Grieķu salas nesezonā – Mikonas sala

Grieķu salas ir gluži cita pasaule nekā kontinentālā Grieķija, un ceļojumā uz šo dienvidu zemi pilnīgi noteikti vajadzētu uz tām aizbraukt! Jau iepriekš esmu apceļojusi citas grieķu salas nesezonā – Santorini, Aegina, Poros, Hydra, un tagad šo salu sarakstam pievienojas Mikona (Mykonos)! Izslavētu kā ballīšu, LGBQT komūnai draudzīga vieta, vēlā rudenī un ziemā tā kļūst pavisam tukša, kas arī nozīmē daudz draudzīgājas cenas ceļotājiem un daudz patīkamākus skatus – bez tūristu pūļiem! Ja peldes jūrā nav pats svarīgākais, ko meklē atvaļinājumā, Grieķija nesezonā ir laba izvēle!

Šoreiz mums ir ceļojums mazliet citādākā “formātā”, nekā pierasts – vecmāmiņas un mazmeitas brauciens uz Grieķiju! Iepriekš šādos ģimenes braucienos esam devušies ar manu mammu un omīti uz Stambulu tulpju laikā un ar brāli uz Teksasu!

Līdzīgi raksti par galamērķiem Eiropā:

Brīvdienas Maltā

Atēnas un grieķu salas

Praktiska informācija pašu saplānotam ceļojumam uz Grieķijas salām

Lidojums: tiešais reiss no Rīgas uz Atēnām ar airBaltic, izmantoju akciju, kad varēja dabūt biļetes par ļoti mazu PINS punktu skaitu (7300 vienā virzienā personai), arī bagāžu pirku pa punktiem. Nodokļos samaksāju 89 eiro par divām biļetēm un par punktiem piepirku somu.

Prāmis: prāmis no Atēnām uz Mikonu maksāja 38 eur katrā virzienā cilvēkam. Biļetes nevarēja iegādāties laicīgi, to pieejamība pie Blue Star Ferries parādījās vien aptuveni 2 nedēļas pirms brauciena. Prāmis ir liels, šūpo ļoti minimāli (man jūrā paliek slikti, šeit neomulīgi bija tikai vienu brīdi, un tobrīd lasīju). Uz klāja ir tualetes, kafejnīcas. Parastās, ekonomiskās klases biļetes ir krēsli pie galdiņiem, augstākas klases biļetes ir ērtāki krēsli, kas ir pieejami pusguļus. Prāmja internets man nestrādāja, bet man bija mobilie dati – bija vietas jūrā, kur tie negāja, tāpēc ieteiktu uz interneta pieejamību nepaļauties. Ceļā pagāja 5 stundas, un dienā bija vien divi prāmji, tāpēc jārēķinās, ka tas prasīs laiku. Pa ceļam prāmis piestāja Tinos un Siros salās.

Viesnīcas: Mēs palikām Harmony Boutique hotel, ar brokastīm, 96 eur par nakti, 4 naktis. Viesnīcā ir baseins, bet tas nav apsildāms. Viesnīca nav piemērota cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Iepriekš piesakot, ka mums ir ļoti svarīgi, lai numuriņā nav nekādu pelējumu vai dīvainu smaku (omītei ir astma), mums iedot labākas klases numuriņu – un tas ir tiešām patīkams. Ar skatu uz saulrietu virs viesnīcas galvenā korpusa jumta, tēja un kafija numuriņā un pašām sava terase.

Transports Mikonas salā: Atbraucot ar prāmi, uz pilsētu vislētāk būs tikt ar Seabus, vien 2 eur no cilvēka. Salīdzinājumā, taksometrs maksās 25 eur. Nesezonā taksometru aplikācijas nestrādā, savukārt, sezonā, daudzas atsauksmes liecina, ka pakalpojums nav vienmēr pieejams. Nesezonā vislabāk ir ņemt nomas auto, jo tad vieglāk novietot auto. 

Autobusi nesezonā kursē pēc ziemas grafika. Precīzākais grafiks ir pieejams tikai pie šofera, jo gan pieturā, gan internetā redzamais nebija pareizs. Biļetes var nopirkt pie vadītāja.

Brauciens uz Delosu: dienā tikai viens kuģis, 20 eiro personai + ieejas maksa salā, pensionāriem ieeja Grieķijas muzejos ir bezmaksas.

Vietas, kur paēst:

  • Pita Wrap and Pizza – tieši blakus mūsu viesnīcai. Pie viņiem picas un salāti maksā gandrīz divas reizes lētāk nekā salas restorānos, šī vieta pamatā strādā uz ēdienu piegādi. Mēs parasti šeit ēdam grieķu salātus, pitas maizi ar gaļu, falafeli un picu. Dzērieni šeit mazliet dārgāk, tāpēc var ēdamo ņemt līdzi uz viesnīcu un apēst tur – ar saviem dzērieniem no veikala.
  • Trio Bambini – saldējums un vafeles, ļoti laba izvēle! Labāk ņemt pankūkas vai vafeles + piedevas, nevis kādu no gatavajiem komplektiem, tā sanāks lētāk.
  • Leonidas – pita ar girosu iekšā, arī krietni lētāk nekā citur restorānos.

Pirmie iespaidi Mikonas salā: kā tur ir rudenī?

Piestajot Mikonas ostā, šeit kūsā dzīvība – daudzi cilvēki atbraukuši kādam pretī, un citi grasās doties prom. Daudz citus kuģus ostā nemana – ja pirmajā dienā Mikonā vēl redzam vienu lielo kruīza kuģi, tad turpmākajās dienās vairs nav neviena. Liekas, ar katru dienu paliek aizvien klusāks, un mierīgāks, bet dienā, kad dodamies prom, dzirdam tūristu sarunu ar kādas Mikonas kafejnīcas īpašniekiem, kuri uz ziemas sezonu brauc prom. Ar savu mīļdzīvnieku būrītī, jo ziemā te nav ko darīt nevienam no viņiem. Ziemas sezona nav laiks, kad ballītes sit augstu vilni un varēs kursēt no pludmales uz bāru un atpakaļ. Taču šis ir īstais laiks, kad pilnīgā vientulībā pastaigāties pa salas tukšajām ieliņām un vērot saulrietu bez simtiem citu cilvēku blakus.

Mikonas salā pastāvīgi dzīvo aptuveni 15 tūkstoši cilvēku, taču gada laikā šeit paviesojas aptuveni 2 miljoni cilvēku. Tā ir viena no piecām populārākajām grieķu salām, un vairumā rakstu, kas atrodami par apskates vietām Mikonas salā, izskan tāds vārds kā “overtourism”. Par Mikonas salu ir dzirdēts, ka tur ir pūļi, rindas un infrastruktūras pilnīga nespēja uzturēt tūristu daudzumu. Taču, ne novembrī! Rindas uz taksometriem? Kādas rindas? Pūļi pie dzirnavām vai “Mazās Venēcijas”? Kādi pūļi? Ar katru dienu, ko pavadu uz salas, cilvēku paliek arvien mazāk un mazāk. Nesezonai ir vien daži mīnusi, lasot internetā vien nedēļu vai divas vecas atsauksmes par restorāniem un izvēloties tos vakariņām, atduramies pret aizvērtām durvīm, vai vēl labāk – absolūti “iznestu” telpu, kurā ar sparu norisinās remonts. Autobusu grafiki nav pareizi pat salas oficiālajā mājaslapā, viszinošā Google norāda muzejiem vasaras darba laikus, bet pie tā durvīm mūs sagaida smaidīga meitene, kas koordinē skultpūru iekraušana kravas auto – “muzejs ir ciet, redzat, eksponāti brauc prom!”. Taču, ja ir vēlme pabladnīties pa klusajām ieliņām, nespraucoties garām svešām platmalēm, pašiņmietiem un visur izliktajiem suvenīriem, labāka laika nav! Pat pludmales nav pilnīgi tukšas, un siltākā dienā var ieraudzīt pa kādam peldētājam. Ūdens patiesībā ir silts – kā mums vasarā, 20 grādi, taču daždien ir tik vējains, ka vējjakas pa visu dienu tā arī nenovelkam – mums atbraucot taksometra šoferis nosaka – esat klāt dienā, kad izslēdza vasaru!

Galvenās apskates vietas Mikonā – Panagia Paraportiani, Mazā Venēcija un dzirnavas

Mūsu pirmajai pastaigai uz salas nolemjam iet, kur acis rāda. Koši baltie namiņi, zilie slēģi un durvis, un zilbaltie Grieķijas karogi. Liekas, nostājoties jebkurā vietā, var redzēt vismaz divas baznīcas. Drīzāk jau kā mazas kapelas. Mikonas pilsētā (sauktā arī par Chora), tādu vien ir ap 60! Savukārt uz visas salas ir starp 600 un 800 baznīcām, kapelām un klosteriem, rupji rēķinot, pa vienai uz katru ģimeni! Daudzas savulaik celtas, lai tur novietotu mirušo ģimenes locekļu pīšļus. Bieži vien baznīcas celtas ar skatu uz jūru – lai nodrošinātu ģimenes locekļu drošu atgriešanos. Ievērojam kādu dievnamu, kas izskatās mazliet citādāks par pārējiem. Tas ir Panagia Paraportiani, piecu baznīcu komplekss, kur četras ir uz zemes – bet viena ir uz jumta, un tāpēc kļuvusi par Mikonas salas vizītkarti. Tās celtniecība ir uzsākta 1425.gadā, taču pabeigta vien 17.gadsimtā. 

Mēs ejam tālāk, dažbrīd pagriežoties pa labi, citviet, turpinot iet taisni, līdz kāda maza ieliņa aizved uz pašu ūdens malu, un esam vienā no zināmākajām vietām uz salas – mums pa labi ir “Mazā Venēcija”, vieta, kur jūras viļņi skalojas pret māju sienām un vieta mazliet atgādina miniatūru Venēciju. 16.-17.gadsmitā, kad pirāti siroja pa Vidusjūru, šī vieta tikusi izmantota ātrai preču iekraušanai un izkraušanai. Tagad tā ir vieta, kur pirmajā stāvā nobaudīt maltīti vai vasarā paballēties kādā no daudzajām kafejnīcām. Savukārt otrā pusē, mums pa kreisi, redzama vēl viena Mikonas salas vizītkarte – vējdzirnavas, pavērstas ziemeļu virzienā, kur ir salas stiprākie vēji. Šobrīd uz salas to ir palicis sešpadsmit, pilsētiņā  ir septiņas, bet šajā kalnā – piecas, sauktas par Kato Myloi. Venēcieši šādas gluži vienāda plānojuma vējdzirnavas cēluši no 16.līdz pat 20.gadsimtam, kad pēc graudu malšanas vairs nav bijusi tik ienesīga. Tagad viena no tām ir muzejs, un šī vieta ir galvenais tūristu magnēts uz salas, kā arī atpazīstamākā salas vizītkarte.

Dienas ekskursijas no Mikonas: brauciens ar kuģīti uz Delosu

Grieķu mīti vēstī, ka Apollons, Artemīdas dvīņubrālis, mūzu un mākslu aizgādnis un gaismas dievs, ir dzimis Delosas salā. Delosas sala ir sasniedzama trīsdesmit minūšu braucienā no Mikonas ar prāmi. Sākumā, kad par Delosu lasīju ceļvežos, nebiju droša, ka vispār gribu tur braukt – vēl viena vieta ar senām drupām, un pēc dažām dienām Atēnās, ir sasniegts zināms piesātinājums ar arheloģiskajiem objektiem. Taču uzduroties kādam arheoloģijas entuziasta rakstam internetā, kurš Delosu dēvē par vienu no svarīgākajām arheoloģijas vietām visā Grieķijā, es nolemju – brauksim!

Nesezonā uz Delosu kursē tikai viens kuģis dienā – 10:00. Un pēc tam tas 13:30 tūristus no Delosas ved atpakaļ uz Mikonu, biļetes cena 20 eiro, plus vēl jāmaksā par ieeju pašā salā, kas kopumā sanāk diezgan padārgi. Viens labums – Grieķijā gan pensionāriem muzejos ieeja ir bezmaksas, kas ņemot vērā ieejas maksas objektos, ir izdevīgi. Pie reizes sanāk arī izbrauciens pa jūru!

Prāmja grafiks ziemā ir vēl viens neliels mīnuss – uz salas sanāk pavadīt vien trīs stundas, un ar visu to, ko uz šīs salas var redzēt, man būtu gribējies palikt ilgāk – daži no uz salas izveidotajiem pārgājienu maršrutiem paredzēti 5h gājienam! 

Delosas salā šobrīd ir vien 14 pastāvīgie iezīvotāji, taču 90.g.p.m.ē šajā nelielajā, vien 5 km garajā un 1300m platajā salā mitinājās 30 000 cilvēku. Tā galvenokārt bija reliģiskas nozīmes vieta, taču tai bija liela nozīme kuģniecībā – aprēķini vēstī, ka gadā caur tās ostu tika pārkrauti aptuveni 750 000 tonnu kravas. Katrus četurs gadus šeit maijā tika organizētie Deliešu svētki, kas bijuši tikpat nozīmīgi kā Olimpiskās spēles. Kopš 7.gs.p.m.ē sala ir bijusi neapdzīvota, un tas palīdzējis kultūrvēsturiskajam mantojumam saglabāties ļoti labā stāvoklī. Vēl jo vairāk, šī sala bijusi lielā mērā nepamanīta agrākajiem grieķu vēsturisko objektu tīkotājiem, kā arī nav bijuši centieni ēkas un skulptūras restaurēt, kas citu objektu gadījumā, bieži vien novedis pie to vēl lielākas sabrukšanas. Kopš 1990.gada šī sala ir UNESCO Pasaules mantojuma sarakstā.

Esmu iepriekš jau izlasījusi, ka pie ieejas muzejā veidojas rindas un kā tikko prāmis piestāj ostā, ir jāskrien uz biļešu kasi. Tāpēc kā tikko prāmis tuvojas ostai, gatavojos skrien no tā pirma nost. Nesezonā gan īpaši liela grūstīšanās nenotiek, bet minūtes 10 šādi ietaupu gan. Sezonā prāmji no Naksosas, Parosas un Mikonas atbrauc gandrīz vienlaicīgi un tad varot sanākt panīkt rindā arī pusstundu un ilgāk. Vēl viena priekšrocība nesezonai!

Pie ieejas mums iedod objektu karti. Daži iesaka uzreiz doties uz muzeju, lai izvairītos no rindām, un iet masām “pret spuru”. Tā kā cilvēku nav daudz, mēs nolemjam iet tāpat reizē ar visiem uzreiz pa labi augšā kalnā. Vērojot mazītiņās istabiņas, kur savulaik dzīvojuši cilvēki, uz brīdi samulstu – vai šādi mājas saglabājušās pilnībā, vai atjaunotas? Dažviet uz sienām ir dīvaini tādi kā cementa pleķi. Pie vienas no grīdas mozaīkām satieku gidi, un viņa izstāsta – “pleķi” ir tas, kas ir palicis no apmetuma, kas liekas neticami – jo šiem namiem ir vairāk nekā 2000 gadu, un tiem var mierīgi piedurties ar roku, tepat tie ir! Izrādās gan, ka vienā no telpām redzamās mozaīkas vidusdaļa gan nav īsta – oriģināls atrodas muzejā, bet šeit – kopija. Tāpat oriģinālās lauvas, kas bijušas Naksosas iedzīvotāju dāvana, viens no salas zināmākajiem objektiem, pārvietotas uz muzeju, bet vietā noliktas kopijas. Laika zobs tomēr dara savu! Apskatot Kleopatras māju, mani ieintriģē vārds – vai tiešām runa par to pašu Kleopatru? Izrādās, tomēr nē – Kleopatra šajā laikā ir bijis ļoti populārs sieviešu vārds.

Pūš stiprs vējš, un priecājamies, ka mums ir jakas. Ir spoža, saulaina diena, un bez saulesbrillēm neiztikt, taču par omulīgi siltu to nenosaukt. Labprāt kavējamies aizvējā pie amfiteātra. Tas liekas salīdzinoši neliels, līdz mums pastāsta, ka tajā ietlipa ap 6500 skatītāju, un izrādes varēja norisināties pat vairākas dienas! Kāpjam augstāk, kalnā, kur ir “otrais stāvs” ar tempļiem, mozaīkām un namiem. Šeit pēkšņi ieraugām, ka visa zeme nosēta maziem ziediņiem – kā krokusi, tikai katrs zieds ne lielāks par kumelīšu galviņu! Turpat ganās aitas, kas palīdz sakopt teritoriju. Arheoloģiskie izrakumi šeit notiek aizvien, tas ir viens no aktīvākajiem pētījumu objektiem šobrīd Grieķijā.

Drīz attopamies, ka esam tik aizrautīgi skatījušās šo pirmo, vien “ievada” daļu, ka jāpieliek solis, jo prāmis atpakaļ jau pēc stundas! Mūsu nākamā pietura ir muzejs. Kad līdz tam nokļūstam, ieraugām veselu baru ar kaķiem. Tie sildās saulītē, blakus kādai sievietei uz soliņa. Kaķu grieķu salās ir daudz, un var iegādāties pastkartes, kalendārus un citus suvenīrus ar uz salām tapušo kaķu fotogrāfijām. Citās grieķu salās, piemēram, Sirosā, pat iespējams atrast brīvprātīgo darbu, aprūpējot kaķus patversmēs un dzīvojot pie cilvēkiem, kas tās uztur. Izrādās, ir arī uzņēmīgi cilvēki, kas šiem kaķīšiem meklē mājas ārzemēs. Pēc kaķu austiņām izskatās, ka sterilizācija gan tiem ir veikta, taču, iespējams, diezgan nesen, jo minkas ir dažādu izmēru, daži izskatās vēl pavisam jauniņi. Vismaz visi kaķi ir labi baroti un izskatās veselīgi.

Lai arī muzejs tiek minēts kā viena no interesantākajām vietām uz salas, šī, iespējams, ir vieta, kur būtu noderējis gids – puse ekspozīcijas ir franču valodā, cik noprotam pēc bildēm, par pirmajām ekspedīcijām uz salu. Otra puse ir ar minimālu informācijas daudzumu angļu valodā. Lai arī oriģinālie izstādītie darbi ir skaisti, īpaši, rotaslietas, daudzi pat salīdzinoši labi saglabājušies, ņemot vērā to vecumu, taču redzams, ka īpaši lielu līdzekļu muzejam nav, tas ne tuvu nav pielīdzināms zināmākajiem grieķu muzejiem, kā piemēram, Akropoles muzejs. Drīz vien arī dodamies uz prāmi, un pa ceļam iepazīstamies ar kādu Amerikas lietuvieti, kas dzīvo Čikāgā. Izrādās, viņa katru gadu brauc uz grieķu salām, iepazīstot aizvien jaunas un jaunas salas, bet vasarās vienmēr viesojas Lietuvā, un nākamajā gada beidzot plāno apmeklēt Latviju. Parādam viņai Ķemeru purva bildes un viņa ir iedvesmota braucienam pie mums!

Ir laiks braukt atpakaļ, un mani dara tramīgu viļņi – jūra paliek aizvien nemierīgāka, vējš pieņemas spēkā. Prāmi diezgan šūpo, taču skatos uz kafejnīcas un tehniskajiem darbiniekiem, kas mierīgi čalo un neliekas itin nemaz traucēti, un pieņemu, ka viss ir kārtībā. Par laimi, slikti man nepaliek, taču brauciens ir tāds, ka lasīt laikam vis nevarētu gan. Kad atgriežamies atpakaļ Mikonas salā, šķiet ir palicis vēl klusāks, nekā izbraucot no rīta. Vien dažās kafejnīcās sēž pa kādam cilvēkam un suvenīru veikali ir ciet. Pat ap salas talismanu – pelikānu Pēteri, nedrūzmējas pūļi.

Ko redzēt ārpus Mikonas (Chora): Ano Mera pilsētiņas apskate

Kad iekāpjam vienā no trijiem šīs dienas autobusiem uz Ano Mera pilsētu, bez mums tur ir vēl tikai kāds krievu pāris. Tukšs. Ir svētdienas rīts, un pilsēta ir kā izslaucīta. Aptuveni pusstundas laikā aizbraucam līdz pilsētai, un dodamies uz pirmo apskates vietu – klosteri. Pilsētā minētas vien trīs ievērības cienīgas vietas – divi klosteri (Paleokastro un Panagia Tourliani) un Gyzi pilsdrupas. Viens no klosteriem, kas ir mazliet ārpus pilsētas, ir ciet, taču uz to ejot paveras skaisti skati – ielejas ar pludmalēm, kaktusu audzes un balti namiņi it visur. Turpinot iet uz augšu no klostera ir kāda kapela, kas liekas pilnīgi aizaugusi ar lielajiem kaktusiem, taču atrodu taciņu. Ievēroju, ka kapelai durvis tiek slēgtas no ārpuses. Tās atverot, var nokļūt mazmazītinā kapelā, kas nav lielāka par Padomju laikos celtas daudzdzīvokļu mājas virtuvi. Šī mazā kapela no Ano Meras pilsētiņas sirdī iekrīt visvairāk, daudz vairāk nekā “obligātie” apskates objekti. 

Kad esam atpakaļ pilsetā, galvenajā laukumā kūsā dzīvība – pēc svētdienas baznīcas apmeklējuma, cilvēki pusdieno. Sievietes ir ģērbušās melnās drēbēs, vīrieši – uzvalkos, un sirsnīgi smejas, sasēdušies ap galdiem. Mums izdodas atrast vienu vietu, kur ir brīvs galdiņš, un pasūtam grieķu salātus. Sulīgi tomāti, salātu lapas, lielas sīpolu ripas, olīves un liels siera gabals. Tik garšīgi! Tālāk mums atpakal jāpieliek solis – ja negribam gaidīt pēdējo dienas autobusu, kas būs vien pēc trim stundām, bet pagūt uz iepriekšējo, dodamies uz autobusu pieturu, pa ceļam vēl nopērkot dažus našķus vietējā veikaliņā. Šajā pilsētiņā veikali ir mazmazītiņi, plaukti gandrīz pustukši, taču var atrast arī pa kādai šokolādītei, “tūrista gaumē”. 

Armenistes bāka saulrietā

Pastkartēs par pilsētu vairākkārt redzam kādu paskaini skaistu skatu – bāku klints galā, ar lillīgu salu fonā un saulrietu. Izrādās, tā ir Armenistes bāka. Celta 1891.gadā, pēc tā kā šeit 1887.gadā nogrima britu tvaikonis Volta un aizgāja bojā 11 cilvēki. Bākas mehānisms tolaik saņēma balvu Parīzes starptautiskajā izstādē. Diemžēl vienīgais veids kā tikt uz bāku ir ar nomas auto vai ar taksometru – bāka ir vien aptuveni 6.5km attālumā no mūsu viesnīcas, autobuss, kas mūs aizvestu 4km tuvāk, ziemā nekursē. Pēc konsultēšanās ar viesnīcas darbinieku nolemjam, ka vizīte uz baku būs īsa – taksis mūs pagaidīs, jo izsaukt to uz bāku varētu būt problemātiski. Auto brauc pa mazām ieliņām starp namiem, šur tur akmeņainās ceļmalas ir mazliet zaļākas – acīmredzami laistītas. Ceļi ir bedraini, un priecājos, ka neļāvos pierunāties auto nomai – dažviet izskatās tā, ka ar mazu nomas pintiķīti varētu arī neizbraukt. 

Kad nokļūstam līdz bākai, ir neparasti kluss vakars. Saule tuvojas rietam, un ap bāku sēž vien daži citi cilvēki. Skats ir pasakains, taču viena no draudzeņu grupām no mobilajiem telefoniem skaļi klausās kāda repera daiļradi. Liekas dīvaini – braukt uz šādu vietu, lai paklausītos savu mūziku. Pēc aptuveni desmit minūtēm uz vietas, dodamies atpakaļ, jo redzam, ka taksists jau paliek nemierīgs. Beigu beigās, kad esam atpakaļ, brauciens mums ir izmaksājis 50 eiro, tieši kā viesnīcā arī teica – auto noma uz dienu būtu tikpat. Šoreiz par skaistumu ir jāmaksā!

Kopsavilkumā

Braucot prom, viesnīcas īpašnieks mani pat aicina atgriezties kādu reizi sezonā, tad es redzēšot “īsto” Mikonas salu. Ballītes, mūzika? Paldies, bet nē. Mana vislabākā Mikona ir klusā Mikona, kad tūristi ir prom, un vienīgie, kas ir palikuši, ir īstie salas iedzīvotāji un klusuma mīļotāji.

Vējš dzenā bugeviliju lapiņas pa zemi. Pāri ceļam nesteidzīgi aiziet jau desmitais šodien redzētais rudais mincis, jo kaķi te ir vairumā. Krastmalā ir brīvi visi soliņi, un daždesmit metrus tālāk esošajā restorānā visi apmeklētāji ir vietējie. Vienīgie citi cilvēki uz ielas ir bērni, kas dzenā bumbu.

Līdzīgi raksti par galamērķiem Eiropā:

Brīvdienas Maltā

Atēnas un grieķu salas


Pievienot komentāru