs Mežmuižas avotiem vai Lāčkroga karjeram. No Helsinkiem izbraucam gan tā pavēlāk, jo pēc blandīšanās pa pilsētu nakts vidū no rīta nāk miegs. Īsti tumšs nevienu brīdi tā arī nepalika, un mūsu iekšējie pulksteņi negrib pielāgoties.

Šoseja ir laba, satiksmes dalībnieki pieklājīgi un drīz vien jau esam klāt. Šo ezeru esmu gribējusi redzēt no pirmās dienas, kad uzzināju, ka šogad varētu izdoties brauciens uz Helsinkiem! Piebraucot pie ezera, vietā, kur vien dažus mēnešus atpakaļ bija auto stāvvieta, saliktas lielas zīmes – “stāvēt aizliegts!” Novilktas brīdinājuma lentas un salikti paziņojumi – “ezers ir noguris, tam ir jāatpūšas”. Patiesību sakot, pieeja pie ezera jau tā ir ierobežota – no meža puses tam visapkārt ir žogs un to var redzēt starp kokiem no skatu platformas. No otras puses, kur tam garām aizvijas ceļš pie vecajām dzirnavām, skats uz ezeru ir mazāk iespaidīgs, jo te ir krietni seklāks un ezera dibenā nav koku, taču var redzēt zivis. Var redzēt arī elektrības stabus, kur vadi vijas taisni pāri – skaidrs, šī skāde ir arī Somijā, jo Latvijā tāpat, kur ne atrodi skaistu vietu, vienmēr kā tādi zirnekļu tīklu pinumā ir vadi.

Divreiz apbraucam apkārt vienai ezera pusei un esam neizpratnē – kur lai noliek automašīnu? Visbeidzot, vienā no mazajām šķērsielām ieraugām placīti, kas tieši paredzēts auto novietošanai, bet izskatās aizdomīgi privāts. Blakus esošajā mājas dārziņā kāds rušinās, un nolemjam mest kaunu pie malas un labāk pajautāt – vai neiebilst, ja uz brīdi atstāsim auto? Esam mērojuši tālu ceļu! Saimnieks neiebilst un stāsta, ka jā, droši, galvenais, lai neko nemēslojam – ezers esot privātā teritorijā un saimnieki ir noguruši tam apkārt tīrīt viesu atstātos atkritumus. Tāpēc arī zīmes. Kamēr ejam uz ezera pusi, satiekam vairākus velosipēdistus, tiem gan nekāda vaina – ar braucamo var tikt līdz pat pašai skatu platformai! Vērojam kādu namiņu, kas ir pašā ezera krastā un priecājamies, cik skaistā vietā tas atrodas – gluži kā pie dzidra kalnu ezera malā! Kādam ir ļoti paveicies! Kad esam pie ezera, mazliet nožēlojam savu tūļāšanos no rīta – jo saule jau pagriezusies uz otru pusi un ezera krāsas nav tik spilgtas, kā iepriekš redzētajos attēlos. Caur saulesbriļļu polarizācijas filtru gan nogrimušos kokus redz, taču ezers izskatās vairāk zaļš, ne zils, un neesam gluži tādā sajūsmā, kā gaidījām.

Mūsu nākamā pietura ir Pirunpesä jeb Velna ligzda pie Lahti (ar šādu nosaukumu Somijā ir atrodamas vairākas vietas). Tas ir ģeoloģisks veidojums – aptuveni 20 m augstas klinšu sienas, kurās ledus ezeram kūstot izveidojās plaisas, mazākā izmēra akmeņiem aizplūstot citviet, bet lielākajiem – iesprūstot. Te ir 4.5km gara pārgājienu taka, ir ugunskura vietas. Atnākuši, vērojam, kā tad būs ar kāpšanu – līst taisni pa vidu pāri? Iet apkārt? Beigu beigās, mēs tomēr nolemjam iet apkārt un uzkāpt pa otru pusi, kur kāpiens vieglāks un lēzenāks. Te gan nav nekādu drošības stiprinājumu vai margu, tāpēc lienam īpaši uzmanīgi. Apskatām akmeņus, kas iesprūduši plaisā, tur saaugušos kokus, un pabrīnāmies par nelielajiem purvainajiem apgabaliem uz klints – dažviet ūdens nevar aiztecēt prom, un ieplakās veidojas maziņi, lokalizēti purvi!

Laiks braukt tālāk! Dodamies uz Messilä, kas ir ļoti populāra vieta ziemā slēpotājiem, taču arī vasarās te būs ko darīt! Novietojam kalna pakājē auto un cauri plašiem lupīnu laukiem brienam augšā. Tie aug visā nogāzē, un vērojam dažādās lupīņu krāsas – lillā, baltās un rozā. Dažviet lupīnu pļavās nomīdīti laukumi – vai kāds bijis piknikā? Vai fotosesija? Atbilde izrādās daudz vienkāršāka – tur guļ stirnas! Kad esam augšā kalnā, mums pavisam blakus augšā uztraušas stirna un pazūd tālāk, aiz pieneņu pūku pakalniņa. Iekārtojamies ēnā, jo pēc kāpiena jūtamies sakarsuši un saguruši, un ieturam maltīti ar skatu uz Vesijärvi ezeru. Tepat blakus arī guļbaļķu ciematiņš – ziemā, protams, pēc slēpošanas aktīvi tiek darbinātas pirtiņas, kas ir teju katrā namiņā, vasarā te ir klusāks, bet arī redzam pa kādam cilvēkam. Tiem, kam nav savu vasaras namiņu, ir iespēja uz pāris dienām padzīvot šādā namiņā.

Milžu katli, sarkano namiņu pilsēta un atkal jau privātīpašums

Nākamajā dienā braucam uz rietumu pusi. Ilgi vēroju ceļu tīklojumu Krievijas pierobežā – Somijas pusē to kā biezs, bet pāri robežai, Krievijā, to gandrīz nav. Meklēju, kur ir tuvākā vieta, kur piebraukt pie robežas – jo tur, pāri, ir mana dzimtene, Karēlija,un vēl tālāk – Petrozavodska. Taču šoreiz tik tālu, līdz robežai, nebrauksim, jo, lai arī šeit ir ātrgaitas šoseja, tomēr tikai pavizināšanās pēc, nav vērts. Mums plānā vairāki citi apskates objekti! Vispirms mēs piestājam Askolan hiidenkirnut jeb pie milžu katliem. Tā ir unikāla vieta ne tikai Somijas, bet arī pasaules mērogā! Kūstot ledājiem, veidojās ūdenskritumi, kuros uz cietās akmens virsmas ieķērušies citi akmeņi, kas griežoties uz riņķi ūdenskritumos “izgrauzuši” caurumus. Tā akmenī veidojušies lielāki un mazāki caurumi. Šeit to ir neparasti daudz – veseli 22! Tāpat, lielākais ir aptuveni 10 m dziļš un 4m plats! Vispirms ejam pa mežu, un te mūs pārsteidz lielais mušu daudzums. Ir jau dzirdēts, ka vasarā Somijā kukaiņu ir tā pavairāk, taču iepriekšējā dienā tos nemanījām. Vispirms ejam pa meža taku, tad kāpjam augšā uz akmeņiem. Pēc pamatīga gājiena pa lielo akmens kalnu, nonākam pie ieejas uz katliem, te neliela kastīte – jāiemet naudiņa par apmeklējumu, norādīti arī bankas dati, ja nu kādam nav līdzi skaidras naudas. Ejam no viena katla pie otra, un vērojam apaļos akmeņus, kas dažos izgrauztajos caurumus aizvien ir saglabājušies. Citi jau izžuvuši sausi pēc pēdējām lietavām, citos vēl spīd ūdens. Nonākam arī līdz lielajam, 10 m dziļajam katliņam, uz kura vidu ir metāla kāpnītes. Nez, vai tajā drīkst iekāpt? Nav gluži skaidrs, jo apkārt it kā žogs. Vai kāpnes tāpēc, ka cilvēki tāpat mēģina iekāpt un kāds neiestrēgst? Iekšā nelienam. Tomēr, fotografējot katlu, dikti traucē kāda skārdene, kas peld ūdenī taisni pa vidu. Beidzot nolemjam – fotomākslas labā skārdene ir izņemama! Tā nu kāpiens uz leju, skārdenes pabīdīšana ar zaru sev tuvāk, izvilkšana un ātrs kāpiens laukā. Divi vienā – uzlabots skats citiem un bilde iekš katla!

Tālāk ejam atpakaļ uz auto, bet šoreiz, pa mežaino takas daļu. Ejam garām milzīgajam akmens kalnam, kam iepriekš gājām pa augšu – izrādās, šī ir populāra boulderinga vieta – akmens ir nokaisīts ar talku, lai neslīd rokas. Šodien gan nevienu sportistu te nemana, bet mēs pieliekam soli – mušas paliek neizturamas! Viens pārsteigums gan – skatoties, cik šī vieta salīdzinoši ir sakārtota, te nav labierīcību. Nekur. Visā takas garumā. Tā nu tuvojoties stāvvietai mežs paliek aizvien līdzīgāks miglainam vasaras rītam. Tikai zemi noklāj nevis zirnekļu tīkli ar rasas pilītēm, bet pusizšķīduša papīra klājumi.

Tālāk braucam uz Porvoo, kas ir populārs mini-kruīzu galamērķis no Helsinkiem. Šī visnotaļ senā pilsēta ir dibināta 1346.gadā. Novietojam automašīnu lielajā pilsētas stāvvietā, kas pēcpusdienā jau ir pieejama visiem un ir bezmaksas, beidzot ievērtējam kārtīgās labierīcības pie laukuma un apskatām nomas velosipēdu piedāvājumu. Šeit, acīmredzami ir padomāts par tūristiem! Mēs tomēr nolemjam iet tālāk ar kājām. Rātslaukumā var paņemt bezmaksas karti ar maršrutu pa pilsētu, kas izvedīs pa vairākām mazām, šarmantām ieliņām un pie katedrāles. Pirms doties tūrē, nolemjam, ka vispirms jāpaēd, un piestājam Fryysarinranta, vienā no sarkanajiem namiņiem, kas kādreiz bija preču pārkraušanas noliktavas, ar skatu uz upi. Tieši šie sarkanie namiņi ir pilsētas vizītkarte! Steiks, gliemeži, limonāde karstajā dienā un beidzot jūtamies tā, ka varam iet tālāk! Pilsētiņa ir īsta instagrameru paradīze – šarmanti veikaliņi ar vietējiem suvenīriem, kafejnīciņas, senie namiņi, kas izrotāti ar puķēm, un šauras ieliņas, kuros kāpnes ir veidotas no klints, kurā pilsēta celta. Dažviet, asfalta vietā te ir simtiem tūkstošu kāju nopulēta akmens plāksne. Bet turpat blakus – dārzā zied vēl pēdējie ceriņi.

Ir Līgo vakars. Kā mēs to svinēsim? Mums līdzi ir paņemta aukstuma kaste ar gardumiem, un tagad tikai jāatrod, kur piestāt. Nolemjam, ka iesim uz Virvikas dabas takām. Atuveni 15 km attālumā no Porvoo pilsētas atrodas 2.5km gara pārgājienu taka, vidējas pakāpes grūtības un izejama tikai ar piemērotiem apaviem. Vispirms iemaldamies vietējā šķīvīšu mešanas parkā, tomēr vīratēvs Andris saka, ka iepriekš, pavasarī te gājis citur. Braucam tālāk. Beidzot piestājam uz kāda meža celiņa. Apkārtnē daudzas teritorijas ir privātīpašums, kā mums stāsta – tajā drīkst atrasties netraucējot īpašniekus un noteikti nemēslojot! Ar savu aukstuma kasti uzrāpjamies augšā vēl vielā akmens kalnā, no kura paveras skaits skats uz apkārtnes ūdeņiem. Tikmēr lejā tālumā redzam kādu vasaras namiņu. Pēc brīža, pa ceļu blakus noiet kāds pāris. Tad redzam tos atkal. Viņi uz mums skatās, taču neko nesaka. Tā kā savus našķus esam apēduši, nolemjam drīz doties mājās, un, kad jau esam nokāpuši pakājē, pie mums piebrauc kāds tumši zaļas krāsas pikaps

“Vai jūs zināt, ka šis ir privātīpašums?” mums jautā sieviete, ko pirms tam manījām no augšās

“Jā, zinām, bet mums ir informācija, ka, ja netraucē īpašnieku un nemēslo, tajā drīkst atrasties, gājām no Virvikas takas puses” mēs atbildam

“Jā, tā ir taisnība” viņa saka. Šķiet, viņa ir mazliet pārsteigta par to, ka mēs zinām, ka īpašumā drīkstam atrasties. Bet, ieraudzījusi, ka mēs jau dodamies prom, vairs neko daudz nesaka – tikai pasūdzas, ka daudzi apmeklētāji piemēslo.

Jau tuvojas saulrieta laiks, un vēl gribam ātri piestāt pa ceļam Gumbostrand. Šis ir mazliet ekskluzīvāku vasaras namiņu rajons kā citi, kas redzēti ceļmalās, kad nobraucam no šosejas. Pilsētiņas vienīgā autostāvvieta blakus “Kioski Gumbo” kafejnīcai ir pilna, lai arī nemana nevienu cilvēku. Gan jau, izbraukuši ar laivām, kuru piestātne ir tepat blakus. Apbraucam vienu apli, cerībā, ka varbūt varēsim nolikt automašīnu citur, bet nesekmīgi. Visbeidzot, atgriežamies tepat, noliekam auto šķērsām un ceram, ka pāris kadrus varēsim uzņemt netraucēti.

Ezeru zemes izpēte

Nākamajā dienā turpinām ezeru apskati pie Helsinkiem. Pirmā pietura ir Vitträsk ezers, pie kura Hvitträsk atrodas arhitektu Gesellius, Lindgren un Saarinen māja, kas tagad ir muzejs. Šoreiz esam izbraukuši mazliet laicīgāk no rīta, un muzeja stāvvieta vēl ir tukša. Lai arī paredzēta tieši muzeja apmeklētājiem, daudzi to izmanto lai novietotu auto un dotos peldēt, turpat cauri muzeja dārzam, lejā pa kāpnēm ir taka uz ezeru. Mēs gan sākam ar muzeju. Muzeja kafejnīca diemžēl ir ciet, jo vakarā te plānots kāds pasākums, tāpēc apskatām ekspozīciju un mīlīgo suvenīru veikaliņu. Ieejas maksa gan diezgan pamatīga – 10 eiro no personas par salīdzinoši nelielo muzeja ekspozīciju.

Tālāk ejam ar kājām uz otru ezera pusi, lai redzētu klinšu zīmējumus, un te, nudien, tos būtu ļoti grūti atrast, ja Andris tos nebūtu jau iepriekš sameklējis! Vispirms, noejam no muzeja atpakaļ pa asfaltēto ceļu, līdz sākas zemes ceļš uz Rauhalantie ielu. Izskatās, tik tālu pareizi. Tālāk atkal rāpjamies augšā, līdz pie 40.nama Andris saka – šķiet, būs īstā vieta! Ejam iekšā un domājam – nez kāds ir mājās? Par laimi, te neviens laukā neskrien un neko nesaka. Kaut kur tagad jāgriežas iekšā pa labi, bet visur krūmi. Aizejam līdz pirmajam namam un saprotam, ka esam aizgājuši par tālu. Ahā! Tagad gan redzam, ka cauri krūmiem tomēr redzama taka, un tālāk starp diviem īpašumiem ir metru plata eja, kurai abās pusēs ir žogs. Tur arī ejam. Šādi, divu žogu ielokā, nonākam līdz klints malai, kur paveras skats uz skaisto, saules gaismā vizuļojoši zilo ezeru.

Tagad tikai jātiek lejā. Taustāmies pa labo pusi, līdz atrodam citu cilvēku pēdas un lēni kāpjam lejā. Vispirms, pirmais balkoniņš, bet, tas nav īstais, un tad, otrais. Uz zemākās akmeņu pārkares, pie pīlādžiem uz sienām ir nelieli sarkanīgi zīmējumi. Lai arī zīmējumi nav grandiozi, tomēr tos ir vērts redzēt – dažviet tie tiek saukti par vecākajiem atrastajiem zīmējumiem Somijā!

Kad esam atpakaļ pie auto, ir karsti, gribas ēst un gribētos arī nopeldēties. Bet kurš gan ņem līdzi peldkostīmu uz Somiju, pietam, vēl jūnijā? Izrādās, visi, izņemot mani. Tā top plāns, aizbraukt uz tuvējo lielveikalu, atjaunot pārtikas krājumus lielveikalā (esot Somijā, to vien darām, kā dzeram melleņu sulu!), ātri paēst pusdienas un nopirkt man peldkostīmu. Par laimi, viss kopā aizņem vien trīsdesmit minūtes un tad esam ceļā uz Kvarnträsk jeb Myllyjärvi ezeru. Šis ezers ir īpaša vieta, un obligāti apmeklējama vasarā! Tā ir neparasta ar to, ka, lai nopeldētos purva ezerā, šeit ir jākāpj augšā kalnā! Sākas viss ar to, ka mums ir izmisums, kur nolikt automašīnu. Piebraucamais ceļš uz ezeru ir pilnībā sastrēdzis. Vienā pusē viss ir pilns atstātu automašīnu, kaut jau tuvojas vakars. Gribam mest auto malā, kad beidzot redzam brīvu vietu, bet secinām, ka ir vietas arī tuvāk. Beidzot, esam lejā, īstajā stāvvietā, un, izrādās, tādu panikotāju kā mēs, ir daudz, jo stāvvietā ir pilns vietu! Tagad varam doties uz ezeru. Kāpjam augšā kalnā, vērojam boulderinga entuziastus, kas izklājuši paklājiņus un baltām rokām rāpjas augšā, un drīz esam klāt. Krūmos aizejam pārģērbties, jo, neskatoties uz vietas popularitāti, arī te nav gandrīz nekādu cilvēkiem nepieciešamu ērtību.

Ezeram ir raksturīga tumša ūdens krāsa, un skatāmies mazliet skeptiski uz peldi tajā, taču, kad redzam seklumā plunčājamies pat mazus bērnus, ziņkārība ņem savu. Ūdens virskārta izrādās ļoti silta un ezers patīkami atveldzē pēc dienas pastaigām augšā-lejā. Ar iekāpšanu un izkāpšanu gan te tā grūtāk – apkārt skuju koki, un visa zeme ir pilnīgi nosēta asu skuju. Iekšā, jau ierastie akmens veidojumi, kas ūdenī ir stipri slideni, un tālāk – melna tumsa. Cik tur ir dziļš, grūti pateikt. Pēc pāris peldēm un atpūtas, vēl izejam apkārt, papriecāties par pīlēniem, kas peld seklajā galā, un aizejam līdz otrai ezera peldvietai, kurā izskatās esam vairāki simti cilvēku. No ūdens atskan “mammu, mammu, panāc šurpu!”, skaidrs, latvieši ir visur!

Atpakaļ Helsinkos

Pēc trim dienām ārpus pilsētas, nolemjam beidzot izpētīt pilsētas centru, un šoreiz brauksim uz Suomenlinna, kas ir viens no populārākajiem apskates objektiem Helsinkos! 18.gs. vidū celtais cietoksnis uz salas ir viens no UNESCO mantojuma objektiem Helsinkos, un uz to var nokļūt ar parasto sabiedriskā transporta kuģīti, kas kursē reizi 10-20 minūtēs, un brauciens aizņem tikpat. Te uz astoņu salu nocietinājuma var pavadīt gan pusi dienas, gan visu dienu. Apskatām bāku, kas vienlaicīgi ir baznīca; slūžas, militāros nocietinājumus, zemūdeni, lielgabalus un ļoti, ļoti daudz zosu. Arī šeit iespējams peldēties, un to redzam uz katra stūra, kur vien ir pieeja ūdenim – vienā tādā miniatūrā peldvietā redzam vairākus desmitus cilvēku, kad tu pēkšņi piepeld gulbis ar atvasēm – iziet krastā un šņāc uz visiem, kas tam tuvojas. Cilvēkiem nākas paretoties. Arī te ir zosu, kas te ligzdo, un kaiju bērni, kas neganti sauc pēc vecākiem.

Kamēr staigājam pa salu, redzam, ka te patiesībā dzīvo ļoti daudz cilvēku, tā nav tikai tūristu sala. Tūristu gan arī te ir daudz, ieejot vietējā pārtikas veikalā, redzam, ka ir izpirktas visas sviestmaizes un smalkmaizītes, tāpēc pusdienās mums šoreiz ir saldējums, protams, melleņu! Tuvojoties pēcpusdienai secinām, ka saulainā diena ir darījusi savu – rokas un pleci sāk krāsoties nejauki sarkanā krāsā. Skaidrs. Tātad, Somijā ne tikai nepieciešams peldkostīms, bet arī saules aizsargkrēms!

Kad visa diena pavadīta uz kājām, staigājot pa salu, vēl tomēr nelemjam iegriezties vēl vienā apskates objektā, Seurasaari etnogrāfiskajā muzejā. Tas tika atvērts 1909.gadā, un te var aplūkot tipiskas 18.-20.gs. ēkas no visas Somijas. Te ir gan ūdens dzirnavas, gan baznīca, gan laivas ar kuru brauca uz baznīcu, gan saimniecības ēkas. Uz šīs salas var pārvietoties tikai ar kājām, un šogad te ir neparasti kluss – citiem gadiem ap šo laiku te notiek saulgriežu svinības, taču pandēmijas dēļ svinības ir atceltas.

Kad šķiet, ka mums jau pavisam nokritīs nost kājas, beidzot esam apgājuši tai apkārt un varam braukt mājās, vēl pa ceļam iebraucot veikalā pēc lielāka pārtikas daudzuma. Skaidrs ir viens – šis tas būs jānopērk līdzņemšanai arī, jo Somijā ir pasakaina bezlaktozes produktu izvēle! Liekas, katram otrajam piena produktam uz cenu zīmes ir norādīts L apzīmējums un uz iepakojuma norāde – bezlaktozes. Mājas siers, dažādi jogurti, krējums, sieri, plašā izvēlē! Jau domās sastādu sarakstu, ko aukstuma kastē vedīšu līdzi. Ja uz Somiju vedām pilnu kasti zemeņu un saldo ķiršu, kas Somijā maksā vismaz reizes trīs dārgāk nekā Latvijā, tad atpakaļ būs piena produktu krava!

Izbrauciens ar laivu

Pēc garajām pastaigām, nākamajā dienā īstā reizē ir izbrauciens ar laivu. Somijā nelielas motorlaivas īrei nav nepieciešamas īpašas tiesības, taču – jābūt pieredzei un par to jāvar pārliecināt izīrētājs. Sazinoties ar kādu privāto izīrētāju no Click & Boat, kas darbojas pēc līdzīga principa kā airBnB, mums tomēr neizdodas vienoties, tad nu ņemam laivu no lielāka uzņēmuma, kuram bāze atrodas… uz salas! Izkāpjam no tramvaja netālu pie Latvijas vēstniecības, kur diasporai regulāri notiek pasākumu, un ejam uz piestātni. Kurš kuģītis ir īstais? Te to ir desmitiem! Beidzot, atrodam īsto. Vēlāk, ar šo pašu kuģīti jābrauc atpakaļ, kuģītis gan kursē tikai līdz astoņiem vakarā, tāpēc pēc izbrauciena mums sanāk diezgan pielikt soli, lai pagūtu to noķert.

Jāņem vērā, ka ap Helsinkiem ir ļoti akmeņaini un dažviet – sekli ūdeņi, un jābrauc uzmanīgi – tāpēc šādu izbraucienu vajadzētu apsvērt tikai tad, ja tiešām proti apieties ar motorlaivu! Lai arī uz laivas ir elektroniskā karte, kas rāda aptuveni dziļumu katrā vietā, tomēr visa informācija ir somu valodā. Mēs apskatām vietas, kas iepriekš redzētas no krasta – pabraucam garām darvas salai, garām ledlaužiem, tālāk, aizbraucam gandrīz līdz etnogrāfiskajam muzejam, bet te mūsu navigācija sāk rādīt brīdinājuma zīmes, ka ir pārāk sekls. Iemaldamies mazajos līcīšos pie vasaras namiņiem, kur šķiet, ka tūlīt varēsim ņemt laivu pie padusēm un nest, cik te šaurs un sekls. Tomēr beigu beigās, esam atpakaļ pie nomas salas, kur pielejam atkal bāku degvielas un esam gatavi braukt mājās baudīt kādu skābeņu zupas maltīti – ne velti konservētās skābenes esam veduši no Rīgas!

Pēdējā diena Helsinkos

Pēdējā dienā Helsinkos mums vispirms ir paredzēta baznīcu tūre – apmeklējam pilsētas centrā esošo ekumēnisko Kamppi kapelu, kas pazīstama arī kā Klusuma kapela. Tā atrodas vienā no dzīvākajām vietām Helsinkos – lai arī šeit nenotiek regulāri dievkalpojumi, tā ir ļoti apmeklēta sava īpašā dizaina dēļ.

Tad izstaigājam apkārtni pie Helsinku katedrāles – tā ir viens no galvenajiem apskates objektiem pilsētā! Koši baltā celtne ar zaļo jumtu, kas celta neoklasicisma stilā ir luterāņu katedrāle. Tai blakus – Senāta laukums un Aleksandra II statuja. Šis ir apskates objekts, ko parasti pagūst redzēt kruīzu braucēji savā īsajā vizītē Helsinkos. Cik gan reizes nav nācies dzirdēt “bet Helsinkos jau nav ko redzēt!”, kaut gan cilvēki nemaz pat lāga nekur nav bijuši, un vienīgais, kas redzēts, ir katedrāle.

Visbeidzot, iegriežamies vēl Temppeliaukio jeb Akmenī cirstajā vai Akmens baznīcā. Tā celta 1969.gadā un ir pilnībā izcirsta klintīs, atstājot oriģinālās kaluma vietas. Mūsu vizītes dienā ar mums reizē te ir vien divi citi apmeklētāji. Parasti te notiek koncerti un tā stāsta, ka esot īpaši laba akustika.

Tuvojas vakars un dodamies uz pēdējo apskates vietu šajā ceļojumā – uz Arabianranta rajonu un Vanhakaupunki ūdenskritumi. Mums pazīstamie Helsinki aizsākās tieši te, Arabianranta rajonā. Kādreiz šajā rajonā atradās lielākā porcelāna rūpnīca Eiropā. Šodien šis rajons izslavēts ar to, ka jaunu namu celtniecībā obligāti jāizmanto mākslas darbi, tāpēc apkārtne ir labi pazīstama kā dizaina rajons. Turpat atrodas Vanhakaupunki ūdenskritums – Vantaa upes divas daļas, viena – krāčaina, otra – taisnā līnijā, kas izmantotas hidroelektrostacijas darbā, kuras telpās tagad ir elektrostacijas muzejs. Atmosfēra te mazliet atgādina Kallio – ēdiena vagoniņi, kur nopirkt gan asus Āzijas ēdienus, gan burgerus, draugu kompānijas, kas zālienā pīpē ūdenspīpi un klausās latino hītus, katram otrajam garāmgājējam ir milzīgs tetovējums, un makšķernieki, kas līdz jostas vietai iebriduši upītē un ķer zivis. Bet tam visam apkārt – simtiem zosu, kas izpēta katru zāles stiebriņu pie ūdens, līdz atnāk kāda sieviete un sāk tās barot.

Tāda mums Somija paliek atmiņā – ar zosu bariem un hipsterīgajiem rajoniem, pārsteidzošu dabu un vietām, par kurām iepriekš nav dzirdēts nekas , kā arī mierīgu pilsētu baltajās naktīs, jo somi savos salu vasaras namiņos svin vasaru.