Mans sestais ceļojums uz Ņujorku sākas nedaudz sniegotā un ļoti agrā rītā Rīgā, pēc vien četrām stundām miega. Galvā skaitu iepriekšējos braucienus un secinu, ka šī ir 11.vizīte ASV, tikai šoreiz ir pagājis krietni ilgs laiks. Starplaikā ir tas dīvainais posms ar pandēmiju, kad liekas, ka notikumi bija pirms gada, bet patiesībā rit piektais. Manam iepriekšējam ceļojumam uz Ņujorku bija jābūt 2020.gada 7.martā, bet dienu pirms brauciena tas tika atcelts. 11.martā PVO izsludināja globālo pandēmiju.
Kā nu būs šoreiz? Man ir garš saraksts ar apskates vietām, kas ieplānotas vēl iepriekšējā ceļojumā. Bet vispirms, ir jātiek valstī iekšā! Piesakoties elektroniskajai atļaujai, jeb ESTAi, ir satraukums. Esmu dzirdējusi šausmu stāstus, ka, līdz ar Kubas iekļaušanu nevēlamo valstu sarakstā, atļaujas vairs nepiešķir ne tikai tiem, kas Kubā ir bijuši pēc 2021.gada, bet arī ātrāk. Manā ceļojumu vēsturē ir šāds ceļojums 2015.gadā, par to gan vienīgais liecinieks pasē, zīmogs, ir paslēpies zem Ēģiptes vīzas.
Kad uzzinu par iespēju braukt uz ASV, uz konferenci par mākslīgo intelektu, līdz lidojumam ir palikušas vien trīs nedēļas un satraucos, vai atļauju saņemšu. Atteikuma gadījumā vīzai laika varētu nepietikt. Atbilde pienāk pēc aptuveni stundas – apstiprināts!
Praktiska informācija ceļojumam uz Ņujorku
Aviobiļetes: turpceļā uz Ņuarku (EWR), ar AirFrance caur Parīzi (CDG), atpakaļceļā (no Bostonas, BOS) ar Delta Airlines caur Amsterdamu (AMS), savienotās biļetes. Biļetes pērku vien trīs nedēļas pirms ceļojuma, tāpēc to cena ir lielāka, nekā ikdienā, samaksāju 1200 eiro. Lidoju Premium Economy klasē, kurā ir vairāk vietas kājām, augstākas klases ēdiens, neliels pirmās nepieciešamības preču komplekts. Ceļojumu blogeru padomus kā meklēt izdevīgas aviobiļetes, meklē šajā rakstā.
Cik ilgi palikt Ņujorkā: es ielidoju Ņujorkā piektdienas pēcpusdienā, un pirmdienas pēcpusdienā dodos tālāk uz Ņūdžersiju darba darīšanās. Tā kā šis ir mans sestais ceļojums uz Ņujorku, tas ir optimāls ceļojuma garums man. Pirmajā braucienā ieteiktu palikt 5 naktis.
Viesnīcu ieteikumi Ņujorkā: es paliku viesnīcā Hotel Indigo NYC Downtown, Manhetenā pie Wall street. Par trim naktīm samaksāju $509, bez brokastīm. Viesnīca bija laba, numurs bija pārsteidzoši liels Ņujorkai un iekārtojums bija salīdzinoši jauns. Lai arī skats pa logu bija uz pagalmu, tomēr numuriņā bija viss nepieciešamais – liela gulta, kafijas aparāts, gludeklis. Viesnīca atrodas 5 min gājiena attālumā no metro stacijas.
Elektroniskā autorizācija (ESTA): piesakos tai trīs nedēļas pirms ceļojuma un to saņemu pēc stundas. Oficiālā vietne, kur tai pieteikties, ir šeit. Autorizācijas cena ir $21.
Transports Ņujorkā: izmantoju tikai metro, jo Ņujorkā ir ārprātīgi sastrēgumi. Nedēļas karte maksā $35, man tā atmaksājās četru dienu laikā. Ņujorkā pilnīgi noteikti nav nepieciešams nomas auto! Vispār ASV ir ērti izmantot arī Uber lietotni, bet Ņujorkā sastrēgumu dēļ tas var sanākt krietni ilgāk, nekā braukt ar metro.
Ceļš no EWR lidostas uz Manhetenu: izmantoju Rome2Rio lietotni, lai saplānotu maršrutu. Vispirms, ar NJ air train līdz Ņuarkas Pensilvānijas stacijai. Tad, ar NJ Transit vilcienu līdz Ņujorkas Pensilvānijas stacijai, kurā sameklēju metro. No lidostas līdz Ņujorkai vilciena biļete maksā $15.75 (automāts pieņem gan kartes, gan skaidru naudu), un tālāk izmantoju nedēļas karti metro, kuru iegadājos metro stacijā automātā (pieņem kartes un skaidru naudu). Ja lido no EWR lidostas, var izmantot priekšapmaksas transferu autobusu vai mikroautubusu. JFK lidostai var izmantot šo mikroautubusu transferu.
Mobilie sakari: izmantoju Airalo eSim karti, kas darbojas ļoti labi. Pirksi Airalo e-sim karti pirmoreiz? Izmanto ALINA7758, kas tev dos $3 atlaidi pirmajam pirkumam. Labums būs Tev un man! Tāpat, man ir individuāls atlaides kods: TP23, vēl 10% atlaidei iegādājoties šajā saitē! Man ir izdevies izmantot vairākus kodus reizē, tāpēc, ja pirksi pirmoreiz, mēģini izmantot gan ALINA7758, gan TP23 reizē! TP23 darbojas arī esošiem klientiem. Pirkumam lūdzu izmanto šo saiti. Šādi es saņemšu nelielu komisiju, bet Tu – atlaidi! Vairāk par Airalo vari uzzināt šajā rakstā.
Vai Ņujorkā nepieciešama skaidra nauda? Jā, neskatoties uz to, ka vairums mūsdienīgāko vietu pieņems ne tikai akrtes, bet arī visāda veida maksājumus telefona lietotnē, daudzās specifiskākās vietās būs nepieciešama skaidra nauda, piemēram, kafejnīcās. Tāpat, dzeramnaudu būs vieglāk atstāt skaidrā naudā.
Brodvejas biļetes: es izmantoju TimeOut vietni, jo man bija nepieciešama tikai viena biļete un tur tā maksāja vislētāk. Biļetes var meklēt arī GetYourGuide vietnē. Var riskēt un cerēt uz pēdējās dienas biļetēm, dodoties 7:00 no rīta uz kasi un mēģināt pirkt tās pašās dienas izrādes, ietaupījums varētu būt ap $40 uz biļeti, bet nav garantijas, ka būs vietas, paziņu pieredze liecina, ka dažreiz uz populārākajām izrādēm nemaz neparādās pēdējā brīža biļetes, lai gan pilnībā tās nav izpārdotas.
Ekskursiju, dienas izbraucienu un biļešu idejas Ņujorkā:
- Iepriekšējās reizēs esmu ļoti izbaudījusi helikopteru tūri virs Ņujorkas.
- Ja plāno apmeklēt daudzus muzejus un apskates vietas, apskaties, vai nesanāk izdevīgi iegādāties CityPass.
- Iepriekš esam izmantojuši iespēju braukt uz Brīvības statuju, tiek piedāvātas ekskursijas arī uz Elisa salu.
- Seriāla “Friends” (“Draugi”) faniem varētu patikt “The Friends Experience” ekskursija.
- Gribi izbaudīt vienu no lielākajiem iepirkšanās autletiem ne tikai ASV, bet visā pasaulē? Dodies dienas izbraucienā uz Woodbury Common! Šādā veidā nebūs jādomā par auto nomu.
- Gribi doties tālāk? Ir iespēja ieplānot dienas ekskursija uz Vašingtonu un Filadelfiju!
Citi noderīgi raksti par ASV un Ņujorku:
Lielais kopsavilkuma raksts ar idejām, ko redzēt Ņujorkā
Maldīšanās pa ceļam uz Ņujorku
Tā nu pavisam drīz esmu ceļā vispirms uz Parīzi, pusnomodā sapņojot par dienu, kad Rīgā atkal varēs iekāpt tiešajā lidojumā uz Lielo Ābolu. Šoreiz lidoju caur Šarla de Golla lidostu, un, maldoties pa gaiteņiem, braucot ar autobusu no viena termināļa uz otru, atceros mammas teikto, ka caur šo lidostu viņa nav ar mieru lidot vairs nekad. Piktogrammas šeit tiešām ir dīvainas, bet dažas norādes liek iet laukā taisnā ceļā, ārā pa logu, kaut patiesībā uz īsto termināli jāgriežas pa labi. Ceļu atrodu, tālāk, dodos uz pasu kontroli, kur nezin kāpēc jādodas uz lodziņu ar darbinieku, nevis automātisko kontroli. Tas gan laikam beigās pat ir veiksmīgāk, jo automātiskajā kontrolē no pieciem vārtiem darbojas tikai divi un ir milzīga rinda. Novēroju arī, ka iznākot no lidmašīnas, nav nekādas informācijas par nākamajiem iekāpšanas vārtiem, tos beigās meklēju lidostas mājaslapā. Kad esmu izgājusi pasu kontroli, turpmākas divas stundas pavadu, gaidot lidojumu, jo tas kavējas. Pie iekāpšanas vārtiem nedarbojas neviena no rozetēm, par laimi, man ir uzlādēts dators un varu pastrādāt. Vismaz lidojums ir patīkams, Air France aviokompānijā kāds ir ļoti piestrādājis pie ēdiena noformējuma, mazas dizaina nianses, kā pasniegt piparus, glītā somiņa, kurā tiek atnests brokastu piedāvājums, un Michelin restorāna pavāra gatavotā ēdienkarte pusdienām.
Ielidošana Ņujorkā un pārrunas ar robežsargu
Pēc astoņām stundām esmu Ņujorkā, un vispirms dodos pie robežsarga. Gaidu savu kārtu un vēroju, kā pārējās rindas raiti iet uz priekšu, bet manā darbinieks katru pasažieri tirpina par vissīkākajām niansēm. Kad beidzot tieku pie lodziņa, arī mani cītīgi iztaujā pa maniem plāniem Amerikā. Kur es palikšu? Ko skatīšos? Un pēc tam? Robežsargs rūpīgi apskata manu pasi, aplūkojot ikkatru no maniem 59 zīmogiem un vīzām. Zīmogu pasē gan viņš neiespiež, izrādās, to vairs nedara. Arī lidojuma laikā nekādas anketas vairs nav jāpilda, kā tas bija agrāk. Nobeigumā man vēl pajautā, kādas mantas es vedu, kuras paliks valstī, un beidzot palaiž tālāk.
Turpat netālu ir bagāžas saņemšanas lentas, manu somu gan vēl nemana, un nedaudz jau sāku satraukties, vai tā ir atlidojusi, jo mana somā ieliktā elektroniskā birka, Samsung Galaxy Tag, kas ziņo par somas atrašanās vietu, pagaidām to neuzrāda. Pēc mirkļa, parādās paziņojums, ka tā ir 200m attālumā no manis. Varu uzelpot, mantas ir atlidojušas! Tad tikmēr vēl ir laiks aiziet uz labierīcībām, pirmās vietas, kas vienmēr atgādina, ka esmu ASV. Nenogurstošie automātiskie podi, kas norauj ūdeni kad to vajag un nevajag, un ārkārtīgi plānais tualetes papīrs, kas it kā sabiedriskās vietās esot labāka izvēle, ja kanalizācija mēdzot aizdambēties. Sveicināti ASV!
Kā nokļūt Manhetenā?
Nolemju, ka šoreiz došos uz Manhetenu ar sabiedrisko transportu, izmantojot vilcienu un metro. Esmu lietotnē Rome2Rio jau izpētījusi maršrutu ar vismazāk pārsēšanām. Iepriekšējās reizēs uz pilsētu esmu devusies ar organizētu privātu transfēru, taksometru vai viesnīcas transfēru. Ja izlem par labu transfēriem, nevis sabiedriskajam transportam, lidojot no EWR lidostas, var izmantot priekšapmaksas transferu autobusu vai mikroautubusu. JFK lidostai var izmantot šo mikroautubusu transferu.
Ielidojusi patiesībā nemaz neesmu Ņujorkā, bet gan blakus štatā, Ņūdžersijā, štatā blakus Ņujorkai, taču ceļš nav tāls un nav arī dārgs. Samaksāju $15.75 par vilciena biļeti līdz Pensilvānijas stacijai Ņujorkā, un tur iegādājos 7 dienu metro biļeti par $35. Lai arī tik ilgi nemaz nebūšu Ņujorkā, aprēķināju, ka ar metro braukšu tik daudz, ka pērkot vienas reizes biļetes nobraukāšu vismaz divtik.
Ceļš līdz Pensilvānijas stacijai Ņujorkā ved ar lidostas vilcienu un tad cauri Ņūdžersijas Pensilvānijas stacijai. Nemaz nav mulsinoši vienādi nosaukumi! Beidzot esmu Ņujorkā. Ar milzīgo čemodānu un mugursomu dodos cauri Pensilvānijas stacijai, meklējot pareizo eju uz metro. Skaņu un smaku kakofonija. Pazemes stacijā spēlē muzikanti, sasaucas bezpajumtnieki, uz grīdas mētājas izlijuši dzērieni un stūros ir aizdomīgi dzeltens. Jo tuvāk esmu metro, jo netīrāks paliek. Metro liekas vēl netīrāks, nekā to atceros no iepriekšējā brauciena 2018.gadā. Kad beidzot esmu uz metro perona, redzu, kā apkopējs uz soliņa un zem tā norullē teju pusrulli papīra dvieļu, uzslaukot dzeltenu šķidrumu. Uz otra soliņa sēdošais virs visiem garāmgājējiem velta lamas. Vismaz šoreiz nemana žurkas, kā iepriekšējā vizītē.
Kad sasniedzu Volstrītas metro staciju, kuras tuvumā dzīvošu, uz brīdi apmulstu, kur ir lifts? Tad ievēroju, ka metro staciju aprakstā šai stacijai nav zīmīte par būšanu piemērotai cilvēkiem ar kustību traucējumiem. Skaidrs, tātad pa visām kāpnēm man 18kg smagā soma jāstiepj augšā pašai. Toties, galā tāpat būšu krietni ātrāk, un krietni lētāk, nekā, ja brauktu ar taksometru.
Izejot no metro stacijas, spilgti sajūtu 12˚C silto gaisu, un, līdz ar nepatīkamajām smakām uz ielas, tomēr viennozīmīgi jūt pavasara smaržu. Es sasniedzu viesnīcu ar pēdējiem saules stariem, kas izgaismo stiklu klātos debesskrāpjus.
Kā nu šoreiz būs, vai numurs būs tikai nedaudz lielāks par kurpju kastu? Iepriekšējā reizē tas bija tik mazs, ka atverot čemodānu, tam nevarēja paspraukties garām! Šoreiz, istabiņa ir pārsteidzoši plaša, bet skats aiz loga gan pilnībā attaisno gaidīto – no divām pusēm sniedzas augstceltnes, kas ir gandrīz logs-logā, bet trešajā pēc atspīdošās gaismas var nedaudz nojaust, uz kuru debespusi veros. Zem loga ir ventilācijas iekārtas, kas logos pūš fritētu kartupeļu smaržu. Cik raiti logu atveru, tik raiti arī aizveru, aizvelkot aizkarus. Uzskatīsim, ka šoreiz man numuriņš ir bez logiem!
Pirmais vakars Ņujorkā
Lai arī pēc vairāk nekā 20 negulētām stundām, kad Latvijā jau ir pāri pusnaktij, miegs nāk nežēlīgi, es tomēr piespiežos iziet laukā no viesnīcas. Vēl vismaz dažas stundas ir jāiztur nomodā, citādāk pamodīšos daudz par agru. Vispirms apskatu viesnīcas jumta bāru, uz kuru man ir piešķirts bezmaksas dzēriena kupons. Ir agrs piektdienas vakars, bārs jau ir diezgan pilns un nolemju, ka te atgriezīšos citu dienu.
Vispirms dodos Ņujorkas biržas virzienā. Atceros, kā manā pirmajā Ņujorkas vizītē 2008.gadā, te nebija nekādu “barikāžu”, tagad, visās malās ir dažādas paceļamas un nolaižamas konstrukcijas, kas novērsīs jebkuru mēģinājumu šeit nesankcionēti iebraukt ar jebkāda veida transportlīdzekli. Automašīnām pieejamajās ielās redzu vairākus furgonus, kur tirgo hotdogus, maizītes un citas uzkodas, bet šķiet, galveno klientu darba laiks beidzies un vaļā ir vairs tikai viens, kura piedāvājums mani neuzrunā. Laika zonu maiņa mulsina arī gremošanas sistēmu, jo it kā ēst vajadzētu, bet lāga negribas. Beigās nolemju par labu jogurtam pašapkalpošanās veikalā. Viena no maksāšanas iespējām veikalā ir ar plaukstu, kas, protams, iepriekš ir jāreģistrē. Es šoreiz, “pa vecam”, ar kredītkarti.
Ja jau esmu šeit, Volstrītā, nolemju uzreiz iegriezties Tj Maxx veikalā, kurā citās brauciena reizēs esmu iecienījusi iepirkties. (Lielo rakstu par iepirkšanās ieteikumiem ASV lasi šeit.) Man ir pagarāks saraksts no radiem ar nopērkamām lietām un jāķeras vien klāt. Nemaz pat nebrīnos, kad pie pašas ieejas veikalā ieraugu stāvam cilvēkus un sarunājamies latviešu valodā. Gandrīz katrā, vienalga, cik tālā ceļojumā, vienmēr var atrast liecību par latviešiem. Mazītiņā viesnīcā Palau atstāts žurnāls. Melnkalnes kalnos viesnīcas plauktā ieraudzīta grāmata. Grieķijā, rajona kopētājbodītē ieraudzīta latviete, kas kopē pasi. Mēs esam visur un vienmēr!
Dodos tālāk un vēroju, kā ielu malās sēž bezpajumtnieki, dažu metru attālumā no tiem ir izkārnījumu kaudzes un pa asfaltu izsmērēts to saturs, kādam tajās iekāpjot. Gaiss ož pēc marihuānas un nevaru nepamanīt daudzās pusapkaltuša šķidruma tērcītes pie katra staba un stūra. Izlijuši dzērieni? Staidzināti mājsdzīvnieki? Cilvēkdzīvnieki? Uz šo nepārprotamu atbildi iegūstu priekšpēdējā ceļojuma dienā.
Vēl apskatu naksnīgo krastmalu pie prāmju piestātnes un dodos pie miera.
Seriālu vietas Ņujorkā
Pēc deviņām stundām miega es esmu gatava pilnvērtīgai Ņujorkas apskatei! Sestdienā, septiņos no rīta un ielas ir tukšas. Teju vienīgie citi cilvēki ir uzvalkos ģērbušies šoferi, kas sēž melnās automašīnās blakus viesnīcām. Nez kas ir tie viesi, kurus viņi izvadā?
Noteikti, ne mani, jo es dodos uz metro staciju. Volstrītas stacijā esmu vienīgais cilvēks, vien pēc dažām minūtēm parādās vēl daži braucēji. Šoreiz dodos uz Greenvich Village rajonu, kur plānoju brokastot. Ejot pa nelielajām ieliņām kafejnīcas virzienā, saskatu līdzības ar seriālos redzēto – nelielās kāpnītes, kas ved ieeju katrā no atsevišķajiem namiem rindu mājās. Vēlāk uzzinu, ka tepat blakus ielā ir Kerijas dzīvoklis seriālā “Sekss un lielpilsēta”, “Draugu” māja un arī burgernīca, kurā ēda Māršals no “How I Met Your Mother”. Mans mērķis gan šajā rajonā ir La Bonbonierre jeb seriālā “Lieliskā Meizelas kundze” (Marvelous Mrs Maisel) redzētā ēstuve City Spoon. Šoreiz manas seriālu vietas būs veltītas šim seriālam, pirms daudziem gadiem arī izbraucu Gossip Girl autobusu tūrē, tas noteikti bija tā vērts!
Ja ne lielā vēlme paskatīties, kāda tad ir šī vieta un durvīs izlīmēta lapiņa ar sanitārā dienesta vērtējumu “A”, iespējams, uzreiz arī grieztos prom. No ārpuses kafejnīca izskatās diezgan dīvaini. Tai piebūvēta āra terase, kas drīzāk saucama par polietilēna un koka dēļu šķūni. Nav pārāk fotogēniski. Iekšpusē, puse kafejnīcas ir aizkrāmēta ar krāmiem, bet otrā puse gan ir diezgan apdzīvota – pie vairuma galdiņu kāds sēž. Par laimi, pie tā viena, kur gribu sēdēt es, neviena nav. Tieku apsēsties vistuvāk seriālā redzētajai vietai!
Man uzreiz atnes ūdeni un piedāvā kafiju no tipiskā automāta, kā jebkurā ASV diner. Atsakos un lūdzu tēju, ko pēc mirkļa bez prasīšanas atnes līdzi ņemamā putuplasta krūzē. Vienreizējās lietošanas trauki ASV tiek izmantoti uz nebēdu.
Pasūtu melleņu pankūkas, kas man pēc īsa mirkļa tiek arī atnestas, un izskatās tieši tā, kā parasti ASV! Divas biezas, lielas pankūkas, kas pārklātas ar ceptu bekonu. Blakus tām ir vienai lietošanas reizei paredzētā kafijas saldā krējuma izmēra iepakojums ar sviestu. Uz galda jau atrodas krūka ar sīrupu. Ēdiens ir garšīgs un, protams, arī sātīgs.
Viesmīlis, ieraudzījis mani fotografējam, uzsāk sarunu. Atzīstos, ka te esmu seriāla dēļ, un viņš sāk stāstīt, kā te filmētas četras seriāla sērijas. Viesmīlis iztaujā mani, no kurienes esmu es. Es, viņu, jo dzirdu, ka viņš izklausās pēc grieķa. Tā arī ir, un Kostas, pārpratis manu lūgumu nofotografēt mani, nāk pozēt pašiņam. Lai būtu!
Pie $17 rēķina atstāju $3 dzeramnaudu un dodos prom, pa ceļam vērojot vismaz 5 izvietotas uzlīmes, ka apmaksa šeit ir skaidrā naudā. Vieta ir visnotaļ savdabīga, bet, neskatoties uz agro rītu, iekšā tā ir gandrīz pilna, un arī ārpusē jau ir vairāki brokastotāji. Arī ēdiens ir patiešām garšīgs.
Pretī kafejnīcai ieraugu nelielu stūra parciņu, kurā jau zied sniegpulksteņi. Diena solās būs pavisam silta, līdz 15 grādiem, tāpēc lēnā pastaigas solī izbaudu vēl mostošās pilsētas skatus. Lai arī brokastojot esmu nedaudz aizkavējusies, tam ir zināmas priekšrocības, jo nu jau ir atvērušies vairāki veikali, kuros plānoju piestāt.
Turpinot iepirkšanos Ņujorkā
Pa ceļam jau ir vaļā vēl viens lēto preču veikals Burlington, kur nopērku 8 zeķu pārus par $7 un vēl maisu visādu sīkumu. Skatoties uz cenām vienīgi jāatceras, ka ASV nodoklis uz etiķetes netiek norādīts un pilnā summa redzama vien pie kases. Pirkumi man labu labi, vienīgi, tagad tie visu dienu būs jāstaipa līdzi, bet, nebēdāju, jo smagi tie nav, vien apjomīgi. Vairāk par to, kuros veikalos ASV būs visizdevīgākā iepirkšanās, lasi šajā rakstā.
Iegriežos arī Trader’s Joe, kas iepriekšējā reizē palicis atmiņā kā lētu zemeņu vieta, šoreiz, vai nu Valentīndienas tuvuma dēļ, vai kāda cita iemesla dēļ tās nemaz neliekas lētas. Nolemju neko nepirkt, vien pabrīnos par to, cik daudz vienādi iepakojumi ir izvietoti plauktos. Sojas mērce? Lūdzu, tā paša veida izliktas vismaz 50 pudeles. Plaukti ir daudz mazāk raibi, un daudz vairāk atgādina senākus laikus, kad vēl nebija tik plašs sortiments.
Aizeju līdz nākamajai metro stacijai, un aizdomājusies, iekāpju nepareizajā vilcienā, jo esmu iegājusi nepareizajā metro stacijā – dažos krustojumos ir jāzina, kura ieeja jāizmanto, jo ne visās metro stacijās var aizbraukt abos virzienos, citur ieeja ir tikai uz vienu no peroniem, vēlāk no draudzenes uzzinu, ka ir lietotne CityMapper, kas ļauj laicīgi uzzināt, kura ieeja ir jāizmanto.
Skāde gan nav liela, un turpmākās 20 minūtes braucu uz Hudson Yards, kur atrodas nākamā apskates vieta. The Vessel.
The Vessel un Ņujorkas bibliotēka
The Vessel manā iepriekšējā braucienā bija jābūt vienai no jaunajām vietām, ko redzēt, jo šī 16 stāvus augstā struktūra ar 154 kāpņu fragmentiem ar 2500 pakāpieniem un 80 kāpņu laukumiem, tika atvērta vien 2019.gadā. Diemžēl kopš tā laika te ir notikušas vairākas pašnāvības, cilvēkiem nolecot no atvērtajām kāpnēm. Tagad celtni var redzēt tikai no apakšas. Lai arī vide ap to ir daudz patīkamāka, nekā Volstrīta, te ir tīrs, arī metro stacija ir jauna, objekts sagādā vilšanos. Pavadu piecas minūtes apskatei, glīti, bet ko tālāk? Īsti jau nekas cits te nav, ko redzēt.
Bez nožēlas dodos tālāk, un izkāpju pie Bryant Park, blakus Ņujorkas bibliotēkas Stīvena A.Švarzmana ēkai, kas ir slavena ne tikai kā bibliotēka, bet arī no filmu pasaules. Tajā ir filmētas Kerijas kāzas “Sekss un Lielpilsēta”, Džona Vika cīņa filmas 3.daļā, “Tomasa Krauna afēra” un daudzas citas filmas.
Tā kā līdz ekskursijai bibliotēkā man ir vēl nedaudz laika, vispirms vēroju parka galvenajā daļā izvietotajā slidotavā slidojošos cilvēkus. Tad, skatos, ka vairāki cilvēki spēlē šahu, bet citi, ēd maizītes. Debesis klāj viegla dūmaka, bet saule tāpat spīd cauri, un efejām klātā zeme rada patiešām pavasarīgu iespaidu. Cilvēku paliek ar katru minūti vairāk, vairs nav ne miņas no agrā rīta klusuma un tukšajām ielām.
Izstaigājusi parku, ieeju Kinokunyia grāmatnīcā, kuru esmu iecienījusi Dubaijā. Te gan tā ir pavisam necila, bet tāpat izmantoju iespēju aptaustīt, kādas tad papīrā izskatās manis elektroniski lasītās grāmatas.
Tālāk pa sānu durvīm eju iekšā bibliotēkā un esmu īstajā vietā, tieši te ir garderobe, kurā bezmaksas varu atstāt jaku un iepirkumu maisu , tepat arī ir bezmaksas tualete, kaut pie ārā esošās maksas tualetes bija rinda.
Pirms ceļojuma meklējot informāciju par bibliotēku uzzināju, ka, lai arī tās foajē ir iespējams apskatīt bezmaksas un bez iepriekšējas pieteikšanās, krāšņākajās un slavenākajās telpās gan var tikti tikai, veicot zinātnisku pētījumu (kam laicīgi ir jāsaņem apstiprinājums) vai ekskursijā, kādas katru dienu tiek piedāvātas bezmaksas. Pieteikšanās uz tām atveras iepriekšējā nedēļā un man izdodas dabūt vietu.
Vispirms piesakos bibliotēkas apmeklētāju centrā, kur man izsniedz uzlīmi, kas jāuzlīmē redzamā vietā uz drēbēm, un aicina uzgaidīt ekskursijas sākumu. Esam vairāki cilvēki, kas pacietīgi gaida, skatos, ka vienam uzlīme jau nokritusi zemē, jo tās slikti turas pie drēbēm. Vēlāk gide saka, ka uzlīmes noteikti ir jāpieskata, jo tās tiek pārbaudītas pie ieejas, tā kā ekskursijām mēdzot pievienoties nejauši garāmgājēji.
Pēc brīža mūs sasauc pulcēties uz ekskursijas sākumu. Gide Emma ir ģērbusies tradicionālā ķīniešu kleitā, jo ir ķīniešu Jaunais gads. Sieviete runā ar akcentu, vēlāk uzzinām, ka viņa savulaik atbraukusi mācīties uz ASV, te palikusi, un pandēmijas laikā sākusi piestrādāt kā brīvprātīgā, vadot ekskursijas.
Viņa foajē stāsta par Ņujorkas bibliotēkas vēsturi un šīs ēkas celtniecību (tā uzsākta 1902.gadā), kā arī daudzajiem labvēļiem, kas finansējuši tās tapšanu. Tad apstājamies pie karšu telpas durvīm, iekšā mūs nelaiž, bet gide stāsta par tajā atrodamajiem eksponātiem. Vecākās kartes te ir no 16.gadsimta. Izrādās, ka karšu telpā tiek glabātas arī izdomātu pasauļu kartes, piemēram, no filmām un multfilmām!
Apskatām iekštelpu apdares materiālus, kas esot vesti no Grieķijas, un dodamies uz DeWitt Wallace periodikas istabu, kas ir pirmā, kur tiekam tikai pateicoties ekskursijai. Mūs ielaiž telpā vien uz piecām minūtēm un piekodina uzvesties klusu, jo bibliotēkas apmeklētāji tur strādā vai mācās.
Ienākot telpā, kļūst skaidrs, kāpēc šī vieta ir izslavēta. Sienas klāj tumši koka paneļi un starp tiem atrodas Ričarda Haasa sienu gleznojumi. Lieli lokveida logi ar kokgriezumiem pie to arkām piepilda telpu ar baltu dienas gaismu, kamēr galdi mirdz dzeltenā gaismā no pie griestiem piekārtajām lustrām. Galdi un galda lampas ir oriģināli no 1911.gada. Pie galdiem sēž pa kādam apmeklētājam. Visi strādā pie atvērtiem datoriem. Kad filmēju telpu, no stūra atskan dārdoša darbinieces balss: “No filming people, please” (“Lūdzu nefilmējiet cilvēkus”).
Tālāk izstaigājam citas telpas, apskatot sabiedriskos dzeramos krānus, kas jau sen vairs nedarbojas. Emma smejas, ka kādreiz tie nav bijuši īpaši higiēniski, jo visiem bija jādzer no vienas glāzes. Tas atsauc atmiņā padomju laiku gāzētā ūdens automātus ar stikla glāzēm.
Izejam cauri McGraw rotondai, kas gan nav apaļa un vairs nevaram sagaidīt tikšanu Rozes galvenajā lasītavā (Rose Main Reading Room), kas nosaukta par godu Rozes ģimenei, kas ziedojuši miljoniem dolāru lasītavas atjaunošanai. Te beidzot tiek pārbaudītas ekskursijas uzlīmes katram apmeklētājam.
Telpa ir daudz lielāka par periodikas lasītavu un arī daudz gaišāka. Sienas ir no balta marmora, bet griesti no tumša, apzeltīta koka, ar mākoņu gleznojumu to vidū. Vairums darba galdu ir aizņemti, bet arī šeit vairums izmanto datorus, nevis lasa grāmatas. Pie sienām ir grāmatu plaukti ar atsevišķām grāmatām, taču šī nebūt nav galvenā grāmatu glabātuve. Aptuveni četri miljoni grāmatu atrodas pazemes glabātuvē zem bibliotēkas un tās lasītajiem piegādā īpašs vilciens.
Pēc ekskursijas daži cilvēki vēl uzkavējas, lai nedaudz papļāpātu ar Emmu, bet man jau jādodas tālāk, vien ieskrienu bibliotēkas kafejnīcā, lai ātri uzkostu pusdienas. Emma ekskursijas laikā pieminēja gan kafejnīcu, gan veikalu, un teica, ka gidiem esot pienākums tās abas pieminēt katrā ekskursijā. Kad jautāju, vai ir kāds ēdiens, ko viņa ieteiktu, viņa atzīnās, ka viņa kafejnīcā nemaz nav ēdusi. Pēc mazītiņas $8 siera kiša šķēles nogaršošanas es sapratu, kāpēc. Nav vērts!
“Harijs Poters un nolādētais bērns” jeb kā redzēt Brodvejas teātra izrādi Ņujorkā
Man ir palicis pavisam nedaudz laika līdz Brodvejas teātra izrādei, tāpēc raitā solī dodos laukā no bibliotēkas. Nu jau Ņujorka izskatās tā, kā esmu pieradusi to redzēt, jo visapkārt ir pūļi. Uz ielām tirgo viltotas rokassomiņas, garām brauc tūristu ekskursiju autobusi. Tie gan ir neredzēti, jo tiem sēdekļi ir nevis braukšanas virzienā, bet pagriezti ar skatu uz kreiso pusi, lai visiem dalībniekiem ir vienmērīgi labs skats.
Pēc pāris kvartāliem jau eju cauri Taimskvēram, kurā nemaz nebiju plānojusi iegriezties, bet jāiziet tam cauri, lai tiktu uz teātri Brodvejā. Izslavētajā laukumā vēdī spēcīga marihuānas smaka, un pūļa biezums paliek tāds, ka gandrīz ar varu jāspraucas cauri. Man ir neomulīgi un gribas ātrāk no šejienes nozust. Piesteidzos pie Lyric teātra, kurā rāda izrādi “Harijs Poters un Nolādētais bērns”. Pirms pāris gadiem esmu stāstu lasījusi, bet detaļas vairs neatceros. Tūristam būs piemērota izrāde, un, neskatoties uz pēdējā brīža pirkumu (pirku biļetes TimeOut vietnē), pie biļetes esmu tikusi par salīdzinoši labu cenu, vien $78. Mana vieta pat nebūs pie griestiem! Dažreiz vienam ceļot atmaksājas, jo tā bija vienīgā biļete par šādu cenu.
Pie Lyric teātra ārpusē ir pamatīga rinda, un mazliet satraucos, vai pagūšu laicīgi tikt iekšā. Par laimi, drošības pārbaude, kurā tiek rūpīgi pārbaudītas somas, ir raita, un arī biļetes apskatās ātri. Uzreiz darbiniekam jautāju, kur varu nodot virsdrēbes. Mantu glabātuve ir par maksu, $2 par katru priekšmetu, bet vismaz uz šīm pāris stundām tieku vaļā gan no mēteļa, gan no sava iepirkumu maisa.
Teātra iekšpuse ir dekorēta atbilstoši Harija Potera tēmai. Ienākot zālē, skatuve ir vaļā, tajā redzams liels pulkstenis, cauri kuram spīd gaismas kūlis, un uz skatuves izvietoti čemodāni, attēlojot 9 ¾ platformu.
Pajautāju darbiniekam, kur ir mana sēdvieta, tā izrādās tepat blakus. Esmu atnākusi skatīties ne tikai pašu izrādi, man “teātris” ir arī apkārt notiekošais. Tā nav īsti tāda teātra pieredze, kā pierasts Latvijā, drīzāk, kā krustojums starp kino un teātri. No vienas puses, neviens pat nemēģina filmēt vai fotografēt, no otras, tiek ēsts popkorns. Zālē it kā ir klusums, bet blakus sēdošās sievietes izskatās absolūtā sajūsmā par notiekošo un visu izrādes laiku sačukstas par uz skatuves notiekošo. Zāle aktīvi iesaistās, dzīvojot līdzi priekšnesumam, atskanot “uhh” un “ahh” nozīmīgos mirkļos.
Izrādē mani patiešām pārsteidz gaismas un dekorāciju saspēle, kas rada specefektu sajūtu. Kurš gan būtu domājis, ka ceļojumu laikā var šādi attēlot vien ar prožektoriem? Aktieru kustības, absolūta tumsa aizmugurē un gaisma priekšpusē, kas ļauj izrādei būt kā burvju priekšnesumam.
Nelielā pārtraukuma laikā vairums apmeklētāju iziet laukā no zāles, un pārējās teātra telpās ir izkārtas jaunas dekorācijas, atbilstoši izrādē notiekošajam. Pūlis gan ir milzīgs, un izstāvēt rindu uz labierīcībām vai pēc uzkodām ir tikpat kā neiespējami. Ne velti, uzkodas tiek piedāvāts pasūtīt uz sēdvietu, izmantojot mobilo lietotni!
Pēc trijām ar pusi stundām varu teikt, ka vēl viens “ķeksis” manā Ņujorkas pieredžu sarakstā ir ievilkts. Brodvejas izrāde ir redzēta! To izbaudu vairāk, nekā esmu gaidījusi.
Apskatot Gugenheima muzeju lētāk
Pēc izrādes atkal esmu spiesta spraukties cauri Taimskvēram, kas ir palicis pat vēl cilvēku pilnāks, nekā iepriekš. Jau pierastie skati, cilvēki, kas pārģērbušies par filmu tēliem, iekasē naudu par fotografēšanos ar tiem. Ielu mākslinieki, kas dzied vai dejo. Teju katrs otrais uz laukuma lielajām kāpnēm stāvošais filmē kādu video savam TikTok. Spožo izkārtņu daudzums apkārt ir palicis vēl lielāks, nekā to atceros no iepriekšējās reizes. Taiksmvēra sajūtas varu raksturot kā burzmu, grūstīšanos un maciņa pieskatīšanu.
Izeju cauri pūlim, lai nokļūtu metro stacijā un braucu uz Gugenheima muzeju, kurā sestdienu vakaros ir “maksā, ko vēlies” politika un muzejam ir garāks darba laiks. Kamēr izbraucu ar metro līdz vajadzīgajai stacijai, jau ir satumsis. Eju pa Upper East side ieliņām, rajona, kas labi pazīstamas seriāla “Intrigante” faniem un vēroju, kā dzīvo cilvēki. Šķiet, aizkarus te neviens nelieto. Arī zemākajos stāvos esošajos dzīvokļos var mierīgi ieskatīties no ielas. Lielas gleznas pie sienām. Plašas virtuves. Arī mazāki dzīvokļi. Dažos ir grāmatplaukti līdz griestiem, citos milzīgi televizori, kuros redzamas multfilmas. Drīz esmu pie muzeja, un atpazīstu, ka tas bija redzams filmā “No pieciem līdz septiņiem”. Ņujorkā atgādinājumi par filmām un seriāliem ir ik uz stūra.
Pirms apmeklējuma lasot par muzeju, redzēju brīdinājumu, ka sestdienu vakaros te esot milzīgi pūļi, uz ielas redzu savilktas lentas, lai cilvēki var stāvēt rindā, tomēr esmu ārpusē vienīgais apmeklētājs. Ātri parādu apsardzei savu somu, dodos pie kases veikt ziedojumu un varu iet iekšā.
Muzejā, protams, ir citi cilvēki, taču nevar salīdzināt ar to, kā tas bija Taimskvērā. Virzos uz augšu pa muzeja apļveida eju, ap kuru ir izvietotas mūsdienu mākslas instalācijas, viena no tām ļoti atgādina nupat Hariha Potera izrādē redzētos atprātotājus. Vienā no stāvu “kabatiņām” ir klasiskās mākslas izstāde. Ātrs skats telefonā, un redzu, kuras gleznas tiek uzskatītas par iespaidīgākajām un kāds ir to stāsts. Mirkli uzkavējos pie Vangoga, Gogēna un Degā darbiem. Samaksājot par ieeju tikai ziedojumu, nejūtu spiedienu šeit redzēt visu, kā tas būtu, ja būtu samaksājusi $30 ieejas maksu, kas ir ikdienā. Rāmā solī izstaigāju zāli, pievēršot uzmanību vienam vai otram darbam, vērojot arī citus apmeklētājus.
Jūtu piezogamies laika zonas atšķirības nogurumu, jo mājās jau ir pāri pusnaktij. Vien “atzīmējos” Centrālparkā, kas ir blakus, jo pirmoreiz esmu milzīgā parka šajā apvidū, pie Žaklīnas Kenedijas Onases rezervāta. Ir tukšs un kluss, vien pa retam vakara skrējējam paskārien man garām, kad virzos pāri krustojumiem pie parka. Pastaigu promenāde ir absolūti tukša.
Pa ceļam uz metro nelielā veikaliņā blakus iegādājos jogurtu un dodos atpakaļ uz viesnīcu, kur to apēdu ar no mājām līdzpaņemto ātri aplejamo auzu pārslu putru. Biju paņēmusi uzkodas līdzi rītiem, jo manā viesnīcā brokastis nav, bet tīri labi noder vakaros, kad vairs nav spēka doties ēst kaut kur ārpusē.
Slavenākās vietas Ņujorkā: Ņujorkas rullīši un brokastu ainas
Nākamajā dienā mostos vēl pirms saullēkta. Diena ir krietni vēsāka, solās būt vien 7˚C, un priecājos, ka esmu paņēmusi līdzi cimdus. Ir svētdienas rīts un pilsēta vēl guļ, kad izkāpju rajonā ap Ņujorkas universitāti. Dodos uz Cafe Lafayette, vietu, kur izdomāti Ņujorkas rullīši (New York rolls), kas atgādina tādus kā sarullētus kruasānus ar pildījumu. Tie kļuvuši īpaši slaveni pēdējos gados tieši sociālajos tīklos. Jau pa gabalu redzu vairākus cilvēkus dodamies iekšā kafejnīcā un pielieku soli – ja nu nebūs brīvi galdiņi?
Brīvi galdiņi ir, bet izrādās, ka tie ir domāti tikai brokastotājiem, kas pasūta ēdienus no ēdienkartes. Rullīši ir domāti līdzņemšanai. Nolemju, ka, ja jau esmu šeit, pasūtīšu kārtīgas brokastis. Taujāju pēc ieteikuma un man iesaka dārgāko ēdienu ēdienkartē – olas Bedenikta gaumē ar lasi. Šāds ieteikums man nepatīk un lemju par labu citiem ēdieniem. Pēc brīža man atnes kannu ar tēju, divas ceptas olas, ar mizu ceptus kartupeļus ar bagātīgu ķiploku devu un divas apceptas saldskābmaizes šķēles. Tikmēr esmu nopirkusi arī vienu rullīti it kā līdzņemšanai, bet, to drīkst apēst arī pie galdiņa, ja pasūta ko citu. Esmu izvēlējusies zemeņu rullīti ar divām svaigām zemenēm un juzu krēmu. Gards, bet vai $9.50 + nodokļi vērts? Arī sātīgās brokastis ir garšīgas, bet nebūt nav “lēti & izdevīgi” kategorijā.
Kamēr apēdu maltīti, gandrīz visa kafejnīca ir pilna. Vēroju citus ēdājus – kāda jaunā ģimene ar mazmazītiņu bērniņu, kurš pamatā guļ. Kāds kungs gados, kurš brokasto avīzes kompānijā. Vecmāmiņa ar mazbērniem. Lielākā daļa tūristu izvēlas rullīšus, bet vietējie izbauda nedēļas nogales brokastis ārpus mājas.
Līdz manai nākamajai rezervētajai vietai, kas atkal ir par ēšanu un tēju, vēl ir dažas stundas, tāpēc pastaigājos pa pilsētu. Vispirms iegriežos CVS, veikalā, kur var iegādāties aptiekas produkciju un dažādas kosmētikas preces un uzkodas. Mani pārsteidz, ka gandrīz visas preces atrodas skapīšos ar atslēgu. Gribi šampūnu? Jānospiež poga un darbinieks skapīti atslēdz. Tajos ieslēgtas preces, kas maksā vien dažus dolārus! Vēlāk man ASV dzīvojošie draugi stāsta, ka esot pacelta zādzības summas, no kādas pieķeršanas gadījumā ir krimināllieta, tāpēc ir pieaudzis zādzību skaits.
Pēc veikala apmeklējuma, jau atkal ar pirkumiem pilnāku mugursomu, nekā gribētos, apskatu Stuyvesant ielas fotogēniskāko namiņu, kuru biju iepriekš redzējusi minētu sociālajos tīklos kā vienu no skaistākajām vietām Ņujorkā.
Pelēkā dienā, bez vīteņiem tas neizskatās tik pievilcīgs kā būtu vasarā, bet ir redzams, kāpēc tas ir tik iecienīts. Aizeju līdz Ņujorkas ukraiņu rajonam turpat blakus, kurā uz katras mājas kādā logā ir izkārts Ukrainas karogs. Tad ar metro dodos uz Union square laukumu, un redzu, ka beidzot arī svētdienas ritmā pilsēta sāk mosties un cilvēku paliek vairāk. Arī šeit iegriežos veikalā, bet te mani sagaida vilšanās, iecienītā zīmola veikalā ģērbtuves vairs nav pieejamas. Iespējams, tā paša iemesla dēļ, kā otrā veikalā viss ir skapīšos. Lietas šeit var ļoti vienkārši atgriezt, tāpēc tās var nopirkt, uzmērīt mājās un atnest atpakaļ. Man gan tas galīgi neder, jo šeit tuvākajā nākotnē neplānoju atgriezties, tā nu palieku bez pirkumiem.
Pēcpusdienas tēja Ņujorkā ar grāmatu skatiem
Beidzot ir pienācis laiks dienas galvenajam notikumam. Eju pa Crosby ielu Soho rajonā, un redzu, ka patiesi Ņujorkā ir arī bruģētas ielas! Man uz šīs ielas Crosby Street Hotel ir pierezervēta pēcpusdienas tēja. Kad meklēju kurā vietā izbaudīt šo pieredzi Ņujorkā, man uzreiz iekrita acīs nosaukums – tā taču ir vieta, kur norisinās darbība grāmatā Robinas Lī (Robinne Lee) grāmatā “The Idea of You” (kas ir ekranizēta filmā!)! Nav divu domu, skaidrs, ka jārezervē šī pieredze!
Par $75 man tiek pasniegta tēja pēc izvēles un bagātīgs uzkodu galds ar sāļajām saldajām maizītēm, skonēm, ievārījumu un krēmu. Esmu paņēmusi līdzi grāmatu ar visu autores autogrāfu un to cītīgi fotografēju gan bāra zonā, gan arī foajē, kur izvietots spāņu skulptora Jaume Plensa darbs, milzīga galva. Veicot galdiņa rezervāciju vietnē ir redzams brīdinājums – visas rezervācijas ir uz 90 minūtēm.
Tā kā uz savu ierodos nedaudz par ātru, man sanāk vairāk laika, bet tāpat nevaru pievarēt milzīgo ēdienu daudzumu. Vēroju vidi, kas aprakstīta grāmatā, krāsainos gaismekļus, bāra leti un saprotu, kāpēc šī vieta bija tik piemērota notikumiem grāmatā par mākslas galerijas īpašnieci. Pat iešana uz tualeti šeit ir kā pastaiga pa muzeju, ar mākslas darbiem gar sienām. Šī arī nav pirmā vieta, kur Ņujorkā ievēroju – tualetes bieži ir izvietotas pat ne pirmajā, bet otrajā pagrabstāvā! Vietas te ir maz, un ēkas aug dziļumā.
Pēc gremdēšanās grāmatā un tējā, apgarota dodos laukā no viesnīcas, turot rokā kārumu maisiņu līdzņemšanai, ko man piedāvā kafejnīcas darbiniece līdzņemšanai. Soho mani ātri atgriež realitātē. Redzu kādu pāri novietojam jaunu džipu ielas malā. Tad tie izkāpj un abi divi turpat uz ielas nokārtojas starp automašīnām. Mistērija par šķidrumu tērcītēm uz ielas nudien ir atrisināta…
Turpinu pastaigu pa Soho ielām, iegriežoties dažos veikalos, bet arī šeit šķiet, ka plaukti ir izpirkti, redzamās preces neuzrunā un dodos metro virzienā, vērojot neparasto ģērbšanās veidu pilsētā. Termometra stabiņš tā arī nav pakāpies virs 7˚C, bet gana daudzi pastaigājas šortos, sievietēm ir svārki, biezās jakas, bet kājās sandales. Bez zeķbiksēm.
Pastkaršu skati pie Bruklinas un Manhetenas tiltiem
Vakara pastaigai esmu izvēlējusies Bruklinas tilta parku saulrieta laikā. Diena ir pelēka, nomākusies, skaidrs, ka no saulrieta nav ne miņas, bet krāsas izdodas atrast pat tādā. Izejot no metro stacijas dzirdu spalgu putna balsi. Tepat kaut kur ir. Bet kur? Brīdi vēroju apkārt augošos kokus, cenšoties noteikt balss virzienu. Ir! Turpat augšā redzu punktu. Izmantojot telefona kameru izdodas to pievilkt saskatāmu – izrādās, putns ir koši sarkanā krāsā un Google Lens meklējums rāda, ka tas esot kardināla tēviņš. No viena no iepriekšējiem ASV ceļojumiem, no Vesvirdžīnijas štata Blekvoteras ūdenskritumiem man ir ledusskapja magnēts ar tieši tādu putnu! Toreiz to dabas parkā neredzēju, bet šoreiz to redzu pilsētā!
Pēc tikšanās ar putnu dodos uz krastmalu. Esmu uz augšējās platformas, no kuras paveras skatus uz finanšu rajonu, kurā palieku, Brīvības statuja tālumā un Bruklinas tilts tepat blakus. Kamēr fotografēju debesskrāpjus pāri ūdens plašumam, dzirdu izsaucienus dažu desmitu metru attālumā. Kāds pāris tikko saderinājies un garāmgājēji viņus apsveic!
Noeju lejā līdz stabiem, kas vēl vēstī par kādreizējo piestātni, vienu no manām mīļākajām fotovietām Ņujorkā. Tagad uz stabiem satupusi kaiju kolonija. Par saulrieta laiku vēstī arī daudzie ekskursiju helikopteri virs galvas – saulrieta laiks ir populārs atpūtas lidojumiem. Pie kuģu piestātnes un pie Peblbīčas, pulcējas daudzi citi tādi pat interesenti, kā es. Visi draudzīgi fotografējam viļņus, kuģīšus, tiltu. Neskatoties uz vēso laiku, cilvēku te ir diezgan daudz.
Šajā pusē man palikušas vēl divas apskates vietas, vispirms, ar liftu uzbraucu līdz TimeOut Market jumta stāvam, no kura paveras viens no iespaidīgākajiem skatiem uz Bruklinas un Manhetenas tiltiem un ieeja ir bezmaksas, un tad dodos uz Dumbo, Vašingtonas ielas skatu punktu, kur tieši ielas galā ir Manhetenas tilts. Vienā no krustojumiem tieši tā vidū iespējams iekadrēt Empire state ēku, kas tovakar izgaismota sarkanā krāsā. Vēroju cilvēkus fotografējam pašiņus un vienam otru, pamanu, ka daudzi nemaz nav ievērojuši šo iespēju. Kāda ģimene ir sajūsmā, kad uz to norādu.
Amerikāņu futbols Superbowl
Pienācis pēdējais vakars Ņujorkā un gribu atprečot savu kuponu bezmaksas dzērienam viesnīcas jumta bārā. Izrādās, tas šodien slēgts. Pirmā stāva bārs diemžēl nepiedāvā pagatavot bezalkoholiskos kokteiļus, kādu varēja saņemt augšā, vispirms, man piedāvā bezalkoholisko alu, tad, gāzētu ūdeni, beidzot izrādās, ka var dabūt arī ābolu sulu. Apsēžos pie galdiņa un ievēroju, kas tiek translēts trijos lielajos TV ekrānos. Superbowl jeb amerikāņu gada notikums sportā, amerikāņu futbola kausa izspēle! Sagadīšanās pēc, šī jau ir trešā reize, kad ASV esmu tieši šī notikuma laikā. Par komandām neko nezinu, vien esmu dzirdējusi, ka vienā spēlē Teiloras Sviftas puisis, un zinu, ka reklāmas gan šajā pasākumā ir labu labās. Tā kā nākamajā vakarā man ir paredzētas vakariņas jau ar amerikāņu kolēģiem un skaidrs, ka par šo pasākumu tiks runāts, nolemju, ka jānoskatās vien ir!
Pirmā stāva bārā gan ir pavēsi, tāpēc drīz dodos uz numuriņu, kur spēli jau vēroju, piedzerot tēju. Tējas vārīšana šeit nav īpaši parocīga, jo ūdenim jāizmanto Keurig kafijas vārāmais aparāts, kurš drusku niķojas, ja to grib vārīt bez plastikāta trauciņa, savukārt, uz vietas esošos zaļās tējas trauciņus dzert negribas, jo tēja ir dikti rūgta. Beidzot tomēr ar aparātu sadraudzējamies un tieku pie kūpošas krūzītes tējas. Nudien, tējas diena!
Kad pēc pāris stundām izrādās, ka spēlē ir neizšķirts, nolemju, ka jāmet miers. Reklāmas esmu redzējusi, un par spēles iznākumu visu varēšu izlasīt no rīta tāpat.
One World Observatorija
Pēdējais rīts Ņujorkā ir saulains, bingo! Esmu ieplānojusi doties uz One World observatoriju, bet to nav vērts darīt lietainā laikā. Debesis ir skaidri zilas, tajās ir daži pinkaini mākoņi un nevaru vēlēties labāku dienu skatam no augšas! Lai arī ir redzēti vairāki citi debesskrāpji no augšas, vienmēr jau liekas, ka pilnam iespaidam vajag pamēģināt arī jauno. Viens labums, dodoties uz ēku, sazīmēju, kura tā ir, un atpazīstu to arī iepriekšējās dienās uzņemtajās fotogrāfijās.
Kopīgs brauciens liftā ar vēl pāris interesentiem, obligātā fotogrāfija pie ieejas, kuru pēc tam par bargu naudu var iegādāties, un drīz vien skatam paveras pilsētas panorāma. Pēc mirkļa sākas neliela ekskursija, kur harizmātisks kungs stāsta par dažādām Ņujorkai raksturīgām lietām un iespaidiem, uzsverot, ka viņš ir caur un cauri ņujorkietis, dzimis un uzaudzis šeit. Izmantoju iespēju, ka vairums klausās stāstījumu un dodos klusumā ap skatu laukuma perimetru. Daži ir izvēlējušies individuālo ekskursiju un, kad esmu piestājusies, pie, manuprāt, labākā skata, pēc mirkļa tieši blakus man nostājas grupa un gids stāsta: “Šis ir labākais skats uz pilsētu!”.
Pēc observatorijas apskates apstaigāju apkārtni. Te ir 11.septembra memoriāls, daudzos no upuru vārdu uzrakstiem ir iespraustas rozes. Tā ir tradīcija, kas ir aizsākusies 2013.gadā, novietot rozi cilvēku dzimšanas dienā, simbolizējot to, ka viņi nav tikai upuri, viņi ir cilvēki, kuriem bija dzīves. Katru dienu memoriāla darbinieki pārbauda informāciju par dzimšanas dienām un novieto vienu baltu rozi pie attiecīgā vārda.
Chinatown un vēl seriālu vietas
Man paredzēta vēl viena apskates vieta, tāpēc laiks doties tālāk, uz metro. Paeju garām Oculus ēkai, kas ir blakus memoriāla. Milzīgā baltā ēka ar tādiem kā spārniem izceļas uz debesskrāpju fona. Arhitekta vīzija šai ēkai bija atgādināt putnu lidojumā, simbolizējot cerību, gaismu un atdzimšanu. Tagad šajā ēkā ir sabiedriskā transporta stacija un veikali. Te gan neuzkavējos un dodos tālāk, uz citu metro staciju, no kuras nokļūšu Chinatown. Te man ir paredzētas pēdējās “seriālu pusdienas”, jo dodos uz Wo Hop ēstuvi, kurā ir filmēta pēdējā “Lieliskā Meizelas kundze” seriāla sērija, Midžai un Lenijam sēžot pie galdiņa un spriežot par viņas nākotni.
Es atrodu ēstuvi bez problēmām, un dodos iekšā. Manis noskatītais galdiņš gan ir aizņemts, bet, ieraudzījusi, ka tur sēdošais pāris taisās uz prom iešanu, palūdzu viesmīli, vai varu tur pārsēsties, kad tas atbrīvosies. Apsolos nebūt tur ilgi, jo galdiņš ir paredzēts četrām personām, bet es esmu viena. Viesmīlis piekrīt un drīz vien ar savu ēdiena porciju sēžu pie kārotā galdiņa, vērojot uzlīmes uz sienām visapkārt. Te ir slavenu cilvēku fotogrāfijas, kas te ir pusdienojuši, piemēram, Rianna, kadri no filmām un seriāliem, un pie mana galdiņa ir arī fotogrāfija ar Midžu un Leniju. Kamēr pusdienoju, redzu vairākus policistus nākam šeit paņemt ēdienu līdzņemšanai. Gluži, kā filmās!
Ja ne seriāls, es pilnīgi noteikti šajā vietā nebūtu iegriezusies, jo, līdzīgi kā La Bonbonniere, no ārpuses un iekšpuses tā ir gaužām necila vieta. Taču tā man izdodas neliels kulinārais ceļojums pa Ņujorkas ēstuvēm. Pēc pusdienām pastaigājos pa kvartālu, vērojot konfeti noklāto zemi pēc ķīniešu Jaunā gada svinībām. Bodītēs pārdot sarkanas krāsas suvenīrus un uz kāda ielas stūra puisis dzied ķīniešu valodā. Ar interesi vēroju uz ielas izvietotos augļu stendus, beidzot nenoturos un iegādājos maisiņu ar ķiršiem no Čīles. Tie izrādās pārsteidzoši svaigi un garšīgi.
Kad stāvu metro, gaidot vilcienu, lai dodos uz viesnīcu pēc mantām un brauktu uz Ņūdžersiju, kur gaidāma mana sapulce, saņemu ziņu no kolēģiem. Tā pārcelta virtuāli. Šovakar vēl tiksimies vakariņās, bet rītdien solot sniega vētru, pat līdz 30 cm sniega un tāpēc tikšanās klātienē nav iespējama. Priecīga par to neesmu, bet nav jau variantu. Sniega gan beigās izrādās krietni mazāk, labi, ja centimetri trīs, bet kopš pandēmijas šīs “sniega dienas” esot kļuvušas izplatītākas, kopš cilvēki ir iemācījušies, ka iespējams strādāt attālināti.
Kad vakarā Ņūbransvikā, Ņūdžersijas štatā vakariņojam ar kolēģiem un apspriežam iepriekšējās dienas spēli un reklāmas, saņemu īsziņu no darba drošības sistēmas – es esot identificēta kā viens no cilvēkiem, kas varētu atrasties kādas Bronksas metro stacijas tuvumā, kur esot notikusi šaušana, viens cilvēks gājis bojā un pieci ievainoti, lai nekavējoties apstiprinu, ka man viss ir kārtībā. Tajā pusē neesmu jau kādas pāris stundas, minētajā stacijā nemaz arī nebiju, bet tas ir skaudrs atgādinājums par to, ka Ņujorka var būt arī tāda.
Citi noderīgi raksti par ASV un Ņujorku:
Lielais kopsavilkuma raksts ar idejām, ko redzēt Ņujorkā
